Kristīne Virsnīte: „Nospļauties par to, ko saka citi!”
Kristīne Virsnīte bija kopā ar tevi, kad sestdienas vakarā skatījies (ja skatījies) „Eirodziesmas” finālu. Viņa atkal atgriezusies, un mums tik ļoti gribējās zināt, kāds viņai šis laiks pēc Indijas bijis.
Vispār biju izdomājusi, ka negribu vairs neko, kas saistīts ar televīziju. Aizbraucu uz Indiju, un man šķita – atbraukšu un neko tādu nedarīšu. Gadu nodzīvoju ar bērnu mājās, pa retam novadīju kādu pasākumu, un tas arī viss. Patiesībā – tā riktīgi pazudu sevī. Laikam sapratu, ka nedaru to, kas būtu mans. Cilvēks jau nevar iet pret sevi. Vienā brīdī sajutos ļoti slikti, vairs nesapratu, kas esmu.
Bet, re, kā – atgriezos Eirovīzijā, esmu atgriezusies arī „Māmiņu klubā” (smejas). Es nekur neeju atpakaļ; ja no kaut kurienes esmu aizgājusi, tad, visticamāk, ar to pieticis, ir jādara kaut kas cits un jāiet uz priekšu. Bet līdz šim tomēr esmu atgriezusies. Varbūt neesmu kaut ko izdarījusi līdz galam? Vai arī – tas man ir jādara. Un man patīk! Pēc gadu ilgās atpūtas man pret darbu ir pavisam cita attieksme. Man bija daudz laika domāt, mainīties, pazust, atrasties un atkal pazust, un atrasties... Sapratu, ka mīlu savu darbu. Kāpēc man būtu jāsaka – nē?! Muļķīgi.
Bet kāpēc gribējās?
Kad strādā publisku darbu, citi par tevi spriež un tevi vērtē, personīgi nepazīstot. Un visbiežāk jau vērtē pēc savas mērauklas – kāds esmu es, tādi ir arī citi. Man laikam tas bija apnicis. Nav jau tā, ka ikdienā pār mani gāztos dubļi, bet vienalga saprotu, ka cilvēki savu neapmierinātību ar dzīvi izgāž uz tiem, kas kaut ko dara publiski. Tad šķita – kam man tas vajadzīgs? Kam tērēt savu enerģiju, klausoties citu negācijās?! Es to vairs negribu.
Tur tevi uzaicina tāpēc, ka cilvēkiem patīc un viņi grib redzēt tevi.
Bet pēc tā gada – sevis analīzes – sapratu, ka man patiesībā nospļauties, ko saka citi. Jādara tas, ko gribu. Tā ir mana dzīve; neviens jau manā vietā neko neizdzīvos. Ja es to vēlos, ja man tas sagādā prieku, kāpēc man no tā atteikties?! Tikai tāpēc, ka kāds cits ir nelaimīgs? Tā ir viņa nelaime, viņa dzīve. Bet tiešām mēģināju noliegt visu, ko biju darījusi. Man šķita, tas ir jānoliek malā, es par to vairs nedomāju un nerunāju. Viss. Ir jābūt kaut kam citam. Bet tu nevari būt kaut kas cits, ja tev dzīvē dots noteikts mērķis un uzdevums. Tu agri vai vēlu atkal pie tā nonāc. Ja pirmo klasi nepabeigsi, otrajā nekad netiksi.
Labprāt, tik jāpaiet laikam, tagad es gribu strādāt (smejas). Šo ziemu arī bijām domājuši pavadīt kaut kur Āzijā, bet beigās vīra darba dēļ nekur nevarējām aizbraukt. Un es par to priecājos. Protams, braucot uz Indiju, ļoti gribēju zināt, kā ir, ka vari vienkārši ceļot, dzīvot citā pasaulē, citā kultūrā, bet reizē tā bija arī tāda mazā bēgšana no tās savas iepriekšējās dzīves. Laikam nejutos labi tāda, kāda biju. Citi jau teica – tu bēdz. Bet es – nē! Kāda bēgšana? Es nebēgu! Bet tagad, kad pagājis laiks un uz to visu spēju paskatīties neitrālāk, saprotu – jā, no kaut kā jau bēgu. Arī atgriežoties, emocijas bija pavisam citādas nekā tagad. Toreiz šķita – aizbraucot arī tepat, Latgalē, vari iegūt to pašu, tev nav tāpēc nekur tālu jādodas. Bet tagad saprotu – tajā Indijā tomēr kaut kas ir! Kaut kas tur raisījās vaļā, kaut ko vairāk par sevi sapratu.
To, kāds esi sevī, zini tikai tu pats. To nezina neviens cits. Pat tuvākie. Tu zini, kāds vēlies būt: gribi mainīties, kaut ko no sevis izskaust, kaut ko iegūt. Un tas bija manī: līdzcilvēki īsti nav manījuši, ka pilnīgi salūstu no tā, ka gribu būt citāda, gribu būt kaut kas cits. Tāds dvēseles stāvoklis. Kā ūdens, kas sasalst, un tad ir ledus, un, kad atkal atkūst, un ir ūdens... Laikam ar mani tā notika. Biju dzīvīgs ūdens, un pēkšņi manī kaut kas sasala, salūza. Pēc tam jau ūdens vairs nav tāds pats, kā bijis.
Patiesībā man bija tas gads vajadzīgs – tas bija arī iemesls, kāpēc nesāku uzreiz strādāt. Šķita, ka nevis man bērnam ir jākompensē tā sajūta, ka viņam ir mamma, bet tāpēc, ka es gribēju sev šo sajūtu. Tagad bērns paaudzies, esmu šo sajūtu izdzīvojusi. Varbūt citādi nespētu īsti izprast to, ka darbs, ko darīju, man patiesībā patika. Dzīve jau ir tāda, tik nenormāli savāda. Atkal esmu iemīlējusi šo dzīvošanas sajūtu, un man tas patīk.
Beidzot ļoti daudz lasīju, atsāku iet uz jogu, man apkārt uzradās ļoti interesanti cilvēki. Kad neesi īsti apmierināts ar sevi, tev šķiet, ka cilvēki pasaulē nav forši un vispār – šajā pasaulē nav pārāk labi dzīvot. Bet nav jau kārtībā ar tevi. Tiklīdz mainies, redzi lietas un notikumus citādākām acīm, citā pavērsienā; saproti, ka cilvēki, kas līdzās, īstenībā ir mīlestības pilni. Tu pievelc tādus, kas ir brīnišķi, ar kuriem labprāt esi kopā. Es pat nevaru pateikt, kur man tas pagājušais gads īsti palicis?! Man sajūta, ka teju pavasaris. Un dzīve – tik skaista!
Neko nesarežģīju, neklausos, ko runā apkārt. Klausos, ko saka mana intuīcija. Agrāk ar prātu mēģināju visu izdomāt, lai gan – cik vispār sievietes to spēj (smejas)? Bet es tiešām mēģināju visu ar prātu izdomāt – kā vajadzētu dzīvot, kas ir pareizi un kas nav pareizi. Un ignorēju, ko saka iekšējā sajūta un sirds. Ja turpinātu neklausīt, vienā brīdī tās pārstātu runāt – cik var ar tādu niķīgu bērnu runāt, kas vienkārši stūrgalvīgi ieņēmis galvā ko savu? Tagad, uzticoties savai intuīcijai, ir pilnīgi maģiska sajūta. Cilvēkos ir brīnumainas spējas; mēs tikai savā egoismā un muļķībā tās ignorējam.
Ar to attieksmi man bija kaut kas galīgi ačgārni aizgājis. Nākot ar tevi tikties, domāju, ko man iemācījis šis laiks prom sevī?! Vispirms jau sijāšanu. Tur, augšā, jau nerotaļājas. Ja kā bērns mētājos – tagad gribu, tagad atkal negribu, nē – tomēr gribu, nē, nē – vairs negribu, tad tur, augšā, gaida: „Pasaki, lūdzu, skaidru atbildi – gribi vai negribi!” Jābūt stingrai gribai, noteiktai izvēlei – jā, to tiešām vēlos, un tad agri vai vēlu (piemērotā laikā) mums to iedod. Tas, ko gribētu iemācīties, – neitralitāti. Neitrāli uztvert lietas, notikumus, cilvēkus, neaizmirstot, protams, priecāties un neaizmirstot, kas ir skumjas. Vēl viena liela mācība – nejautāt, ja zinu, ka neesmu gatava dzirdēt atbildi. Ja zinu, ka patiesība mani sagraus, es nespēšu ar to sadzīvot vai nespēšu piedot, tas būs tikai lieks un nevajadzīgs smagums, ko turpmāk vilkšu sev līdzi. Mums, sievietēm, tomēr patīk urķēties – nu pasaki, ka tu mani mīli?
Man vispār šķiet, ka mīlestība nav vārds. Tā ir matērija, kas visapkārt. Mēs jau to parasti prasām savtīgā nolūkā – mani tūlīt apķers, piespiedīs pie krūts un pateiks – jā, kvēli mīlu! Bet tas jau neapmierinās to jautājumu. Mums tas jājūt... Tāpēc nejautāju un negribu, lai arī man prasa. Tā ir valoda bez vārdiem, tajā visi prot runāt, – nevajag tam vārdu plūdus.
Laikam vairs neko neprasu. Esmu iemācījusies, ka nevaru teikt – pievērs man uzmanību! Attiecības ir došana – ja dod un gaidi pretim, ka tev dos, tad ej sēdēt tirgus laukumā. Ja ir, tad dod negaidot. Varbūt iedos pretim, varbūt – nē.
Domāju, kā tev paveicies ar vīru! Ne pārmetuma lāsītes, ka sēdi mājās un mēģini kļūt laimīga!
Nezinu, vai esmu gatava par to runāt. Zini, kā – es jau nelaidu to uz āru. Vispār esmu tāda, kas visu sevī izdzīvo un pārdzīvo. Man šķiet, neviens pat īsti nenojauš, ka manī ir vētras un ugunsgrēki... Bet tas laikam jājautā manam vīram; nevaru to atbildēt. Iespējams, arī es nezinu viņa vētras, varbūt mēs daudz vēl nezinām viens par otru. Un tas pat ir interesanti, tas nekad nebeidzas... Un, ja arī beidzas... Esmu domājusi par to, kā ir, ja kaut kas beidzas. Tām obligāti nav jābūt precēto attiecībām. Arī draudzība būtu jāmāk ar prieku noslēgt. Mēs parasti ar aizvainojumiem, pārmetumiem, bet vajadzētu tikpat skaisti, kā satiekoties.
Bet arī grūtos brīžus mācos iemīlēt, jo pēc laika izrādās, ka brīži, kad man pašai šķitis – viss lūst, ir bijušas labākas mācības. Tu esi iemācījies kaut ko tik vērtīgu, ko tādā līksmībā nevarētu. Jā, sāp ļoti, bet pēc tam esi gatavs mainīties. Vēl, ko tagad mācos – katru vakaru nolieku bērnu gulēt un pasaku paldies par to, kas man ir. Un tā ir tik laba sajūta, kad saproti – tev ir tik daudz, par ko pateikties. Jo nekas nav pašsaprotami.
Es esmu enerģiska, bet tas nav kā Indijā, braucot vilcienā naktī. Pēkšņi kāds ieslēdz gaismu un visi sāk panikā ķert un grābt – stacija tuvojas! Tas nekas, ka stacija būs pēc pusstundas. Es gribētu celties agrāk, bet, kamēr vēl tumšais laiks, atļaujos pagulēt. Es vispār sāku atļauties darīt to, ko gribu. Šodien gribu tā, daru tā. Kurš vispār teicis, ka ir viens pareizais veids, kā izpildīt kādu darbību?! Bet man patīk ritms, noteiktība.
Kad atbraucu no Indijas, man bija gari tumši mati, un to gadu tā arī nodzīvoju. Vienkārši tagad atgriežos pie sevis – tā esmu es. Esmu gaiša. Es gribu būt gaišais tēls (pasmejas). Un man jau šķiet, ka lielos vilcienos esam gaiši, ja nevienam nevēlam un nedarām ļaunu. Tagad jūtos daudz labāk, lai gan visi manā ģimenē ir tumšiem matiem.
Rīgā man dzīvo tikai attālāki radi – māsīca caur māsīcas māsīcu (smejas). Un Kasparam – tāpat. Mammas izsaucam tikai, kad saprotam – tiešām ir kritiska situācija. Tā sajūta noteikti būtu vieglāka, ja mana ģimene dzīvotu tuvumā. Es gan uz tādiem sabiedriskiem pasākumiem neeju. Mani tas galīgi neuzrunā. Mājās ar draugiem interesantāk.
Neesmu no tām, kas staigāja ar ratiem bariņā (smejas). Manām tuvākajām draudzenēm arī beidzot ir bērni, viņām ir, kam piezvanīt un kaut ko saistībā ar bērnu pavaicāt (pasmejas). Bet man ir draudzenes, kurām nav bērnu, un man prieks, ka viņas man ir. Nemaz negribu, lai viņas dzīvo ar sajūtu – visām sadzimuši, tikai man nav. Katrai no mums ir sava dzīve, mans laiks būt mammai tagad; viņām tas būs citkārt.
Viņas jau arī nav uz trakošanu. Mēs komunicējam sirds līmenī. Mums nav jāsatiekas, lai, rociņās sadevušās, īsos svārciņos, augstpapēžu kurpēs smiedamās lēktu pa ietvi. Man šie cilvēki ir mīļi arī, kad netiekamies. Tā saproti, kas ir īsta draudzība. Attālums neko nenozīmē.
Mājās televizora nav, internetā ziņas nelasu, laikrakstos – arī ne. Ja cilvēki apkārt kaut ko runā un mani tas interesē, paklausos. Bet principā man ir sava pasaule. Patiesībā katram no mums ir sava pasaule. Labāk esmu neitrāla, nevis nosvīdusi metos visā iekšā: „Ārprāts! Ak Dievs! Šausmas! Nu nenormāli! Briesmīgi ir!” Nedomāju, ka tā palīdzētu situācijai kļūt labākai. Tāpēc mutuļošanā, kas ir lieka vārīšanās, kur viss tikai kūp un iztvaiko, iekšā nemetos. Kad esmu neitrāla, esmu daudz izpalīdzīgāka.Un dzīve ir daudz mierīgāka. Vakarā vari atšķirt grāmatu. Protams, reizēm ir dvēseles stāvokļi, kad gribi atgulties dīvānā ar televīzijas pulti rokā un spiest uz kanāliem, pat neskatoties. Paldies Dievam, man nav iespējas tam ļauties, jo apzināti esmu pateikusi – nē! Nejūtu, ka kaut ko varētu nokavēt. Gribu dzīvot šajā mirklī un redzēt, kas no tā sanāk. Manī nav milzīgu ilgu, negaidu, ka man nes ziedus vai sestdienas rītu Parīzē... Ja man gribas, pati organizēju. Ja gaidītu, iespējams, sekotu vilšanās. Varbūt tas ir labākais, ko esmu iemācījusies, – negaidīt. Un tā ir tik forša sajūta! Jo tu jau pats visu radi, bubuli arī pats izdomā, un pats no viņa nobīsties.
Brīva enerģija, kas var realizēties un pārvērsties par jebko, ko iedomājos.
Skaistā Kristīne Virsnīte
