Latviešu estrādes leģenda Ojārs Grīnbergs: "Spēks ir vieglumā"
Mūsu estrādes leģendai Ojāram Grīnbergam nekad nav bijis karaliskas stājas vai svarīgas nopietnības balsī. Viņš uz skatuves ir uzlēcis kā pašpuika, nebaidoties būt atsperīgi smieklīgs. Dzīve Ojāru ir gan lutinājusi, gan pamatīgi devusi viņam pa zobiem, bet izdzīvotāja gēns ir izrādījies stiprāks.
Aiz muguras Ojāram ir lielā 70 gadu jubileja. Dabūjis krietnu uzmanības devu, viņš atpūšas piemājas dārzā, kas iespiests starp dunošu maģistrāli un daudzstāveni. Labi, ka ābeles un bumbieres nosegušas pāri savas lapotnes, pat mājas numurs noslēpies aiz ceriņkrūmiem – netiek cauri ne karstie stari, ne ziņkāri skatieni. Sēžam pie saules nolaizītas vaskadrānas apvilkta galda, sarunu pavada Ojāra skanīgie smiekli un asara, kas ik pa brīdim nodevīgi izslīd no briļļu apakšas. Bet var jau būt, ka tā – no kāda neganta saules stara.
Ojāra dzīvē ir bijuši dažādi posmi – jaunība, kad skatuve smaržoja svaigi un ārzemju braucieni – tik kārdinoši. Tajā laikā viņš bija precējies ar lietuviešu dziedātāju Audru. Pēc tam nāca saulains divdesmit gadu ilgs laiks ar dziedātāju Agniju. Varbūt par daudz saulains un pārlieku bohēmisks, un Ojārs Agniju zaudēja. Tad nāca paša cīņa ar smagāko no slimībām... Bet – ticat vai ne – spēks ir vieglumā, Ojārs ir saticis mīļu cilvēku, ar kuru dalīt dienas, smieklus un pārdomas. Tāda debesu dāvana – kā gabaliņš zaļa dārza pelēkajā pilsētas vaigā...
Niere bez taukiem
– Kāda jums tagad ir dzīve – kā dzīvojat?
– Nu, kā var dzīvot pensionēts dziedātājs.
– Kurš tad mūsu laikos dzīvo kā niere pa taukiem! Tādu jau ir maz. Aktīvo koncertdarbību esmu beidzis, tagad varu dziedāt, kur un kā gribu.
– Varat atsaukties vai neatsaukties uz piedāvājumiem?
– Nu jau to piedāvājumu vairs nav tik daudz kā jaunības, slavas laikos. Bet es labprāt, kad man piezvana, uzlūdz uz ģimeniskiem svētkiem, kāzu vai citām jubilejām. Parasti mana gada gājuma cilvēki – pēc piecdesmit.
– Nē... Es esmu tikai tāda muzikāla piedeva. Viņiem – sava jubileja, intereses. Es... nu, kādreiz pasēžu arī. Būtībā pēdējā laikā tā daru.
– Pa vasaru bijāt šeit, šajā dārzā?
– Jā, tā ir krustmātes māja. Man atstāja mantojumā. Troksnis ir liels, bet te vismaz ir zaļums, āboli, plūmes. Nu, forši, man te patīk! Kad ir karsts laiks, te ir vēsi.
– Tas jau sens laiks... Nu, ko tad es tur viens darīšu tajā mežā? Lai kaut ko būvētu, tādu līdzekļu man nav. Un šajos gados man arī nevajag. Ziemā man ir kur dzīvot, un vasarā var atrast – patīk izbraukt pie dabas, uz kādu ezeru. Bieži braucu uz Baltezeru un Usmu. Vairāk esmu svētdienas makšķerētājs. Kad ir skaists laiks... Arī sēņotājs esmu. Drusku man ir muguras problēmas, sāp, grūti paiet... Bet patīk. Mēs ar kundzi braucam – viņa sēņo, es lasu avīzi. Jā, jā. Nu, tā es dzīvoju tagad. Nav jau nekāda vaina.
Kannas. Bez sarkanā paklāja
– Jā, bet es neesmu dziesmu autors, esmu līdzautors. Pa gadu 300–400 latu saņemu. Tas jau nekas nav. Bet arī labi.
– Šķiet, jūsu personība vienmēr bijusi ar tādu siltu starojumu, ka cilvēkiem gribas pievilkties.
– Tā jau ir. Esmu ļoti apmierināts ar savu 70 gadu jubilejas koncertturneju pa Latviju. Pēdējais koncerts bija Splendid Palace un arī LNT. Dziedāju ar četriem jaunajiem – viņi izpildīja tikai manas dziesmas. Samanta Tīna, Ginta Krievkalne, smuka dziedātāja. Un divi puiši – Dons un vēl viens, kā viņu sauca... tāds labs puisis. Ļoti foršs koncerts, tāds savdabīgs... Sēdēju pie galda uz skatuves, man bija sarunas biedrs – programmas vadītājs Juris Millers.
– Jā, jā. Kad mana jaunākā meita atbrauca.
– Jūs tiešām nezinājāt, ka viņa būs?!
– Pat nenojautu. Viņa vēl no rīta man zvanīja, it kā no Austrālijas. Domāju, ai, nu labi... Bet viņa jau bija Rīgā! Tad viņa parādījās, un bija ļoti patīkami. Man ir divas meitas, vecākā Endija ar mazmeitu Odriju ir Kannās. Katru gadu braucu pie viņas. Viņa tur ir ceturto gadu, mazmeita mācās franču skolās. Meita strādā suvenīru salonā. Atpakaļ braukt negrib, tad jau laikam viņai tur patīk. Mazmeita tā griež pa franciski, ka vai! Sīkajiem jau tas ir ātri.
– Izklaides cilvēkiem Kannas saistās ar ko īpašu.
– Jā, jā. Bet tur ir dārgi, nevar tā atļauties. Nu, ja nestaigā pa krogiem un kafejnīcām, tad nav tik traki. Sabiedriskais transports ir ļoti lēts – par desmit eiro vari izbraukt visu piekrasti. Es biju Kannās arī festivāla laikā, bet tur ir tik šausmīgs cilvēku biezums, un mīcīties pa burzmu nav manā stilā.
– Jā. Atrada internetā darbu, dabūja mācību vīzu, koledžā nomācījās gadu. Kaut arī šeit viņa ieguva augstāko izglītību, tas tur neko nedeva, tāda muļķa laišana. Bet viņa tur tika.
– Jūs labi spējat sadzīvot ar to, ka meitas ir prom?
– Galvenais, lai viņām patīk... Kas tad man – es vairs nebraukšu nekur. Man tepat ir labi.
Mums dāvināja vecas pildspalvas
– Vai, skatoties, kā jaunie iekārtojas un ka viņiem pasaule un iespējas ir plašākas, jūtat, ka tomēr esat bijis piesiets, liela daļa jūsu dzīves pagājusi aiz dzelzs priekškara?
– Ziniet, ja ar tādu populāru vārdu Ojārs Grīnbergs, kāds man ir Latvijā, es dzīvotu Vācijā, Francijā, Zviedrijā, tad būtu bagāts cilvēks. Bet diemžēl mums nav to iespēju. Latvijā viss mantojums nāk līdzi no padomju laikiem. Lai gan par tiem septiņdesmitajiem, astoņdesmitajiem, deviņdesmitajiem gadiem nevaru teikt neko sliktu. Izbraucu pasauli – biju Indijā, Nepālā, Kubā, Amerikā, visās sociālistiskajās valstīs. Vienīgais – es biju, kā saka, ar tādu mazvērtības kompleksu, jo man nebija naudas. Braucām caur Maskavu, ar viņu brigādēm uz starptautiskiem konkursiem, bet tur neko nemaksāja, tikai komandējuma naudu. Ar to pietika suvenīru veikalam un ēšanai. Un tā ir tāda pretīga sajūta, ka kolēģi... Tu strādā ar cilvēkiem no citām valstīm, viņi saņem naudu, bet es to visu atdodu Maskavai – pazemojoši. Bet, tā kā esmu optimists, tikai nospļaujos! Taču nebija tā, ka mani tur kāds izsekoja, turēja aiz rokām...
– Noteikti! Ja es 1975. gadā nokļuvu Amerikā, tas nozīmē... Trijatā – es, Margarita Vilcāne un Stabulnieku Uldis. Pārējā brigāde – latviešu vēsturnieki, kolhozu priekšsēdētāji... Bet, kāds bija mūsu uzdevums, nesaprotu vēl līdz šim brīdim. Pie latviešiem neuzstājāmies, viņi mūs neņēma pretī, jo uzskatīja – ja esi te ticis, tad esi komunists, mēs tevi negribam! Nevienā latviešu biedrībā nebijām, viņi vienkārši mūs atšuva. Un tad mēs uzstājāmies pie ebrejiem, kas bija turp aizmukuši.
– Un kuriem vēl mazliet nostalģija pēc Rīgas krogiem.
– Pēc Savienības vispār. Podmoskovnije večera bija jādzied visu laiku, un tad viņi raudādami staigāja mums riņķī. Dāvināja vecas pildspalvas, norakstītas. Nu, daudz humora. Bet, kāds bija mūsu uzdevums, kādu kultūru nesām, man nav skaidrs. Varbūt viņi gribēja parādīt (tā es pēc tam domāju), ka tajos gados tomēr, re, varēja no Latvijas aizbraukt mākslinieki uz Ameriku. Nav nekāda dzelzs priekškara! Lūdzu, re, kur viņi ir! Domāju, tas tā bija saštukots.
Margarita. Tik dažādi
– Gribēju jautāt par jūsu tandēmu ar Margaritu Vilcāni – vismaz no malas izskatās, ka esat ļoti dažādi cilvēki.
– Esam! Patiešām. Pilnīgi pretēja rakstura. Un mēs tik ilgi nostrādājām tāpēc, ka mums nekad nav bijis tuvu attiecību. Mēs esam vienkārši kolēģi.
– Jā! Un pēc tam tas aiziet tūtā. Kā Viktors ar Noru... Tas laikam nav iespējams – būt kopā uz skatuves un mājās. Jo cilvēkiem vienam no otra ir jāatpūšas, simt punkti. Citādi tas ne pie kā laba nenoved. Mēs bijām vienkārši kolēģi, katram sava dzīve. Ja varam sastrādāties, galvenais ir darbs. Es iznācu tāds pats, kāds esmu, brīvi...
– Pašpuika?
– Pašpuika. Un, ja ar pirmo dziesmu jūtu, ka cilvēkiem patīku, tas ir viss – viņi ir manējie! Tad ar viņiem varu darīt, ko gribu. Tikai izņemot rupjības. Zin’, kā latvietis uzreiz... Bet, ja to visu dara ar humoru un normas robežās, tas cilvēkiem patīk.
– Nu, dabīgi! Jo Margarita ir pavisam cita stila dziedātāja.
– Viņa iznāk kā karaliene.
– Tāda viņa ir! Tādu viņu cilvēki pazīst, un viņa nekad savu nišu nemainīs. Es varu lēkāt, un man cilvēki piedos – jo viņi zina, kāds esmu.
– Nu, viņš jau nepētīja, kas mēs esam par cilvēkiem, neskatījās psiholoģisko saderību. Bet mēs bijām pirmais duets Latvijā. Nē, pirmais man bija ar Noru Bumbieri – dziesmā Papu, saki mammai pats. Mums abiem bija maigas balsis, Margaritai – tāda asa. Mums ar Noru saskanēja labāk, bet tad pagadījās Viktors, un viņu tandēms izveidojās ciešāks. Tas bija ļoti labs tandēms. Uzskatu, ka esmu paškritisks – viņi bija labāks duets nekā mēs. Bet mēs bijām pirmie. Un ar to vinnējām.
– Nebija, jo strādājām nevis kopā, bet paralēli. Tad jau bija ansamblis Modo, kur Viktors ar Noru. Pauls mums jau bija uzrakstījis Nepārmet man, Zilos linus.
– Tās zina joprojām.
– Nu, tas ir baigi forši! Latvieši jau ir tāda muzikāla, sentimentāla tauta. Ja viņiem kas patīk, tad ilgi, ilgi.
– Bet mēs mūžīgi atradām to vidusceļu, nesastrīdoties. Nav jau daudz tādu situāciju. Kas dziedāšanā var būt – ja tu vienā vietā pabļauj vairāk vai nepabļauj...
Kā māku, tā maunu
– Es nezinu. Savu tēvu vispār nezinu, viņš pazuda, kad man bija viens gads.
– Karā?
– Jā. Vācieši viņu aizveda uz Vāciju, bet viņam nepalaimējās, un pēc kara viņš nokļuva krievu zonā. Krievi apsolīja viņu atvest uz Latviju, bet aizveda garām – uz Sibīriju. Un tur viņš palika, kaut kur pa ceļam. Viņš bija mākslinieks, daiļgleznotājs. Agrāk dzīvokļus izgreznoja, nebija kā tagad, ka izpūš ar krāsu, un viss. Tēvs visādas greznas kantes apgleznoja. Bet es diemžēl neatceros nekā. Man ir viņa diplomdarbs – liels šķīvis pie sienas, saglabājies cauri visiem laikiem. Bija arī dažas gleznas, bet tās kaut kur pazudušas. Es jau neko nevaru nosargāt. Bet šķīvi brīnumainā kārtā mamma bija saglabājusi. Mani māte izaudzināja viena pati. Diezgan grūti bija, tāpēc jau piecpadsmit gados sāku strādāt, izmācījos par virpotāju, fabrikā – lai pelnītu naudu.
– Mierīgi!
– Ja ne kāda nejaušība droši vien.
– Pilnīga nejaušība! Fabrikā iepazinos ar vienu puiku, kas spēlēja klavieres. Es jau nezināju – māku dziedāt vai nemāku, bet man patika. Tie bija laiki, kad sākās orķestrīši – skolas ballēs dejas spēlēja. Viņš klimperēja klavieres, sāku dungot viņam blakus, viņam bija paziņa, kas bungas sita, bija viens kontrabasa spēlētājs, un es sāku pīties ar viņiem, dziedāt. Atceros, mana pirmā ballīte bija 17. jūnijā – konfekšu fabrikā, tur bija klubiņš un ballītes pa sestdienām.
– Neatceros. Kā mācēju, tā māvu! Nē, man nebija bail, nedomāju, vai šķībi dziedu, greizi... Bet dziesmu taču nebija! Paņēmām veco magnetofonu, klausījāmies ārzemju dziesmas. Viņš uz ausi apmēram to klavieri, bet vārdus es ta nezinu – ne angliski, ne vāciski. Ne bū, ne bē. Davai angliski! Toreiz ar latviešu burtiem norakstīju, apmēram uz to pusi, un laidu tik vaļā.
– Vai tie teksti ir saglabājušies?
– Nav. Tas jau pats sākums. Man bija viena priekšrocība – nesapratu, ko dziedu, bet cilvēki tak arī nesaprata. Viņiem likās – angliski, super, dragā tik! Baigi forši čalis angliski laiž vaļā! (Smejas.) Tad es iekļuvu Rīgas filca fabrikas klubiņā Lienes ielā – Cepurītē. Šausmīgā publika! Zin, tādi maskvīti, Maskavas rajona krievi, nodzērušies. Nu, riktīgi bandjugas! Tad pārgāju blakām uz tramvajniekiem – tur jau bija labāks orķestris, gandrīz profesionāls līmenis, nodziedāju kādu laiku. Jaunā Dailes teātra vietā bija medicīnas darbinieku klubs Māsiņas – tas jau skaitījās augstāka līmeņa, kā jau centrā. Publika – tā bija klase! Labi muzikanti, profesionāli. Pirms armijas biju Skolotāju namā, tur uz dančiem nāca Rīgas elite – solīdas dāmas, smuki saģērbušās...
– Obligāti! Tajos laikos jau to nejutu. To jūt tagad, manos gados, kad pārcilāju bijušo. Tas dod baigo profesionālismu. Kad paskatos uz jaunajiem, salīdzinu ar sevi, tas automātiski nāk galvā. Tad nāca armijas gadi, un – aizgāja!
– Jums laimējās tikt karavīru ansamblī Zvaigznīte un palikt Latvijā.
– Jā, es Zvaigznīti uztaisīju. Tas ir mans roku darbs. Šogad ir 50 gadu jubileja. Mūs nesen uzņēma Liepājas slavas alejā. Daudz kas no Zvaigznītes palicis paaudzēm atmiņā. Un pēc tam mani ievēroja Pauls.
– Viņš bija pagadījies kādā ballē?
– Nu, pa ballēm viņš nestaigāja. Vienkārši – no baumām, kāds džeks pastāstīja. Uzaicināja mani uz noklausīšanos filharmonijā. Neatceros, ko nodziedāju, viņš saka – o, šitais man der! Un viss. Nedēļu pēc armijas jau sēdēju vilcienā ar Rīgas estrādes orķestri un braucu uz kultūras dienām Moldovā. No sūdu bedres zelta kaudzē.
Un atkal – šņabis uz klavierēm!
– Jums dzīvē vēl ir bijušas tādas liktenīgas nejaušības, tikšanās, veiksmes?
– Visa mana dzīve, visas tikšanās – vai nu veiksme, vai neveiksme. Divi varianti. Bijis ļoti daudz situācijas maiņu. Ja es, nedod dievs, būtu kāds fabrikas strādnieks, tad es te nesēdētu. Tāpēc, ka tā ir cita – mākslinieka – dzīve. Neteikšu, ka bohēma, bet cita ir. Tas ir kas tāds... brīvais variants.
– Jā. Ļoti grūti ir būt ģimenes cilvēkam, kad jābrauc mēnešiem prom. Otrai pusei nav viegli...
– Noturēt attiecības?
– Noturēt attiecības ir grūti. Kādreiz tā padomāju – kam tas vispār bija vajadzīgs. Varēju viens pats to darīt. Kreņķa mazāk būtu bijis. Bet, zin’, mīlestība ir akla, kā saka. Kā migla acīm priekšā, neko neredz.
– Nu ja, bet es jau vazājos riņķī. Tas bija tas aktīvais laiks. Ja būtu uz vietas dzīvojis, tad varbūt jau pēc diviem gadiem būtu sagājis grīstē. Kas to zina. Ja reiz cilvēki nesapas viens ar otru. Bet – te es mēnesi esmu mājās, te prom. Laiks iet.
– Un cilvēkiem sākas arī kāda paralēlā dzīve.
– Nu jā, tas ir tā... Bet tev jāizvēlas. Ja dzīvi mākslai, skatuvei esi atdevis, vairs nav kur likties.
– Jā. Tas tā ir.
– Un kā ar alkoholu? Jo jūs taču jauns tikāt tajā vidē.
– Vai dieviņ, cik esmu dziedājis krogos!
– Likts, aiz rokām vilkts, vajag dzert... Neteikšu, ka biju pret, savā ziņā to arī darīju šad tad, bet man bija iekšā... kāda mēra sajūta. Robeža. Dziedot Rīgas restorānos – Tallinā, Astorijā – , bija tādas iespējas nodzerties, johaidī! Par brīvu. Bet man bija kāda robeža – varu bišķi iemest, ja vajag, ar meitām aiziet, tad kādu čarku, un viss! Man nebija otrā dienā jāmokās ar pohmeļiem.
– Jūs to nepazīstat?
– Tad nepazinu. Vēlāk jau – svēta lieta, uzlāpīt pohas! Bet ne tā, ka nodzerties. Paldies Dievam, man iekšā ir kāda bremze. Nekad nav bijis tā, ka kādu koncertu būtu norāvis dzeršanas dēļ. Man darbu nekad nav traucējis alkohols.
– Jā, jā! Bet svētais es neesmu. Par tādu mani nevajag taisīt! Nē, es labprāt! Bet tikai tad, kad var. Kad nav darba. Darbs mani ļoti pietur. Ja otrā dienā man ir koncerts, nedod Dievs, ka es no rīta iedzertu kādu glāzi alkohola! To es nekad nedarītu. Tas arī bišķi paildzina mākslinieka mūžu. Savākties. Jo iespēju jau ir šausmīgi daudz.
Bez ļaunuma astes
– Vai esat mācējis saglabāt, nepazaudēt draudzību?
– Nē. Man nav tādu sirds draugu, ar ko es uzturētu kontaktus katru dienu. Nu, viens draugs man ir – tiesnesis Šubrovskis Voldemārs, ar ko bieži tiekamies. Agrāk – mazāk, jo katram bija savs darbs. Vakar biju pie viņa Siguldā, paēdām pusdienas. Viņu es uzskatu par savu draugu! Un tad vēl ir cilvēki, kurus es vēlos redzēt, cienu. Teiksim, Elita Patmalniece, Veidemane... Es viņus redzu vienreiz, divreiz gadā. Bet jūtu, ka viņi ciena mani, un es cienu viņus. Ja redzu, ka kalendārā ir Elita, piezvanu un apsveicu.
– Meijers arī ir foršs puika. Viņam savs krodziņš, aizeju kādreiz pa vakariem uzdziedāt Tallinas ielā. Ar Meijeru bieži tiekamies – viņš ir mākslinieks, es arī. Šad tad aizbraucam pamakšķerēt. Viņam arī bišķi problēmas ar veselību, ar kājām, operācijas... Man patīk humors un jautrība – tas ir mans dzīves stils. Man vēl ir tāda laba īpašība, ka neko neatceros. Ja esmu bijis aizvainots, es to aizmirstu. Tas manī nepaliek.
– Nevelkat kā asti līdzi?
– Nē! Pēc divām dienām esmu aizmirsis vispār. Un tas man palīdz, ļoti. Varbūt esmu egoists, bet varu daudz ko laist gar ausīm. Uzskatu, ka nav vērts kreņķēties. Sīkumi! Vieni sūdi pāries, nāks nākamie.
– Jaunības gados vispār neko nedomāju, tik skrēju. Tagad sāku ko vērtēt no iepriekšējās dzīves. Pēc tam atkal padomāju – a priekš kam tas vajadzīgs? Ko tur var mainīt? Kā bijis, tā bijis! Nav ko nožēlot. Es nevienam sliktu neesmu darījis. Ko bendēt sev nervus. Es tā domāju.
– Jums tomēr ir laimējies, ka blakus ir savs cilvēks.
– Ļoti labs cilvēks man ir līdzās. Jau septīto gadu. Tāds, kas mani saprot, arī ar humora izjūtu. Neesam sastrīdējušies nevienu reizi, kaut dzīvojam kopā gan ziemā, gan vasarā. Ja arī sastrīdamies, paiet desmit minūtes, atkal viss kārtībā. Bet ir jau tādi, kas tur ļaunu prātu, nerunā divas dienas, rūgst sevī un pēc tam plīst, velns viņu sazina – pašam nervi čupā, un otram.
– Tā gadījās. Laikam caur paziņām. Vandījos te kādu gadu viens pats pa Purvciemu. Man iedeva viņas telefonu. Aiz neko darīt piezvanīju.
– Kā jaunības dienās.
– A ko, telefona numurs ir – jāpiezvana! Un tad sākām, vārdu pa vārdam, tā nopļurkšķējām... Kādu mēnesi, vairāk. Tad nolēmām, ka beidzot pienācis laiks redzēt. Viņa jau bija mani izčekojusi – internetā, visur. Bet es ta nezināju!
– Normāli, jā. Satikāmies, iedzērām konjaku un tad sākām satikties. Tad jau aizgāja, kā saka.
– Bet re, jums tomēr bija jābūt iekšā tam vieglumam un iniciatīvai vispār piezvanīt!
– Cik tad man tas maksā! Cik vecenēm esmu zvanījis! Es jau esmu Skorpions pēc dabas, un tie ir tādi riktīgie... kniebēji. Esmu viens no tiem. Nu, tagad mierīgs. Mierīgāks. Bet jaunībā – vai, dies...
Sandra Landorfa, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris
