Atteicās no biznesa, izšķīrās no vīra... Stāsts par jaunu dzīvi
Septiņu gadu aktīvai darbībai presē pielikts punkts – žurnāliste un izdevēja Dina Aņisimova bija spiesta atvadīties no sava žurnāla “Детки.lv”. Bet viņa nolēma meklēt jaunu mērķi un nokļuva realitātes šovā „Savas dzīves saimniece”.
105 kilogrami nekādā ziņā nerada viņai diskomfortu, tomēr Dina grib atbrīvoties no liekajiem kilogramiem, jo ir pārliecināta – slaids augums ir sākums arī slaidai (jaunai) dzīvei.
Tādu optimisti kā Dina nekad vēl nebiju satikusi – desmitiem saistību pret biznesa partneriem, atteikšanās no personiskā mitekļa, nespēja nokārtot kredītmaksājumus, taču par savas dzīves kļūdām viņa runā ar smaidu.
Pēdējais gads bija ļoti grūts. Visu laiku cīnījos tikai par izdzīvošanu. Visticamāk, man vajadzēja slēgt žurnālu jau agrāk, bet klusībā cerēju, ka spēšu glābt situāciju.
Man ir sava nelaime – nejūtu naudas vērtību. Droši vien vajadzēja pieņemt darbā finanšu direktoru. Man ir tā – es ļoti ātri ar cilvēkiem izveidoju tuvas attiecības. Vakar vēl reklāmdevējs, šodien – mans vistuvākais draugs. Un kā tu no drauga ņemsi naudu? Es vienmēr esmu gatava panākt solīti pretim, palīdzēt. Taču tas gremdē biznesu. Nonāca tik tālu, ka viena pati veidoju žurnālu. Ja nebūtu brīvprātīgo (turklāt profesionāļu), kas gan rakstīja, gan fanoja par žurnāla ideju, viss noteikti beigtos jau daudz agrāk.
Naudas tēmu patlaban aktīvi apspriežam ar manu psihologu, man ir daudz jāstrādā pie šī jautājuma. Ar pašreizējo pasaules uztveri man droši vien vajadzētu būt vienkārši sava vīra sievai, kas nodarbojas ar labdarību. Esmu pieradusi darīt citiem labu, man svarīgs došanas prieks. Veidojot žurnālu, nespēju apstāties. It kā jau pabeidzām kārtējo žurnāla numuru, bet tiek ieskaitīta nauda par reklāmu, un es jau prātoju – varbūt vēl ilustrācijas pasūtīsim? (Smejas.) Tajā pašā laikā esam parādā par tipogrāfijas izdevumiem. Šajā biznesā ir bezgala daudz saistību, un man bija grūti dzīvot, pastāvīgi apzinoties ,ka esmu parādā. Pagājušā gada decembrī vadzis lūza – paziņoju, ka slēdzu žurnālu, bet pati sāku jaunu dzīvi. Kā pēc scenārija – ar 1. janvāri.
Attīsta pašmotivāciju
Man nav, par ko žēloties. Esmu daudz devusi un arī daudz saņēmusi. Cik daudz pasākumu, akciju, izstāžu un braucienu organizēts! Cik daudz pateicīgu māmiņu sastapts! Nemaz nerunājot par manu dēlu, kas burtiski izauga kopā ar manu žurnālu. Tagad Vaņam ir astoņi gadi, un es esmu ļoti apmierināta ar savu bērnu. Ar žurnāla starpniecību man bija iespēja kontaktēties ar vislabākajiem speciālistiem. Katru dienu varēju zvanīt ārstiem, psihologiem un skolotājiem. Tas man palīdzēja bērna audzināšanā – uz daudz ko sāku raudzīties no cita skatupunkta. Piemēram, tagad es nepieprasu no Vaņas labas atzīmes skolā. Galvenais – ieaudzināt viņā pašmotivāciju. Ja iemācīšu viņu strādāt tāpēc, ka „tā vajag”, izaudzināšu labu izpildītāju. Taču mans uzdevums ir izaudzināt laimīgu un pašpietiekamu vīrieti, kurš pats ir spējīgs pieņemt lēmumus, bet pats galvenais – pats vēlas ko sasniegt savā dzīvē.
Ir jābūt milzu pacietībai, jo ātrāk un vieglāk taču izdarīt bērna vietā.
Es varēju stundu gaidīt, kamēr Vaņa triju gadu vecumā patstāvīgi sašņorē kurpes. Un neviens mans acu skats nenodeva, ka viņam kaut kas nesanāca.
Tu esi stingra mamma?
Man grūti tādai būt, taču visu laiku sev atgādinu, ka audzinu vīrieti. Mīlošu vecmāmiņu mūsu ģimenē ir daudz, tāpēc vismaz kādam jābūt stingram.
Bet dēliņam taču tik ļoti vajadzīga mīlestība un rūpes...
Protams! Tomēr mīlēt – tas nenozīmē, ka jādara viņa vietā, ka jāveic uzdevumi, ar kuriem viņš pats var tikt galā. Vienkārši laika tam vajag mazliet vairāk. Bērni ir personības. Es pastāvīgi šo domu „iedzīvināju” žurnālā. Ar mūsu mazajiem varoņiem izdevās tik fantastiskas intervijas! Kā viņi izvēlējās sev drēbes, kas paredzētas modes stila lapām?! Starp citu, daudz veiksmīgāk nekā viņu vecāki. Bērniem noteikti jau ir izveidojies viedoklis, un tajā būtu obligāti jāieklausās. Katras māmiņas mājas arhīvā noteikti saglabātas savu lolojumu runas pērles. Jau triju gadu vecumā viņi saka tādus vārdus, kas spēj pārvērst pieaugušo pasauli vienā mirklī. Pietiek, ka savam bērnam vienkārši pajautāsi, kas ir mīlestība. Nekad neaizmirsīšu projektu, kura laikā palūdzu pirmo – trešo klašu skolēniem uzrakstīt vēstuli Dievam. „Dieviņ, piedod visiem tiem, kas netic, un tiem, kam nav laika!” šī īsā frāze iegūlusi dziļi manā sirdī.
Sieviete, nevis tanks
Pagaidām nav. Jauna biznesa tuvākajā laikā man noteikti nebūs – ir vairāki darba piedāvājumi, bet nevarētu teikt, ka jau rīt būtu gatava kaut kur skriet. Atgriezties žurnālista profesijā? Domāju, ka nespēšu pārorientēties, jo visu laiku mēģināšu „ieslēgt” priekšnieci. Kuram redaktoram gan vajadzīgs autors, kas vēl pavisam nesen pats izdeva žurnālu? Esmu „sabojāta” ar personīgo pieredzi. Jau rīt varētu braukt uz Maskavu vai Surgutu – man ir piedāvājumi. Bet esmu patriote un darīšu visu, lai paliktu Latvijā. Viennozīmīgi vairs negribētu dibināt kaut ko savu. Laikam vajadzēja savu biznesu septiņu gadu garumā, lai saprastu, ka vairs nevēlos šādu atbildību. Es zaudēju sevi kā sievieti. Es nepatīku sev, kad eju kā tanks un visa diena ir viens vienīgs lietišķo tikšanos saraksts. Gribu veltīt uzmanību bērnam un ģimenei.
Kā nokļuvi realitātes šovā Savas dzīves saimniece?
Viss sakrita. Es atteicos no biznesa, atstāju labiekārtotu dzīvokli Jūrmalā, pārdevu dažas lietas un nemitīgi domāju par to, ko darīt tālāk. Un te pēkšņi ieraugu sludinājumu, ka notiek uzņemšana realitātes šovā. „Lūk, kas man vajadzīgs!” es nodomāju un aizsūtīju pieteikumu. Vēstulē par sevi pastāstīju ļoti skopi: „Esmu jautra, spilgta un dzīvespriecīga. Tikko beidzu biznesu un nezinu, kā dzīvot tālāk.” Bogdana (projekta radītāji ir Bogdana un Sergejs Kondrašini – red.) atzvanīja jau pēc pāris dienām. Pārsteidzoši, ka ne ar viņu, ne Sergeju līdz tam nebiju pazīstama. Kā kaut kas tāds vispār iespējams publiskajā sfērā? Ļoti ātri nonācām uz kopēja viļņa, un mani izvēlējās par dalībnieci topošajam šovam. Mums nestāstīja, kas sagaida, bet lieliski sapratām – atbilstoši realitātes šova žanra stilistikai noteikti būs gan grūtības, gan šķēršļi, gan pēkšņas pārmaiņas, bet to, ka mums tik nopietni ķersies klāt, nespēju pat iedomāties! Mēs ejam uz karsto jogu, pie kosmetologa un dietologa – maināmies ne tikai iekšēji, bet arī vizuāli.
Pilnvērtīga sieviete
Absolūti! Tievēju tāpēc, ka tādi ir šova nosacījumi un pastāv iespēja, ka tas varētu mainīt manu dzīvi. Jūtos brīnišķīgi arī ar saviem105 kilogramiem. Nekad neesmu izjutusi diskomfortu, kaut kādus sievišķīgos kompleksus vai vīriešu uzmanības trūkumu. Jau četrus gadus esmu šķīrusies, esmu brīva sieviete un jūtos absolūti pilnvērtīga personība. Tā ir tāda neveikla atruna – esmu viena, tāpēc man ir liekais svars. Esmu saskārusies ar to, ka tieši vīrieši izjūt uzmanības trūkumu. Diemžēl mūsdienu sieviete visbiežāk uzdod jautājumu – ko viņš var dot man? Daudzi upurē personīgo laimi kaut kādu muļķīgu stereotipu dēļ. Viens no tiem – vīrietim ir jānodrošina ģimenes labklājība. Pareizi! Bet, ja viņš palicis bez darba un kādu laiku nespēj atnest to mamutu mājās? Vai tad uzreiz jāšķiras?
Un tomēr pašlaik esi viena.
Jā, no jaunā gada jauna dzīve sākusies visās frontēs. Tagad man ir divas brīvas vietas – darbs un personīgā dzīve.
Un kādi ir panākumi cīņā par „jauno sevi”?
Tas ir pārsteidzoši! Nekad nebiju domājusi, ka ir iespējams tik ātri mainīties. Sergejs un Bogdana grib pierādīt, ka viss ir iespējams. Vienā mēnesī. Es jūtu milzīgas pārmaiņas jau pēc vienas nedēļas. Esmu notievējusi par sešiem kilogramiem, sāku domāt par pareizu ēšanu un uzturu. Man iegaršojusies zaļā tēja un zaļumi. Nekad nebūtu iedomājusies, ka man varētu garšot spināti. Kādreiz nespēju iedomāties, kā var iztikt bez cukura. Izrādās, vispār nelietoju pareizos produktus. Piemēram, neēdu zupas. Nekad negatavoju brokoļus un cukini.
Visu nosaka ēšanas paradumi ģimenē. Kopš bērnības ēdu gaļas salātus. Iemīļotākais ēdiens man bija sautēti kartupeļi vai makaroni po flotski. Arī vista un noteikti – kotletes Kijevas gaumē. Kad apprecējos, Aleksejam ledusskapī bija tieši tāds pats komplekts – cīsiņi, desa, siers, olas. Brokastis bez sviestmaizēm ar desu vai sieru – tās taču vairs nav brokastis.
Diētas ārstei ir, pie kā piestrādāt...
Ne tikai viņai. Kad ierados uz anticelulīta masāžu, tā arī pateicu: „Jā, tāda esmu, taču ar manu apņēmību un jūsu darbu rezultāts būs!” Katru dienu kopā ar pārējām dalībniecēm pierakstām, ko ēdam. Mums ir ļoti nopietna attieksme. Sākumā visas pārbaudījāmies pie ārsta. Slodze ir milzīga, iespaidīga. Diena sarakstīta pa minūtēm. Bet ir arī pārsteigumi. Piemēram, esmu jau mājās, pēkšņi zvans pie durvīm – stāv filmēšanas grupa un Krievijas Fabrikas zvaigzne Natālija Tumšēvica. Atbraukuši pie manis gatavot brokoļu zupu (smejas).
Es jau tik ļoti esmu pieradusi pie filmēšanām, ka mani nekas vairs nespēj samulsināt. Aumaļām līst sviedri jogas nodarbībās? Lai filmē! Anticelulīta masāža – jo vairāk... Lai filmē! Bija viens kuriozs gadījums pie kardiologa. Kad ārsts palūdza izģērbties līdz jostasvietai, es pārpratu un izģērbos pilnībā. Dakteris pagriezās, un... sekoja zīmīgs skatiens bez vārdiem. Laikam tikai tad atcerējos, ka kabinetā ir ne vien ārsts, bet arī divi operatori.
Kā tev patīk karstā joga? Tas tagad skaitās ļoti moderni.
Smagi, vingrojot karstumā „uzpeld” visas vājības. Tu paliec viens ar savu ķermeni, ar sevi, bet ir ļoti veselīgi ieklausīties savās domās. Kādus tik aizbildinājumus neatrodu – cik man grūti! Jogas nodarbībās man sevis vienmēr ir ļoti žēl. Vēl nav bijis treniņa, kad nebūtu gribējies paraudāt. Treneri ļoti pārdzīvo par mani. Domā, ka es viņus ienīstu. Bet es cīnos pati ar sevi. Un ļoti cenšos, lai izdodas, lai es ieraudzītu treneru smaidu un apmierinātību par to, ko spēju paveikt. Laikam esmu perfekcioniste – visam ir jābūt un jānotiek ātri un vispārākajā pakāpē. Taču jogā tā nemēdz būt – nav viss ātri un uzreiz.
Žurnāls “Stella” / Foto: Rojs Maizītis, no privātā arhīva
