Mūžīgā aktualitāte: kāpēc vīrieši nespēj uzminēt sieviešu gaidas un vēlmes

Tātad – ko sieviete grib, un ko vīrietis var... Pirmais paradokss, raksta Kurpatovs, ir tas, ka neviens neapšaubīs apgalvojumu, ka sievietes un vīrieši viens no otra atšķiras. “Diemžēl visa mana ārsta psihoterapeita praktiskā pieredze liecina, ka lielākoties mēs tikai domājam, ka saprotam šo tēzi,” secina psihoterapeits. Un konstatē, ka ar visu savu it kā saprašanu par abu dzimumu atšķirīgumu visi vīrieši neapzināti gaida no sievietēm, ka viņas rīkosies tā, kā rīkojas vīrieši, jutīs to, ko jūt vīrieši, visu sapratīs tāpat, kā to saprot vīrieši. Bet nekad tā nebūs – viņas jūtas nekad nebūs identiskas vai radnieciskas vīrieša jūtām. Līdz ar to viņi ir vīlušies un sāk izteikt apvainojumus – sievietes domā tikai par sevi, ko no sievietes var gribēt...

Tāda pati situācija ir ar sievietēm – visas sievietes, pašas neapzinoties, gaida no vīriešiem, ka viņi pasauli uztvers tāpat kā sievietes, sapratīs, ko domā sievietes, ka viņu rīcība būs tāda, kādu to vēlas redzēt sievietes. Patiesībā vīrieši, pat ja gribētu, uzsver ārsts, nespēj sajust, pārdzīvot un domāt saskaņā ar sieviešu gaidām un prasībām. Viņi to darīs pa vīriešu modei. Kas atliek sievietēm? Vilties, dusmoties un lādēt likteni – visi vīrieši ir ķēmi, viņiem prātā tikai viens, viņi domā tikai par sevi.

Rezultāts ir spožs. Ilgus gadus praktizējošā psihoterapeita slēdziens ir šāds: “Vīrieši cieš no tā, ka galīgi nesaprot sievietes un viņu rīcības motīvus, bet rīkojas tā, it kā viņiem viss būtu skaidrs. Sievietes savukārt ir pārliecinātas, ka vīrieši viņas nesaprot, taču apgalvo, ka zina vīriešu psiholoģiju un tā ir vienkāršāka par plaukstiņpolku. Tomēr katra pie manis uz psihoterapeita konsultāciju atnākusī sieviete cenšas kaut ko noskaidrot par vīrieti un iemācīties, kā varētu iedarboties uz šo melno kasti. Neko neteiksi, laba izpratne...”

Ļoti bieži mēs pat teorētiski nezinām, ka vīrieši un sievietes ir atšķirīgas būtnes

Pēc Daces Rolavas domām, ir vēl sliktāk: “Ļoti bieži mēs pat teorētiski nezinām, ka vīrieši un sievietes ir atšķirīgas būtnes. Jo tās grāmatas, kas tiek rakstītas kādai noteiktai auditorijai (tas pats sakāms par filmām), lielākoties šī auditorija nesaņem. Labs piemērs ir Andreja Dripes Pēdējā barjera. To bija izlasījuši visi, protams, izņemot nelabvēlīgo ģimeņu bērnus un tos bērnus, kas jau atradās uz noziedzīgā ceļa. Parasti attiecīgās grāmatas izlasa tie, kam tas ir tikai kārtējais apstiprinājums tam, ko viņi jau zina. Līdz tiem, kam šīs grāmatas tiešām būtu vajadzīgas, tās parasti nenonāk. Tas ir simptomātiski.”

Vislielākā katastrofa ir visu sieviešu uzskats, ka vīrietim jāuzmin viņas vēlmes. Kurpatovs kā piemēru min pasaku par to, kā gārnis un lapsa ciemojās viens pie otra. Viņaprāt, labāku alegoriska dzimuma jautājuma problēmas izklāstu būtu grūti izdomāt. Tātad – gārnis uzaicināja lapsu pusdienās. Zupu viņš bija salējis savos labākajos traukos – krūkās. Lapsa gribēja gan nobaudīt ēdienu, taču nevarēja krūkā iebāzt galvu. Gārnim savukārt ar garo kaklu un knābi tas bija ļoti ērti. To, ka lapsa ir pavisam cita veida būtne, viņš nesaprata un nostādīja lapsu ārkārtīgi neērtā stāvoklī. Lapsa par tādu nevērību sadusmojās, taču to neizrādīja. Viņa savukārt uzaicināja ciemos gārni. Lapsa bija izvārījusi biezputru un to plānā kārtiņā izsmērējusi pa šķīvi. Vientiesīgais gārnis viltību neaptvēra un mēģināja knābāt putru no šķīvja. Taču šķīvis lēkāja vien, bet putra mutē netika. Gārnis apskaitās, un, kā knāba lapsai tieši pierē, tā viņa izlaida garu.

Sievietes izdomā aizplīvurotus mājienus, trikus... bet vīrietis tik un tā nesaprot

Teju katrs vīrietis ne reizi vien būs mocījies neizpratnē, kas tad īsti sievietei vajadzīgs. Absolūti visi vīrieši, kurus aptaujāju, teica, ka tas esot nepanesami – sievietes gaidot, ka viņi uzminēs vai no pusvārdiem atskārtīs viņu slēptākās vēlmes. Ja viņi to nevar, tātad nemīl. Viņi svēti brīnās, kāpēc sievietes ir tik pārliecinātas, ka “viņam pašam jāsaprot”, vēl trakāk – ja viņš to nevar, man tādu nevajag. Sievietes, nespēdamas vēlmi izteikt, izdomā aizplīvurotus mājienus, trikus... bet vīrietis tik un tā nesaprot. Psihoterapeits Kurpatovs pamatoti iebilst – kā gan lai vīrietis to varētu? Viņš gaida instrukcijas, viņam viss jāizskaidro.

Aptaujājot sievietes, noskaidrojās – jā, vīrietim viss jānoprot pašam. Turklāt tur nav nekā grūta! Tā domā kā jaunas, tā vecākas, gan intelektuāles, gan praktiķes. Un viņš tīšām izliekas par nesaprašu – tik stulbs tak nevar būt, lai nemanītu acīm redzamo! Izrādās, var un tieši tik “stulbs” arī ir – atgriežamies pie gārņa un lapsas.

Kāda ir izeja? Psihoterapeits iesaka censties darīt tā: kad runā sieviete, vajag klausīties nevis to, ko viņa saka, bet gan to, kas ir domāts ar to, ko viņa saka; jāmēģina saprast, kā dēļ viņa to saka, ar kādu mērķi. Bet, kad dzirdam vīrieša repliku, jāieklausās ik vārdā – tas nozīmē tieši to, ko nozīmē, bet, pieļaujot interpretācijas brīvību, var sadurties ar sašutumu, kuru sieviete, starp citu, tik un tā nesapratīs.

Tiktāl Kurpatovs, un te gribas piebilst – cik sieviešu augām naktīm lauzījušas galvu un mocījušās šaubās, meklējot atbildi uz jautājumu – diez ko viņš, to teikdams, domāja? Apaudzēt vīrieša izteiktos četrus vārdus ar četrdesmit dažādām versijām ir mūsu pašu brīvā griba. Jā – un vēl pieprasīt no viņa atbildību – kā viņš drīkstēja nodomāt to, ko viņš, mūsuprāt, to teikdams, ir nodomājis.

Dace Rolava: “Mēs pat domājam, ka ne tikai vīram, bet arī brālim, darbabiedram un paziņam ir perfekti jāprot lasīt mūsu domas un noprast, ko es vēlos, ko domāju... Bet tas ir tas absurds, kas rada milzīgi daudz vilšanās, pārmetumu un strīdu. Vēl – pāri nerunā, jo domā – tā, kā es domāju, domā arī tas otrs. Tātad – es zinu, ko tu domā... Nu galīgas muļķības! Tas ir mūsu subjektīvais viedoklis par otra domām, kas nevar sakrist ar otra subjektīvo viedokli.”

Negaidi no egles ābolus...

Šīs parādības dvīņumāsas ir kāda cita ačgārnība, kuru lieliski definējusi Zenta Mauriņa: “Negaidi no ābeles čiekurus un no egles – ābolus.” Ar apakšdomu – tad tu dzīvosi laimīgi. Ak, ja mēs to spētu! Kā smēja mana draudzene – jo es gaidu no vīra to ābolu, jo arvien lielākus čiekurus viņš man dod un nesaprot, kā man trūkst. Man sen klātos apjēgt, ka ābolu viņam vienkārši nav, bet... Nuja.

Ir daudz sieviešu, kuras izlasa visas grāmatas par tēmu, kā atrast īsto vīrieti (atgūt sirdsmieru, savaldzināt princi utt.), tomēr... arvien uzkuļas neīstajam. Pēc katras neveiksmes, kārtējo šķiršanās sāpju mocītas, viņas vai nu sāk iet baznīcā, vai atklāj kādu vēl neizmēģinātu ezoterikas virzienu, vai sapērkas kaudzēm pašpalīdzības grāmatiņu. Te nāk prātā reiz lasīta atziņa – ja tev ir salūzis automobilis, tad no tā, ka tu lasīsi grāmatas par automobiļu uzbūvi, tas vesels netiks. Bet, pamanot tekstā piemērus par grābekļiem, uz kuriem arvien kāpj lētticīgas muļķītes, mēs šīs rindas izlaižam, jo – tas jau nav par mani.

Visizplatītākā shēma, kā atkal nonākam pie neīstā, ir – ieraugām cilvēkā kādu daļiņu, kas atbilst mūsu izsapņotajam, uz to iekrītam, bet pārējo piedzejojam klāt – ja viņā ir šī īpašība, tātad noteikti būs arī tā, tā un šitā... Un tad nāk vilšanās – viņš neatbilst manam sapņu tēlam.

Visbūtiskākais, kas nepieciešams sadzīvošanas mākslai, – apzināties, ka tas ir indivīda (vīra, sievas, bērna, mātes, kaimiņa, ierēdņa) subjektīvais viedoklis, un, raugoties no tā, viņam ir taisnība, uzsver Dace Rolava. Savukārt jūsu viedoklis par viņa viedokli ir jūsu subjektīvais viedoklis, ne vairāk. Tāpēc vajag piekrist – jā, mīļais, tev no tava viedokļa ir taisnība!

Tas, ka tu nemainīsi pasauli, būtu jāapzinās ļoti laikus

“Aksioma, kas būtu jāzina katram vidusskolēnam, ir – maini savu attieksmi, un mainīsies tava apkārtne,” teic Dace Rolava. “Tas, ka tu nemainīsi pasauli, būtu jāapzinās ļoti laikus. Tie, kas domā, ka ar savu mīlestību izmainīs otru, lai saprot – tas ir absurds. Viens no iemesliem, kāpēc iemīl neīstos, – paņem vienu šablonu un ik reizi atkal izvēlas to, kurš tev neder. Proti, sieviete ir izveidojusi fantomu, par pamatu ņemot tēvu, brāļus, grāmatu un filmu varoņu uzvedību utt. Tā nu es visu pieredzi salieku šajā fantomā, kas tiek veidots kā ideāls, bet – ideāla nav nekur. Un, ieraugot kādu šķautni no šā fantoma, mēs domājam, ka tas viss būs tāds. Bet – nekā. Pārējo pielikusi klāt mīļā muļķīte zemapziņa...

Pēc Kurpatova domām, nesekmīgie mēģinājumi saprast sievieti vīrieti noved pie, viņaprāt, vienīgā pareizā atzinuma: prāta viņām nav, sirds viņām nav, bet jaukas gan, velns parāvis. Psihoterapeits ir pārliecināts, ka pretēji vispārpieņemtajam vīrietis spēj sajūsmināties par sievietes mīlestību, turklāt šī sajūsma viņam šķiet visburvīgākā un viskārotākā. Tā kā viņš visu laiku ir mācīts, ka sievietes “ir savtīgi radījumi, kas par to vien domā, kā no vīra naudu izvilkt”, ir skaidrs, ka nesavtīguma kritērijs viņiem ir galvenais.

Vīrietim jājūt, ka mīl “viņu pašu”, nevis to, “kāds viņš”, “ko viņš”, “kā viņš” un “cik viņš”. Ja vīrietis tādu mīlestību redzēs, viņā radīsies sajūsma, un arī viņš pats būs nebeidzamas visaptverošas mīlestības pārņemts. Kāpēc pretēji vispārpieņemtajam? Jo pieņemts uzskatīt – mīlestību vīrietim izrādīt nevajag, vīrietis ir mednieks. Kolīdz vairs nebūsi medījums, viņam kļūs garlaicīgi. Kur tad vēl klišejiskais apgalvojums: “Sievietē jābūt mīklai!” Tam iebilst Kurpatovs, apgalvojot, ka sieviete JAU vīrietim ir mīkla, vēl vairāk – ne vien mīkla, bet noslēpums aiz septiņām atslēgām, un secina, ka, neraugoties uz šā postulāta acīm redzamību, šis fakts paliek neievērots.

Miesaskārīgie tēviņi?

Vēl kāds visai izplatīts klupšanas akmens. Kā vīriešu, tā sieviešu psiholoģiju nosaka viņu bioloģija. Savukārt bioloģiskās atšķirības nosaka atšķirīgas prioritātes. Turpmākais daļai sieviešu varen nepatiks, bet tāpēc nesamazinās tā nozīme. Un, proti, Kurpatovs apgalvo, ka “sievietei sekss ir tikai veids, kā gūt baudu, un ne vairāk, bet vīrietim tā ir prioritāra vajadzība. Jā, baudu var gūt, bet to var arī atlikt. No tās var pat atteikties... Bet prioritāru vajadzību vajag izpildīt, un tā nepieļauj izvēli, tā pieprasa, turklāt ultimatīvā kārtā”. “Tādējādi mēs vērojam vīrieti, kurš grib neatkarīgi no jebkādām morāles normām un pieklājības likumiem, no vienas puses, un sievieti, kas grib negribot, no otras puses,” rezumē Kurpatovs.

Tās, kuras jau ievilkušas elpu, lai ķērktu kaut ko par miesaskārīgiem tēviņiem un “es tiešām nesaprotu, kāpēc viņam tas ir tik svarīgi – bez tā tak var dzīvot...”, lai nu drusku atdziest – pieļausim, ka psihoterapeits, viņš arī vīrietis, zina, ko runā. Turklāt nav gadījies satikt nevienu veselu vīrieti, kas viņam nepiekristu. Ārsts arī zinātniski pamato, kas, kā un kāpēc, bet to plašāk neizvērsīsim – pietiks, ja zināsim, ka ar to jārēķinās. Un jābūt gatavai, ka dažs labs misters X, šo izlasījis, dažai labai misis X pajautās – ja tu neapmierini vīra prioritāro vajadzību, uz ko gan tu ceri? Ka viņš, neraugoties ne uz ko, apmierinās tavas sekundārās vajadzības?

Interesants ir Andreja Kurpatova skatījums uz feminismu. Viņaprāt, agrāk feministes centās panākt to, ko sauc par cilvēktiesībām (kas arī ir visnotaļ apsveicami), taču – ko viņas grib tagad? Izrādās, radikālais feminisms pieprasa nevis vienādas tiesības ar vīriešiem, bet vīrišķu dvēseles organizāciju sievietēm. Sieviete grib “būt kā vīrietis”. Un – kas tur labs? Iznāk, ka sieviete cieš no kompleksa, ka nav piedzimusi par vīrieti, un jūtas kā otrās šķiras cilvēks.

Protams, arī vīrieši ir pie vainas, jo pārlieku augstu novērtējuši savu statusu. “Ko no tevis var prasīt? Tu taču esi sieviete,” saka augstsirdīgais vīrietis. Diemžēl feminisms neko nedara, lai sievietes atsvabinātu no maldiem – lai būtu laimīga, “jābūt vīrietim” vai vismaz “kā vīrietim” (diemžēl nācies sastapt ne mazums dāmu, kuras gandrīz jūtas vainīgas, ka ir sievietes).

Uz šā fona sevišķi jautri esot klausīties žēlošanos par to, ka īstu vīriešu vairs neesot. Kurpatovs raksta, ka tad, kad viņam to prasot, viņš atbildot ar pretjautājumu: kam tad bija jāsargā vīrieši, ja jau viņi, tie īstie, ir tik ļoti vajadzīgi? “Man šķiet, ka, izņemot sievietes, nebija kam to darīt, taču viņas centās kļūt par vīriešiem, un nu iznācis, ka vīrietim, lai būtu par vīrieti, vajag būt divtik vīrišķīgākam, nekā nepieciešams vienam normālam īstam vīrietim. (..) Pagaidām man nav izdevies redzēt divus vīriešus vienā ķermenī,” ironizē Kurpatovs.

Mājās puiku audzina mamma, skolā – skolotāja, pat dakteres pārsvarā ir sievietes

Kāpēc, izņemot sievieti, nebija kam to darīt, autors pamato ar faktu, ka mājās puiku audzina mamma, bērnudārzā – audzinātāja, skolā – skolotāja, pat dakteres, kas viņu ārstē, pārsvarā ir sievietes, un vairākumā gadījumu, kad viņš sāk karjeru, arī pirmās priekšnieces ir sievietes. Līdz ar to – nabaga vīrietis nepārtraukti ir bijis sieviešu pakļautībā, bet nu no viņa prasa īsta vīrieša cienīgu izturēšanos. Kur gan lai viņš to būtu apguvis? Otra nelaime – pārliekais sievietes vīrišķīgums.

“Katrā sievietē ir iekšējais vīrietis un iekšējā sieviete,” skaidro Dace Rolava. “Ja sievietē iekšējais vīrietis ir aktīvs, viņā arī parādās tās enerģijas izpausmes, kuras aktivizē kreisā galvas puslode. Viņa ir loģiska, analītiska, uzņēmīga, stipra utt., līdz ar to mēs redzam dzelzs lēdijas, valdonīgās, spēcīgās sievietes. Modelēsim situāciju, kas notiek, ja viņai pretī stāvēs skaists un brīnišķīgs vīrietis, arī ar ļoti spēcīgu aktivizētu iekšējo vīrieti – uzņēmīgs, darbīgs un enerģisks. Tad, kad sievietes iekšējais vīrietis ir aktivizēts, viņa būtībā spēj visu to pašu, ko šis vīrietis.

Vienīgā atšķirība – viņas iekšējais vīrietis ir impotents. Un iznāk tā, ka brīnišķīgais vīrietis, kurš ir atnācis pie šīs sievietes, visu laiku zemapziņas līmenī cīnās ar to otru vīrieti. Tad seksā vairs nekā laba nav – viņš saprot, ka negrib mīlēties ar vīrieti. Viņš grib sievieti, nevis impotentu vīrieti, kurš pieprasa – apmierini mani. Vīrietis ir vīlies, izmisumā un neapmierināts, viņš kļūst agresīvs un ļoti bieži šo agresivitāti dzēš alkoholā,” uzsver psihoterapeite.

“Tātad – lai kā tas nepatiktu sievietēm, tiem ārstiem un psihologiem, kas apgalvo, ka vīra alkoholismā vainojama sieva pati, ir taisnība?” jautāju.

“Jā! Turklāt jāpiemin arī mātes, kuru iekšējais vīrietis ir agresīvs; no alkoholisma ļoti bieži cieš viņu dēli. Atgriežoties pie sievas ar ļoti aktīvu iekšējo vīrieti – tā rodas situācija, kuru sarunā spilgti atspoguļo divas kaimiņienes: “Redz’, kā Pēteris aizgāja no tās Anniņas! Tu paskat’, kāda tā Pētera tagadējā sieva – pelēka pele, ne viņai elegances, ne viņa dzīvē ko panākusi – ko tas Pēteris viņā ir atradis?! Bet Anniņa! Māju kopā uzcēla, Anniņai labākais dārzs, visi bērni nodrošināti, dzīvoja cepuri kuldami... Un viņš viņu apmainīja pret šitādu līzīti...” Apmainīja gan, jo – tur ir sieviete! Tur viņam nav jācīnās ar vīrieti, tur viņš apmierina sevi – gan savu iekšējo vīrieti, gan sievieti, turklāt apmierinādams arī viņas iekšējo vīrieti un sievieti. Bet divi vīrieši vienmēr cīnās.”

Briesmoņu egoisms un skaistuļu savtīgums

Izdarot eksperimentu ar bērniem, atklājās, ka rotaļājoties meitenes un zēni dažādi konstruē telpu. Meitenes pārsvarā konstruēja mājas iekšieni – izvietoja mēbeles, cilvēkus, radīja mierīgu ģimenes dzīves ainu, bet zēni bija aizrāvušies ar sarežģītām konstrukcijām, kas pacēlās augstu pāri galda virsmai, cēla torņus, darbība norisinājās atklātā telpā. Psihoterapeitu secinājumi īsumā ir tādi – sievietes iekšējā telpa ir pati viņas būtība, bet vīrieša tieksme iziet ārpus sevis paša robežām – tā savukārt ir specifiska vīrišķās būtības īpašība. Tas arī patiesībā esot viss, kas jāzina, lai izprastu vīriešu un sieviešu egoismu.

Vīrietim daba pateikusi: dari! Viņi ir spiesti darboties, viņi nedrīkst apstāties. Viņiem jāpēta, jākaro, jāizgudro vai jāgrauj. Un tas vienmēr būs svarīgāk nekā daudz kas no tā, ko ar viņu kopā varbūt gribētu pasākt mīļotā sieviete. Tātad – vīrietis ir egoists, jo domā tikai par sevi un savām darīšanām. Bet sieviete nesaprot, ka vīrietis ar savām darīšanām noņemas nevis savā labā, bet tādēļ, lai būtu vieta, kur sievietes vēlāk varētu iedzīvoties. Vīrieši ir evolūcijas desants, kas tiek sūtīts iekarot jaunas teritorijas.

“Sievietes domā par savu izdevīgumu, visu dara ar aprēķinu, pastāvīgi melo, lai aptīrītu vīrieti, savtīgums – tā ir sieviešu īpašība...” “Dārgās sievietes, vai atpazināt šīs frāzes?” jautā psihoterapeits Kurpatovs. “Ja ne, tad iepazīstieties – tās sēž ikviena vīrieša zemapziņā.” Un atkal nonākam pie tā paša – vīriešu gandrīz patoloģisko pārliecību par sieviešu egoismu nosaka sievietes un viņas dabas nesaprašana.

Izmantojot piemērus no dzīvnieku pasaules par to, kā uzvedas mātīte, lai nodrošinātu pēcnācējiem drošību un ēdienu, Kurpatovs secina, ka jau mazā meitenīte, iekārtojot leļļu māju, rūpējas par potenciālo bērnu. Tas pats vada sievieti, kad viņa izvēlas turīgu vīrieti, atsakot varbūt mīļam, bet nenopietnam, jo viņa meklē bērnam tēvu, kurš varēs garantēt viņam cilvēka cienīgu dzīvi. Tāpēc viņa arī greznojas – lai piesaistītu daudzus vīriešus, no kuriem izvēlēties labāko. “Katrā šajā rīcībā vīd viena un tā pati tieksme – rūpes par savu iekšējo telpu, par to cilvēciņu, kas potenciāli apslēpts viņā. Un tas notiek bioloģiskā instinkta līmenī, pašai sievietei to neapzinoties, un tam nav nekāda sakara ar reālajiem bērniem,” raksta Kurpatovs, piebilstot, ka arī sieviete, kas jau sen pārsniegusi reproduktīvo vecumu, turpina rūpēties par savu iekšējo telpu. Vīrietis, kas nosoda sievietē mantkārību, nesaprot, cik muļķīgi viņš rīkojas, jo sievietes egoisms ir bioloģiski noteikts, ar sievietes personību tam nav nekāda sakara, un viņa nevar būt par to atbildīga.

“Medicīna ir pierādījusi, ka sieviete gan bioloģiski, gan fiziski ir stiprāka par vīrieti, jo daba ir izrēķinājusi, ka viņai jāspēj dzīves laikā iznēsāt 15 grūtniecības,” piebilst Dace Rolava. “Radītājs apgādājis sievieti gan ar prāta, gan zemapziņas, gan pārējiem mehānismiem, lai viņa spētu to paveikt. Mēs varam to definēt, kā gribam, arī par egoismu, bet tad tas jāsauc par zemapziņas egoismu un jāsaprot, ka zemapziņas procesi ir neatkarīgi.”

Par vīrieša egoismu sauc spēku, kas padara vīrieti pievilcīgu sievietes acīs, un, ja piespiestu vīriešus tikt vaļā no egoisma, mēs iegūtu veselu pulku subjektu, kas pat par velti nevienam nebūtu vajadzīgi – ir pārliecināts Kurpatovs. Vīrietis nemitīgi kaut kam kalpo, viņam vienmēr ir mērķis, pat ja tas kādam šķiet galīgas blēņas. Viņš nekad nepieņems apgalvojumu, ka domā tikai par sevi. “Savukārt jūs, sievietes, esat pieradušas domāt, ka visu (vai gandrīz visu) darāt citu labā, tomēr, ticiet man, neviens, izņemot jūs pašas, par to nenojauš, tā ka nenostādiet sevi muļķīgā situācijā!” uzsver ārsts.

Un, jāteic, gaužām trāpīgi. Jo cik bieži dzirdēts – es viņam ziedoju savus labākos gadus, ģimenes dēļ atteicos no aktrises karjeras, dzemdēju, upurēju, atdevu, blablabla... Smieklīgi, mīļās! Dzemdējām, jo pašas gribējām, par aktrisēm nekļuvām, jo talants bija par īsu vai gribasspēks par sīku, tāpēc bērni ir ērta atruna, un neko neesam nedz upurējušas, nedz ziedojušas – ar pistoli pie galvas neviens nestāvēja, bet, ja kāda izvēlas tā justies, pati vainīga! Bet par to, ka visu darījām, kā viņam labāk, vispār jātur mute – jo no tā, kas viņam labs, visticamāk, ne vella nejēdzam. Jā, ir sievietes, kurām patīk tīksmināties ap savu mūžīgā upura lomu – cita nekā jau viņām nav. Gluži tāpat kā vīriešiem, kuri līdz pensijai stāstīs, ko būtu sasnieguši, ja nebūtu bijis jārūpējas par ģimeni (laikam taču viņi paši tam tic). Šie vaidētāji aizmirst, ka ir izvēles brīvība. Tātad – par ko tu sūdzies? Par to, ko pats esi izvēlējies?

Vispirms – saproti, kas tu esi

“Runājot plašāk par neīstā partnera izvēlēšanos, es gribētu uzsvērt – neirolingvistiskā programmēšana ir definējusi trīs pamattipus, kurus ir ļoti viegli atcerēties,” turpina Dace Rolava. “Šīs tipoloģijas pamatotību pierāda arī fizioloģiskie pētījumi, jo pirmie to atklāja fiziologi, neirolingvistiskā programmēšana tikai pacēla un nopucēja. Tātad – ir vizuāla tipa cilvēki, audiāla tipa cilvēki un kinestētiska tipa cilvēki.

Vieni redz, otri dzird, trešie sajūt. Un tiem, kas sajūt, ir svarīgi, kā viņi saož, satausta, sagaršo. Ir cilvēki, kam ir aktīvi visi trīs šie informācijas uztveres kanāli. Tie ir gatavi psihologi bez mācīšanās. Viņi tiek ārkārtīgi cienīti kolektīvā, jo viņš atrod kopēju valodu ar jebkuru. Bet viņi ir liela problēma paši sev – viņi ļoti daudz šaubās, bieži novelk līdz pēdējam situāciju, kad vajadzīga rīcība, jo nespēj vien izvērtēt pareizo ceļu.

Tas nenozīmē, ka viena tipa cilvēki noteikti būs labs pāris. Izņēmums lielākoties ir kinestētiķi. Viņi bieži ir ilgspēlējoši pāri, jo viņu vajadzības ir vienādas, viņi viens otru lieliski saprot. Ir nepareizs priekšstats, ka viņiem noteikti vienam otru jāmurca un jāaiztiek. Kinestētiķis nepārtraukti uzņem un apstrādā informāciju ar visu ķermeni, viņiem tieši nepatīk, ja nāk klāt, pieskaras...

Toties viņš pats, lai nodotu informāciju vai izteiktu emocijas, mīl otram pieskarties. Kinestētiķis cīnīsies par savas intīmās teritorijas tīrību, viņam vajag daudz privātās telpas. Pieskārienus mīl audiālis, viņš otram piebaksta – klausies, ko es saku! Bet kinestētiķis to nepanes. Ja apprecas divi kinestētiķi, viņiem vajag vienādu mīkstumu, vienādu siltumu, viņiem patīk vientulība. Viņi var divatā nostaigāt gar jūru vairākas stundas, nepārmijot ne vārda, un justies lieliski. Viņiem patīk makšķerēt, ogot, sēņot, bļitkot. Protams, viens var būt kinestētiski audiālāks, otrs – kinestētiski vizuālāks, bet tas ir un paliek ļoti vienojošs faktors.

Strīdi par to, kas ir pustonis un kas - tonis

Savukārt divi vizuāliķi var strīdēties biežāk. Jā – tie ir vīrieši, kas pieprasa, lai sieviete ģērbjas tā un izskatās šitā. Viņam ir savi stereotipi, pieņēmumi par krāsu sakritībām, par to, kas ir skaists utt. Turklāt šie pieņēmumi var atšķirties. Nu, tad viņi strīdēsies par to, kas ir pustonis, kas – tonis. Ārieni īpaši centīsies izcelt sieviete vizuāliķe – visi mani redz, tāpēc jāgādā, lai tas, ko viņi redz, ir skaisti. Katram tipam nostrādās viņa informācijas uztveres kanāls – vīrietis vizuāliķis to novērtēs, bet vīrietis kinestētiķis no tādas pastiprināti sapucētas sievietes var nobīties.

Audiāliķim savukārt viss jāizrunā. Arī zāģējošās sievas būs piederīgas pie audiāliķiem. Un bieži audiāliķes iekrīt uz kinestētiķiem, kas viņām nemaz nav īstie. Piemēram, situācija ballītē. Sēž kaktiņā pakluss kinestētiķis, kurš ir priecīgs, kad sarunu sāk sieviete audiāliķe. Viņa runā un runā, bet viņš ik pa brīdim nosaka – mhm, jā, ko tu saki... Un viņa otrā dienā zvana draudzenei – ja tu zinātu, kādu brīnišķīgu vīrieti es vakar satiku! Mēs runājāmies visu nakti (lai gan runāja viņa viena pati), un viņš tik labi saprata visas manas sāpes (viņš visu laiku teica – mhm...)! Un viņa iemīlas bez visas ķīmijas, tikai tas, ko viņa vēl nesaprot, ir, ka savu mhm un jā viņš teiks visu mūžu. Un pēc gadiem septiņiem viņa brīnās – ko es daru kopā ar šo svešo vīrieti?” pasmaida psihoterapeite.

Beidzot sarunu par īstajiem un neīstajiem, otra pārtaisīšanu, laba darīšanu un vēl un vēl, gribot negribot jāsecina, ka 90 procenti visu nelaimju attiecībās ceļas no neizglītotības. “Noteikti visi 99 procenti!” pārliecināti iebilst Dace Rolava. “Visam pārējam var atstāt varbūt procentu... Un žēl, ka šo tipoloģiju nemāca skolā!” “Bet... vai tiešām šādas zināšanas varētu pasargāt no spontānas iemīlēšanās klikšķa, vai tiešām varētu izrēķināt – ni, ni, šitais ir vizuāliķis, tāpēc nost ar viņu, ņemšu to, jo man vajag kinestētiķi, un dot sev komandu – tagad iemīlies!” jautāju.

“Respektīvi – vai šāda tipoloģijas pārzināšana kaut ko reāli dod? Dod, noteikti dod – atliek cilvēkam pirmo reizi apzināti iet iepazīties, izrēķinot, ka tāda un tāda tipa cilvēks ir man labvēlīgs, tad ar tāda tipa cilvēku pabūt kopā, un – jūs pārliecināsieties, ka teorija atbilst īstenībai! Un parasti deguns arī atrod to īsto. Ko darīt, ja deguns savelk kopā ar neīsto kā ar ģenētiski piemērotāko dzimtas turpināšanai? Nu, tad radi bērnu, bet negaidi mīlestību un saskanīgu kopdzīvi!”

Visbeidzot – manuprāt, vispatiesākā atziņa, ko par vīrieša īstumu paudis psihoterapeits Andrejs Kurpatovs, skan: “Īsts vīrietis sievietei ir nevis tas, kuram var uzticēties, bet tas, kuram var uzticēt sevi.”

Māra Vilde, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Scanpix