Rūgts! Kā latviešu slavenības kāzu dienā lutina savus mīļotos

Aktieris Andris Bulis un viņa mīļotā sieviete Ilze 18. jūnijā svin kāzu 6. jubileju. „Katru gadu atzīmējam šo dienu, atminoties, ka režisors Mārtiņš Eihe mums vēl nav atdevis kāzu balles ierakstu,” smej aktieris.

Andris teic, ka viņu ģimenē īpašas ir vairākas dienas. „Mēs noteikti svinam Ziemassvētkus, tie mums ir īstākie ģimenes svētki, kuriem jau izstrādājies sava veida scenārijs. Ziemassvētku vakarā mēs dodamies pie Ilzes vecākiem, bet nākamā diena tiek pavadīta pie maniem vecākiem. Vienojošais abās šajās ciemošanās reizēs ir tas, ka, protams, kā jau pie vecākiem, mēs piestūķējamies un tad knapi kustam,” atzīst aktieris. Un tikai otrā ģimenei nozīmīgā diena ir pašu kāzas. „Lai arī kopā esam jau deviņus gadus, kāzu gadadienu esam svinējuši tikai piecas reizes, jo pirms kāzām kopā dzīvojām diezgan ilgi. Uzreiz jāatzīst, ka esam centušies šo mums īpašo dienu svinēt bez ārišķībām. No rīta cenšos Ilzi ar kaut ko pārsteigt, proti, ar kādu personīgu dāvaniņu, un pēc tam jau ātri tiek izdomāts, ko tad mēs šajā dienā pasāksim. Uz restorāniem sievu šajā dienā neesmu vedis. Ir bijušas reizes, kad esam ņēmuši līdzi dēlu un devušies izbraucienā uz laukiem. Ir arī bijušas reizes, kad paliekam mājās un skatāmies kāzu bildes. Mums ir arī viens neliels kāzu svinību videomateriāls, kuru cenšamies laulības jubilejā noskatīties. Kāpēc saku, ka neliels? Tāpēc, ka garu filmu par kāzām mūsu ģimenes draugs, režisors Mārtiņš Eihe nu jau gandrīz sešus gadus nespēj līdz mums nogādāt. Kāzās viņš ļoti daudz filmēja, pat bija intervējis Ilzi brīdī, kad viņa man tika nozagta... Bet filmu no viņa kā gaidām, tā gaidām. Esmu viņam arī jautājis, kad tad tā nonāks mūsu ģimenes īpašumā, bet viņš tik taisnojās, sak, labs nāk ar gaidīšanu. Esmu pat viņu pabiedējis ar mediju iesaistīšanu šīs lietas risināšanā, bet Mārtiņš to neņem vērā. Un tā nu mēs ar sievu katru gadu papukstam, ka labi būtu noskatīties mūsu kāzu garo video versiju, un nekas cits neatliek kā vienoties cerībā – nākamgad jau nu gan Mārtiņš mums ierakstu atgādās,” teic aktieris Andris Bulis.

Pirms 18 gadiem 14. aprīlī gredzenus mija pēdējo gadu Latvijas stiprākais vīrs, pasaules spēkavīru čempionātu dalībnieks, vairākkārtējs Latvijas čempions Agris Kazeļņiks un viņa sieva Ilze.

„Šajos 18 gados šķiet tikai vienreiz esmu aizmirsis par mūsu kāzu jubileju. Pēdējos gados gan tā sanācis, ka nekāda dižā svinēšana nav sanākusi. Kaut kā tā iekrīt, ka visu laiku savā kāzu dienā esmu prom no mājām – piedalos kādās spēkavīru sacensībās. Nekas cits neatliek, kā izlīdzēties šajā dienā ar telefonisku apsveikumu un laba vēlējumiem sievai,” bilst spēkavīrs. Viņš gan atzīst, ka bijuši arī pāris gadījumi, kad viņš nevis no rīta sievai zvanījis un apsveicis kāzu gadadienā, bet gan ar kurjeru nosūtījis kundzei puķes. „Par to viņa bija ļoti priecīga, ka arī, esot ārpus Latvijas, es viņu neaizmirstu. Tad viņa man zvanīja un pateicās par sagādāto pārsteigumu,” lepns ir Agris. Viņš gan arī uzreiz piebilst, ka ar viena cita ģimenei ļoti svarīga datuma atminēšanos viņam iet pavisam švaki. „Pat nezinu, kāpēc tas tā, bet nekādi nespēju atcerēties meitas dzimšanas dienas datumu. Arī tagad, zinu, ka ir kaut kad septembrī, bet kurā, toč, nepateikšu. Kaut kāds negals ar to, ka šķiet tā arī ne reizi savu meitu Aneti neesmu laikus apsveicis dzimšanas dienā. Konkrētajā dienā izlīdzos ar sievas sagādāto dāvanu, un tad kaut kad pasniedzu arī savējo,” samulst spēkavīrs.

Bijušais Ministru prezidents, hokeja kluba „Dinamo” Rīga valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis un viņa sieva, rotkale Kristīne Kalvīte kāzu gadadienu svin 1. decembrī.

Ekspremjers teic, ka, protams, viņu ģimenei šī ir īpaša diena. „Negribu gan plaši stāstīt, kā mēs atzīmējam šo dienu. Protams, cenšos 1. decembra rītā iepriecināt sievu ar ziediem, kādu mīļu dāvanu. Mēdzam dienas gaitā arī aiziet kopā pusdienās vai pavakariņot kādā restorānā. Neko plašu nerīkojam, jo tā tomēr ir mūsu ģimenes dzīve un nav kā īpaši sabiedrībai izrādāma,” teic Kalvītis.

Zatlers kāzu jubilejā gatavo Lilitai pusdienas

„Kāzu datums nepārprotami katrā ģimenē ir ļoti svarīgs, jo tas savā ziņā ir ģimenes sākums. Protams, ir svarīgs arī iepazīšanās datums, tas mums īsi pirms Ziemassvētkiem, bet kāzas tas tomēr ir kas vienreizējs,” stāsta Valdis Zatlers. Viņš uzreiz piebilst, ka ar Lilitu iepazinies uz ielas: „Esmu jau iepriekš stāstījis, ka tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Tā īsti neviens tam negrib ticēt, bet tā nu tas ir, sapazināmies uz ielas. Mūsu gadījums ir simtprocentīgs apstiprinājums tam, ka eksistē šī mīlestība no pirmā acu skatiena.” Stāstot par to, kā Zatleru ģimenē tiek svinēta kāzu jubileja, eksprezidents ir atklāts: „Ģimenē jau tamdēļ arī ir divi – ja viens piemirst, tad otrs atgādina. Mums ne reizi nav gadījies palaist garām šo jubileju. Rīta buča kāzu jubilejā ir obligāta, tāpat kā obligāti ir arī ziedi sievai. Vai ir kāda cita papildus dāvaniņa, nav tik nozīmīgi, puķēm gan jābūt. Nav nekā skaistāka par ziediem. Man jau arī ik pa laikam patīk saņemt puķes,” atzīst Valdis Zatlers. Kāzu gadadienu Zatleri mēģina pavadīt kopā ar bērniem. „Svinam kāzu jubileju katru gadu citādāk, bet ignorējuši neesam. Kopumā esam ģimene, kas mīl visus ģimenes svētkus. Tas nozīmē, ka gan Ziemassvētkos, gan Jāņos un Lieldienās lielākoties esam visi kopā.” Zatlers atzīst, ka kāzu jubileju pārsvarā svin mājās. „Ir gadījies, ka dodamies kādā izbraucienā uz laukiem, piemēram, uz vasaras māju. Dodamies, lai arī marts varbūt nav tas īstākais laiks, kad apmeklēt vasaras māju,” smej Zatlers. Tā kā ģimene šos svētkus svin mājas kārtā, pašiem jārūpējas arī par cienastu. „Vismaz šajā dienā, kā likums ir tas, ka sieva kaut ko pasūta, bet es to mēģinu pagatavot. Parasti jau man izdodas prasības realizēt, jo esmu pavārmākslas mīlētājs,” paziņo Valdis Zatlers.

Straume sievu parasti pārsteidz

 „Man ir gadījies vairākas reizes piemirst kāzu gadadienu, bet tāpēc jau man ir sieva, kas par to atgādina. Līdzšinējo 17 gadu laikā tikai reizi mēs abi par mūsu īpašo dienu bijām piemirsuši. Tas šķiet bija pirms trim gadiem, kad kāzu jubileja jau bija garām, un tikai tad mēs atcerējāmies – opā, kā mums abiem tā sanāca,” smej Jānis Straume. Bijušā Saeimas priekšsēdētāja ģimenē nav ieviestas kādas īpašas kāzu gadadienas svinēšanas tradīcijas. „Kā kuru gadu sanāk. Parasti jau cenšos sievai sagādāt kādu pārsteiguma dāvanu, uzdāvināt arī ziedus. Atminos, ka esam svinējuši restorānā, bet tiešām bez jebkādām pārmērībām,” teic Jānis Straume. Viņš piebilst, ka vajadzētu jau svinēt arī iepazīšanās dienu, bet tā ar gadiem jau pavisam izkritusi no atmiņas. „Iepazīšanās mums bijām tiešām īpaša. Tas bija pirms gadiem 20, es braucu ar vilcienu no Siguldas, apsēdos pretī Baibai, un viņa man uzreiz iekrita sirdī. Tā bija iemīlēšanās no pirmā acu uzmetiena. Sāku ar Baibu runāt. Par ko īsti, pat nepateikšu. Atminos vien to, ka viņu pārsteidzu, paziņojot – esmu čūsku dresētājs. Savā ziņā tā arī bija taisnība, jo tajā laikā biju gastroskopists, man bija darīšana ar medicīnā tā dēvēto kobru izmeklējumiem. Galapunktā apmainījāmies telefona numuriem, un tā mums viss arī sākās,” atminas Jānis Straume.

Āboltiņu ģimenei svarīgāka bērnu dzimšanas diena

Solvita Āboltiņa stāsta, ka ģimenē, protams, ik gadu atzīmē 26. aprīli kā savu kāzu gadadienu. „Bet mēs līdzīgi svinam arī citas nozīmīgas dienas, piemēram, Ziemassvētkus. Tāpat mēs teju vai ik gadu svinam arī tās dienas, kad esam bijuši draugu kāzās par vedējiem, tomēr jāsaka godīgi – mūsu ģimenes īpaši svinamā diena ir dvīņu dzimšanas diena, kas turklāt iekrīt zīmīgā datumā – 14. februārī, Valentīndienā,” saka Saeimas priekšsēdētāja. Stāstot plašāk par savu kāzu gadadienām, Āboltiņa atzīst, ka ar šo dienu svinēšanu gadās dažādi: „Vīram ir gadījies par to piemirst, bet bijuši arī gadi, kad viņš mani īpaši pārsteidzis. Lielākoties jau no rīta vismaz puķes jau nu gan man ir,” smej Solvita Āboltiņa.

Rīgas Mateja baptistu draudzes mācītājs Ainars Baštiks un viņa sieva Lāsma laulājās 1982. gadā 30. jūlijā. Šo dienu viņi simboliski atminas, sanākot kopā ģimenei, taču daudz nozīmīgāks Baštikiem ir cits datums – 21. maijs, kad Ainars bildināja Lāsmu un viņa piekrita.

Ainars Baštiks teic, ka viņam un sievai jau bērnības vasaras pagājušas gandrīz blakus. „Mūsu vectēvu mājas laukos atrodas trīs kilometru attālumā viena no otras. Bērnībā vasaras, protams, pavadījām laukos, bet kaut kā sanāca, ka līdz 1981. gadam tā arī nebijām tikušies,” atzīstas Baštiks. Iepazīšanās ar Lāsmu notikusi, Rīgā, Mateja baznīcas draudzē. „Atgriezos mājās no armijas, iegāju Mateja baznīcā un tur dziedāja koris. Lāsma dziedāja korī un manā skatījumā izcēlās citu koristu vidū. Man viņa simpatizēja. Pēc tam jau tikāmies jauniešu pasākumos ar kristīgu ievirzi, bet draudzība mums uzplauka vēlāk – izbraucienā uz Siguldu. Tur tā vairāk parunājām, izrādījās, ka Lāsmai patīk sarunas ar mani, bet man – ar Lāsmu. Kādu nepilnu gadu draudzējāmies. Liktenīgais pavērsiens mūsu attiecībās notika, kad biju solījis Lāsmai 1982. gada 21. maijā aizvest viņas mantas uz Liepāju. Biju sasolījis vest mantas, bet tās dienas rītā secināju, ka uz Liepāju nemaz nebraukšu. Piezvanīju Lāsmai un teicu, ka diemžēl nevarēšu viņai izlīdzēt ar mantu vešanu. Viņa sabēdājās. Norunājām tikties alejā netālu no Brīvības pieminekļa. Noteiktajā laikā es biju pie soliņa ar maijpuķīšu pušķi rokās. Viņas, protams, tur nebija. Gaidīju minūtes 15, arī nebija. Bet pēc kāda laika viņa atnāca, viņas vaigs bija diezgan pūcīgs un viņa šķiet pat teica, ka laikam vajadzētu pārtraukt draudzēties, jo es viņu nemīlot. Es to negribēju, jo man bija labi draudzībā ar Lāsmu. Es iedevu viņai maijpuķīšu pušķi un tas notika – viņu bildināju. Teicu, ka gribu ar viņu kopā pavadīt visu dzīvi,” stāsta Ainars Baštiks. Tikai loģiskas bija bildinājumam sekojošās kāzas un nu jau 29 laulībā nodzīvotie gadi.

Stāstot, vai ik gadu atminās kāzu gadadienu, Ainars Baštiks atzīst, ka lielākoties jau atceras, bet daudz nozīmīgāka ģimenei ir tieši bildināšanas diena. „Cenšos katru kāzu 21. maija rītu pasniegt Lāsmai maijpuķītes, kas tagad ir kļuvušas par mūsu ģimenes puķēm. Dienas gaitā mēģinām kopā aiziet līdz soliņam pie Brīvības pieminekļa. Pārējais jau atkarīgs no laika apstākļiem un garastāvokļa. Citreiz aizejam pasēdēt kādā kafejnīcā, citugad izstaigājamies pa Vecrīgu,” stāsta Baštiks.