Narkozes un atsāpinošu zāļu vietā - hipnoze. Cik tas ir reāli?
“Kā viņš pārcieta narkozi?” ierasts jautājums cilvēkam pēc ķirurģiskas operācijas. Vai organisms narkozi izturēs – to rūpīgi pēta ārsts anesteziologs pirms operācijas un liek parakstīties par iespējamām sekām. Hipnoze zāļu vietā? Par šo iespēju runā maz. Cik tā ir reāla – to pēta žurnāls „Patiesā Dzīve”.
“Mums ir labas un drošas zāles,” pirms operācijas mierina ārsti tik pārliecinoši, ka pacientam var šķist, ka narkozes laikā slimības nomocītajā ķermenī ielaidīs teju vai vitamīnus. Tomēr līdztekus tiek rūpīgi pētītas asins un urīna analīžu rezultāti, pirmām kārtām – vai pacientam ir vecumam atbilstoša nieru filtrācijas spēja, vai organisms spēs atgūties no nozīmīgām medicīniskajām manipulācijām, tostarp – narkozes, kas ir nopietns pārbaudījums ķermenim. Protams, ārsts godprātīgi darīs visu iespējamo, lai viss izdotos lieliski, lai narkozes iedarbības sekas būtu minimālas.
Un tomēr ir vēl viena iespēja – hipnoterapeitiskā atsāpināšana.
Hipnoze un aklā zarna
1965. gada 29. janvāris. Rīgas Medicīnas institūta fakultatīvās ķirurģijas klīnikā ieved pacienti ar akūtu apendicīta lēkmi. Tajā vakarā dežurējošais ķirurgs ir Roalds Gerke – jauns ārsts, kurš nopietni aizraujas ar hipnoterapiju. Lai gan slimniece lūdz operāciju izdarīt vispārējā narkozē, Gerke nolemj viņu operēt hipnozē. Sieviete ir pilnīgi pārliecināta, ka nekādas sāpes nejutīs. “Uz slimnieces deguna un mutes tika uzlikta narkozes maska, bet tajā nebija ne piliena narkotiskas vielas. Slimnieci ātri iemidzināju ar hipnozi. Operācijas laikā nepārtraukti ar viņu strādāju, viešot viņā pārliecību par pilnīgu organisma nejutību. Ķirurģiskā operācija, tā bija aklās zarnas piedēkļa izņemšana, ilga 40 mi¬nūtes, nekādus pretsāpju līdzekļus pirms operācijas, tās laikā un pēc operācijas paciente nesaņēma. Operācijas laikā viņa bija mierīga, elpoja vienmērīgi, ritmiski, nekustējās. Tikai brīdī, kad atvēru vēdera dobumu un no brūces izcēlu zarnu, slimniece nedaudz pakustināja labo roku. Bet viņai nebija vēderpreses muskuļu sasprindzinājuma vai muskuļu spiešanās, kas rodas kā reakcija uz sāpēm,” šo gadījumu apraksta Gerke. Pēc pamošanās paciente atzina, ka narkoze bijusi ļoti laba un sāpes neesot jutusi. Brūce sadzija ātri, bez komplikācijām. Drīz pēc tam Paula Stradiņa Republikas klīniskajā slimnīcā ārstu konferencē Roalds Gerke prezentēja notikušo, demonstrējot nu jau veselo pacienti.
Pats Gerke gan atzīst – viņa lietotā hipnoze ne katram pacientam radīs tik labu atsāpinošo efektu, un arī narkozei izmantotie medikamenti kļūst aizvien labāki un efektīvāki. Tomēr arī pēc tik daudziem gadiem, kad ir tik mūsdienīgas medicīnas iespējas, Gerke iesaka hipnozi kā labu līdzekli, lai samazinātu pirmsoperācijas bailes, pēc operācijas – kā nomierinošu, uz veselības atgūšanu virzītu terapiju.
Kur jaunajam ārstam radās drosme tik nopietnu ķirurģisko iejaukšanos veikt bez pierastās narkozes? Izrādās, hipnoze kā alternatīva atsāpinošajiem medikamentiem tradicionālajā medicīnā lietota jau kopš 19. gadsimta.
1829. gadā ar hipnozi veiksmīgi tika atsāpināta paciente, kurai operēja krūts dziedzera vēzi. 1842. gadā tāds pats brīnums tika paveikts, amputējot kādam nelaimīgajam augšstilbu. Veiksmīga atsāpināšana ar hipnozi nepavisam nav tik liels retums, kā varētu šķist, par to var pārliecināties, pastudējot medicīnas un psiholoģijas vēsturi.
Par hipnozes atklājēju tiek uzskatīts vācu ārsts, nereti par miesas priesteri dēvētais Mesmers (desmit gadu vecumā Mesmers pēc mātes vēlēšanās iestājās klosterī, lai kļūtu par priesteri, vēlāk studēja teoloģiju, astronomiju, fiziku, matemātiku), kurš, izmantojot īpašo magnētisko spēku, veica darbības, par kurām inkvizīcijas laikā ātri vien nokļūtu uz sārta. 18. gadsimtā zinātniskā medicīna par Mesmera panākumiem tikai bezspēcībā vīkšķīja dūres, nespējot atmaskot, kā tika uzskatīts, šo bezkaunīgo šarlatānu. Mesmers bija izcils. Viņš pārsteidza pasauli, izārstēja neizārstējamos, plūca galvu reibinošus laurus, kļuva slavens un... cieta neveiksmi. Jo psiholoģija vēl tikai dzima, cilvēks sastāvēja no miesas un asinīm, un dvēseles, kas 18. gadsimtā noteikti nebija medicīnas kompetence. Tālab kādas aklas pianistes atkārtota redzes zaudēšana, kuru pirms tam Mesmers bija izārstējis, tika sista krustā reizē ar pašu Mesmeru.
Bet jau 19. gadsimta sākumā armijas virsnieks un pētnieks de Pijsegīrs, turpinot Mesmera iesākto, uzskatāmi pierādīja hipnotisma varu un hipnotiskās suģestijas iespējas. Mazliet vēlāk cits pētnieks Delēzs – pēchipnozes suģestijas lieliskos panākumus. Tā uz entuziasma pamata daudzi pētnieki hipnotisma jomā sasniedza līdz šim prātam neiedomājamo – dažādās pasaules valstīs ik pa brīdim uzradās drosminieki, kuri demonstrēja hipnozē veiktās operācijas. 1859. gadā ķirurgu biedrības sēdē franču ķirurgs, profesors Azams paziņoja: jā, tas ir iespējams, ar hipnozi var ķermenī iedvest pilnīgu nejūtību. Tajā pašā gadā franču ķirurgi hipnozē veica vairākas amputācijas, lielu, sāpīgu augoņu atvēršanu, zobu raušanu un citas operācijas. Mesmerims sita augstu vilni, tomēr izčākstēja zinātniskās medicīnas tempļa pakājē. Lai gan dokumentētas liecības lika aizdomāties par kaut ko citu. Kalkutas hospitālī Indijā sešu gadu laikā hipnozē tika veikti vai¬rāki simti nopietnu ķirurģisku operāciju.
Kad hipnozes pasniedzējai un hipnoterapeitei Dacei Rolavai bija paredzēta ķirurģiska operācija, viņa lūdza ārstu maksimāli samazināt atsāpinātāju devu uz hipnozes rēķina.
“Tas bija eksperiments,” smaidot atzīst Dace Rolava. Operācija bija sevišķi smaga, tāpēc, iepriekš sarunājusi ar ārstu, Dace nolēma riskēt – izmantot atsāpināšanai pašhipnozes vingrinājumus. Pilnīgi bez zālēm ārsti neriskēja operēt, bet pēc pacientes lūguma tos lietoja minimāli.
“Operācijas laikā dzirdēju trokšņus, mediķu sarunas, jutu manipulācijas, ko viņi veica, bet sāpju nebija. Sajūta bija viegla,” atceras Dace Rolava.
Jau pirms operācijas viņa veica pašhipnozes vingrinājumu – pēc noteiktas formulas atslābinājās, pievērsa uzmanību elpošanai. Arī vieglās narkozes stāvoklī Dace kontrolēja un virzīja savu apziņas stāvokli. Pēc operācijas turpināja pašsuģestijas vingrinājumus – ar pašiedvesmu apziņu vadīja prom no sāpēm. Māsiņas, kurām pēcoperāciju sāpju remdēšana ir ikdiena, esot ļoti brīnījušās – līdz šim pēc šādas operācijas nevienam bez atsāpinošām injekcijām nebija izdevies sāpes tik viegli pārciest.
Tomēr, vai katram hipnoze dos tieši tādu efektu, Dace Rolava negarantē. “Pēc sevis nevaru īsti vispārināt – man no dabas ir augsts sāpju slieksnis.” Savukārt tiem, kas vēlas padarīt vieglākas nepatīkamas medicīniskās manipulācijas vai atvieglināt sāpes, hipnoterapeite iesaka nodarbības speciālista vadībā, kuru laikā cilvēks var iemācīties pašhipnozes paņēmienus. Viņa gan brīdina: “Ar sāpēm nevar spēlēties. Ir jāsaprot, ko organisms ar sāpēm vēsta, tāpēc jādodas pie ārsta, lai saņemtu profesionālu izmeklēšanu un ārstēšanu. Ja vaina jau zināma un medicīniski tiek ārstēta, tad sāpju sajūtas noņemšanai hipnoze un pašhipnoze patiešām var lieliski palīdzēt. ”
Dzemdības bez sāpēm
Viena no Daces Rolavas skolniecēm, ģimenes radību mājas vecmāte un sertificēta hipnoterapeite Aija Mikova ar labiem panākumiem hipnozi lieto dzemdību atsāpināšanai. Ja kāda topošā māmiņa grib izmantot šo dabisko metodi dzemdību sāpju samazināšanai, galvenais darbs notiek pirms dzemdībām. “Pašas dzemdības notiek pie pilnas apziņas, tikai sāpju brīžos sieviete zemapziņā atrod resursus, kas sāpes vērš patīkamās izjūtās,” skaidro vecmāte. Viņa atceras sievu, kas sāpju mirkļos skaitījusi savā iztēlē puķes lielā pļavā, vai citu dzemdētāju, kura kā no grāmatas lasījusi brīnumainus dzejoļus. Katrai sievietei individuāli zemapziņā ir savs veids, kā tikt galā ar sāpēm. Aija Mikova strādā ar Miltona Ēriksona hipnozi, kas salīdzinājumā ar klasisko hipnozi ir daudz vieglāka, tāpēc viņas pacientes jebkurā mirklī var atgriezties no aktīvā sapņošanas stāvokļa realitātē. Tomēr arī šajā vieglajā transā, kurā nokļūst ikviens no mums, piemēram, par kaut ko aizdomājoties vai veicot automātiskas kustības, hipnoterapeita vadībā iespējams piekļūt savas zemapziņas rezervēm, atmiņām, sapņiem, fantāzijām, kas nostrādā kā brīnumlīdzeklis. Tas var būt labs risinājums dažādās dzīves situācijās, un hipnoterapeita uzdevums: iemācīt, kā to izdarīt vienmēr, kad vajag.
“Pēc dzemdībām sievietes neatceras sāpes. Viņas pašas tās spējušas transformēt citās izjūtās,” turpina Aija Mikova. “Tomēr ne katrai dzemdētājai piemērota hipnotiskā atsāpināšana,” brīdina vecmāte. Bijuši gadījumi, kad pēc pirmās sarunas viņa atteikusi topošajai māmiņai. Un ne jau tāpēc, ka kāda nebūtu pakļāvīga, maigajai un nedirektīvajai Ēriksona hipnozei pakļaujas visi. Tomēr ne visām dzemdētājām tā ir labākā izvēle.
Kā savienot medicīnu ar hipnotisko atsāpināšanu, Aija Mikova ir mācījusies no franču ārsta Šarla Žuslēna. Viņš ir viens no pasaulē vadošajiem hipnoterapeitiem, kurš specializējies tieši sāpju jomā.
“Medikamentu ražotāji par manu darbošanos nav priecīgi,” smej franču ārsts, kura ikdiena paiet paliatīvās aprūpes nodaļā, atvieglojot nedziedināmi slimo ciešanas. Kad Žuslēns kārtējo reizi ierodas Latvijā ar lekcijām topošajiem hipnoterapeitiem, viņš atklāj savu bagātīgo pieredzi ne tikai par pacientiem, bet arī savu individuālo – kā sev mazinājis diskomforta izjūtas nepatīkamu izmeklējumu laikā.
Pirms praktiskajiem atsāpināšanas treniņiem parasti notiek paraugdemonstrējums. Šoreiz tā ir trīsstūraina adata, diametrā apmēram pusotrs milimetrs, kuru paredzēts izdurt cauri rokas ādai. Ir sagatavots dezinficējošais šķidrums, kā arī vate, ar kuru vēlāk noslaucīs asinis. Tagad tikai nepieciešams drosminieks, kas šim eksperimentam gatavs. Tas izrādās hipnoterapeits Edgars Skrodelis.
No malas viss izskatās pavisam nevainīgi – rit it kā parasta saruna, kuras gaitā hipnoterapeits lūdz koncentrēties uz konkrētām sajūtām, atmiņām. Tā ir pastaiga pacientam vien zināmos iztēles plašumos, kuru pavada ārsta lūgums iedomāties vēsumu labajā rokā. Edgara iztēlē šis vēsums pārvēršas par trauku ar aukstu ūdeni, kurā iegremdēta roka. Tad terapeits, uzmanīgi vērojot pacientu, lūdz Edgara traukā pieliet vēl vēsāku ūdeni, tad vēl aukstāku, visbeidzot piebērt ledus gabaliņus. Edgars, pievēris acis, paklausīgi izpilda sacīto. Tad notiek neliela pārbaude, tad vēl pāris porciju iztēles ledus, un Šarls Žuslēns ar adatu caurdur plaukstas ādu. “Sāpes nejutu! Tikai vieglu spiedienu,” pēc demonstrējuma ar pārsteigumu atzīst Edgars.
Atsāpinošās spēles ar savu uzmanību, atmiņām un iztēli var iemācīties gandrīz katrs – pārliecināts hipnoterapeits. “Atsevišķi sāpju nav. Ir tikai cilvēks, kuram sāp,” skaidro Šarls Žuslēns un aicina visus būt līdzcietīgiem. Viņa pacienti visbiežāk ir cilvēki, kam zāles vairs nelīdz. Un parasti aiz ķermeniskajām sāpēm slēpjas ļoti smeldzīgs dzīves stāsts. “Viņa pasmaidīja,” līdz asarām bija aizkustināts kādas pacientes vīrs, kurš pēdējo dzīvesbiedres mēnesi pavadīja pie mirstošās sievas gultas. Tā bija pateicība ārstam, kurš izstrādājis pavisam vieglus pašhipnozes vingrinājumus, ko var izpildīt pat pilnīgi nespēcīgi vēža slimnieki. Arī tuvinieku dvēseles sāpju remdēšana ir Šarla Žuslēna ikdiena, filozofija un dzīves jēga. “Sāpes ir galēji subjektīvas,” viņš uzsver.
“Uzklausīt, patiesa interese par otru cilvēku, būt līdzās – tas dažkārt palīdz samazināt gadiem ilgi pirms tam nesekmīgi ārstētas sāpes. Tas vēlreiz pierāda – īstā sāpju mājvieta ir cilvēka galvā.”
Kad sāp, kā nav
Ar stiprām un nepatīkamām sāpēm krūtīs daudzas pacientes nonāk arī pie ārstes neiroloģes un hipnoterapeites Ināras Rojas. Patiesībā šīm slimniecēm tīri ķermeniski nav kam sāpēt – ja audzēja dēļ amputēta viena vai pat abas krūtis. Tās ir tā sauktās fantoma sāpes, un zāles tām nelīdz.
“Latvijā pieaug sieviešu skaits, kam tiek amputētas krūtis. Krūts vairs nav, varbūt ir mākslīga krūts vai protēze, bet nekā dzīva nav, jo nav dzīvo nervu galiņu. Tomēr galvas smadzenēs joprojām ir vieta, kas atbild par sajūtām amputētajā orgānā, ir ķermeņa atmiņa, un smadzenes turpina sūtīt signālus uz šo amputēto, operēto vietu,” skaidro Ināra Roja. “Hipnozes seansā cilvēkam tiek mudināts izrunāties ar savu ķermeni, pieņemt to. Nav noslēpums, ka zemapziņā noslēptie sāpīgi psihotraumatiski notikumi bieži izpaužas kā reālas ķermeniskās sāpes. Hipnoterapijas laikā iespējams to visu atstrādāt, turklāt rezultāts nereti parādās ķermenī, zūdot sāpēm vai kļūstot tām vieglākām.”
Ināra Roja ar hipnozi ārstē ne tikai fantoma sāpes. “Sāpju pacientu skaits Latvijā ir liels. Daudzu hronisku sāpju gadījumos hipnoterapeitam jāliek lietā arī savas ārsta zināšanas, lai mainītu nepieciešamo medikamentus un to devas, pēc veiksmīgas hipnoterapijas tās jāpārskata.”
Arī Ināra Roja piekrīt, ka atsāpināšana ar hipnozi un pašhipnozi ir vienkārši apgūstama, tomēr vislabāk, ja sāpju gadījumā to dara apmācīti speciālisti. Jo hipnoze ir kā efektīvas pretsāpju zāles – bez saprašanas noklusinot sāpes, ir risks nesadzirdēt organisma signālus, tādējādi ielaižot slimību. Dažkārt sekas var būt ļoti nepatīkamas, pat traģiskas.
Ilgstošu vai spēcīgu sāpju gadījumā pirmais, kas jādara, – jādodas pie ģimenes ārsta, un tikai pēc speciālistu izmeklējumu rezultātiem var lemt par hipnozes metožu lietošanu.
“Hipnoterapija ir ļoti nopietna ārstnieciskā metode. Tieši tāpat, kā katrs cilvēks ir individuāls, arī katra ārstnieciskās hipnoterapijas sesija ir individuāla. Nekas netiek uzspiests, netiek manipulēts – hipnoterapeits strādā kā zinošs pavadonis, kurš aizved cilvēku pie viņa paša, proti, pie viņa iekšējiem resursiem, ” uzsver ārste.
Anda Leiškalne, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Ria-Novosti/LETA, Aigars Hibneris, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
