Guna Leiškalne: „Latviešu vīrieši ir pārāk sievišķīgi”

Pēc mēnesi ilgas atpūtas kopā ar vīru un meitu Taizemē Guna Leiškalne-Rokk ķērusies pie remonta organizēšanas abos ģimenes dzīvokļos – gan Rīgā, gan Tallinā. Patlaban viņa pievērsusies mājas dzīvei un slejas presē neraksta, kaut sabiedrībā notiekošais viņu joprojām interesē.

Par sabiedrības interesi par sevi Gunai ilūziju nav. Zīmolu drēbēs tērpta starptautisko attiecību doktorante ar veiksmīgu un pārticīgu ģimenes dzīvi – daudziem tas ir grūti norijams kumoss.

Ciemojos Gunas Rīgas dzīvoklī. Dzeram kafiju – Guna atzīst, ka tā ir viena no retajām atkarībām, ko viņa sev atļauj.

Nezinu, kāpēc Latvijā runāt par savām emocijām pieder pie lietas. Jo cilvēks skaitās intelektuālāks, jo viņam ir lielāka nepieciešamība runāt par savām emocijām tviterī. Normāli cilvēkiem nevajadzētu būt vēlmei publiski paust kaut ko tādu kā „es pašlaik baudu, jūsmoju, mana sirds trīc un apakšžoklis raustās”...

Jūtas mēdz būt skaistas. Bet arī – ne jau izteiktas, ne jau nofotografētas,  ne jau uzdāvinātas. Taču emocijas – tas ir kaut kas... neglīts. Tā nav dāvana apkārtējai pasaulei. Tas ir apgrūtinājums. Pat ja kaut kas šausmīgs notiek, gaudot citu priekšā ir neglīti. Reizēm tas ir nepieciešami vai neizbēgami, bet tas nav nekas skaists, par ko vajag rakstīt, ievīstīt dāvanu papīrā un aiznest savai mīļotajai sievietei.

Es esmu par emocionālo higiēnu. Ne tikai publiskajā telpā. Arī divatā. Jūs gribētu sēdēt divatā ar vīrieti, kurš saka: „Es pašlaik izjūtu to un to...”?

Emocijas vajag artikulēt mazāk, par to runāt vajag mazāk. Sevišķi jau nu vīriešiem. Vīriešiem vispār vajadzētu par to klusēt. Mani izbrīna četrdesmitgadīgu vīriešu garais ceļš uz izpratni par to, ka viņu mirklīgās emocijas ir pietiekami neglītas un nevienam nevajadzīgas.

­

Tiešām nekad? Tā ir mana problēma – es vienmēr atklāti pateikšu to negatīvo. Bet latviešu vīrieši... kaut kas ar viņiem notiek. Kaut kas tāds ļoti sievišķīgs, man šķiet.

Neteiktu, ka esmu viņos vīlusies – jo es neko no viņiem negaidu. Bet man ir priekšstats par to, kādam jābūt vīrietim. Viņam jābūt vīrišķīgam, labsirdīgam, augstsirdīgam.

Visi zina manu „mīlestību” pret Jurģi Liepnieku – mēs tviterī esam diskutējuši. Bet es tiešām izjūtu izbrīnu, ka vīrietis publiski apsaukā meiteni, kura tikko viņam devusi interviju. Tas ir gļēvi, nevīrišķīgi, neglīti. Man nav nekādu ambīciju būt tam mazajam bērnam, kurš pateiks, ka karalis ir kails. Bet man nepatīk šī liekulība, un es par to nebaidos runāt.

Cilvēks, kurš pārņemts ar savām emocijām trīsdesmit gadu vecumā, – tas vēl ir normāli. Bet apmēram šajā vecumā tomēr vajadzētu būt tā, ka mēs sev kļūstam garlaicīgi. Es, piemēram, sev esmu pilnīgi garlaicīga. Man par sevi viss ir skaidrs. Mani neinteresē savas domas, savas jūtas un, nedod Dievs, savas emocijas. Pašlaik ir daudz vairāk interesanti citi cilvēki. Tā ir mana pēdējo gadu atziņa, strādājot ar sevi, ar savu ego.

Iekšējais darbs ar sevi nozīmē – uztvert kaut ko, kas tev traucē, kas tevi dara nelaimīgu vai rada ciešanas, un saprast: ­ja tu nevari mainīt to situāciju, tad tu vari manīt savu attieksmi pret to.

Ja vairs negaidi no cilvēkiem sapratni, līdzjūtību, tu izjūti milzīgu laimi tad, kad to pēkšņi saņem. Es negaidu no cilvēkiem neko. Es, piemēram, negaidu no komentētājiem internetā, lai viņi mani mīlētu vai saprastu. Ja kādam ir vajadzība komentēt – lai viņš to dara. Man daudzi jautā: kā tu vari izturēt, kad par tavu tēvu visu ko saka? Es uzskatu: viņš kādā dzīves brīdī saņēma milzīgu dāvanu darīt kaut ko, kas viņam tiešām patika. Komentāri – tas ir tāds troksnis, tukša skaņa. Minimāla maksa par to, ka saņem iespēju tik ļoti mainīt dzīvi un darīt to, ko tiešām vēlies.

Darbs ar sevi izpaužas arī tādējādi, ka es cenšos cīnīties ar augstprātību. Ir man tāds netikums. Man nav to grūti atzīt – man nav par sevi  ilūziju. Domāju, daudzi cilvēki raksturotu mani kā augstprātīgu. Man teikuši, ka vibrācija, ko es izsūtu, ir: man viss kārtībā, nenāciet man klāt, man viss ir labi, man nevajag neviena palīdzību... Nu, kaut kā tā. Apzināti šos signālus neraidu – bet tas ir tas, ko citi saņem.

Cenšos nebūt primitīvi augstprātīga – man nav raksturīga hierarhiska domāšana, neuzskatu, ka kāds ir sliktāks vai zemāks, tas jau būtu pārāk primitīvi. Mana augstprātība izpaužas kā nevērība pret citiem. Nevēlēšanās ziedot laiku citiem, nevēlēšanās dot kādam iespēju... Es varu aizvainot cilvēkus, atklāti pateikt kaut ko kritisku. Tas, ka sevī visu laiku cenšos attīstīt empātiju pret citiem, nenozīmē, ka tas vienmēr izdodas.

Pēdējos trīs gadus cīnījos ar aizvainošanos. Pārāk ātri aizvainojos, bet tas ir saistīts ar nepietiekamu mīlestību. Tas ir no bērnības. Es ar to strādāju. Un strādājot var nonākt pie izpratnes – tu neesi tik svarīgs. Aizvainoties nozīmē nepietiekami mīlēt, nepietiekami saprast tuvāko cilvēku. Uz svešiem vispār neapvainojos – bet varbūt tā arī ir augstprātība?

Man nav mērķa padarīt cilvēku dzīvi vieglāku. Ja kāds atnāks uz pateiks: „Nu, lūdzu, nerunā vairs par zīmoliem, jo man tas rada fiziskas sāpes!”, pacentīšos to darīt mazāk. Bet pagaidām neesmu saskārusies ar to, tāpēc neizjūtu pienākumu kaut ko darīt.

Pēc kāda video internetā man ļoti daudzi cilvēki rakstīja, ka manī ir vīlušies. Es domāju: ja uzzināšu, ka jūs no tā ļoti ciešat, varu mēģināt kaut ko sevī mainīt, bet, ja ne pārāk, tad laikam neko nedarīšu!

Visu interviju lasiet žurnāla „Stella” jaunajā numurā.