Kristīne Zadovska: kā noturēties uz slidenās attiecību laipiņas
Dienā divi mēģinājumi, vakarā vēl izrāde, bet mājās pie sliekšņa vaktē dvīņi – atnākusi izklaides aģentūra vārdā mamma. Tā ir aktrises un operdziedātājas Kristīnes Zadovskas ikdiena. Viņa nesaka: ir viegli, bet gan, ka jādzīvo tā dzīve nost.
Pirmā asociācija rodas saistībā ar manu lomu: kā es justos, ja dzīvotu laikā, kad mātes gaidīja dēlus pārnākam no kara. Tik emocionāli pārņemta kā ar šo, laikam neesmu bijusi ne ar vienu lomu.
Manis spēlētajai mātei ir četri dēli, no kuriem trīs jau krituši karā. Mājās viņa gaida ceturto, bet nezina: pārnāks viņš vai ne. Tā kā arī pati esmu dēla mamma, man šķiet, identiskā situācijā es to vispār nevarētu pārdzīvot, no skumjām tiešām nomirtu. To nav iespējams ne izstāstīt, ne izdziedāt. Mēs visi, dzirdot par kāda cilvēka nāvi, palikušajiem izrādām līdzjūtību, mums visa šī situācija šķiet tik saprotama, taču tas ir tik falši!
Patiesībā traģēdijas saprotamas tikai līdz brīdim, kad tās skar personīgi tevi. Kad tas notiek ar tevi, nekas nav ne saprotams, ne pašsaprotams.
Šī izrāde manī radījusi daudz pārdomu. Arī par to, kāds bija iepriekšējā uzveduma vēstījums. Jo es tiešām ļoti gribētu dzirdēt pamatojumu, kā tas var notikt, ka kretīns, kurš nogalināja deviņpadsmit cilvēkus, tai skaitā pie koka piesēja un nošāva septiņgadīgu meitenīti, uz skatuves tika glorificēts, piedāvāts kā varonis? Kā varēja notikt, ka viņam ļāva staigāt pa skatuvi baltā tērpā ar baltu hūti, kas ir ļoti simboliska krāsa. Bet ko darīt tai mātei, kuras bērns nogalināts un kura izrādē redz, ka cits slepkava pa skatuvi staigā kā baltais varonis? Domāju, ir noziedzīgi glorificēt ļaunos tēlus.
Jā, tas tiesa, un personīgi es šīs filmas ienīstu, tāpēc tās neskatos un nekad neskatīšos.
Viss, ko redzam un dzirdam, ietekmē mūsu psihi, tāpēc nevajag brīnīties par tiem gadījumiem, kad kāds izdomājis, ka varētu skolā apšaut skolēnus. Jo kas tur ko nenošaut! Taču tas ir „nekas” līdz brīdim, kamēr kaut kas nenotiek ar tavu bērnu, tēvu, vecmāmiņu. Ja līdzīgi kā filmā būtu nošauta paša vecmāmiņa, pieļauju, ka amītis šādas filmas vairs neveidotu.
Mums jābūt ļoti uzmanīgiem ar to piedāvāto informāciju, kas iekodēta filmās, izrādēs, dziesmu tekstos. Jo cilvēkā bara instinkts ir ļoti spēcīgs. Tāpēc man patika, ka režisore Inese Mičule Kaupēnu parāda tādu, kāds viņš klīda pa mežiem apnēsātās drēbēs. Viņš nevienu mirkli netiek idealizēts, viņa patoloģiskā loģika arī parādās: vajag jaunu ancuku, jānoslaktē zemnieciņš!
Esi domājusi, kāpēc kāds cilvēks izaug par briesmoni?
Mājās par to daudz esam runājuši, jo Andris (aktieris Andris Keišs – aut. piez.) taču izrādē radīja Kaupēna tēlu. Kopā esam skatījušies dažādus materiālus par noziedzniekiem, un tīri intuitīvi man šķiet, ka šie cilvēki jau piedzimst ar kādu psihisku slimību, citādāk es to nevaru ne izskaidrot, ne piedot.
Andris man uzlika paskatīties vienu ierakstu – Amerikā dzīvojošas slepkavas sarunu ar žurnālistiem īsi pirms nāvessoda izpildes. Sarunā viņa pārvērtās necilvēkā ar pārbolītām acīm un es nedomāju, ka tas ir pilnvērtīgs cilvēks. Bet man vispār bail runāt par šo tēmu, kamēr neesmu savu dzīvi nodzīvojusi un savus bērnus pasaulē palaidusi. Nevaru saprast, kā vispār var kādu nogalināt.
Tur jau tā lieta, ka pārņem. Šogad bērnus palaidām dārziņā, un manī jau bija paniska sajūta. Bet viņi taču augs lielāki, un es domāju, kas notiks tālāk? Neviens no mums nezina, kā pēc 20 gadiem cilvēka organisms reaģēs uz dažādām kosmētiskajām operācijām, kuras plaši pielieto, mēs nezinām, kā tas reaģēs uz zālēm, kuras lietojam, un tāpat ir ar psihi, mēs nezinām, kā ilgtermiņā šādas filmas, visa informatīvā vide ietekmēs bērnu psihi. Tāpēc, jā, man par to bail.
Pēc dvīņu dzimšanas galvā man ir pilnīga skaidrība un konkrētība, un tas attiecas uz visām dzīves jomām. Kādreiz visu uztvēru ļoti emocionāli, bija lielās raudāšanas, biju daudz vairāk ietekmējama. Tagad tiešām jūtu, ka pati esmu sava likteņa lēmēja, man skaidrs, ko gribu un ko nekad neatļaušos darīt, un tas tāpēc vien, ka esmu pieņēmusi lēmumu būt atbildīga par saviem vārdiem un darbiem. Pirms bērnu dzimšanas lēmumus citi manā vietā pieņēma daudz biežāk nekā es pati. Tāpēc piekrītu vienas sievietes teiktajam, ka bērni ir vislabākā augstskola.
Mēs abi spēlējam uz visu banku, bet, paldies Dievam, par to arī nesen runājām, ka darbu tik lielā mērā kā agrāk vairs uz mājām līdzi nenesam. Savā laikā pēc izrādes „Parīzes Dievmātes katedrāle”, kad lomā bija jāpārdzīvo epizode, kuras laikā man nozog bērniņu un es sajūku prātā, ar to tik ļoti psiholoģiski netiku galā, ka dušā raudāju trīs stundas. Bet tad es mācījos ar to tikt galā, un pakāpeniski sanāca.
Kas attiecas uz bērniem, pēc izrādes viņi jau parasti guļ. Bet bijušas situācijas, kad pēc slodzes visas dienas garumā sajūta ir tāda, ka nevis darbadiena beigusies, bet vispār visa dzīve beigusies. Taču bērnus tas neinteresē. Jo ieradusies izklaides aģentūra vārdā mamma! Ir tā, ka atnāku mājās un saku: „Dēliņ, mīļo, es tiešām nevaru vairs neko, pat padziedāt un parunāt nespēju.” Uz ko viņš: „Bet sunīts taču tu vari būt!” Un tad nekas cits neatliek, kā iet četrrāpus un būt Tobim.
Tiklīdz piedzimst bērni, sākas pilnīgi cita, patiesībā mani pašu nesaudzējoša dzīve. Tev jāceļas, kad tas vajadzīgs, un jāskrien mājās, kad nepieciešams. Protams, mēs menedžējam auklītes, māsas, krustmātes un visus palīgus, bet mums ar Andri jau tāpat jātiek galā ar sadzīvi. Tā vairs nav tā dzīve kā pirms bērniem, kad varēju stundu gulēt vannā. Tagad domāju, kā vispār paspēt ieskriet dušā, un priecājos, ka šampūns matiem nav aizmirsts nopirkt. Bet, lai cik reizēm viss arī šķistu grūti, sapratu, ka visa šī situācija mani reizē uzlādē. Jo manī rodas tādas ļoti skaidras un kristāltīras domas, kurās vispār nav šaubu.
Protams, atteikšanās no sava ego! Vispār jau dzīvot ģimenē nav vienkārši. Kā Andris saka: būtībā taču satiekas sveši cilvēki! Mēs pat neesam radinieki, tikai guļam vienā gultā. Tā kopdzīve ir tāda mācīšanās visu mūžu, un tas noteikti ir grūtāk, nekā iemācīties kādu lomu. Bet tai pat laikā man šķiet, ja satiekas īstie cilvēki, sevi nav nedz jāmaina, nedz jālauž. Šķiet, mūsu savienība ir tāda, ka absolūti saprotam un respektējam viens otru. Man kā sievietei ir ļoti stabila sajūta, jo Andris man teicis: „Dari, ko darīdama, tu zini, ka es tevi vienmēr atbalstīšu!” Tas, ko esmu ieguvusi, ir šī ļoti lielā stabilitātes sajūta, ka man ir cilvēks, aiz kura muguras vienmēr varēšu paslēpties, ka ir kāds, kas mani atbalstīs un sapratīs mani arī manās kļūdās.
Jā, kādreiz biju jaunā māksliniece, kas fanātiski caur puņķiem un asarām bija gatava visu izcīnīt un, protams, tad par ģimeni vispār nedomāju. Bet 30 gadu vecumā satiku Andri, un kopš tā brīža man gribējās mājas un vīru, pie kura vakaros atgriezties. Tā ir – kad satiec īsto cilvēku, tad jautājumu vispār vairs nav. Mēs abi kopš sākta gala esam uz vienas līnijas. Jo abi esam mākslinieki, zinām sava darba specifiku, taču tas nenozīmē, ka mums viss ir absolūti rožaini. Būtu naivi iedomāties, ka pilnīgi bez ekscesiem varētu iztikt divi cilvēki, kas apveltīti ar tādiem raksturiem un temperamentu.
Par ko kašķējaties?
Par to, ka krūzes nav saliktas trauku žāvētājā ar osiņām uz pareizo pusi (smejas)! Jo satikušies esam divi superpedanti. Mums mēdz būt nerunāšanas stundas, taču tās ir aiz neizgulēšanās un noguruma. Es taču redzu, ko Andrim prasa piecus vakarus pēc kārtas nospēlēt Otello. Zinu, ko nozīmē spēlēt lielas lomas, zinu, ko nozīmē negribēt iet gulēt un izvēlēties sarunas pie glāzes vīna līdz trijiem naktī, skaidri zinot, ka Magdiņa celsies sešos no rīta. Ir tādas kašķēšanās, kas rodas ilgstoša noguruma un negulēšanas rezultātā. Mēs abi to saucam par burkšķēšanu.
Bet kaut kā līdz šim mums izdevies abiem noturēties uz kopējās laipiņas – tiklīdz viens sāk slīdēt nost, tā otrs pietur un otrādi. Arī ar to nerunāšanu vai burkšķēšanu ir jājūt robeža, tās piecas minūtes, kas var būt jau par ilgu. Tā nav koķetērija, apzinos, ka mūsu laipiņa reāli slidena ir visu laiku. Ļoti labi zinu, kā es pati skatos uz Andri, kad viņš spēlē. Tur taču sievietei trakai jāpaliek, redzot viņu mīlam uz skatuves, spēlējam Otello! Es taču arī esmu sieviete, un to visu saprotu, tātad mums pašiem tās attiecības jāvaktē, neviens to mūsu vietā neizdarīs. Bez burkšķēšanas neiztikt, bet no punkta uz punktu atkal nonākam līdz brīdim, kad viens otru uzaicinām uz kafiju „Osīrisā” un viens otram pasakām, cik mums kopā ir labi! Tā dzīvojam to dzīvi nost.
Es nevarēšu apstiprināt šo apgalvojumu (smejas)! Mans tētis savā dzīvē darījis, ko gribējis. Apkārtējiem ar to nav bijis viegli, bet viņš īstenojis savus sapņus. Viņš ir īsts lauku cilvēks ar plašu vērienu, tā ka esmu tikai ieguvusi no tā, ka mani vecāki ir tik dažādi. Jo mamma savukārt ir pilnībā dzīvojusi bērniem.
Pati savā ģimenē laikam sanāc tāds zelta vidusceļš.
Jā, nevaru sevi iedomāties bez bērniem, ģimenes un tāpat nevaru iedomāties bez dziedāšanas. Pēdējais ir tāds labs dzīves akords.
Vasarā bija pārmērīgi liela slodze, bieži bija jādomā, ka gribētos ar bērniem vairāk dārzā dzīvoties, kopā zemenes lasīt. Nav labi, ja jūti, ka hroniski trūkst laika. Bet vienlaikus krīzes laikā atteikties no jauniem darbiem ir ļoti grūti. Dvīņi šoruden jāpalaiž dārziņā, un tu tik skaiti naudu par jauniem zābaciņiem un drēbītēm. Nu, kā es varu darbiem nepiekrist, ja man ir bērni jānodrošina?
Tur jau tā lieta. Bērniem ir četri gadi, jau sen gaidījām, kad pienāks mūsu rinda bērnudārzā. Nespēju to saprast, kā 21. gadsimtā tādā pilsētā kā Rīga var nebūt bērnudārzu? Man teica: jums jālaiž bērni privātajā dārziņā. Bet kāds ir iedomājies, ko nozīmē uzreiz divus bērnus palaist privātā dārziņā? Man tik lielas algas nav. Un, ja nav bērnudārzu, vai bērni lai paliek bez izglītības?! Tā ir tāda speciāla tautas degradēšanas programma?
Ar Magdiņu bijām uz delfīnu terapiju. Man patiesi gribētos zināt, no kurienes tie delfīni radušies. Tas, kā viņi iedarbojas uz bērniem, ir neizskaidrojami – pēkšņi bērns sāk darīt lietas, ko nekad agrāk nav veicis: sāk dejot vai staigāt. Mans bērns pie delfīna iegāja ūdenī, kas vispār bija neaptverami, jo no ūdens viņai ir paniski bail. Turklāt delfīnu viņa nobučoja, tas arī ir neizskaidrojami, jo delfīni tuvu sev pielaiž gandrīz tikai bērnus. Andrim toreiz jautāju, vai delfīna acs viņam kaut ko neatgādina? Tādu patiesi visās reliģijās zīmē kā dievišķo aci. Es nebūt neesmu mistiķe, taču tajā visā ir kaut kas neizskaidrojams, un varbūt nav arī nepieciešams visam rast atbildi. Pēc tiem notikumiem, kam esmu gājusi cauri pēdējos četros gados, saprotu – ir muļķīgi iedomāties, ka tu šajā pasaulē esi visuvarens. Šajā pasaulē pilnīgi citādā veidā iekodēti kādi noteikumi, pēc kuriem mums jādzīvo, un, dod Dievs, dzīvot ar tīru sirdsapziņu.
Mazu brīdi pirms. Dzied Kristīne Zadovska un Ingus Pētersons (J. Lūsēna mūzika, V. Plūdoņa dzeja)
Ieva Konstante, žurnāls „Marta” / Foto: Renārs Koris, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
