Ļauj turpināties tradīcijai
Iznācis žurnāla Patiesā Dzīve speciālizlaidums Rituāli un Tradīcijas.
Kopš bērnības manā ģimenē bijušas noteiktas tradīcijas, kas manī ir dziļi iesakņojušās, tāpēc ir nepieciešamas arī tagad, jau pieaugušai. Piemēram, mēs vienmēr Vecgada vakarā viesojamies pie maniem vecākiem. Dāvanas saņemot, tētis skaita vienu un to pašu dzejoli. Dzirdu to kopš bērnības, bet, katru reizi klausoties, esmu ļoti laimīga. Dzejoli mēs ar brāli jau sen zinām no galvas, un drīz to būs iemācījušies arī mūsu bērni. Kad tētis piedāvā skaitīt kaut ko citu, sakām, ka vajadzēs arī par lāci. Jo tikai tad, dzirdot tieši to dzejoli, var dabūt to īpašo, neaprakstāmo sajūtu, kas ir iekodēta visā šajā procesā. Es zinu, kā tētis izrunās katru vārdu, kur nedaudz iepauzēs, kur pieklusinās balsi. Šogad kopīga jaunā gada svinēšana nesanāca, jo bijām slimi, tāpēc šķiet, ka joprojām dzīvoju vecajā gadā un jaunais nemaz vēl nav sācies.
Manuprāt, katra tradīcija ir kā apliecinājums tam, ka mūsu dzīvē viss ir kārtībā, ka mēs esam tieši tur, kur mums jābūt. Tā dod drošības izjūtu – lai arī kādas pārmaiņas dzīvē vai pasaulē notiktu, joprojām ir lietas, kas nemainās. Manā uztverē tradīcijai ne vienmēr ir jābūt kādam grandiozam notikumam, nē – tā ir arī ikvakara grāmatas lasīšana kopā ar bērnu, kopīga pastaiga brīvdienās, pirmās pienenes pamanīšanas svētki un dzeltenās pankūkas cepšana tai par godu. Tradīcija var būt arī dzīves sīkumi, bet tik nozīmīgi un mīļi, ka bez tiem mēs noteikti nebūtu tādi, kādi esam. Ir taču tik jauki sestdienas rītā visiem apsēsties pie brokastu galda un izdomāt, kā kopīgi pavadīt nedēļas nogali, vai reizi mēnesī satikties ar draudzenēm, kaut gan tajā laikā varētu padarīt kādu iekavētu mājas darbu. Tradīcijās gūtās emocijas silda sirdi un piepilda dvēseli, tāpēc nevajag tās iemainīt ne pret kādiem ekrāniem un nebeidzamām darba stundām.
Žurnālā lasi
* Sirsnīga, patiesa un nedaudz mistiska saruna ar dziedātāju Ievu Akurateri par to, kā būt laimīgai dabā, tradīcijās un pašas slepenajos rituālos.
* Zigurds Neimanis un Indra Filipsone ir precējušies 50 gadus. Visus šos gadus viņi ir bijuši ļoti aizņemti katrs savā darbā, bet atraduši arī laiku, lai kopā ar bērniem un mazbērniem svinētu svētkus un priecātos par kopābūšanas mirkļiem.
* Maija Sējāne-Īle ir pārliecināta, ka tradīcijas un rituāli ir kā pieturas punkti. Vēl labāk, ja tie vieno ģimeni un dzimtu. Un par savu dzimtu Maija teic, ka viņi ir kā viens kodoliņš.
* Puertorikānis Antonio Akosta ieradās Latvijā un iemīlējās. Tagad viņa mājas ir Latvija. Sākumā Antonio šeit daudz kas pārsteidza, bet tagad viņš ir iedzīvojies un iemācījis ik rītu satiktajiem cilvēkiem pasmaidīt un sasveicināties.
* Lielā diena ir jāsvin skaisti. Mācies no profesores Guntas Siliņas-Jasjukevičas, kā to darīt.
* Krustabas, līdzināšana un mičošana. Kāda ir šo rituālu maģiskā jēga un dziļākā nozīme, stāsta Lība Kapuste.
* Ieskaties vēsturē un uzzini, kad sāka svinēt dzimšanas dienas un kāds galds tika klāts apaļās darba jubilejās vēl tkai pirms pārdesmit gadiem.
* Trīs saujas smilšu jeb Bēru tradīcijas toreiz un tagad. Kas mainījies bēru paražās, un kādas modernas lietas, kas agrāk šķita nepieņemamas, tagad ir kļuvušas par normu.
* Ko celt galdā veļiem Veļu vakarā? Par to stāsta Ieva Freinberga, kura savās mājās klāj galdu veļiem. Viņa zina, kā šo vakaru padarīt par ļoti emocionālu un sirsnīgu pasākumu.
