Aktieris Ģirts Ķesteris: par ko ir vērts lūgt Dievu
Ģirtam Ķesterim novembris atnācis ar divām jaunām lomām - M.Butterfly izrādē Dailes teātrī un Ojāra Vācieša un Jāņa Lūsēna koncertizrādē Pus es. Rudens ir ļoti personisks gadalaiks, viņš saka. Žurnāls "Patiesā Dzīve" ar aktieri tikās īsi pirms abām pirmizrādēm.
Satiekamies Dailes teātrī, un Ģirts sasveicinoties saka: “Kaut kas ir gaisā.” Tās nav mākslinieciskas iedomas. Esot kopā ar viņu, viegli nonākt viegli vibrējošā dvēseles teritorijā, un šī vieglā uzvilktība fascinē. Ļoti.
Ir veļu laiks, un šī būs rudenīga saruna, kuras laikā reizēm tiešām šķiet: uzvirmo trūdu smarža, krāšņi un bagātīgi. Kontrolēti un balansēti, pašironiski un eleganti, tomēr – šī līdz galam neuzminamā aktiera nervu gali ir vaļā... Rudens.
Dzīve lomām nepalīdz
– Kādas ir jūsu rudens sajūtas?
– Kaut kas ir gaisā. Nekontrolējams. Neizprotamas parādības, fiziski jūtamas. Brīžiem nomācoši, brīžiem man šķiet, ka šis laiks ir ārkārtīgi veselīgs. Teikt, ka tas ir apcerīgs laiks, būtu pārāk stulbi un sentimentāli, bet, sagaidot rudens iestāšanos, vienmēr esmu sajūsmināts un vienlaikus ļoti izbrīnīts. Kad tas notiek, ir kaut kādas pārvērtības – neprognozējamas.
Šodien, dublējot meksikāņu seriālu, skatījos portālā Tvnet – palaikam uzmetu acis datoram un šo to palasu. Sadaļā Sievietēm ir interesantas receptes. Piemēram, tītara desiņas ar spageti un spinātiem, būs jāizmēģina. Bet ne par to. Tur bija arī raksts no sērijas Kā tikt galā ar rudens depresiju. Tajā teikts, ka jāēd daudz zivju, prosas, griķu un kas tik vēl. It kā tas varētu pasargāt! Ļoti iespējams, ka fiziski tā var dabūt pastiprinātu tonusu. Bet – mums šis laiks tiek dots. Piedāvājumā ir rudens ar visu, no kā tas sastāv. Tas ir tas dīvainais, racionāli neizskaidrojamais – senlatvieši to dēvēja par veļu laiku. Pie manis neviens ciemos nenāk, lai gan – kas zina, varbūt viņi visi ir šeit...
Tas nav skumjš, bet gan unikāls laiks. To pašu varētu teikt par Ziemassvētkiem, tieši par Ziemassvētku vakaru, bet ne par Jāņiem un par vasaru vispār. Es vasaru nesaprotu. Vasara ir bezpersoniska, tas nav mans gadalaiks – vienkārši visiem ir silti, ir labi un tā tālāk. Bet rudens ir personisks. Man tas ir kaut kas īpašs.
– Pēc manas statistikas, labākie darbi ir līdz ziemas periodam – tostarp Kaligula, Donžuāns, Drakula, domāju, arī pazudušais dēls vēl Valmieras periodā. Rudenī ir iespēja būt personīgākam, atklātākam, atvērtākam.
– Ar ko aizņemts jūsu prāts teātrī?
– Šobrīd strādājam pie M.Butterfly. Man palaimējās redzēt Viktjuka iestudēto M. Butterfly, un kopš tā brīža manī ir drausmīgas ilgas pēc tāda teātra – ļoti krāšņa, mežonīgi asa, ļoti personīga, neikdienišķa.
– Spēlēju galvenā varoņa draugu Marku. Viņš ir šahists sieviešu pasaulē. Viņam ir savas teorijas, vesela rokasgrāmata, kā iekarot sievieti.
– Jūsu dzīve palīdz šai lomai?
– Reizēm palīdz citu dzīve. Kā aktieris ar tēla starpniecību vari būt ļoti personīgs, bet tas tik un tā nebūsi tu, Ģirts Ķesteris.
– Visu laiku piedzīvoju interpretācijas par to, kas tad īsti esmu. Viņš spēlē to – un diezgan ticami spēlē! –, tātad viņš ir tāds. Bet laikam esmu pārāk egocentrisks, lai tam pievērstu uzmanību un interpretētu pasauli, kura interpretē mani. Lai notiek, kā notiek, bet ļaujiet man būt muļķim un to visu nezināt, neiejauciet mani šajās spēlītēs...
– Dzīvē jau neesat šahists sieviešu pasaulē?
– Mana stiprā puse – vai arī vājā, kā to ņem – ir pašanalīze, taču reizēm kļūst garlaicīgi, jo cik tad ilgi tā rotaļāsies. Ir tāds teiciens: pasaule negriežas ap tevi. Bet pasaule griežas ap tevi, jo tu taču esi vienīgais atskaites punkts! Kā tad citādi ieraudzīsi, kas notiek? Nav citas pasaules un citas dzīves kā vienīgi paša dzīve. Man liekas, tieši tāds skata punkts ģenerē jaunas atklāsmes, jo pārdzīvojums notiek tevī, nevis ārpus tevis.
Būt pirmajā trijniekā
– Tas ir viltīgs process. Tas notiks absolūti nemanāmi, šobrīd ir tikai izkristalizējies virziens. Tas ir kā autobraucējiem – ir brīdis, kad viņi ir simtprocentīgi gatavi, viņi ir izgājuši trasi pa milimetram. To, kas būs, nosaka ne tikai mašīna un konstruktoru ģenialitāte, bet arī autobraucēja fenomens. Tomēr, lai gan tava tehnika ir tik augstā līmenī, neesi pirmajā trijniekā. Un tu nesaproti, kur ir iemesls. Tu analizē pats, analizē kopā ar treneri un saproti, ka tehniski esi sasniedzis virsotni, bet – kaut kas klibo ar iekšējo formu, ar psiholoģisko gatavību. Acīmredzot es esmu šajā periodā. Esmu sapratis, ka tiekties pēc absolūtas brīvības un patiesības bez konstrukcijām ir daudz interesantāk nekā atkal izmantot to pašu, ko līdz šim. Un, nē, aktieris nav triku meistars! Ir kāds periods, kad viņš ir lielisks izpildītājs, bet tas neko jaunu nesniedz.
– Jāatrod cits resurss?
– Resurss nav jāmeklē, tikai jāparokas dziļāk. Un tehnika palīdzēs, tā darbojas pati par sevi, to nevar iznīcināt – ja vienreiz iemācies braukt ar velosipēdu, brauksi visu mūžu.
Tiekties pēc absolūtas skatuves patiesības ir normāli. Tas nenozīmē būt dokumentālam – teātris nav dokumentāls drāmas atspoguļotājs. Teātrī visa dramaturģija sastāv no maksimāla, neikdienišķa koncentrāta. Būtu liekuļoti, ja es teiktu, ka tajā jābūt maksimāli emocionālam vai patiesam, ar ārkārtīgi lielu pārdzīvojuma klātbūtni... Nē! Tas ir kas pilnīgi cits. Būt atvērtam nozīmē sākt dalīties apzinātā vai neapzinātā pieredzē. Un tā nav tikai profesionāla, bet arī cilvēciska pieredze. Uzvilcis masku, tu visu vari izdarīt.
Esmu lasījis lekcijas par tēla veidošanu – tas ir ļoti vienkārši. Kā varam uzlabot garastāvokli? Nedaudz pamainot gaitu, iegalvojot sev, ka tava diena ir tavs veiksmes stāsts, jo tu esi, pieņemsim, Dženifera Lopesa un – mēģini tajā dzīvoties. Un jutīsi, ka tiešām mainies.
– Kad sākām strādāt pie M.Butterfly, runājām par Austrumiem, par Pekinas operu. Tur jaunā aktiera ceļš sākas sešu septiņu gadu vecumā – un viss, cits nekas neeksistē. Ķīnā aktiera profesija joprojām ir gana prestiža nodarbošanās.
– Vai tad arī Latvijā tā nav?
– Nu... vienmēr teikšu, ka būt aktierim, īpaši labam aktierim, ir ļoti prestiži. Bet es vienmēr sev saku: draugs mīļais, tu esi komediants, atzīsti! Tu esi pigoriņu meistars. Kā banketā pēc Šeipinga pirmizrādes teica Džilindžers, apgalvojumi, ka teātris ir māksla vai ka teātris ir mākslas ienaidnieks, ir ļoti blakus.
Mēs darām to, ko vairāk vai mazāk gribam darīt. Bet jebkurā sfērā ir jābūt profesionālim. Un tas nozīmē arī to, ka vajadzīga profesionāla izglītība. Autodidakts vari būt kādu laiku – jebkurā profesijā, bet pienāks brīdis, kad atdursies pret problēmām.
Nav noslēpums, ka es, kā jebkurš vīrietis, gribu veidot kaut ko savu – kaut ko, kaut kad. Mēs ar teātra puišiem izbīdījām savu radošo projektu. Tikām nākamajā kārtā, un tad bija seminārs. Klausījos tajā visā – jā, tā ir pasaule, ar kuru gribu sarunāties, kura labā nozīmē uzvelk. Bet es jau saprotu, ko tas nozīmē: tas nozīmē regulāri tajā iedziļināties, būt ar to kopā. Un tad tā mūžīgā dilemma... Kā Jozs Miltinis, ārkārtīgi slavens režisors no Lietuvas, teica: “Mēs esam ģimene. TE ir ģimene. Ārpus šā teātra sienām tev nevar būt ģimenes.” Viņam var piekrist, lai gan tīri cilvēciski gribas teikt – ej tak...
Es domāju, ka jebkura jauna sfēra, kurā ieej, tevi uzvelk un labā nozīmē uzbudina – palīdz.
Visas dziesmas ir par mīlestību
– Tas būs astoņdesmito gadu roks – mežonīgs, lirisks, ar autentiskiem instrumentiem. Kādreiz tas man bija mūža sapnis – kad mācījos skolā, mans favorīts bija Fredijs Merkūrijs no Qeen. Klausījos magnetofona lentes, paņēmu koku rokā, imitēju viņu. Man liekas, te notiks tas pats, tikai koka vietā būs mikrofons.
– Bet šis jau nav jūsu pirmais muzikālais projekts.
– Nav, bet teātrī tas ir citādi, taču koncertprogramma – tas jau ir zināms pieteikums, un es tagad domāju: draugs, nu kur tu ej...
– Es to nesauktu par īpašām attiecībām. Mēs Vācieti un Ziedoni vienkārši lietojām – ikdienā. No gadiem četrpadsmit piecpadsmit līdz astoņpadsmit, šķiet, nebiju izlaidis nevienas Dzejas dienas. Astoņpadsmit gadu vecumā mani aizsauca armijā, un pēc tam jau cilvēki par dzeju interesējas krietni mazāk – ja vispār.
Esmu lasījis Vācieša Kopoto rakstu sējumu ar viņa vēstulēm par literatūru. Apbrīnojami! Ļoti asi, ļoti konkrēta nostāja – pretēji tam, ko redzam bildēs: beretīte vai pižiks un tas smaids, tas smaids... Liekas, no tā cilvēka nemaz nevarētu nākt tādas lietas – asas, kritiskas, sarkastiskas, pašironiskas.
Bet programma, protams, ritēs ap mīlestību – galu galā jebkura dziesma ir par mīlestību. Vācietim ir dzejoļi par gandrīz neiespējamu mīlestību. Kā Petrarkas sonetos. Kā sev formulēju, ko dara galvenais varonis šajā programmā: viņš raksta, raksta vēstulēs, īsziņu formātā vai kā citādi, un – atbildes nav! Un nav un nav... Tādas būs tās dziesmas. Otra sadaļa būs dzeja – par tām neatbildētajām vēstulēm, uz kurām nav un nav atbildes, karies kaut augšā...
Iemīlēties ir bērnišķīgi
– Cilvēks ir viltīgi uzbūvēts: visi vēlas to harmonisko, mīlestības nebeidzamo pusi. Tam nav nekāda sakara ar iemīlēšanās periodu.
Esmu sapratis, ka iemīlēšanās periods... Man tas liekas bērnišķīgi. Nu, cik ilgi vari atļauties būt pusaudzis? Ir atšķirība starp šīm divām zonām – iemīlēšanos un mīlestību. Mīlēt ir izdevīgāk, jūs taču man piekritīsiet.
– Nu... Drošāk noteikti.
– Drošāk – un daudz pārliecinošāk. Tās ir divas kājas. Iemīloties tev nav nevienas.
– Smadzenes ir pašregulējošs mehānisms – tās spēj projicēt un apstrādāt informāciju, negaidot, kamēr tu pievilksies klāt, tās iet pa priekšu. Tāpēc domāju, ka to ķīmisko procesu, ko sauc par iemīlēšanos, neveidojam analoģijā ar smadzeņu darbību, bet ar kādu no psihofiziskām parādībām. Taču organisms veido zināmu aizsargvalnīti – līdz brīdim, kad to refleksu sāc atpazīt.
– Tas jau nav kontrolējami. Tā tikai šķiet – mirkli pirms iemīlēšanās varētu apstāties.
– Bet to jau mēs nekad neizvēlamies. Tur jau tā lieta, ka nav izdevīgi apstāties, ja tas sagādā kādu laimes vai prieka sajūtu. Kāpēc gan bēgt, kāpēc nebūt laimīgiem, ja ir tāda iespēja? Un kurš apgalvojis, ka esam nākuši šajā pasaulē ciest un iet pa bēdu ieleju? Labi, mēs piedzīvojam to, ko piedzīvojam, bet pasakai beigas vienmēr ir labas. Beigas vispār ir labas – neatkarīgi no ceļa, kādu esi gājis.
Man kā ticīgam cilvēkam šķiet, ka katrs augonis pakaļā arī kaut ko nozīmē, no kaut kā mani pasargā – burtiskā nozīmē. Tas nozīmē, ka tajā dienā nevarēšu uzvilkt sporta tērpu un skriet, jo tas rada diskomfortu, ja neskriešu aukstā laikā, pasargāšu sevi no saaukstēšanās, jo man pēc nedēļas jādzied Jāņa Lūsēna koncertā! Vai visā tajā iejaukta providence? Nebūt ne, bet ir kādi pasaules likumi, kas darbojas paši par sevi. Ar Dievu katru dienu nevajag dzert kafiju un par kaut ko kaulēties.
– Ir tādas ķeltu lūgšanas – netipiskas ortodoksālajai, pierastajai lūgšanu videi. Tās ir ļoti pozitīvas un ļoti dzejiskas. Pamatnostādne ir šāda: es sevi lieku Tavās rokās, jo tu jau tāpat zini, kas man ir nepieciešams, – pasargā mani no vēlmes iejaukties visos lielajos procesos pašam. Un viss. Tās ir nakts lūgšanas, bet esmu skaitījis arī no rīta. Kāda starpība!
– Bet – kā tad ar vīrieša vēlmi dominēt un visu kontrolēt?
– Mēs jau tik un tā piedalāmies šajā spēlē. Kā Končalovskis teica – šī taču nav dzīve, kad mēs te sēžam un runājam. Kad no rīta pieeju pie spoguļa, paskatos uz sevi, atceros, ka naktī bieži bijis jāiet uz poda, – lūk, tā ir dzīve! Kad ar sevi konkrēti, taustāmā veidā sarunājies. Pārējais viss ir – tā. Izņemot rudeni. Ar to neko nevar saprast. Tas iedarbina savdabīgus mehānismus. Un visu laiku tiek sniegtas norādes, kā tikt no kaut kā vaļā – kā tajos portālos. Nesaprotu, kāpēc būtu jātiek no kaut kā vaļā! Pirms saki, ka slikti jūties, padomā, kas vispār ir slikti. No medijiem nāk pamatievirze – tev jājūtas labi. Tonizēti labi. Ir kaut kādi normatīvi, kā tev jāizskatās, jājūtas, jāuzvedas, kas ir normāli un kas nav. Tas nekas, ka tādējādi tu ej pret sevi un savu dabu, pret savu noskaņojumu, ka tu neko citu no pasaules neielaid sevī – tikai šo formālo pusi, lai būtu formā, perfektā formā. Bet kas ar tevi notiek, ja tu saproti, ka neatbilsti? Tu taču esi šokā un meklē atbildi, ar kādas zivju eļļas palīdzību būt šajā mistiskajā formā, kādu literatūru lasīt, lai tas notiktu. Bet varbūt nevajag visu laiku meklēt nepilnības sevī? Nu, kas var būt skaistāks par nepilnībām... Maza nobīde no kanoniskā, no laba garastāvokļa un bezproblēmu dzīves. Bet tik skaista.
Nepārstāju brīnīties
– Viesturam Rudzītim uz to ir laba atbilde: “Vai es esmu laimīgs? Nē, bet es nepārstāju brīnīties.” Tas nozīmē, ka esi atvērts, esi vaļā. Tu vari izskaidrot visu – no arhetipiskā, no mitoloģiskā, no psihodrāmas viedokļa analizēt sevi un atrast atbildes uz jautājumiem. Lai nomierinātos: ar tevi, vecīt, ir tā – nevis tu izvēlies, bet tevi izvēlas. Tā saka Rudzītis, un es viņam ticu. Es samierinos – viss kārtībā!
Bet es nekad nebūvēju striktas konstrukcijas, kaut gan tā būvniecības procesa un rezultāta – lai tas, ko sauc par manu dzīves teritoriju, ir sakopts, un es to sargāju – man brīžiem pietrūkst. Bet kurš gan neapzināti pēc tā neilgojas.
– Bet vai tad tā nav.
– Nu tak... Tālu no īstenības. Tā dzīves telpa nav manis veidota, es tajā piedalos vairāk kā patērētājs. Es to neesmu saražojis. Esmu mirkļa pasūtītājs.
– Nu, tā ir, ko padarīsi. Varbūt tas liecina par aprobežotību, bet domāju, tas arī liecina par labu tradīciju. Vīrietim arhetipiski ir jābūt savai alai, un viņam tā ir jāsargā. Ja viņam nav savas teritorijas, viņš tik un tā kaut ko sargā – savu statusu, ienākumu līmeni, savu neatkarību – oi, to visvairāk! Bet viņš sargā. Mans – tas vīrietim ir ļoti svarīgi.
Tas ir kā ar biznesu – tas ir mans bizness, es te esmu akcionārs, tā nav nekāda valsts iestāde. Mana teritorija. Pagriezt muguru savai teritorijai un sākt par to gānīties vai publiski apspriest, kas man tajā patīk vai nepatīk, paver ļoti lielu iespēju pazaudēt visu, ko esi rūpīgi būvējis un cēlis.
– Tas attiecas arī uz biznesu?
– Tagad modē mazās brigādes – visdažādākās, no deķu aušanas līdz pat ierakstu studijai, kurā vari ierunāt vai iedungot kādu dziesmu. Formas ir ļoti dažādas – to var saukt gan par mazo uzņēmējdarbību, gan par jaunu dzīves šķautni, kas sagādā prieku.
Par ko ir vērts lūgt
– Kādi ir tie košākie dzīves brīži, kas nāk atmiņās atkal un atkal?
– Neatkarīgi no tā, vai šis ir ražīgākais un veiksmīgākais periods vai ne, es mēģinu ik pa laikam projicēt sevī ne tos veiksmīgākos dzīves brīžus. Un vienmēr tas izskatās mazliet romantizēti. Paskatoties uz sāpēm no malas, kad tās pāriet gan fiziskā, gan visā citā ziņā, liekas vienkārši skaisti. Bet tās ir bijušas, un tās var izprovocēt atkal un atkal – līdz pat stigmas sajūtai. Nesaku, ka no rokām sāk tecēt asinis, bet kaut kas tāds tur ir. Un tad salīdzinoši šķiet, ka viss, ko šodien piedzīvo un pārdzīvo, ir sīkums.
Diemžēl tā ir rūgta atziņa un tā nāk ar briedumu – atvēlētais laiks ir tik īss. Un ne vienmēr izdodas dzīvot šeit un tagad, visbiežāk jau neizdodas. Ja ticam karmiskajai perspektīvai, tad jācer, ka būs vēl otrā un trešā iespēja, lai tiktu galā, ja ne – nu, pacenties nekļūt par duraku un idiotu, mēģinot pielīdzināties kaut kādiem stereotipiem, kas tikai bojā garastāvokli, jo tos piepildīt nav iespējams.
Labi, ieliks tev sliktu atzīmi – nu un? Mēs uz to skatāmies pārāk fatāli. Nekad nevar zināt, vai tas, pēc kā tu šķietami ilgojies, ir tavs. Dzīvo nost! Piedzīvo! Ej! Meklē! Dari!
– Ja tava laimes sajūta tur piedzimst, okei. Taču atceries, ka Dženiferai Lopesai ir vēl citi dotumi, bet tev būs tikai pakaļa. Vai tas tevi darīs laimīgu? Tas ir tas jautājums.
– Ko jums gribētos noteikti vēl izdarīt?
– Ir tāds bruņinieku sauklis – tu neesi nekas, ja nespēj šo pasauli darīt labāku. Un vīrietis vispār ir vērsts uz pasauli. Un tad sāc domāt: kas ir tas, kā tieši tu vari šo pasauli darīt labāku? Teātris? Tikai ne teātris! Teātris – tie ir audzinoši aspekti, ideoloģija, tas ir cits atklāsmes ceļš. Tātad ar to, ar ko nodarbojies, nevari darīt pasauli labāku. Tev ir jāņem kas cits. Tas, ka mēs palīdzam draugiem, radiniekiem, nejaušiem svešiniekiem, – arī tas vēl nekas nav. Ir vajadzīgs plāns, pasaules uzlabošanas plāns.
Man ir šādas tādas idejas. Ar Valmieras teātra aktrisi Inesi Ramuti runājām par to, ka būtu labi iekārtot muižu māksliniekiem, radošiem cilvēkiem, kur pavadīt mūža nogali. Tas būtu skaisti. Jebkurš, kurš saistīts ar radošo vidi, būtu pelnījis tādā arī dzīvot līdz beigām. Un tad saproti: redz, tu jau domās būvē to muižu sev! Vai es caur to pasauli darīšu labāku vai vienkārši izdarīšu labu darbu? Kas to zina...
Varbūt viss ir vienkāršāk. Domā labas domas, varbūt arī lūdzies. Lūdzies par savu ceļu, lūdzies, kā nenomaldīties. Domu līmenis ir ārkārtīgi svarīgs. Tas ir veids, kas neprasa nekādus ieguldījumus, tikai dari.
Rolands Atkačūns, izrādes Mazie laulību noziegumi režisors, glābdams sevi un palīdzot citiem, bija pastiprināti interesējies par šiem jautājumiem. Iedomājies, kas būtu, ja vienā brīdī visa planēta pateiktu: Mēs mīlam. Bīstams eksperiments!
– Ticat lūgšanu spēkam?
– Tas taču ir elementāri. Ļoti vienkāršs eksperiments. Iededz sveci, kad liesma dreb, kūp melnie dūmi, – lūgšanā tas viss pazūd, tas notiek diezgan ātri. Vai to rada ticība, fizika vai metafizika, to lai katrs pats izdomā, kā ērtāk.
– Tas ir diezgan intīmi. Skaidrs, ka meditācija, kad izdodas atslēgt savas piecas pamatvēlmes, ir lūgšanas augstākā forma. Kad attīries no prāta noslāņojumiem. Atkārtojot tā saukto mantru, kaut kas notiek. Lūgšana nedrīkst būt apzināta. To nevar transformēt kā piespiešanos, spēka ieguldījumu. Ja skaļāk kliegsi, tevi labāk nesadzirdēs.
– Vai var lūgt sev lomu? Vai Dievs mūs mīl arī mūsu sīkajās, savtīgajās vēlmēs?
– Ir viens, par ko es lūdzu, īpaši pirms pirmizrādēm. Es saku: “Sirds altāris, sirds altāris.” Neko vairāk. Tādā nozīmē tu lūdz, lai būtu pilnīgi brīvs un pilnīgi atvērts, lai tev nebūtu svarīgs vērtējums. Es par to tiešām lūdzu. Par to ir vērts lūgt.
Nedomāju, ka sportists pirms sacensībām lūdzas pēc pasaules rekorda. Būtu interesanti zināt, ko viņš lūdz – uzvaru vai lai viņu atbrīvo no jebkādas godkāres. Saku to tāpēc, ka man pašam tā piemīt. Godkāre ir bremzējoša, tāpat kā perfekcionisms, kas man arī lielā mērā piemīt. Tad tu neesi brīvs cilvēks – tevi interesē citu vērtējumi, tie aizskar tavu pašapziņu, tavu pašcieņu... Sūri. Ja no tā esi brīvs, esi bagāts cilvēks. Visās nozīmēs.
Ieva Raiskuma, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris
