Andrejs Ēķis: "Es baidījos un jautāju Džemmai Skulmei, vai tā vispār drīkst runāt ar māksliniekiem"

Tu esi viens no Mākslai vajag telpu līdzdibinātājiem, tātad biji klāt pie idejas pirmsākuma. Kā tā vispār dzima?

Tur nav nekā dramatiska. Jāteic godīgi – es nekad dzīvē neesmu aizrāvies ar laikmetīgo mākslu. Varbūt vienīgi, vadot LNT, uz beigu periodu jau sāku vairāk par to domāt. Jānis Zuzāns bija tas, kurš mani tajā pamazām ievilka. Atceros, skatījos uz Jāni un domāju – kas gan viņu tur velk?...

Vai atceries, kā jūs iepazināties? Zināji viņu kā mecenātu, kurš mēdz atbalstīt dažādus projektus?

Nu, tu tādus cilvēkus kaut kā pazīsti. Ej pa ielu un sveicinies, kaut gan līdz tam varbūt pat runājuši neesat. Vēroju kustību ap Laikmetīgās mākslas muzeju, un man kā pilsonim sāka kļūt interesanti. Bija svarīgi pašam saprast, kāpēc tas ir vajadzīgs, jo man tam nebija skaidrojuma. Tad savā ierastajā manierē teicu Jānim: “Kā tu domā – ja es izpētītu šo jautājumu un sagatavotu atbildi dokumentālās filmas formā?” Piedāvāju Jānim atbalstīt filmu Kas te tik laikmetīgs? Sākumā jautāju māksliniekiem – kāpēc ir vajadzīgs tāds Laikmetīgās mākslas muzejs? Un, zini, viņi atbildēja, ka viņiem tas ir pie pakaļas! Laikam jau tā ir – mākslinieka uzdevums ir radīt, un tālāk viņš nedomā. Tad prasīju to pašu mākslas kuratoriem, viņi savukārt uz mani paskatījās kā uz jocīgu – vai tad tu nesaproti? Kad turpināju uzstāt, lai tomēr paskaidro, kam tāds muzejs vajadzīgs, viņi ļoti sarežģītā valodā skaidroja tā, ka es neko nesapratu. Redz, arī viņu uzdevums ir pavisam cits. Kuratori ir ieinteresēti, lai muzejs būtu, bet viņus nevar laist ne pie viena politiķa, jo viņi runā tādās vārsmās, no kurām neviens neko nesaprot. Tad es sāku atbildes meklēt citādi. Kāda daļa Eiropas muzeju direktoru no tā kaut ko saprot, arī sociālantropologi iedziļinās, jo domā par to, kā veidojas sabiedrība. Tā – runājot, runājot un runājot – es pats sevī sāku just pārliecību.

Tu tiešām runāji ar Eiropas muzeju direktoriem?

Jā, redzi, kino cilvēkam ir ļoti liela priekšrocība, tāpat kā žurnālistam – viņš var piezvanīt jebkuram pasaulē un mēģināt sarunāt interviju. Ja tu nevari paskaidrot, kāpēc to gribi, tevi pasūta dillēs, bet, ja tu konkrēti pamato, kāpēc tas vajadzīgs, tad atsaucas. Pieteikumā rakstīju, ka mans mērķis ir Laikmetīgās mākslas muzejs Rīgā, vai viņi varētu sniegt interviju tādā formā, lai tas palīdzētu gadījumā, ja es savāktu simts deputātus, likt viņiem saprast, kāpēc tāds muzejs ir vajadzīgs. Dažus direktorus šis mērķis – runāt ar valdību – atbruņoja. Pirmais atsaucās Jans Flemings, Liverpūles muzeja direktors, kurš ļoti lielā apjomā rekonstruējis Anglijas muzeju sistēmu. Mēs zinām, ka tagad tur muzeji ir par velti, panākts arī, ka uz muzejiem cilvēki jau sāk iet kā uz svētnīcu. Intervijā Flemings apgalvoja, ka, viņaprāt, muzeji lielā mērā ir kā ledusskapji, un šo formu negrib mainīt ne valdība, ne paši muzeja darbinieki. Viņi vēlas, lai muzejā būtu sastingusi vide, kas pauž – šeit jābūt tā un nekā citādāk, viņu uzdevums ir visu iekonservēt. Tas ir valsts finansēts pasākums, un darbiniekiem ir dziļi pie pakaļas, cik cilvēku muzeju apmeklē, nekur jau nav teikts, kāda apmeklētība būtu jāpanāk. Zināmā veidā tas ir līdzīgi kā viduslaiku pilīs – māksla jau neglabājās pie zemniekiem, valdnieks savāca savā cietoksnī kaut kādus darbus, kurus varēja aplūkot tikai viņa viesi, māksla bija kā iekapsulējusies. Kad 19. gadsimtā parādījās jaunburžuāzija, vidusslānis, no pilīm sāka ņemt ārā mākslas darbus un, var teikt, it kā uzsildīja izstāžu zālēs. Mūsdienās muzejs lēnām kļūst par tādu kā inkubatoru, uz turieni tu ej meklēt idejas. Tā ir kā alternatīva baznīcai. Nu, ar baznīcu arī ir pilnīgā pakaļā – tās visas ir celtas pagātnes cilvēkiem. Skaidrs, ka uz 16., 17. gadsimta zemnieku vajadzēja atstāt iespaidu. Kad viņš no savas mazās mājiņas izlīda ārā un iegāja templī – o, zeeelts! Sajūta, ka Dievs ir kaut kāda varenība. Bet tagad ar to vien iespaidu vairs nevar atstāt, tāpēc arī baznīcai jādomā. Kad aizbraucu uz Barselonu un ieraugu Gaudi projektēto Familia Sagrada, man sāk šķist – Dievs vai kaut kas tamlīdzīgs tomēr ir... Normālās attīstītās valstīs muzeji mūsdienās pakāpeniski kļūst par sociāliem centriem, kur cilvēki pulcējas.

Tie zināmā mērā ir arī kā izglītības iestādes, kur notiek priekšlasījumi, jaunatne tiek piesaistīta ar speciāli viņiem domātām lekcijām vai radošajām darbnīcām – kā tas notiek, piemēram, Arsenālā.

Vai bibliotēkā. Jā, tas ir interesanti. Un, jo vairāk es šajā jautājumā rušinājos, jo vairāk man nāca vaļā. Galvenā jēga tajā visā ir viena – ne tev, ne man tas muzejs nav vajadzīgs, tas ir vajadzīgs mūsu bērniem – lai viņi būtu citādāki, lai viņi domātu citādāk. Piemēram, 19. gadsimtā, kad daudzi latvieši no laukiem sāka pārvākties uz Rīgu, zemnieku kļuva mazāk un viņu loma – vājāka. Vairs netika gleznoti Bībeles stāsti, arī ainavas gleznoja mazāk. Mākslā sāka parādīties modernisms. Tātad visi šie procesi ir saistīti ar domāšanu.

Māksla mainās līdzi sabiedrībai?

Vai arī nāk kā avangards. Visi, protams, zina, ko tas nozīmē – tā ir vienība, kas iet pa priekšu normālam karaspēkam un detektē, vai priekšā nav, piemēram, kāds slēpnis. Mākslā avangards ir kaut kas tāds, kas iziet priekšā pirms sava laika un kaut kādā veidā šokē sabiedrību.

Provocē?

Jā! Pirmajā brīdī sabiedrība apstulbst, bet jau pēc gadiem divdesmit notiek trakākais – tas avangards vairs nav avangards! Tas izpilda tikai pirmo – šokēšanas – funkciju. Tāpēc varam apgalvot, ka mākslai ir varbūt vēl līdz galam neapjausta, bet ārkārtīgi nozīmīga funkcija. Un tāda tā bijusi visos gadsimtos. Es tiešām dzīvoju ar pilnīgu pārliecību, ka Latvijā ir vajadzīgs Laikmetīgās mākslas muzejs, un, manuprāt, ideāla vieta tam būtu Rīgas Tehniskās universitātes vecā ēka Kaļķu ielā, kas ir pietiekami liela, lai nebūtu jābūvē nekas super jauns. Es vēlētos, lai būtu viena vieta, kur varētu kā laika tunelī iziet, teiksim, pagājušā gadsimta sākuma periodu no 1900. līdz 1920.gadam un redzēt, ko mēs tolaik esam domājuši par revolūciju, Pirmo pasaules karu, strēlniekiem, brīvvalsti... Tu ej pa muzeja zālēm un caur mākslinieka skatījumu jūti, kas Latvijā noticis. Mani tas uzrunā. Daudzi inteliģences pārstāvji, kurus esmu intervējis, savu stāstījumu sāk ar vienu un to pašu: “Jau vecāmāte mani veda uz muzejiem un operu...” Tāpēc cilvēks varbūt veidojas tāds, kurš vēlāk kaut ko saprot; viņš iegūst vēl kādu baudu bez alkohola, seksa un narkotikām – baudu saprast. Bet tā uzreiz nevar...

... šo jušanu attīstīt?

Jā, bet to var izdarīt – jau bērnībā vecākiem ar to jāstrādā.

Tevi veda uz muzejiem?

Kaut kur jau esmu bijis... Tā apzināti, ļoti aktīvi gan neesmu vests. Tagad, kad man pašam ir bērni, divi jau pieauguši, saprotu, ka sākumā jāspiež ar varu, varbūt jāsāk pat no trīs gadu vecuma. Bieži uzsver, ka mums Laikmetīgās mākslas muzeju vajag, lai pie mums brauktu tūristi, bet mani vairāk interesē mūsu sabiedrība, mūsu jaunieši. Kā jau runājām – lai muzejs būtu kā izglītības centrs.

Nevis sholastisks, bet radošs.

Jā! Un mans sapnis ir, ka nebūtu ieejas biļešu. Tas tomēr ļoti bremzē, var gadīties, ka tāpēc kāds uz muzeju arī neaiziet. Ieejas maksas atcelšana būtu kolosāla investīcija mūsu sabiedrībā, jauniešos. Piemēram, Amerikā ir ļoti interesanti – ja tu aizej uz MOMu (Ņujorkas Modernās mākslas muzeju – Red.) un pasaki, ka tev nav naudas, tevi laiž iekšā. Biļeti vari pirkt vai nepirkt, biļete ir pieklājības pēc. Protams, tur gan nav uzraksta, ka vari iet par velti, bet ir jāpieiet un jāpasaka: “Es aizmirsu naudu!”, un tevi ielaidīs. Biļete nav barjera, drīzāk ziedojums. Interesants fakts, un to dabā var izmēģināt jebkurš lasītājs. Arī es to nebūtu zinājis, ja nebūtu pamēģinājis.

Kādus tu redzi jauniešus, kuri tagad piedalās RīgaTV 24 akcijā Uzlecošā zvaigzne mākslā?

Es RīgaTV 24 esmu tāds kā stratēģiskais partneris. Pats esmu rīkojis visādus šovus – Dziedi ar zvaigzni, Fabrikas un tamlīdzīgus tingeļtangeļus. Domāju, ka dziesma, protams, ir visefektīgākais materiāls, bet kāpēc neuztaisīt raidījumu par māksliniekiem? Amerikā bija līdzīgs šovs, mēs no tā ietekmējāmies un sapratām, ka tam ir baigā nākotne. Varbūt skatītāju nav daudz, bet vienalga tas palīdzētu cilvēkam, kas to vēlas, kaut ko saprast. Zini, kas ir lielākā kļūda – ka mēs no padomju laikiem esam iemācīti visur meklēt jēgu. Mākslinieks varbūt ir izbēris miskasti, bet – ko viņš ar to gribēja teikt?! Ja varētu to mākslinieku spīdzināt, tas arī varbūt būtu ļoti patīkami. Demokrātija, kas rietumu pasaulē iesakņojusies jau tik sen, saka, ka nav jābrūk virsū tam māksliniekam, bet vienkārši jāpaskatās un jāpadomā – tas mani uzrunā vai ne. Un ej tālāk! Bet mums ir nostāja: ja kāds kaut ko ir izstādījis, tātad ir izgājis atlasi, tātad kāds viņam ir samaksājis, tātad – ko viņš ar to grib teikt? Padomju laikā jau vispār nevarēja izstādīt neko tādu, kam apakšā nebūtu jēgas.

Fabulu vajadzēja.

Jā! Bet te pēkšņi jāpieņem, ka tā fabula ir mākslas darbā iekšā. Labi, es nesaprotu un eju tālāk. Varbūt no visas izstādes, no simts darbiem, mani uzrunā tikai viens. Esmu no tā apreibis un eju tālāk. Bet mūsu cilvēkiem patīk tirpināt, viņi atnāk ar tādu analizējošu attieksmi, bet ar tādu labāk neiet izstāžu zālē iekšā; ej ar domu – uzrunās vai neuzrunās.

Bet tie nabaga jaunieši jūsu, žūrijas, priekšā mokās, mēģinot jums paskaidrot fabulu.

Uzdodot jautājumus, mēs vairāk skatāmies, kā viņš atbild. Viņš jau netiek pratināts tik ilgi, kamēr pateiks pareizo atbildi. Varbūt viņa vienīgā atbilde ir “Es tā jūtu” vai “Es tā redzu pasauli”. Arī tā ir atbilde. Mums jāredz, kā jaunietis sevi prezentē, jo mākslas darbs viens pats nedzīvo. Piemēram, Dalī un Pikaso nepārtraukti ap sevi taisīja atrakcijas un cirku – kā mārketingu, lai uzsistu gleznām cenu. Tas ir ļoti svarīgi.

Viens no akcijas saukļiem ir – izmest ārā no komforta zonas, liekot darbu radīt vienas dienas laikā.

Jā, tiešām vienas dienas laikā, un jaunieši par to ir sajūsmā. Redz, viņi vēl nav lieli mākslinieki, bet joprojām skolnieki. Pasniedzējs jebkurā brīdi var pateikt: “Lai pēc stundas būtu gatavs!”, un viņi par to ir sajūsmā, jo viņiem patīk sistēma – uzdod, atprasa, uzdod, atprasa. Visādā ziņā mums bija ļoti interesanti. Arī es sākumā baidījos, jautāju Džemmai Skulmei, kā viņa uzskata – vai tā vispār drīkst? Iedomājos, ka varbūt ar māksliniekiem tā nedrīkst runāt, bet viņa teica: “Ļoti pareizi.”

Kādus tu viņus ieraudzīji? Kāda ir pēcgarša?

Ja ieraugi cilvēkus, kuri kaut ko grib, protams, viņi tevi uzrunā. Tad esi ieinteresēts pieiet tuvāk un paskatīties – kāds tad viņš ir? Ko viņš dzīvē dara? Tādi, kuri nevēlas neko, ir ļoti neinteresanti – viņi ir kā fons. Bet šie tipāži ir tādi... īpaši.

Visi?

Gandrīz visi. Viens tagad mācās Leipcigā, otrs Portugālē, jau interesanti – kā viņš tur tika? Vēl viens nolicis stikla klavieres Londonas centrā – nu, kā...?!

Dažs jau dabūjis Zviedrijas prēmiju, cits - mūsu mecenātu atbalstu...

Jā, un varbūt vēl kādam būs. Personīgi man vienmēr svarīga ir motivācija, bez tās dzīvē nekas nenotiek.

Tu arī savus televīzijas cilvēkus esi tā metis ārpus komforta zonas – piemēram, nosakot šķietami nerealizējamus termiņus.

Dzīve ir ļoti jocīga – viss tik strauji mainās, ka, lai izdzīvotu, lai nopelnītu naudu, pabarotu ģimeni, tev jābūt gatavam. Paskaties – avīzes mirst, teikšu vēl vairāk – televīzijas arī mirst. Youtube, internets... Tev jebkurā laikā jābūt gatavam peldēt uz muguras, ielēkt, ienirt, ievilkt gaisu, izlaist... Ja gribi, lai bērns būtu izdzīvotājs, tev viņam jāiemāca ļoti ātri adaptēties. Cilvēkam, kas mūsdienu pasaulē nespēj pielāgoties, ir problēmas. Es tagad pateikšu jocīgu lietu – manam mazulītim Aleksandram Andrejam ir pusotrs gads, un rīt es viņu pirmo dienu vedīšu uz bērnudārzu.

Ārprāts!

Tas ir ārprāts, es zinu.

Viņš knapi staigā un varbūt runā dažus vārdus.

Vēl nerunā nevienu vārdu. Bet es redzu, ka viņš var! Nu, aizvedīsim uz pāris stundām, redzēs, kas notiek. Padomju laikā agri vedi bērnu uz bērnudārzu, jo nebija citas izejas. Tad vienu brīdi bija tā – turēji mājās, cik varēji; darīji, ko gribi. Bet es jūtu – jo vairāk viņš komunicē, jo žiperīgāks ir. Vēl labāk, ja tas būtu krievu, angļu vai franču bērnudārzs. Ir cilvēki, kuriem tu pēc psihotipa vari dot virsū, un ir tādi, kuriem nevari. Man ir sajūta, ka šim var dot virsū.

Viņš ir tāds stiprinieks?

Es vēl nezinu, paskatīsimies. Tāpēc jau es iešu līdzi.

Tu pieredzi jau esi ieguvis, un ar pastarīti...

... var eksperimentēt. Jā, tieši tāda sajūta man ir. Citi šaubās, bet man šķiet – kāpēc gan ne. Vai tad viņu tur sitīs, spīdzinās?

Jums mājās droši vien tāpat komunikācijas pietiek – dažāda vecuma bērni, liela saime.

Jā! Es jūtu, ka viņam tā komunikācija patīk, un tas ir ļoti forši.

Tu šobrīd līdz ausīm esi ieracies Namejā?

Man ir divas filmas, Namejs un Svingeri, kuras režisēju.

Pilnīgi atšķirīgas – saule un mēness. Pastāsti, kā sevī var iznēsāt divas tik dažādas idejas.

Tāpēc, ka visu mūžu, strādājot televīzijā, nācās mainīties – vienu dienu bija ziņas, otru dienu seriāls. Atkal adaptēšanās. Tu vairs nevari tā – izdari vienu darbu un gaidi nākamo.

Namejs bija ilgi auklēts projekts.

Jā, bet producenta darbs beidzas brīdī, kad sākas filmēšana, un pēc tās atkal atsāksies. Tagad tur ir Aigars...

Tu uzticies, nebrauc katru dienu uz filmēšanas laukumu?

Nē! Kad aizbrauc uz filmēšanas laukumu, saproti, ka tā atspere ir tā palaista, ka tu neko tur vairs nevari izmainīt. Ja gribi skraidīt vilciena priekšā – nu, var jau... Tur ir simts cilvēku komanda.

Tiekot kalts smalks zobens no Damaskas tērauda. Kam tev bija vajadzīga tāda ekstra? Leģendai?

Man tas šķita šausmīgi simpātiski – ir tāds cilvēks Jānis Nīmanis, redzēju, kā viņam Amerikā pērk cirvjus, sāku domāt... Ideja vienkārša – tas cilvēks ļoti mīl savu darbu. Zobenu iedevām galvenās lomas atveidotājam, zviedram.

Bet filmēšanas laukums ir pilns ar rekvizītiem, butaforijām...

Jā, bet viņam bija jāpatur rokās tas īstais zobens. Mēs arī veicām paraugdemonstrējumus, cirtām ar ūdeni pilnu pudeli – lai sajustu, ko nozīmē īsts zobens. Kad pirmoreiz to paņēmu rokās... Ar zobenu izteikti biju uz jūs, sapratu, kas tas par nāvīgu ieroci. Tas nav duncis – ar to var gan ar vienu cirtienu nogalināt, gan bārdu nodzīt.

Smags un nenormāli ass?

Šausmīgi! Damaskas tēraudam ir īpaša recepte – tas tiek kalts no 300 loksnēm. Nīmanis tur ir ielicis savu enerģiju, un man bija svarīgi, lai aktieris to patur rokās. Arī no statistiem katrs sevi cienošs vīrietis to gribēja. Sejā bija pilnīgi citas emocijas. Nemāku izskaidrot, tas laikam nāk no gēniem. Kā meitenēm lelles, tā džekiem pistole vai zobens – tur kaut kas ir...

Arī gredzens ir īpašs?

Protams, internetā esam ievietojuši video, kā tas tiek veidots. Lai cilvēki saprot, kā top Nameja gredzens.

Kāds ir tavs kopsavilkums, tava leģenda par Nameju? Kāpēc mums to vajag?

Katrai tautai ir leģendas. Ne velti, ja skatāmies vikingu laiku, daudz kas ir ierakstīts rūnās. Varbūt tā ne vienmēr līdz galam ir taisnība – par kaut kādiem pūķiem un tamlīdzīgi. Kāpēc to vajag? Tev kaut kādā veidā tas stāsts jānodod tālāk.

Tāds savas tautas stāsts?

Jā! Tas ir domāts bērniem, zināmā mērā pasaka.

Kā tev šķiet, kas cilvēkam liks to ar interesi skatīties? Sapņu komandai apakšā ir stāsts – mēs uzvarējām!

Stāsts ir ļoti vienkāršs. Daudzi nēsā Nameja gredzenu, bet, ja tu pajautātu – kāpēc, viņš teiktu... Nu, arī pareizi – piederības zīme. Mums ar Aigaru bija interese to apaudzēt, parakties dziļāk – pie kā tā piederība, par ko ir teika, kāpēc gredzens... Un šis kāpēc jāskatās filmā, tas ir iekšējās brīvības simbols. Ne tikai piederība, bet brīvība, kāda dziļāka ideja. Ja ņemam primitīvi, tajā laikā visi cīnījās pret visiem, pret kristīgo ticību, pret krustnešiem. Mūsu ideja nav, ka gredzens tev ir tāpēc, ka tu sit krustnešus vai tamlīdzīgi, par to vispār nav runas. Runa ir par to, vai tu esi brīvs, vai esi kaut kam piederīgs, drosmīgs vai gļēvs. Filma domāta šodienas cilvēkam.

Un tava svingeru filma?

Ar to ir tā – cilvēki, kas mani pazīst, šķiet, nedomā, ka tur būs daudz erotisku skatu. Katrā ziņā provokācija – tas ir ļoti labi, vismaz nosaukums rosina iztēli. Cilvēks sāk domāt, kas tur būs. Tas arī ir mans uzdevums. Mūsdienās viss ir balstīts uz uzmanības piesaistīšanu, provokāciju. Varu atklāt tikai to, ka tur ir arī dziļāka doma, nav tikai kniebšanās visvisādos veidos. Priekš tā jau var ieiet porno portālā...

Par ko ir filma – arī par brīvību, uzticību...?

Nē, nē...

Par eksperimentiem?

Jā, par eksperimentiem. Par to, ka divdesmit piecus gadus pēc neatkarības mēs esam tik šausmīgi dažādi. Krievu laikos – labi, viens bija komunistu partijas biedrs, cits nebija, bet pārsvarā bijām vienādi. Te parādās dažādi slāņi, izrādīšanās. Man interesantākais bija, kā viņus visus savest kopā. Sekss cilvēkam ir ļoti svarīgs – par to visi sapņo, domā... Pagaidām par to vēl nerunā, bet ir eksperimenti, kas tevi kaut kur aizved, saved ar kādu kopā, un tad veidojas šis vienas nakts sakars. Komēdija, satīra palīdz to parādīt vieglāk, izrunāt ko nopietnāku.

Kāda ir tava personiskā attieksme – cilvēki, kuri apmeklē tādus klubus, ir brīvi?

Tev nav man jāprasa, jo es vairs neesmu tajā vecumā, lai kādu nosodītu. Katrs cilvēks var darīt, ko grib. Ja gribi – precies ar geju, esi lesbiete, man pilnīgi vienalga. Es, Dieva dēļ, nenosodu – ja gribi, kniebies kaut ar pusi Rīgas! Esmu gatavs aizstāvēt to, ka...

... ka to drīkst?

Jā! Tie, kas visu nosoda, parasti ir visperversākie tipi. Man tā šķiet. Tā riktīgi aizliegt... nu, tas ir debili.

Tā iekšējā pašcenzūra jau mums ir diezgan spēcīga – sevišķi tiem, ar padomju mantojumu.

Tad beidzot ir laiks no tā atbrīvoties! Paskaties, kas notiek ar geju praida gājieniem – kādreiz taču te bija ārprāts. Tagad var staigāt, kas grib. Man šķiet, mēs maināmies.

Pamazām...

Domāju, tas ir pareizi. Arī mana nostāja sākumā bija – kāpēc, ko, bet tagad sāku domāt – mēs te baigi svētos tēlojam. Joprojām televīzijā ir filmas, ko līdz astoņpadsmit gadiem aizliegts skatīties, bet iedomājies, kāds tas ir debilisms. Ja es varu pieiet pie jebkura datora, ierakstīt porno, un izlēks ārā tādi skati! Tā mēs ņemamies ar savu dubultmorāli. Patiesībā tam kaut kā ir jāstrādā pretī – nevis ar aizliegšanu, bet ar izglītošanu.

Sandra Landorfa, žurnāls "OK!" / Foto: Toms Norde