Trifeļu gatavotāja Ilze: „Konfektes man nav vienkārši saldumi”
Neatrodot saldumu garšu, kas viņu tiešām spētu iekārdināt, konfekšu zīmola „Caps” veidotāja Ilze Garanča pati savā virtuvē sāka gatavot trifeles. Nu jau labu laiku saldumu gatavošana ir viņas ikdiena, darbs, vaļasprieks un dzīvesveids.
Esmu ārkārtīgi liela saldummīle
Atceros, bērnībā bija tādas mazas, krāsainas ledenītes, kuras pārdeva papīra tūtās. Tās bija bezgala garšīgas. Un vēl bija ūdens kliņģeri, kurus par piecām kapeikām pusdienu pauzēs varēja skolas ēdnīcā nopirkt. Tad vēl garās saldējuma rindas, kuras izstāvot, nopirkām ne jau vienu vai pāris, bet kasti saldējuma. Tagad domāju: kur veselu kasti saldējuma varējām likt? Var jau būt, ka tā domāju, jo tās ir bērnības atmiņas. Tomēr bija tajā papīra tūtā ar ledenēm, ūdenskliņģeri un vafeļu glāzītē tik daudz cilvēcības un mīļuma! To bērnības sajūtu man gribas nodot šai paaudzei, saviem bērniem.
Konfektes man nav vienkārši saldumi
Par konfekšu taisīšanu nevaru arī teikt, ka tas man ir tikai darbs. Griežu, smalcinu žāvētos augļus un sukādes, viļāju, ripinu, tad glazēju šokolādē. Tā katru dienu. It kā liekas, ka katru dienu daru vienu un to pašu, tomēr līdz ar katru jaunu konfekti manī atnāk jauna atklāsme par cilvēkiem, par to, kā dabā ir iekārtots. Šodien pat mēģināju tikt skaidrībā – kas ir laimes sajūta? Tu satiec kādu cilvēku un jautā viņam: „Vai esi laimīgs?” „Jā,” viņš atbild, ka ir laimīgs, jo viņa dzīvē ir noticis kaut kas labs. Pēc brīža notiek kaut kas nelāgs, un viņš jau jūtas nelaimīgs. Tad, kā gan iespējams pateikt, vai esi laimīgs? Ripinu, viļāju, glazēju bumbiņu un nonāku pie atskārsmes, ka laimes izjūta ir kā purvs, kurā ir daudz mazu cinīšu. Tā ir atkarīga no tā, cik cinīšu atrodi un cik par tiem priecājies. Nav vajadzības meklēt to lielo zaļo pļavu, kur lekna zāle aug, bet priecāties par tiem mazajiem mirkļiem, ko izdevies atrast.
Cilvēki bauda konfekšu garšu, pamazām raisās sarunas. Kāds sajutis cidoniju garšu, un nu sarunas raisās par cidonijām. Kāds cits atklājis, ka konfektē ir žāvēti āboli. Latvijā žāvēti āboli taču ir kaut kas īpašs! Atceros, kā manā bērnībā laukos tos uzbēra uz avīzēm vai savēra virtenēs un tad lika uz krāsnsaugšas žāvēties. Tā konfekšu ēšana aizved bērnības atmiņās, un es atceros, kā manās mājās vārīja karameles no skāba krējuma un cukura. Vēl tagad nevaru to smaržu aizmirst.
Ap konfektēm ir tik daudz lietu, kas man dzīvē sagādā prieku. Nesen biju Kalnciema ielas kvartālā tirgoties ar savām konfektēm. Sāka līt spēcīgs un nepatīkams lietus. Zem manas telts kāda kundzīte meklēja patvērumu. Viņa nebija nākusi pirkt konfektes, tikai paslēpties no lietus. Kamēr lija, viņai piedāvāju apēst kādu konfekti. Tā mums sāka raisīties sarunas. Runājām, lietus jau bija pārgājis, bet mēs turpinājām runāt. Protams, konfektes viņa nenopirka, bet aizejot pateica man: „Paldies par satikšanos!” Mirklī, kad kāds ēd manas konfektes un ir priecīgs, rodas nākamie prieka mirkļi, kas virknējas tādās kā laimes krellītēs.
Bērni gan ir svarīgāki par saldumiem. Pavisam man ir četri – meita Ieva (19) un trīs dēli – Ralfs (8), Dāgs (6) un Marks (4). Mājās bez pamatīga ņigu, ņegu nekādi neiztikt. Ģimene man vispār ir īpašs stāsts. Mana mamma ir dzimusi astoņu bērnu ģimenē, tāpēc ģimeniskums mums ir ļoti svarīga vērtība. Ja man jautā, vai dodos ceļojumos, varu teikt, ka svarīgākie ceļojumi ir uz radinieku jubilejām. Jā, un neatsverams ir ceļojums uz kapu svētkiem Ludzā. Mūsu taču ir ļoti daudz, visi bērni un mazbērni esam simtos skaitāmi. Man un arī maniem bērniem ir svarīgi, lai būtu šī saimes izjūta.
Tā kā man ir daudz bērnu, īpaši baudu mirkļus, kad esmu viena. Man ikdienā ļoti svarīga ir joga. To daru ar prieku un aizrautību. Divreiz nedēļā eju uz jogas nodarbībām, bet arī katru rītu cenšos pavingrot pati. Vingrošana vajadzīga ne tikai manam ķermenim, bet arī dvēselei. Tikai tad varu mierīgi doties laukā no mājas pie saviem saldumiem. Vēl man savos vientulības mirkļos ļoti patīk lasīt krievu klasiķu darbus, sevišķi mīļš man ir Ļeva Tolstoja „Karš un miers”. Man patīk tas dzīves plūdums un ritms. Patīk viss, kas ir pa īstam. Tomēr vismīļākie man ir mirkļi, kad vasarā sēžu savas mājas terasē, apkārt čivina putni, es malkoju tēju vai kafiju, kaut kur līdzās smaržo saldumi.
Gribētu pēc iespējas vairāk atrasties teātrī. Man ļoti patīk Jaunais Rīgas teātris, sevišķi izrādes ”Ziedonis un Visums”, „Kapu svētki”, „Soņa”. Tur darbojas raksturi un tēli, kas liek aizdomāties. Arī Dailes teātrī ir lieliskas izrādes, piemēram, „Tobago”. Jā, tur nav nekādas dziļās filozofēšanas, vienkārši esi priecīgs un pozitīvi uzlādējies. Šogad gan uz teātri nav sanācis aiziet bieži, bet gribētos šos mirkļus baudīt pēc iespējas vairāk.
Uz akmeņiem nevajag klupt, bet gan pakāpties uz tiem. Esmu nonākusi pie šādas atskārsmes. Patlaban mana dzīve ir absolūti sulīga, tas laikam tāpēc, ka sasniegts 40 gadu vecums. Ir bijusi bērnība, kuru vienkārši esi dzīvojis nost. Aiz muguras gadi, kad noticis daudz skaista, sāpīga, esi kā caur dzirnavām izmalts un daudz mācījies. 40 gadi ir punkts, kur saproti, ka turpmāk varēsi ļauties dzīvot arī tad, ja būs neveiksmes. Tās neveiksmes arī ir akmeņi, uz kuriem vajag pakāpties, lai redzētu tālāk Tagad var dzīvot bez tādas aklas maldīšanās, sišanās kā taurenim pret gaismu.
Nekrāju nekādus ķeburus un knibučus. Man nav neskaitāmu mīļāko somiņu, kleitu un kurpju. Lieta, bez kuras noteikti nevarētu iztikt, ir klēpjdators. Esmu iecienījusi Apple. Tas rada brīvību. Ieliec to somā, vari apsēsties pļavā vai tramvajā un kaut ko uzrakstīt, ja vajag. Manuprāt, izcils mūsdienu izgudrojums.
Pie vecākiem man reizēm sanāk tāda kā ķīvēšanās ap saldumiem. Kad aizvedu vecākiem konfektes, mamma saka: mēs ar tēti vienu ēdīsim uz pusēm. Mammai vienmēr šķiet, ka esmu pārstrādājusies, neatpūtusies un man ir grūti. Tētis mammas piedāvājumam ēst uz abiem vienu konfekti nepiekrīt. Viņš ēd viens veselu. Man patīk pie saviem vecākiem, tad neesmu vairs mamma, bet savu vecāku bērns.
Kamēr viņš ņemas ar tīkliem, kādam taču laiva jāairē. Es to labprāt daru. Atceros, reiz, kad bijām iebraukuši zvejot, pamatīgi lija un pūta stiprs vējš. Man bija jāpieliek tādas pūles un spēks, lai varētu laivu noturēt! Tētis pat neaizdomājas, cik man tas grūti. Viņš tikai saka – tagad aizairē tur, tad tur. Pavisam lietišķi mani izrīko. Klusībā gaidīju, kad viņš mani paslavēs: „Ilze, tu gan esi malacis!” Tomēr tā nenotika vis. (Smejas.) Taču, kad pēc kopējās zvejas ar tēti izkāpju krastā lielās zvejnieka drēbēs, ar zivju maisu pār plecu, iekāpjam žigulītī, kas bez krakšķēšanas nekust no vietas, sajūta ir lieliska. Ar tēti man kopīga zvejošana, ar mammu – sēņošana.
Ne jau tikai konfektes. Kādam garšo mani cepumi, cits gaida manu melleņu vai zemeņu kūku. Tā kā savā dzīvē esmu garšīgi ēdusi, arī manas garšas prasības ir augstas. Man tik ļoti gribas to seno garšu ienest mūsu piepucētajā ikdienā un apkārtnē, lai būtu nepamanāmi, godīgi, dabiski un īsti. Ja reiz zemenes, tad zemenes, nevis tikai sarkanā krāsa; ja reiz mellenes, tad īstas mellenes.
Gribas to pagūt uztaisīt, kamēr vēl visi labie krāsns meistari dzīvi. Pagaidām tās nav, tāpēc īstu maizīti nesanāk mājās uzcept. Tomēr brīvdienās un svētku dienās manās mājās cep bulciņas. To smarža man nāk līdzi no bērnības. Savulaik Ludzas vecmammas mājās uz visiem svētkiem un godiem tika iekurināta lielā krāsns, kurā cepa gardas smalkmaizītes. Arī manās mājās svētkos atdzīvojas to smarža.
