Aktrise Madara Botmane: "Brīdī, kad lasīju par Aspazijas dzīvi, man tas bija ļoti vajadzīgs"

Kādas tev bija sajūtas, uzzinot, ka esi nominēta «Lielajam Kristapam»?

Sajūtas man bija tādas, ka, protams, esmu par to nenormāli pārsteigta. Par to, ka tas ir pamanīts. Tā tomēr ir televīzijas filma. Pie tam es spēlēju «pusi no Aspazijas». Tāpēc tiešām tāds milzīgs pārsteigums.

Arī tad, kad man piedāvāja šo lomu,  viss notika lielā ātrumā. Es negribu nekāda veidā noniecināt šo filmu [«Jānis. Elza. Mīlas grāmata.»], jo tā ir ļoti forša un Linda [Olte] ir tiešām izdarījusi milzīgu darbu, bet pārsteigums veidojas tādēļ, ka mans aktierdarbs, kas ir televīzijas filmā, tiek nominēts Lielajam Kristapam. Tur ir kaut kāds mazs brīnums, ka tas ir tā noticis.

Tu esi šogad nominēta arī Spēlmaņu nakts balvai. Kāda ir atšķirība sajūtu ziņā?

Atšķirība ir tikai viena iemesla dēļ – Spēlmaņu nakts balvai es jau vairākas reizes esmu bijusi nominēta. Un arī iespēja tikt nominētam Spēlmaņu nakts balvai ir daudzreiz biežāka. Jo lielākajai daļai latviešu aktieru pamatdarbs ir teātrī, līdz ar to gada laikā ir trīs, četras vai pat piecas lomas, ar kurām tu vari pretendēt uz šīm nominācijām. Bet tik daudz filmās vienā gadā viens aktieris nenofilmēsies. Līdz ar to ir šis pirmreizīgums – tāpat kā pirmā mīlestība. Ir jau forši, un ir jau skaisti.

Kā bija iejusties Aspazijas tēlā? Par viņu jau katram ir kaut kāda sava izpratne.

Redzi, es tā skrupulozi nebiju gājusi cauri viņas dzīvei. Un, tā kā Jaunais Rīgas teātris taisīja izrādi «Aspazija. Personīgi», man ieteica vienu grāmatu, ko izlasīt. Es domāju, ka aiziešu arī uz izrādi, bet izrādījās, ka tā sākās pusstundu ātrāk! Tā kā es nemaz neredzēju to, kā Baiba Broka spēlēja Aspaziju. Varbūt tas pat it ļoti labi. Iespējams, ka manī, gribot negribot, būtu iesēdies kaut kāds priekšstats. Līdz ar to, tā, kā es jutu, kā es domāju, kā es sapratu, tā es arī darīju. Un Linda mani atbalstīja, neaizliedza man to darīt un tikai teica: «Go for it!» [Aiziet!].

Tad, kad es to lasīju, man tas bija ļoti vajadzīgs. Man – Madarai. Atceros vienu frāzi, ko Pēteris Krilovs ir teicis par aktierdarbu – tev ir jāsaprot vai jāsajūt tas, ko tu vari iedot lomai un ko loma var iedot tev. Un izdzīt sev cauri Aspazijas dzīvi, saprast, ar kādu sparu viņa tiešām tam visam ir gājusi cauri un ko viņa ir izdarījusi, kur viņa ir nolūzusi, kur viņa ir piecēlusies, kur viņa tomēr ir izdarījusi to izvēli – paiet zem Raiņa… Jo, manuprāt, tā ir bijusi ļoti skaidra viņas izvēle... To visu ceļu izlasīt man bija ļoti vērtīgi, jo tas lika man izdarīt izvēles pašai savā dzīvē. Pat tādas izvēles, kuras es šajā brīdī vispār nenožēloju. Un domāju, ka tas ir bijis labākais, kas manā dzīvē varēja notikt. Tajā konkrētajā laika posmā. Šī nominācija nozīmē, ka arī es šai lomai kaut ko esmu iedevusi. Par to man ir liels prieks.

Kā atšķiras darbs pie lomas teātrī un pie lomas kino?

Patiesībā darbs pie lomas neatšķiras. Atšķiras maniere - veids, kā ir jātēlo. Tu tāpat lasi, strādā, domā, mēģini, skaties citas filmas, ķer kaut kādas sajūtas, meklē, kas tas ir. Atšķiras tas, kādā veidā, kādā formā, caur kurām šūnām un porām tas tiek ķermeniski laists ārā. Ja mēs runājam par tiešām reālpsiholoģisku teātri - mazo formu un mazo zāli - tur nav tik lielas atšķirības.

Sanāk, ka filmā tavu balsi gandrīz vispār nedzird [tekstu ir ierunājuši aktieri Guna Zariņa un Kaspars Znotiņš] – kā tas bija?

It kā bez vārdiem, bet reizē visam ir jābūt skaidri saprotamam. Kad mēs filmējām, tad, protams, visus tekstus, kuri skanēja aizkadrā, mēs lasījām. Tas bija galvenais vadmotīvs, pēc kura mēs vadījāmies, lai tās epizodes spēlētu.  Jā, tā ir zināmā mērā «mēmā loma». «Mēmais kino» manā izpildījumā.

Kādas jaunas lomas?

Tagad ir «Pērs Gints», kur būs Ingrīdas loma. Pēc tam ir dejas izrāde. Un tad būs pie Regnāra [Vaivara] «Lidojošais Travolta». Tāda pamatīgāka loma. Un tad jau Mākslas akadēmija un mani teātra kostīmi!

Tu gribētu vēl filmēties?

Tas varbūt izklausīsies augstprātīgi… Es esmu par kino, bet par kvalitatīvu kino. Jo vienmēr ir jāuzmanās – līdzko tu izdari kādu nepārdomātu soli, tu uzreiz nomazgā visu to labo, ko esi izdarījis. Protams, ka es gribētu filmēties, bet ne visur un tikai tāpēc, lai es būtu kaut kur. Es tam īsti neredzu jēgu. Kad tu izlasi lomu, tad vai nu tev iekšā tā bilde rodas - kā labāk, foršāk, dziļāk to lomu nospēlēt vai nerodas. Es esmu piefiksējusi – ja man šīs sajūtas nav, tad man tās būs mokas. Pat ne mokas, bet mani tas līdz galam neinteresē.

Mana pieredze rāda, ka tad, kad man parādās tā iekšējā sajūta un pat bailes no tās lomas, tas ir tas punkts. Ja man šīs sajūtas nav, tad es atsaku. Jo būs cilvēks, kuram tas būs vajadzīgs. Bet man vajag, lai notiek tā pati mijiedarbība, ko es tev teicu par Aspaziju un mani. Ka tas kaut kā cirkulē. Nevis vienkārši es-aktrise spēju izdarīt tā un šitā. Tas ir pirmais līmenis. Man gribētos dzīvoties pa nākamo līmeni.     

Kas ir tavi šā gada «Lielā Kristapa» favorīti?

«Ausma». Pilnīgi noteikti. Pirmkārt, inscenējums – tur ir tas mazais brīnums. Kā var katru sekundes kadru noķert tādā perfekcijā? Protams, tā filma ir ļoti bieza, sakoncentrēta. Pirmā sajūta bija, ka tev brūk virsū. Bet paiet laiks, un tu pa sekundei to filmu šķetini, ej cauri, sajūtas izkristalizējas un izlīdzinās. Un tu spēj ieraudzīt un novērtēt visu kopumu. Tas, ko Laila [Pakalniņa] ir izdarījusi, ir brīnišķīgi.

«Ausmā» ir šī ļoti specifiskā Lailas sajūta, kas ir pārtapusi mākslas darbā. Es nesaku, ka pārējās filmas ir mazāk profesionālas, bet tās ir saprotamākā kino valodā. Ne tik daudz riskējot.

Bet šajā filmā ir tas viens punkts, kas to atšķir, pirmkārt, no tā kino piedāvājuma, kāds tiek ražots mūsdienās. Arī festivālu filmu kategorijā, man liekas, šī filma ir ļoti specifiska un atšķiras. Tieši ar to sajūtu, kuru nav iespējams nodefinēt.

Vai ir kas tāds no gaidāmajiem Simtgades kino projektiem, kas tev liekas interesants?

Pirmkārt, man šis process šķiet ļoti interesants. Jo piepeši uzspridzina kino industriju, ko tā ir ļoti pelnījusi. Bet man ir nedaudz bail par to, kas notiks pēc tam. Kā tajā brīdī Nacionālais Kino centrs, valdība, Kultūras ministrija mēģinās noturēt šo te līmeni, ko viņi ir uzspridzinājuši, iedodot diezgan lielas naudas summas un iespējas cilvēkiem strādāt? Kas, protams, ir superīgi.

Es gaidu, kad tās visas būs redzamas. Vai šīs filmas būs labas vai sliktas, tas pat ir mazāk būtiski. Galvenais ir tas, ka tas tiešām ir milzīgs solis uz priekšu, un es ļoti ceru, ka pēc tam netiks sperti divi soļi atpakaļ.

Balvu pasniegšanas pasākumi mēdz būt diezgan stīvi un formāli. Kā tu tajos jūties?

Protams, tie ir stīvi! Īpaši, kad esi nominēts. Ja neesi, vairāk vai mazāk ir brīvība un jautrība! Bet, tā kā es šogad vadīšu «Lielo Kristapu», man nebūs laika uztraukties par balvu. Es uztraukšos par to, kā pēc iespējas labāk novadīt pasākumu. Manuprāt, tas ir ļoti labs veids, kā novirzīt enerģiju.

Marta Elīna Martinsone, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: Rojs Maizītis, publicitātes foto, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva