Čipsu, cīsiņu vai rozā kleitiņu periods. Kā vest bērnu pie prāta?
Bērns no pamperiem izkāpis, pats ēd un ģērbjas, aleluja, beidzot sāksies normāla dzīve. Bet kas tev deva?! Sākas princešu un supermeņu ēra un laiks, kad mazais prasa tikai cīsiņus. Un tu vai traka paliec, domājot, kā vest viņu pie prāta.
Tiklīdz sākās biezenīšu laiks, savējam vārīju un malu kartupeļus, burkānus, kāļus, ķirbjus. Sāku nevis ar gaļu, bet zivīm, kā gudri tiku mācīta, jo tad bērns zivis ēdīšot arī paaudzies (neticiet, nav taisnība!). Un, mazs būdams, viņš tiešām visu ēda. Klusībā priecājos – iepazīta tāda garšu daudzveidība, ēšanas ziņā nebūs nekādu problēmu. Ne tā, kā mans krustdēls, kurš līdz skolas vecumam pārtika vien no makaroniem, baltmaizes, kečupa un cīsiņiem. Iedomājies – tā jau pēc darba atvelcies mājās pārgurusi, bet nē, stāvi pie plīts, gatavo. Sašķērē salātus, izsautē gaļu, vēl zupu uzvāri, lai auklītei rīt ir, ar ko bērnu pabarot. Bet sīkais ēdienam pat nepieskaras. Nu labi, negribi gaļu, apēd vismaz kādu augli vai dārzeni! Bet šim skatiens apmēram tāds – tos vispār ēd? Draudzenei no dusmām iekšā viss vārās, nožņaugt viņu gatava. Nelīdz ne pierunāšana, ne draudi. Beigās padevās. Savukārt manai paziņai bērns konsekventi no gada vecuma līdz saviem četriem katru rītu brokastīs apēd divus cīsiņus. Kur vēl neveselīgāk – slēptie tauki, sāls, konservanti. Fui! Bet, lūk, putras (tik veselīgās) viņam nepiedāvāt.
Jāatzīst, arī mans sapnis par to, ka manējais ēšanas ziņā problēmas neradīs, jau sen izkūpējis. Ir pāris ēdamlietu, kas viņam garšo, un tās es viņam pamīšus miksēju. Bet uzturam taču jābūt daudzveidīgam – cik var pārtikt no makaroniem ar maltās gaļas mērci, svaigiem gurķiem un picas?! Vienu gan biju stingri nolēmusi – nekādus čipsus, kolas un burgerus! Mēs paši tiem mājās nepieskaramies, tātad nebūs grūti. Ha, ha, ha! Atlika dēlam aiziet ciemos pie drauga uz divu gadu jubileju un vienreiz pagaršot. Tā ir kā sērga! Kaut kāds neredzams bacilis. Normālu ēdienu ēst nav pierunājums, jo, lūk, neesot apetītes, bet baltmaizi ar desu gatavs ieslidināt vēderā bez vārda runas.
Mammas, elpojam dziļi!
Psiholoģe Jūlija Tepļakova vispirms lūdz likt aiz auss – bērnus nevajag salīdzināt. Tas, kas garšo vienam, negaršos otram. Nevari gaidīt, lai tavējais stumj iekšā salātu lapas un laša zupu tāpat kā sīkucis kaimiņu dzīvoklī. Ja gribi, lai bērns pēc tavas saprašanas ēstu veselīgi, viņam jādod iespēja izvēlēties, nevis uz savu galvu jāpagatavo viens ēdiens un pēc tam jāuzmet lūpa, ka, mērkaķis tāds, neēd. Bet kāpēc visiem bez izņēmuma garšo absolūti neveselīga ēdmaņa?
„Ražotāji zina, kā panākt piesaisti garšas receptoriem, lai mums gribētos vēl un vēl, neradot sāta sajūtu. Mūsu uzdevums ir neuzķerties uz šī āķa. Diez vai divgadnieks pats veikalā izdomā nopirkt čipsus. Pacenšas tie paši mīļie radi un vecāki. Faktiski jau nevajag nekādu dižo ķīmiju, lai panāktu garšas piesaisti. Pietiek ar to pašu sāli un taukiem. Kas notiek, ja netiek kopta garšas izjūta? Mēs pārstājam sagaršot to, kā garšo vienkāršs, normāls ēdiens. Un tad ir tā, ka ēd, ko ēdams, visam klāt vajag kečupu un majonēzi. Mazais bērnudārzā gandrīz prasa, lai mannā putrai pieliek tomātu mērci. Diemžēl vecākiem tā ir liela ņemšanās, lai nepieļautu bērnam garšas notrulināšanos,” skaidro dietologs Andis Brēmanis.
Taču pirms ķeries pie „cīsiņu un ledeņu” moratorija ir viens BET. Dažkārt uztraucies, ka bērns pārlieku ēd saldumus, bet vai tev pašai arī gadījumā tie negaršo? Vai mājās tos itin nemaz neēd? Reizēm tā kā gribas, lai bērns neēd, bet pati kārumojies uz velna paraušanu.
„Principā nedomāju, ka ir traģiski, ja bērns kaut ko neēd. Būtiskāk, lai mazais nepārtiktu tikai no grabažēdiena. Bet labāk necīnīties ar to atklāti, bet sarunāt – ja tev ļoti gribas, tad meklējam kompromisu, skatāmies, kur ir mazāk kaitīgā. Varbūt es tev tos frī mājās pagatavošu vai tu pats uzcepsi. Paēdīsi pusdienas, būs konfekte.”
Ar ēšanu šausmas vēl nebeidzas, jo šķiet – nekas pasaulē nav tik strikti nošķirts kā meiteņu un puiku krāsas. Dievs vien zina, kurš izdomājis, ka zilā krāsa stimulē gudrību un vīrišķās lietas, bet rozā – auglību, sievišķību un maigumu. Un tad nu divas trešdaļas no visas varenās, bērnus apkalpojošās industrijas uz to vien spiež. Tāpēc izvairīties no tā ir neiespējamā misija.
Zēnu mammām mazliet vieglāk – viņi nepieprasa zilo krāsu it visā, toties viņiem vajag supervaroņus. Arī uz apakšbiksēm! Par zvaigžņu karotāja zobenu pie sāniem pat nerunājot. Dažiem tas ir tik sakāpināti, ka pat uz bērnudārza Ziemassvētku eglīti nav piedabūjams pārtaisīties par zaķi, kā to pieprasa audzinātājas un iecerētais scenārijs. Par katru cenu jāvelk melnā maska un apmetnis.
Meitenīšu mammām arī ir, ko turēt. Rozā botes, rozā jaciņa, rozā kleitiņa, kupli svārki un diadēma matos. Mazās princeses veikalā krīt gar zemi histērijā, ka netiks pie kārtējās rozā devas. Kolēģei divgadīgā krustmeita pat pieprasīja rozā zupu. Kā lai viens normāls pieaugušais šo bezgaumību iztur? Jūlija Tepļakova smejas: „Ja mammai metas nelabi no rozā krāsas, tā ir mammas problēma.” Meitenēm princese ir tēls, ar ko viņas sevi neapzināti asociē (tāpat kā puikas ar supervaroņiem). Tāpēc ir normāli, ja viņas grib tādas būt. Nu un, ka rozā? „Šis periods pāriet, pats bērns pēc tam saka – ārprāts, kā es varēju ko tādu uzvilkt. Vienmēr esmu par to, lai vecāki sev atzītos, ka tā ir tikai un vienīgi viņu neapmierinātība. Ja var atļauties nopirkt to, ko bērns tajā mirklī vēlas, kāpēc ne? Dažkārt mammas baidās, ka tad bērns domās – viņam viss būs atļauts. Bet tā gluži nebūs. Citreiz mamma teiks: „Saule, šo rozā jaciņu mēs nepirksim, jo tev jau viena ir. Bet, ja vienalga jāpērk, kāpēc nenopirkt rozā?! Kāda starpība, kurā krāsā bērns to izvēlas. Mēs tikai pašas lieki ķeram kreņķi. Nav izslēgts, ka mūsu attieksme veidojas no tā, ka pašas atceramies, kas mums bija un nebija atļauts tajā vecumā. Varbūt neapzināti runā skaudība? Bet mūsu bērni vienmēr būs progresīvāki par mums. Vienmēr! Mūsdienu izvēles brīvību nav viegli pieņemt, bet, kad dziļi ieelpo un izelpo, veselais saprāts tomēr uzvar.”
