Linda Abu Meri: „Bērni mani vairāk redzēja televīzijā nekā virtuvē”

Esmu no tām sievietēm, kuras pat ar miljonu bankas kontā tomēr ies uz darbu un mēģinās mainīt ja ne pasauli, tad tuvāko apkārtni noteikti. Man gan nav miljona, lai pārliecinātos, ka tā tiešām būtu. Bet iepriekšējā dzīves pieredze liecina, ka varu iztikt bez atvaļinājuma, bet bez darba un pašapliecināšanās – gan ne.

Te nu laiks pajautāt pašai sev – vai daudz savā dzīvē esmu ziedojusi darbam, karjerai? Pēc īsa pārdomu mirkļa varu atbildēt – nē! Jo viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Pašai tikai jāpieņem lēmumi. Pat tad, ja ļoti negribas.

Lai nu ko, bet lēmumus es protu pieņemt! Mazliet vairāk nekā pirms gada pieņēmu lēmumu aiziet no politikas un iekšlietu ministres amata. Politikā biju strādājusi gandrīz desmit gadu, par ministri – vairāk nekā divus. Mani bērni bija izauguši, mammu vairāk redzot televīzijā nekā virtuvē pie plīts; pati naktis biju pavadījusi, guļot ar telefonu zem spilvena. Bet visus šos gadus biju domājusi, ka apzinīgi daru darbu, par ko man maksā algu. Pēdējos divus gadus politikā tā īsti nemaz nevaru noformulēt. Darbs brīžiem bija pārcilvēcīgs. Grūto lēmumu, politiskās situācijas, sabiedrības negatīvās attieksmes dēļ. Bet es darīju savu darbu. No rītiem bieži uz darbu iet negribējās un bija ļoti jāsaņemas. Gribējās palikt mājās un atmest visam ar roku. Pašapliecināšanās ministra amatā ir iespējama, bet gandarījums – noteikti ne. Ar to algu, ko maksā jebkuram valsts ministram, ir grūti motivēt sevi un paskaidrot bērniem, ka mammīte pelna naudu.

Izņemot no mana stāsta vārdus – „politika” un „ministre”, domāju, tajā sevi var ieraudzīt jebkura sieviete. Arī bērnudārza audzinātāja, kas strādā ilgas stundas, bet vakaros viņai vēl uzkliedz bērnu mammas, kuras pašas jūtas nogurušas. Arī pārdevēja, kura visu dienu pavada kājās, bet viņu turpina dzenāt pircēji. Pat uzņēmēja, kas biznesā iegulda vairāk naudas, nekā nopelna.

Bieži darbs kādā brīdī kļūst apnicīgs, neizturams, nesniedz gandarījumu, pazemo, aizņem vairāk laika, nekā gribētos. Katra var atrast savu iemeslu, kāpēc beidzot ir jāpieņem lēmums un jāpieliek punkts.

Arī man vienā brīdī pietika. Atvaļinājuma laikā ārzemēs, kad mobilais tālrunis joprojām atradās zem spilvena un es tā arī nespēju „atslēgties” un būt normāla mamma saviem bērniem, es šo lēmumu pieņēmu. Sākumā īsziņā, vēlāk pa faksu uz Latviju nosūtīju savu atlūgumu. Latvijas politikā tas ieviesa nelielu apjukumu, man pašai nebija ne jausmas, ko darīšu tālāk un kā pelnīšu naudu. Bet viens bija skaidrs – tā turpināt nevēlos. Biju gan fiziski, gan morāli nogurusi.

Šīs beigas uztvēru kā kaut kā jauna sākumu. Dzīvoju mājās, biju kopā ar ģimeni un draugiem, domāju par sevi un dzīvi. Pirmo reizi man bija iespēja neskriet uz darbu, negulēt ar telefonu zem spilvena un padomāt klusumā. Izvērtēt cilvēkus un notikumus. Paskatīties uz politiku no malas. Daudz jaunu atziņu un atklājumu, daudz pārsteigumu un tiešām – jauns sākums. Jauns darbs. Piedāvājums, par kuru būtu grūti iedomāties. Bet tieši laikā un tieši tas, ko vēlējos. Izdevniecības „Rīgas Viļņi” vadītāja, mana skolasbiedrene Aija aicināja darbā pie sevis. Esmu beigusi „žurnālistus”, tāpēc tikai priecājos, ka nonācu starp daudziem saviem kursabiedriem un cilvēkiem, kuri patīkami atšķīrās no politiķu vides. Draudzīgi, atsaucīgi, radoši. Biju ļāvusi dzīvei mani nolikt tur, kur tā vēlējās. Arī pati pirmo reizi nebiju paniski organizējusi savu dzīvi, meklējot darbu. Es to vienkārši pagaidīju.

Pie Aijas nostrādāju skaistus un aktīvus septiņus mēnešus. Tagad vadu azerbaidžāņu kompānijas filiāli Latvijā. Darbs izdevniecībā, šķiet, man bija atsūtīts kā atelpas laiks pēc politikas. Un kā laiks saņemties kam lielam un nopietnam.

Dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Atliek tikai pieņemt lēmumu. Pat tad, ja ļoti negribas, bet ir pārliecība, ka vajag. Pat tad, ja nav skaidrs, kas notiks tālāk. Ir vērts pagaidīt to, kas notiks. Un ticēt, ka viss uz labu.