Jaunā režisore Inese Mičule: „Kad izrāde piedzimst, no prieka apraudos”
Jaunās režisores Ineses Mičules ienākšana teātrī ir bijusi pārliecinoša, pamanīta un novērtēta – sākot ar „Fundamentālistu” un „Smago metālu” un beidzot ar šīs sezonas izrādi „Muša” Jaunajā Rīgas teātrī. Nesen Nacionālajā teātrī notikusi Ukū Ūsberga lugas „Galvas maiņa” pirmizrāde Ineses Mičules režijā.
Izrāde ir par divu draugu tikšanos – ar eksistenciālām pārdomām par dzīves jēgu, par talanta jēgu un sūtību.
Jautājumi, par kuriem runā izrādē, ir aktuāli visai izrādes komandai. Varētu teikt, tie ir mūžīgie jautājumi. Vai tas, ka esi talantīgs, nozīmē, ka vienmēr būsi augšgalā? Varbūt būs tieši otrādi? Varbūt izsitīsies daudz tālāk, būdams centīgs un strādīgs, un tam nebūs nekāda sakara ar talantu.
Izrādē redzēsim, ka mazliet netalantīgākais, bet strādīgākais ticis mazliet tālāk par to talantīgāko, ģeniālāko prātu, kas vienkārši ir... apjucis. Apjucis savās idejās. Savukārt talanta spēks ir tajā, ka savu ideju vārdā viņš ir gatavs sadegt. To man gribas parādīt izrādē – tāda cilvēka dzīvi, kas savas idejas dēļ spēj sadegt.
Izrādē ir skarti dažādi jautājumi. Piemēram, nauda. Ja esi atzīts, naudas tēma tev nav nepatīkama. Bet, ja esi pašā apakšā, naudas tēma ir nepatīkama, tev tās vienkārši nav. Tajā pašā laikā – izrādē puisis, kam tā nauda ir, apskauž to, kuram naudas nav, jo saprot, ka garīgā līmenī tas otrais ir pārāks...
Sanāk gandrīz vai sabiedrības mikromodelis.
Jā! Bet daudzi dzīvo tam pāri. Vidē, kurā apgrozos, par to nedomā. Ir darbs, ir pieprasījums, tikai jāstrādā.
Tas drīzāk vairāk saistīts ar to, kā tevi vērtē kritika. Protams, kad kāds cits, kurš manās acīs nav tik ļoti pelnījis slavinošas atsauksmes, tādas saņem, man rodas jautājums, kādēļ viņš ir uzcelts saulītē un es – ne? Iespējams, aktieriem ir līdzīgas izjūtas. Šķiet, tu strādā, centies – bet citam darbu dod vairāk. Tad rodas jautājums: vai problēma ir manī?
Jā, šo jautājumu visu laiku sevī cilāju: vai man ir talants, vai esmu tikai darbarūķis? Par to domāju katru dienu. Varbūt arī tāpēc šis darbs pie manis atnāca tieši tagad.
Nu, un jums ir talants?
Nezinu, vai man ir talants. Es nezinu!
Kā esat apmierināta ar režisores karjeru? Tā sākusies ļoti veiksmīgi.
Neesmu apmierināta! Kad būšu apmierināta ar sevi, tad viss beigsies... Tiešām nekad neesmu apmierināta, vienmēr šķiet, ka vajag vairāk, dziļāk... Profesionāli man vēl ir, kur augt un augt. Pašlaik joprojām mācos un krāju pieredzi.
Tajā pašā laikā esmu veiksmes lutināta apstākļu sakritības dēļ. Manu izrādi redz kāda teātra mākslinieciskais vadītājs, viņš mani uzaicina strādāt, man rodas iespēja strādāt ar spēcīgu trupu – tā ir veiksme! Te es, pirmkārt, domāju savu diplomdarbu – izrādi Fundamentālists Jaunajā Rīgas teātrī. To pamanīja skatītāji, kritika bija labvēlīga – tas iedeva veiksmes biļeti nākamajiem darbiem.
Jā, man nesen arī draugi teica: „Inese, kad beidzot iestudēsi kaut ko izklaidējošu?”
Bet par vēstures tēmām ir jārunā. Kaut vai tāpēc, lai saprastu – cik mums ir laba dzīve! Mums nav bijis jādzīvo kara laikā, padomju gados – mēs esam laimīgi cilvēki! Tieši par to ir manas izrādes – tas ir apliecinājums mūsdienu laimīgajam cilvēkam.
Es ilgi gāju uz to, lai iestātos režisoros. Man jau bija 25 gadi, biju pabeigusi jurisprudences studijas. Bet sapratu, tas nav mans, – un diezgan ilgajā meklējumu un veiksmīgu sakritību ceļā nokļuvu līdz teātrim. Man pašai ir sajūta, ka vēl tikai mācos kļūt par režisori.
Nepārtraukti. Nezinu, kad pienāks laiks, kad jaunai sievietei, režisorei, uzreiz kāds noticēs. Pateicu frāzi, un tagad domāju: bet, ja Alvis Hermanis man dod darbu, viņš man noticējis. Un, ja Nacionālais teātris man dod darbu, šis teātris man arī noticējis!
Tomēr ar katru jaunu izrādi jūtu, ka jāsāk no sākuma. Jo tevi nāks un vērtēs. Un, ja šoreiz nokļūdīsies savā izpratnē par tēmu, savā skatuviskajā inscenējumā – viss!
Prasības pret sievieti režisori ir augstākas? Daži domā, ka režisoram jābūt vīrietim.
Es arī uzskatu, ka tā ir vīriešu profesija. Tad, kad radās šī profesija, sievietei teātrī nebija teikšanas. Tā kā režisora profesijas vēsturisko izcelsmi un priekšstatu – par to ne manos, ne kādas citas sievietes spēkos droši vien nav lauzt. Vvienkārši nodarbojamies ar to, kas mums patīk, un prasības pret režisori sievieti ir tādas pašas kā pret vīrieti. Jā, reizēm man ir šķitis, ka jūtu vēsmas, ka no sievietēm tomēr prasa vairāk – ja jau esi izvēlējusies tādu profesiju, tad parādi, ko vari! Bet varbūt tās ir tikai manas iedomas! Es redzu arī, kā sievietes režisores ciena kritika, kā publika uz mūsu izrādēm nāk.
Sievietei jau ir vēl citas funkcijas – viņai jābūt mātei, ģimenes pavarda sargātājai... Bet visas režisores, ko pazīstu, veiksmīgi to visu apvieno. Es cenšos.
Izdodas?
Grūti. Bet tā ir mana izvēle! Kā mana skolotāja Māra Ķimele vienmēr teica: „Neviens neliek mocīties! Ir miljons citu profesiju.” Nuja, ir profesijas, kur es varētu būt vairāk kopā ar savu bērnu, ar savu ģimeni – bet, ja esmu izvēlējusies, tad ko te daudz runāt...
Galu galā – ja tu izveido labu izrādi, nekādu jautājumu par vīriešu vai sieviešu profesijām nerodas. Ja režisēju viduvēju izrādi, pati sāku domāt – vai mani kritizē tāpēc, ka esmu sieviete, vai tāpēc, ka izrāde tiešām ir slikta?
Nesen tieši par to man iznāca saruna ar kādu aktrisi. Pirms kādas izrādes iestudēšanas bija ļoti grūts posms, smagi gāja, un es aktrisei izmisumā jautāju: „Nu pasaki man – kāpēc, nu kāpēc man jānodarbojas ar režiju, ja ir tik grūti?”
Viņa toreiz ļoti labi atbildēja: „Bet, Ines, iedomājies, cik tas ir lieliski, ka tu redzi, kā tavas idejas iemiesojas dzīvē!” Tā laikam ir atbilde. Tas vilinošais šajā profesijā – tu kaut ko savā galvā izdomā, un tu vari to realizēt. Tas piedzimst tavā acu priekšā, un tas ir tavs lolojums!
...Man svētākais brīdis ir pirmizrādes beigas, kad izrāde piedzimusi. Tā dēļ dzīvoju, tā dēļ strādāju. Tas ir darbs, no kā gūstu baudu, adrenalīnu – visu, ko var.
Parasti apraudos. Tās ir tādas prieka asaras. Tad jūtos, nebaidos šī vārda, laimīga.
Bet nekad nevar zināt, kā skatītāji pieņems izrādi. Kā teica kāds mans skolotājs, pieredze veidojas no kļūdām. Man bijušas veiksmes, bet man ir arī daudz kļūdu. Tā savu pieredzi veidoju.
Ieva Raiskuma / Foto: Rojs Maizītis
