Sieviete biznesā. Elita Mīlgrāve: "Es neesmu haizivs... Nu, varbūt saldūdens"

– Protams, tie, pēc mums, dara gudrāk. Kaut visu laiku ir spēle un loterija. Kāds pētnieks bija publicējis apgalvojumu, ka ierakstu industrija ir viena no riskantākajām, uzreiz pēc ieročiem un narkotikām. No desmit izdotajiem albumiem tikai viens varētu būt veiksmīgs un nest peļņu. Protams, lielās kompānijās tas viss ir lielos izmēros, bet Latvijas tirgus ir tāds, kāds ir. Nesūkstos. Es kādas divas nedēļas stažējos EMI un sapratu, ka viņi principā dara to pašu, tikai, ja mēs izdodam singla pārsimt kopijas, tad viņi – pāris desmitus tūkstošu. Pārējais – tieši tāpat jākomunicē ar māksliniekiem, jāprot ar viņiem sadzīvot, ieraudzīt, sajust, jābūt labai intuīcijai un ožai...

–Priekšrocība ir tā, ka mums ir repertuāra direktors, Guntars Račs, mans partneris visus šos gadus, uz kura pleciem ir tieši šī atbildība.

– Vai var teikt, ka viņš jūsu biznesā ir intuitīvā, sievišķīgā puse un tu esi dzelžainais administrators?

–Lomas neesam sadalījuši, bet uz to pusi velk. Guntars ir labais, kurš atrod mākslinieku, es – sliktā, kura saka, ka varbūt tomēr nesadarbosimies. Man, protams, jāuzņemas atbildība, kas beigās ar to visu notiek. Guntars ir radošā puse. Bet es negribētu teikt, ka esmu administratore, kas sēž tikai pie papīriem. Es tieši tāpat radoši ar viņu kopā domāju, kā projektu izbīdīt, lai mākslinieks kļūtu atpazīstams. Dzīvojam ļoti interesantā laikmetā, kad nepārtraukti mainās formāti, kādos mūzika ir pieejama. Sākām ar kasetītēm, pēc tam bija diski...

– Jūs pat vinila plates esat izdevuši – tas vairāk bija pa smuko, kā suvenīrs?

–Nē, vinils ir ļoti svarīgs dīdžejiem. Un vispār – ir atpakaļ modē. No jaunajiem projektiem gan neesam saskatījuši nevienu, kas būtu to pelnījis, jo tas ir dārgs prieks. Šobrīd uz vinilu rūpnīcās ir rindas (smejas). Bet domājām varbūt kaut ko...

– Vajadzēja 20 gadu izlasi.

–Mums tāda būs, bet diskā, pieejama arī Arēnā.

– Vai bija viegli izvēlēties dziesmas?

– Tas bija kā šahā – svarīgi, kuru kauliņu no kura gada ņemt. Guntars uzņēmās atbildību, sastādot izlasi, manuprāt, ļoti veiksmīgi. Pirmajā desmitgadē, kad industrija plauka un zēla, mēs izdevām ārkārtīgi daudz. Vienā gadā iznāca vismaz 15–20 disku, tagad izdodam tikai sešus septiņus.

– Vai tiešām ir taisnība, ka MicRec iznākuši 550 mūzikas albumi?

–Jā, gan albumi, gan izlases. Esam ražojuši nepajokam. Pirmajos darbības gados mūzika bija pieejama nelegāli, pārdeva lentes, kopēja kasetītes, legālais tirgus nebija attīstīts. Ārkārtīgi liela interese bija par latviešu mūziku, to, kas skanēja Mikrofona aptaujās, radio. Tā nebija īsti pieejama. Mēs piedāvājām, tirāžas bija lielas – Prāta vētra, Labvēlīgais tips, Roberts Gobziņš, bet bet, Pauls... Zelta diskam tirāža bija deviņi tūkstoši, platīnam – piecpadsmit. Tagad LaMPA (Latvijas mūzikas producentu un izplatītāju apvienība) ir noteikusi, ka pieci tūkstoši ir zelts, deviņi – platīns. Apjoms sarucis uz pusi. Tagad papildu ienākumus producentiem nodrošina LaIPA (Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība). Apvienība labi darbojas, iekasējot par mūzikas izpildīšanu restorānos, viesnīcās, veikalos, radio, televīzijā, internetā. Esmu tās valdes priekšsēdētāja.

–Tas ir sabiedrisks pienākums. LaIPA izpilddirektore Liena Grīna strādā ļoti labi, cepuri nost. Ir vienošanās, ka trīs gadus priekšsēdētājs ir no producentiem, divus – no izpildītājiem, bet reāli strādā algotie darbinieki, mēs esam idejiskie lēmumu pieņēmēji – kā uzņēmumos valde.

Puisis, kas mani kritizē

–Ar Guntaru esam izlēmuši, ka katru nedēļu tiks izdota preses relīze – ejot cauri pa gadiem, ko esam izdevuši, un kā mums ir gājis. Tāpēc cilājam gan vecas fotogrāfijas, gan videoierakstus.

– Tu aicināji Guntaru uz tikšanos pēc tam, kad viņš uzrakstīja, ka nav izpārdots Mikrofona koncerts, kuru tu organizēji. Un tu viņam piedāvāji redaktora vietu...

–Tā bija. Gribēju iepazīties ar puisi, kas mani kritizē (smejas).

– Un viņš – tāds jauns, lecīgs, labdabīgs, entuziasma pilns...

–Jā, man bija uzstādījums – nāc un pats pastrādā! Tad paskatīsimies, kā tev ies.

– Bet vai mazums ko uzraksta, visus neaicina. Tu viņu jau pazini?

–Ne īpaši. Tā laikam bija sievišķīgā intuīcija, sajūta. Satiekoties un parunājot sapratu – ē, šis nav nekāds ienaidnieks, gluži otrādi, viņš varētu būt partneris.

– Ka viņam galva strādā pareizajā virzienā?

–Jā, un ir ķēriens rakstīt tekstus, kas bija ļoti svarīgi radio – lai var gatavot raidījumus. Dzejnieka piesitiens bija ļoti vērtīgs. Un Guntars ar lielu entuziasmu pieķērās.

–Pieļauju (smejas). Visu laiku plecu pie pleca esam strādājuši Mikrofona ierakstos, bet vispār kolēģi esam jau vairāk nekā 25 gadus. Skatos, kā iet citās firmās – strīdas un šķiras, taisa katrs savējo... Man jāteic paldies Dievam un Guntaram, ka esam mācējuši sastrādāties, pārcietuši problēmas, sarežģījumus, krīzi, kas bija ļoti smags periods. Bija jāsamazina darbinieku skaits, jāpārskata principi, kā strādājam, ko varam atļauties, jāatsaka daudziem māksliniekiem, kas bija cerējuši, ka ieguldīsim viņu projektos. Un nevar teikt, ka šobrīd esam dziļos ūdeņos. Situācija Latvijā nav vienkārša, tirgus nav kļuvis lielāks. Daudzi ir aizbraukuši, un pirktspējīgā auditorija ir salīdzinoši maza. Turklāt mēs konkurējam ar visu lielo pasaules mūzikas industriju. Jaunā klausītāju paaudze aug pilnīgi citāda, bieži vien vietējā, latviskā mūzika tiek noniecināta, bez tās var iztikt. Pierādīt, pārliecināt un aizraut jauniešus nav tik vienkārši.

– Guntars jubilejai par godu ir iedziedājis dziesmiņu ar Olgu Rajecku...

–Divi krasti. Mēs arī divatā varētu dziedāt šo dziesmu (smejas).

– Tu nepavilkies uz tādu avantūru?

–Viņš mani neaicināja! Es jau neesmu nekāda dziedātāja. Esmu kritiska, katram ir jādara tas, ko māk.

– Pats Guntars arī savu balsi, šķiet, ir uztūnējis.

– Tas viņam ir pieļaujams, viņš ir bundzinieks, dzejnieks, tagad arī komponists, kurš pats dzied. Lai viņam veicas! Es savu karjeru dziedāšanā beidzu šovā Dziedi ar zvaigzni un apsolījos, ka publiski to vairs nedarīšu. Rīkošu pasākumus, festivālus, koncertus, to es labāk pārzinu – Zelta mikrofona gada balvu, Laimas Vaikules Rendez-vous, Bigbank Latvijas pērles, 20 gadu latviešu mūzikā... Tas ir radošs, organizatorisks process, ar ko nodarbojos visu mūžu. Un tā gluži nav tikai sapulču rīkošana.

Vilnis – no Mellužiem uz Madonu

– Vai tev patīk arī mājās producēt svētkus?

–Kādreiz rīkoju Mellužu vilni – savās dzimšanas dienās jūlijā, pašā vasaras vidū, kad ir ļoti labs laiks, saulains. Bet pēc Mārtiņa Freimaņa aiziešanas, kas bija manu pasākumu sirds un dvēsele, es kaut kā vairs nespēju... nešķiet, ka man labi sanāk. Nevarēju atsākt, vismaz divus trīs gadus neko nedarīju, pieklusu. Nezinu, katram dzīves posmam kas cits ir svarīgi. Es labprāt iesaistos, bet pati savas svinības vairs neraujos rīkot. Tagad dzimšanas dienu nosvinu pie mammas Madonā.

–Jā, jo esam daudz! Man ir divas māsas, vienai ir trīs, otrai četri bērni – ja visi sabrauc, esam vairāk nekā divdesmit. Un Ziemassvētki ir tik skaisti pie mammas un māsām Madonā, brīnišķīgi. Tā ir tāda ziemeļu galvaspilsēta – ar sniegotiem kalniem. Ļoti muzikāla.

– Abas tavas māsas ir muzikālas, un tu jau arī dejo tautas dejas.

–Joprojām tautas deju ansamblī Līgo. Par spīti tam, ka vīrs man ik pa laikam saka – vai tad tev nepietiek ar to, kas tev darbā...

– Viņš nav tavs deju partneris?

–Viņš nedejo, es viena pati. No trīsarpus gadu vecuma esmu dejojusi visos iespējamos kolektīvos. Un man patīk arī tāpat – ballītēs un afterpārtijās vienmēr kārtīgi izlēkājos. Varu atraisīties. Man patīk izkustēties, izlādēties no visas sirds. Nav obligāti pretī jābūt partnerim, es varu viena pati dejot itin koši.

Es iemācījos paklusēt

–

–Tā ir tāda stabilitāte.

– Pastāsti par šo laimīgo formulu!

–Tā būtībā ir pielāgošanās. Es mēģinu saprast otru cilvēku, kāpēc viņš rīkojas tā vai citādi. Nu nav vienas taisnības. Katram sava. Cenšos respektēt otra viedokli.

– Es vienmēr analizēju. Nekas dzīvē nav nejauši. Vienmēr ir pamats notikumiem, cilvēku rīcībai, kāds loģisks, saprotams iemesls. Un es vienmēr cenšos saprast. Protams, ir gadījumi, kad to nespēju (smejas).

– Un ko dari – izrunājies?

–Vai paeju malā, ļauju iet savu gaitu. Ja nevaru ietekmēt.

– Tas attiecas gan uz ģimeni, gan biznesu?

–Esmu miermīlīgas dabas, un tie, kas mani saukā par mūzikas biznesa haizivi, nevienu haizivi dzīvē nav satikuši (smejas). Es varbūt esmu saldūdens haizivs, ja tā drīkst teikt. Pēc dabas esmu labticīga, domāju, ka visi cilvēki ir labi. Varbūt tas ir naivi, bet es rīkojos, pieņemu lēmumus, izejot no principa, ka dzīvē viss ir uz labu.

– Tev šos principus iemācīja joga un kustība Art of Living – Dzīves māksla?

–To zināju jau pirms tam. Piemēram, kad esmu atlaidusi cilvēku... Tas ir ārkārtīgi grūti, man tas ir pārdzīvojums. Pēc kāda laika satiekot, prasu – nu, kā ir? Vai labāk? Es taču domāju, ka tev noteikti būs labāk, ja sāksi savu biznesu vai aiziesi uz profesiju, par ko varbūt klusībā sapņoji, bet neuzdrošinājies. Ja es tevi neatlaidīšu, tu nekad to nepamēģināsi... Un daudzi saka – jā, tev bija taisnība. Pirmais brīdis bija nepatīkams, bet pēc tam – baigi forši! Izmēģinu ko jaunu.

Es laikam tās latviešu tautas pasakas esmu salasījusies, kur visi beigās dzīvoja laimīgi. Varbūt dažreiz esmu aplauzusies, bet jātver vieglāk. Mēs jau esam tie, kas atspoguļo – vārdus, ko pasaka, var iztulkot dažādi. Viens saka – tu esi gudrs vai tu esi muļķis, bet kā tu to uztver. Varbūt no šā cilvēka izdzirdēt, ka esi muļķis, ir pat labi... (smejas)

– Arī tā var būt.

–Jā, un beigās izrādās, ka nav tik traki. Tiesa, teorija un prakse atšķiras. Sevi šad tad pieķeru rīkojamies nepareizi. Saka, nevajag uz uzbrukumu atbildēt ar to pašu, bet tu nespēj noturēties, viens vārds, otrs... Pēdējā laikā man ir daudz vieglāk, jo Art of Living man ir bijusi ļoti laba skola.

– Kas tevi pārliecināja tam tērēt savu dārgo laiku?

–Parasti tā ir – ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, tas pie viņa atnāk. Mani uzrunāja Ieva Lesinska – vai es varētu palīdzēt Vītolu ģimenei aizbraukt uz Art of Living 40 gadu jubileju Vācijā. Tikko bijām izdevuši viņu albumu. Tas nebija vieglajos gados, un es no firmas naudu neiedevu, bet sponsorēju personīgi, jo domāju, ka tas būtu ļoti vērtīgi gan viņiem, gan Latvijai. Un mani uzaicināja iziet Art of Living kursus kopā ar Vītolu ģimeni – lai, braucot uz Vāciju, būtu priekšstats, kas tas ir. Mācījos meditāciju, jogas vingrojumus, galvenos vēdu principus, kā nevis vilkt līdzi pagātni vai uztraukties par nākotni, bet izbaudīt šo mirkli. Pēc tam gāju kursos, kā sevi organizēt, tikt galā ar ārējiem un iekšējiem spēkiem, kas bombardē no visām pusēm. Reizi gadā braucu uz ašramu Vācijā, uz piecu dienu klusēšanu.

–Nē. Klusēšana neskaitās arī tad, ja piemiedz ar aci vai paklanies, tā arī ir komunikācija. Ir cilvēki, kam ir grūti būt pašiem ar sevi.

– Tev patīk?

–Jā (smejas). Saprotu, ka tā īstenībā ir ekskluzīva iespēja – piecas dienas paklusēt. Man patīk tā pamatīgi – ja es ko sāku, tad gribu līdz galam saprast, iemācīties. Un es to lietoju katru dienu.

Ome, lec!

– Esi teikusi, ka ne vienu vien rūgtu kamolu esi norijusi, domājot, ka kādreiz nebiji ar saviem dvīņiem tik daudz, cik vajadzēja. Nu viņi ir izauguši, tev ir mazbērni – vai negribas atdot parādu?

– Cenšos sabalansēt. Labi, neesmu ar mazbērniem ļoti daudz kopā, jo strādāju...

– Viņi aug tavā mājā?

–Kristaps, meitas dēliņš, aug pie manis, bet dēla dēls Paulītis dzīvo atsevišķi. Līdz ar to es viņu mazāk satieku, bet, kad satieku, tad veltu viņam visu savu uzmanību. Es netaupos.

– Kā viņi tevi sauc – par omīti?

–Jā, esmu ome. Kristapam jo īpaši patīk izkomandēt, viņš ir mans treneris. Mums ir gan futbols jāspēlē, gan batutā jālēkā, ar riteni jābrauc, es nūjoju un sekoju viņam pa sliedēm, viņš visādas figūras taisa.

– Tu katru dienu ej arī peldēt?

–Eju agri no rīta, kad visi vēl guļ. Tas ir mans laiks. Šajās dienās, kad bija liela vētra, negāju. Nav jēgas, viļņi gāž no kājām, nekāda peldēšana nesanāk. Un es neesmu ekstrēmiste, esmu saprātīgs cilvēks. Bet, līdzko pierims trakie vēji, domāju, ka iešu. Man tikai jāatsāk. Lieta tāda, ka vienu nedēļu biju siltajās zemēs, un pēc tā okeāna mūsu jūra ir auksta, ļoti. Es peldēšu, kamēr nebūs vižņu, uz tiem var sagriezt kājas.

– Jā, nav patīkami. Ja man būtu dīķis pie mājas, peldētu visu ziemu. Tas nav baigi ekstrēmi, un organisms pats to prasa. Aukstā pelde dod tādu enerģiju un eiforiju. Kad apģērbies un ej uz māju... es staigāju pa mākoņiem!

– Nevajag apreibinošas vielas...

–Nemaz. Tās ir tiešām brīnišķīgas sajūtas. Un tā ir sevis pārvarēšana – tu piecelies no rīta, paskaties ārā, tumšs un pūš vējš, kur tagad iešu, kāpēc? Bet nē, es apskatīšos – ja pie jūras būs galīgi garām, nu, nepeldēšu. Neviens taču man nestāv ar pātagu klāt! Tas nav priekš citiem, bet man, nevienam nav jāatskaitās. Kad pirms pāris gadiem staigāju ar nūjām, puikas smējās man pakaļ – tante slēpes aizmirsusi! Likās – kas tas par ārprātu! Tagad visi nūjo, un tas ir normāli, pat ieteicami. Domāju, tā ir iesākšanas lieta. Un es neesmu vientuļa, šad tad no rītiem satieku cilvēkus, kas peld.

– Sasveicināties?

–Jā (smejas). Citreiz kāds nāk un prasa – nu, kāds ūdens? Saku – foršs! Kā vardei anekdotē – es taču nestrādāju par termometru.

Esam nagliņa sienā

–

– Apaļas jubilejas jau svin visu gadu. Pavasarī bija Supermikrofona turneja pa Latviju.

– Ko ieraudzīji? Pabraukāji līdzi?

–Biju visur klāt. Mums par patīkamu pārsteigumu bija tiešām daudz talantīgu jauniešu. Ar uzvarētājiem, grupu Četri vienā, darbu turpinām. Viņiem balvā bija ieraksts un iespēja uzstāties koncertā Arēnā. Viņi strādā arī pie videoklipa.

– No kurienes viņi ir?

–No Madonas (smejas).

– Es nebalsoju, žūrijā bija Olga Rajecka, Aija Andrejeva un Uldis Marhilēvičs.

– Jūsu koncerts būs tieši pirms Patriotu nedēļas. Īstenībā jums ir ļoti patriotisks bizness.

–Latvijas un latviskās mūzikas patrioti esam bijuši no sākta gala. Esam izslimojuši arī visu, kas attiecas uz dziesmām angļu valodā.

– Bija vilinājums pārkāpt robežas?

– Visiem šķita – ja dziedāšu angliski, tad pēc manis kāds tur ilgosies. Bet valoda nav priekšnoteikums. Svarīgāka ir kvalitatīva, laba mūzika, kā Raimonds Pauls saka, melodija visam pamatā. Un, ja ir harisma, ja māksliniekam ir ko teikt, tad valodai nav nozīmes.

– Tu māki to harismu producēt?

–Nē, to nevar. Tā vai nu ir, vai nav.

– Ne ar kādiem komplimentiem, tehniku, solījumiem, honorāriem?

–Nē, nē. Mēs varam to saskatīt, ļaut parādīt. Nu, kas mēs esam? Rāmītis gleznai. Māksliniekam jārada, jābūt ļoti darbspējīgam, pārliecinātam, aizrautīgam. Mēs esam tikai ierocis viņa rokās. Tie, kas palīdz, administrē.

– Varbūt drīzāk ne rāmītis, bet audekls?

– Varbūt nagliņa sienā, uz kuras to gleznu uzkārt. Guntars rada savu mūziku, tekstus. Viņš pēdējā laikā ir atraisījies, drīz iznāks bērnu mūzikas albums, projektā Vēlēties spēlēties dzied Dzeguzīte un populāri solisti. No katra diska ziedosim naudu bērnunamiem, lai iekārtotu spēļu istabas, kur attīstīties bērniem, arī ar īpašām vajadzībām. Diezgan daudz esam ar labdarību nodarbojušies. Jāteic, mūsu bizness ir tāds labdarīgs (smejas).

– Miljonu neesat nopelnījuši...

–Kādreiz varbūt nopelnīsim. Jātic!

Būt gaismiņā

– Tu gribētu nopelnīt brīvību – lai nebūtu jāiet uz darbu?

– Es jau principā pati to varu izlemt... Bet man jāsaglabā roka uz pulsa. Nedēļu biju atpūtā, tomēr katru dienu iegāju e-pastā, apskatījos, vai viss rit savu gaitu. Neiesaistījos, tikai pasekoju, lai manis dēļ kaut kas neuzkārtos.

– Bet tu gribētu to brīvību, lai nav jātur roka uz pulsa?

– Es varētu mēnesi – neko nedarot. Tad droši vien atkal atrastu, kur iejūgties. Jo tas man sagādā prieku. Man patīk strādāt ar radošiem cilvēkiem, viņi ienes svaigumu, nekad nevari atslābt...

– Bet viņi kavē termiņus...

–Jā, bet tad vari brīnīties, kā viņam kas tāds ienācis prātā... Esmu ļoti pateicīga, ka man ir tāds darbs. Un negribu runāt par garoziņām. Tās, protams, ir. Bet ir interesanti būt koncertos, festivālos. Visi mākslinieki, kas kāpj uz skatuves, ir Dieva izredzēti.

– Tev patīk būt tuvumā, tajā gaismiņā?

–Jā. Un, ja varu kā palīdzēt viņiem parādīties un radīt mūziku, ko cilvēki mājās klausās, un viņiem ir labs garastāvoklis, tā ir laba sajūta.

– Tev dāvana bijusi šūpulī ielikta – priecīga sirds?

–Man ir brīnišķīga mamma un bija tētis, cilvēki, kuriem nekas nav nokritis no debesīm, viss pašu sarūpēts. Dzīvesprieks, ko viņi ir dalījuši man, manām māsām, ģimenēm, ir tā dāvana, kas šūpulī ielikta. Es cenšos to saudzēt, saglabāt, kopt, dalīt tālāk. Tas jau svarīgi – lai tas arī citiem tiek.