Ilze Jurkāne palika Latvijā mīlestības dēļ
Pirms 22 gadiem Ilze Jurkāne ieradās Latvijā. Lai gan arī Ilzi aicināja misija palīdzēt neatkarību atgūstošajai Latvijai, viņa atzīst, ka nebūtu palikusi, ja te nebūtu arī lielās mīlestības. Agrā jaunībā sākusi karjeru banku citadelē Volstrītā, Ilze nav pazaudējusi puķainu dvēseli, un reizēm šķiet, ka viņa ir priecīgākais cilvēks uz Zemes.
Ilzes un Jāņa (Ilzes vīra Jāņa Jurkāna, pirmā atjaunotās neatkarīgās Latvijas ārlietu ministra – Aut.) mājas ir īpašas – tajās ritmu veido spodrs parkets, laba koka līnijas palodzēs, mēbelēs, daudzās grāmatu muguriņas, pie sienām – Pauļuka un citu lielmeistaru gleznas, pie katras – ziedi: valšķīgi atplaukuši rožu kamoli un kā cerība izstīdzējuši stiebri ar zvanu krellēm pie tiem.
Ik nedēļu Ilzi Jurkāni redzējām raidījumā Mūsdienu Latvijas garša, kurā viņa kopā ar kolēģiem nojauc neaizsniedzamības mūri uz izcilu restorānu virtuvēm. Turklāt, papildinot to ar skaistu misijas apziņu, – par Latvijas produktiem, kurus, izrādās, iespējams pagatavot tik virtuozi un neierasti brīnišķīgu pavāru – Latvijas bagātības – sniegumā.
Meitene un vērtspapīri
– Mana pamatsajūta, domājot par jums, ir kā par cilvēku, kurš māk priecāties par dzīvi.
– Esmu tik pateicīga par savu dzīvi – tā ir tik daudzšķautņaina.. Man bija iespēja piedzimt un dzīvot Amerikā, izglītoties, izsisties vīriešu pasaulē līdz augstākajiem amatiem, tikt zināmā ekonomiskā līmenī. Piedalīties Latvijas atjaunošanā.
– Jau kopš sešpadsmit gadu vecuma Volstrītā. Katru pēcpusdienu braucu ar kuģīti no Stetenailendas uz Manhatanu un astoņas stundas strādāju aģentūrā, kas sagādāja cilvēkiem darbu Volstrītas biržās. Kad man bija astoņpadsmit, jau tirgoju vērtspapīrus.
– Jums tāds finansista kods ir ielikts ģimenē?
– Nē, man ir pilnīgi cits kods! Nāku no Pētersonu ģimenes – mans vectēvs bija Jūlijs Pētersons, onkulis – režisors Pēteris Pētersons, mamma studējusi Mākslas akadēmijā. Otram vecamtēvam Fricim Auzeram piederēja liela zemnieku saimniecība. Mans tēvs Alberts Valentīns Auzers bija Latvijas izlūkdienestā – ar ļoti labu atmiņu, asu prātu, loģisko domāšanu, spēju analizēt. Un arī ar ļoti lielu intuīciju – viņš momentāni varēja nolasīt cilvēku! Esmu dabūjusi labāko no abām pusēm. Kad Volstrītā biju ievilkusi arī savu brāli, tēvs smējās – iedomājies, man ir divi bērni un abi – žīdi, bet bija lepns. Mana tēva pirmā sieva bija ebrejiete, kurai viņš palīdzēja aizmukt no nacistiem, emigrēt no Latvijas. Kad vēlāk ASV Krāsotāju biedrības vadītājs, ebrejs, negribēja dot darbu manam tēvam, atrunājoties, ka viņš bijis vācu armijā, mans tēvs piezvanīja bijušajai sievai uz Kanādu, kura sazinājās ar vadītāju, lai pastāstītu, ka šis cilvēks kara laikā ir glābis ebrejus un tā pret viņu nedrīkst izturēties... Taču mūsu aizraušanos ar naudas lietām pārdzīvoja mana krustmāte Mudīte Austriņa, rakstnieka Antona Austriņa meita, kura nomira manās rokās. Man patīk nāve. Un arī dzīve. Man patīk šīs upes abas puses.
– Protams, negribētu, lai tas būtu rīt, bet – ja ir, tad pilnīgi OK. Rakstu jaunu grāmatu Labākais ir vēl ap stūri. Pagājušogad 91 gada vecumā nomira mana mamma, un man trīs mēnešus vajadzēja pavadīt Kalifornijā, kārtojot lielu māju ar 20 tūkstošiem grāmatu. Nu jau esmu izlasījusi man uzdāvināto Valentīnas Freimanes autobiogrāfisko grāmatu un saprotu, ka lasu par savas mammas bērnību. Un man ir tik bēdīgi, ka viņa ir mirusi un nevaru ar viņu to pārrunāt...
Kad mammai palika deviņdesmit, ar brāli rīkojām balli. Biju aizbraukusi ātrāk, kārtoju māju, sēžu uz grīdas virtuvē, zortēju papīrus, mamma – pie sava rakstāmgaldiņa, skatās uz mani un saka – zini, Ilzīt, tev būs tik grūti, kad nomiršu, šī māja jākārto... Saku – nē, nebūs... Kaut bija gan, ļoti... Taču tas bija arī emocionāli bagātīgs laiks. Esmu tik laimīga, ka varēju to piedzīvot. Tajā laikā es vairāk iepazinu savus vecākus. Tā bija dāvana – Dievs deva iespēju, un Jānis atļāva palikt, neteica – tev jābūt te! Jā, viņš bija bēdīgs, vientuļš, bija veselības problēmas, bet tā bija dāvana... Es, piemēram, atradu bildīti, ko nebiju redzējusi, no manu vecāku kāzu dienas, un tā vien man ir miljonu vērta! Tur redzu kaut ko, par ko man bija bailes, ka tā nav (nespēj valdīt asaras)… bet ir. Tajā bildē es redzu tādu mīlestību…
Redziet, man jau tagad trūkst tik daudzu cilvēku – gaidu, kad viņus satikšu... Visi manas mammas draugi no Franču liceja bija arī mani – Tatjana Suta, Amarillis Virza, Valentīns Jēkabsons, Juris Staune, Biruta Semjonova, Andrejs Holcmanis. Amariļļa Anna Žīgure (viņai vārds ir manas mammas, jo viņas mamma bija manējās labākā draudzene). Anniņa reiz teica – Ilzīt, tu laikam atbrauci uz Latviju, lai palīdzētu apbedīt visus savas mammas draugus. Amerikā man bija laime būt ar Latvijas cilvēkiem, bēgļiem – vide, kurā augu, bija gan latviešu, gan amerikāņu. Ļoti izcili cilvēki.
– Latviešiem jau viegli – izglītoti, blondi, kristieši. Mēs ļoti viegli iekļāvāmies Amerikas sabiedrībā. Tomēr neintegrējāmies. Es būtībā dzīvoju divas dzīves. Un arī tagad dzīvoju divas – tajā ziņā, ka saprotu, ka nekad nebūšu pilnīgi pieņemta kā šejieniete. Tas laikam nav iespējams.
– Jā, kaut gan MAN tā nobruka ātri – dienā, kad izkāpu no lidmašīnas un sapratu, ka tagad dzīvoju šeit. Es atbraucu, jo mīlēju Jāni...
– Atbraucāt ar vienu koferīti?
– Nē, ar sešpadsmit. Gadu vēlāk bija arī konteiners. Daļa mēbeļu un trauki, ko redzat, ir no manas bijušās mājas Amerikā. Vienam no šiem krēsliem ir īpašs stāsts. To Latvijā iegādājās Sarkanā Krusta direktors, amerikānis. Kad viņš trīsdesmito gadu vidū brauca atpakaļ uz Ameriku, ņēma to līdzi. Kad Amerikā ieradās profesora Šmita (viņš apkopoja latviešu pasakas) ģimene, viņi Ņujorkā sazinājās ar Sarkanā Krusta vadītāju, Šmita kunga dēls bija ar viņu strādājis Rīgā, un tas cilvēks teica: jūs ierodaties kā bēgļi, bez jebkā. Es jums dāvinu šo krēslu – lai jums būtu kaut kas no Latvijas! Kad nomira Šmita kundze, es iemantoju krēslu, jo viņas meita bija mana brāļa krustmāte, un tagad tas ir atbraucis atpakaļ uz Latviju. Tas simbolizē viena tipiska trimdas latvieša dzīvi.
– Mēnešus piecus dzīvojām īrētā mājā Ķengaragā, pēc tam īsu laiku deputātu mājā Lubānas ielā. Tad nopirkām māju Langstiņos. Pirms divpadsmit gadiem iegādājāmies zemi pie jūras Liepupē. Tur bija tikai mežs, uzcēlām mazu guļbaļķu mājiņu un pēc laika sapratām – mums ir divas lauku mājas, dārzi, skaidrs, ka muļķīgi. Tad izlēmām Langstiņus pārdot un pirkt dzīvokli Rīgas centrā. Teicu, ka vēlos uz 5. Avēnijas – tas ir mans ņujorkietes sapnis. Uzskatu, ka Raiņa bulvāris tāds ir. Laika gaitā paplašinājām lauku mājas, ierīkojām parku un dārzus, un tur tagad ir ļoti skaisti.
– Vai Ņujorkas sajūta jūsos vēl ir dzīva?
– Ņujorka, manuprāt, ir vienīgā īstā lielpilsēta. Tā enerģija un izjūtas... Kā pazīstamajā Sinatras dziesmā – If I can make it here, I can make it anywhere – ja es varu tikt uz priekšu šeit, es varu tikt uz priekšu visur. Tas ir dopings, pašapziņa, kas tiek iezīsts ar mātes pienu, ko saņem, ja piedzimsti tur. Un vēl – ja esi latvietis ar visu to bagāžu, tad tev ir gatava skaista dzīve!
Paldies visiem cilvēkiem
– Zinātnieki runā, ka humanitārais ieplūst eksaktajā, zinātne – teoloģijā, robežas brūk.
– Pilnīgi piekrītu. To sapratu, jauna būdama, un man patīk abi! Mans tēvs bija ar izcilu domāšanu, bet ļoti mīlēja mākslu, literatūru. Mamma, studējusi Mākslas akadēmijā, bet 45 gadu vecumā iestājusies universitātē ASV un to pabeigusi, bija garīgi slimo terapeite, ļoti akurāta. Viņa bija māksliniece, bet neko nedarīja kļūdaini. Papildus no abiem vecākiem esmu mantojusi fantastisku atmiņu.
– Pareizi, es mentāli fotografēju lietas, vietas, emocijas. Jau kā maza meitene arvien ko pierakstīju – ne garas dienasgrāmatas, bet kaut vienu teikumu. Un to esmu darījusi visu mūžu. Izmantoju tehnoloģijas, bet dažkārt paļaujos uz papīru – tad atslēgas vārdi uzbur sajūtas. Ar Jāni esam uzņēmuši tūkstošiem ciemiņu, un man ļoti patīk pierakstīt, kas bijis – kādi diplomāti, vēstnieki. Visi, kas nākuši caur mūsu māju, kuriem esmu gatavojusi, – tā ir tāda bagātība! Bieži saku – es kolekcionēju cilvēkus.
Visam dzīvē, arī viņiem, jāsaka paldies. Es saku paldies Dievam, saviem sargeņģeļiem, kas mani pavada, vecākiem, brālim Pēterim, vīram Jānim un vispār – visiem cilvēkiem. Ja esmu ciemojusies, nākamajā rītā pateicos. Ir svarīgi novērtēt otra darbu, tad cilvēks gribēs tevi iepriecināt atkal. Ja man nepateicas, zaudēju vēlmi tos cilvēkus aicināt.
– Jūsu grāmatā Dzīves garša šo pateicību var just.
– Interesanti, tā iznāca kā dāvana sev un citiem manā sešdesmitajā jubilejā. Ja man būtu jābēg kā manai mammai no komunisma un būtu iedotas piecas minūtes, lai savāktos, tad pirmais, ko ņemtu, ir šī grāmata – tur ir visi mani cilvēki, mana dzīve... Es paņemtu kādas rotas, grāmatu – un prom! Kad man palika piecdesmit deviņi, Ojārs Rubenis teica – Ilze, es izdomāju tavus sešdesmit! Tu nopirksi viesiem biļetes Nacionālajā teātrī, un pēc tam būs balle. Izvēlējos Sapni par Brodveju, jo esmu ņujorkiete… Teicu, ka negribu dāvanas, vāzes man vairs nevajag! Bet nebiju arī tik laba, lai teiktu – dodiet Likteņdārzam, tam mēs paši ziedojam. Vīrs bija izdomājis, ka man vajag ceļojumu uz Indiju. Viņš lasīja grāmatu Šantarams, es arī izlasīju un teicu – jā, dodos!
Atkodēt sievišķību
– Kad pirmoreiz ieraudzījāt Jāni, vai ļāvāties intuīcijai?
– Viņš tik ļoti man patika jau tūliņ, pirmajā vakarā. Tas bija Vašingtonā, kad Jānis un Godmanis tikās ar Bušu. Mūs iepazīstināja Stotu ģimene no Ņujorkas, es ar viņiem biju korī dziedājusi. Viņi zināja, ka Jāņa personīgā dzīve nav sakārtota, un to, ka šķiros no otrā vīra. Stoti nosēdināja Jāni man blakus, sākām runāties. Nākamajā dienā bija liela konference, vakariņas ar senatoriem. Kad beidzot bijām palikuši divatā, bija skaidrs, ka... būsim kopā un precēsimies.
– Pilnīgi, jā! Saprotu, ka Dievs bija plānojis savest mūs kopā. Bieži esam runājuši – žēl, ka nesatikāmies agrāk, mums būtu bijuši kopīgi bērni, bet acīmredzot tas bija tā lemts – mēs gatavojāmies viens otram, lai varētu tikties tādā vecumā, jau ar pieredzi un izglītību. Tātad Dievs daudzus gadus gatavoja mani Jānim un Latvijai...
– Vai Jānis jūsos ir atkodējis sievišķību?
– Jā. Pilnīgi. Iepriekš vienmēr biju spiesta būt tas vīrietis – gan darbā, gan mājās. Nu, es biju... vienkārši garīgi stiprāka. Un Jānis bija pirmais, izņemot manu tēvu, kurš bija stiprāks par mani. Tēvs un Jānis ir ļoti līdzīgi! Skaidrs – meitas meklē savus tēvus...
– Arī trīsdesmit astoņu! Tomēr ir bijis ideāls. Interesanti – tēvs nomira 1988. gada augusta beigās, kad dibināja Tautas fronti, Jānis tajā iestājās. Jānis ir bijis krāsotājs, tēvs arī, jo vecs spiegs Amerikā nav vajadzīgs. Jānis ir skabargains, ar visādiem jociņiem, izteicieniem. Pēc tam pajautā – nu, Ilze, vai tavs tēvs arī to teica? Tā ir – abi vīrišķīgi, bet ar ļoti dāsnu sirdi. Reizēm vēroju, ka manam vīram un tēvam ir līdzīgas acis. Abiem zilas, kaut tēvs bija blonds, Jānis – tumšiem matiem, tagad sirms, un arī mans tēvs vēlāk bija sirms. Pēc acīm redzi – cilvēks ir jūtīgs vai nav. Daudziem tās ir tik aukstas! Un zilās ir vai nu mīļas, vai cietas. Pēc acīm ļoti viegli var pateikt, vai cilvēks ir ar dvēseli. Un līdzjūtība ir viens no maniem atslēgas vārdiem.
Darbs un priecīgs prāts
– Redziet, es ierados ar sajūtu, ka latvieši ir vislabākie, brīnišķīgākie cilvēki pasaulē. Tā biju audzināta.
– Ar mazu ilūziju?
– Ar lielu ilūziju! Ar lielu! Un man, protams, ātri nācās vilties. Slavenais 400 miljonu gadījums man daudz ko ļoti ātri atšifrēja, kā angliski saka – who is who in the Zoo. Jocīgi, ka tas zooloģiskais dārzs turpinās ļoti daudzus gadus. Tas man deva izpratni, kādi ir cilvēki. Viņu morāle, strādīgums, attieksme padomju laikos ir ļoti bojāta. Varam to attaisnot, bet ļoti žēl, jo tas iedragā valsts attīstību. Latvija varēja būt viena totāla bonbonga. Mozus, kas veda savu tautu pa tuksnesi 40 gadus, teica zīmīgus vārdus – es nevedīšu vergus jaunā Palestīnā. Diemžēl nebija Mozus, kas mūs vestu, bija tādi politiķi, kādi mums bija, un mēs palikām ar to vergu padomju zagšanas mentalitāti. Privatizācijas ceļā valsts tika izzagta. Tagad jaunie brauc prom, ekonomika sabojāta, jo diez vai viņi brauks atpakaļ. Desmit gadu vecumā, kā katru vasaru, biju latviešu nometnē Ņujorkā, Katskiļu kalnos. Mums, bērniem, prasīja – ja Latvija tagad būtu brīva, cik daudzi no jums brauktu atpakaļ? Visi, protams, cēla roku. Bet cik tad atbrauca?
– Jums īstenībā ir taisnība. Jo atbraucu mīlestības dēļ. Atbraucu viņa un mīlestības uz tautu, latvietības dēļ. Bez viņa es nebūtu varējusi. Pat, ja dullumā atbrauktu, es nebūtu pārdevusi māju, biznesu... Es droši vien būtu nobijusies.
Kad atguvām neatkarību, man piedāvāja būt par Latvijas Bankas prezidenti. Noraidīju, jo uzskatīju, ka neesmu tik zinoša par valsts banku. Toties biju ļoti zinoša par komercbankām. Tomēr aizgāju par Repšes padomdevēju. Tolaik Repšem, Godmanim un Kehrim rakstīju plānu, kā attīstīt Latvijas banku sistēmu, tur bija daudz ieteikumu – arī par noguldītāja apdrošināšanu, bet to noraidīja. Repše toreiz teica, ka plāns esot “neinteresants”, bet iedeva kopiju Parex brāļiem – toreiz tie bija tikai naudas mijēji. Tagad, tinot filmiņu atpakaļ, saprotu, kāpēc – es gribēju, lai automātiski novelk nodokļus. Piemēram, firma pārskaita otrai, bet daļa aiziet valstij, protams, tas nebija izdevīgi lielajiem oligarhiem.
Ironiski – cilvēki mani vairāk pazīst kā dzīvesstila eksperti, nevis kā baņķieri un ir aizmirsuši manu lielāko sniegumu – to, ka Latvijā ieviesu bankomātus un debetkartes. Toreiz man ļoti pretojās Repše – viņš acīmredzot kā citplanētietis nesaprata. Brīnos, ka cilvēks, kas tik maz laba izdarījis, sagādājis vilšanos daudziem un vēl valstij neveiksmes, nekautrējas atkal plakātos gozēties pa visu Rīgu. Kur viņš bija pirms tam ar savu plānu?
– Daudzi Jāni Jurkānu iepazina no raidījuma Labvakar! sižeta, kurā stāstīja par ārlietu ministru, kurš vizīšu laikā pats viesnīcā gludina baltos kreklus.
– Par krekliem ir jocīgs stāsts! Kad jau bijām pazīstami, lidoju pie Jāņa uz Dāniju, un viņš man lūdza izgludināt kreklu. Es to izdarīju, viņš apskatījās un teica – nebojāsim attiecības, turpmāk savus kreklus gludināšu pats! Un man ļoti patika, ka viņš nesāka dusmoties, ka es to neprotu labi diezgan. Un vēl būtiskāk – no manis to negaida.
Tomēr Jānis mani ir pieradinājis būt lielākai mājsaimniecei. Amerikā ēst gatavoju tikai nedēļas nogalēs, vakaros ēdu restorānos. Tā bija cita dzīve. Langstiņos vannā esmu mazgājusi palagus, kad vēl nebija veļasmašīnas. Ne ilgstoši un tomēr. Kopš 22 gadu vecuma man vienmēr ir bijusi mājkalpotāja. Vismaz katru otro nedēļu, bet es tik un tā visu laiku ko kārtoju, tīru. Jānis zina teicienu: a woman's work is never done – sievietes darbs nekad nebeidzas. Jo vienmēr būs jānotīra kāda palodze, un virtuvi var tīrīt no rīta līdz vakaram! Kā tik uztaisa vienu maizīti, ir drupačas. Un es gribu, lai ir tīrs. Man ir paraža, ka neeju gulēt, ja ir netīri trauki izlietnē.
– Nē. Mana mamma nebija tik kārtīga, taču viss bija ļoti mākslinieciski – putekļi, bet nekad netīrs. Un vienmēr viss bija gaumīgi. Un man vajag, lai vide ap mani būtu krāsaina un kārtīga, tas sakārto domas. Bet nevaru ciest minimālismu, tajā nav emociju. Atvilktnēs gan var būt bardaks – tās mums ir kā zemapziņa. Un vēl man vajag ļoti daudz puķu! Skat, Jānis no Liepupes atveda trīs milzīgus grozus.
– Tas man ir devis lielisku iespēju – tikties ar daļu Latvijas labāko šefpavāru. Šo trīs sezonu laikā raidījums tik ļoti ir palīdzējis celt pavārmākslas līmeni, ka tagad ar pilnu atbildību varu teikt – daudzi no viņiem ir tiešām pasaules līmenī.
– Sakāt, ka kolekcionējat cilvēkus, bet vai ir kas tāds, kas jums ārkārtīgi viņos nepatīk?
– Man nepatīk, ja cilvēki zog vai melo, dažkārt cenšoties atrunāties, ka tas it kā esot biznesa vārdā. Tās ir muļķības! Un es neattaisnoju arī baltos melus. Es nemeloju vispār – drīzāk varu ko nepateikt, bet melot – nē. Man ļoti nepatīk skaudība un ja mani apmelo. Cilvēki tenko, mani nepazīstot, izplata nepatiesas runas par mani, manu vīru un mūsu ģimeni. Domāju, tas ir šausmīgs grēks! Un Latvijā neklačojas sievietes vien, arī vīrieši, un tas man šķiet īpaši pretīgi.
Tas, ka mani apskauž, ir pats par sevi saprotams – ja esi publiska persona, cilvēkiem gribas, lai tev notiek kas slikts. Viņi ir nelaimīgi, bet redz – arī bagātie raud! Arī vidusskolā par mani tenkoja, bija greizsirdīgi – man bija ļoti labas atzīmes, biju sportiska, darbojos literatūras pulciņā, rakstīju skolas avīzei... Un man bija liela piekrišana, jo tajā vecumā biju ļoti smuka... Un tā visu mūžu. Protams, savu sievišķīgumu šad tad karjeras laikā esmu izmantojusi...
– Jā. Kad gāju uz darba intervijām – man bija pieredze, izglītība, biju pareizi saģērbusies –, sapratu – ja viņi intervēs divus cilvēkus un es būšu šarmantāka, protams, ņems mani! Tāpēc saku – meitenes, ja varat, izmantojiet to! Nekautrējieties! Why not?! Bet ar to vien nepietiek. Ir jābūt segumam! Jaunībā konferencē dzirdēju – sievietēm ir jābūt divtik gudrām, strādīgām, attapīgām, atraktīvām. Bet laimīgā kārtā mēs to varam! Vienalga, kurā dzīves posmā – mums priekšā ir ļoti daudz iespēju, gandarījumu mazās un lielās lietās, tas, par ko priecāties. Un es to daru. Vēroju cilvēkus manos gados, kas arvien vairāk iesūno, iestāsta sev, ka ir noguruši, nejūtas labi, teātris vairs nav tik labs, mūzika nav tik laba, negribas sēdēt, izdot naudu... atrod iemeslus, kāpēc nedarīt, neiet. Piemēram, Spīķeros – cik tur ir forši! Man ļoti patīk Miera ielas republika. Biju uz Homo Novus Briāna ielā – par trim latiem varēja pavadīt visu dienu. Ir bezgala daudz interesanta ko darīt! Un es gribētu aicināt cilvēkus dalīties atmiņās, dzimtas stāstos ar jaunāko paaudzi. Pierakstiet – kaut pa teikumam, arī tas dzīvi dara krāsaināku.
– Jābūt atvērtam, tad arī informācija nāks, atradīsi, ar ko sevi iepriecināt.
– Jā, vari iet viens un satikt jaukus cilvēkus, parunāties. To spilgti piedzīvoju, ceļojot pa Horvātiju. Restorānā pa labi – pāris no Vācijas, pa kreisi – pāris no Francijas, iesaistos sarunās, buldurējam visādās valodās, tad eju uz viesnīcu, un – man nav vientuļi. Piezvanu vīram uz Latviju, palasu un laimīgi eju gulēt! Astrologi saka, esmu dzīves posmā, kad ļoti daudz jādod no sevis un tad daudz var saņemt atpakaļ. Ar Jāni daudz runājam, īpaši pēdējā laikā – cik liela ir laime, kad mēs aptveram, ka abi viens otram esam lielā dzīves mīlestība. Viss kas kopā piedzīvots... Ja satiecies drusku vecāks, tu novērtē otru cilvēku.
– Viņam vairs nepatīk ceļot, tāpēc laimīgi ļauj man – tas ir tas jaukais mūsu attiecībās. Esmu pateicīga savam vīram, ka viņš man ir devis tādu brīvību ceļot un pilnveidoties. Pateicoties viņam, beidzot varēju aiziet no banku darba un nodoties rakstniecībai un mākslai, un tas taču ir liels luksuss, vai ne? Bet Jānis vairāk spēlē golfu, ir diezgan norobežojies no sabiedrības. Jānim patīk, ka braucu līdzi, tāpēc esmu atsākusi spēlēt golfu. Šad tad aizejam uz kādu teātri, šoruden esam bijuši uz vairākiem koncertiem, tiekamies ar draugiem, uzņemam viesus, bijām sēņot.
– Vai tiešām jums patīk arī nepieradināta daba?
– Tā ir vienkārši dievīga... Nupat sēņojot safotografēju sūnas. Mums ir tradīcija braukt uz savām vietām Dundagā. Atradām katrs pa divdesmit baravikām. Daļu iemarinēju, daļu sasaldēju, daļu sakaltēju – tās, kas bija drusku tārpainas. Man ļoti patīk likt krāsnī, un kad lien ārā tārpi...
–
– Es to daru gadiem! Kādu diennakti kaltēju, un jau pašā sākumā tie tārpi izlien, tad ar pirkstu viņus nospiežu. Esmu ņujorkiete, pieradusi, ka ir prusaki, man nav bailes no kaut kāda tārpiņa. Un es jau neņemu ļoti tārpainas, tikai mazliet. Gaļa paliek gaļa, teica vecais Vāverlijs, un ielika sievas līķi ledusskapī!
– Vai humoriņš ar atskabargām jums no Jāņa?
– Jā, tas man ir! Viņš kādreiz smejas – kad atbrauci dzīvot uz Latviju, tev nebija humora izjūtas. Bet viņš man to ieaudzināja.
