Cik labi savu mežu saimnieki mēs esam?

Tieši tāpēc Patiesā Dzīve nolēma iedziļināties šajā tēmā, lai saprastu, cik lielā mērā mēs apzināmies šā resursa vērtību. Sarunai piekrita Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektore Aiga Grasmane, kura pati ir meža īpašniece un labi pārzina visdažādākos ar mežiem saistītos jautājumus, arī par meža īpašnieku tiesību respektēšanu. Privātie meži aizņem pusi no visām Latvijas mežu platībām, pavisam ir ap 130 tūkstošiem privāto īpašnieku, no tiem gandrīz 500 ir biedrībā –gan fiziskas, gan juridiskas personas, gan pašvaldības.

Mežs – dabiskā ekosistēma

Kāpēc tagad, kad vairums cilvēku vēlas būt neatkarīgi saimnieki katrs savā mājā, sētā un mežā, ir svarīgi apvienoties Meža īpašnieku biedrībā?

Biedrībā stājas cilvēki, kuri vēlas būt informēti par to, kas notiek meža nozarē, par lēmumiem, kas ietekmē meža apsaimniekošanu, kā arī tie, kuri vēlas atbalstīt mūsu darbu, jo aizstāvam meža īpašnieku intereses. Biedri var būt gan zemes īpašnieki, gan apsaimniekotāji, ja īpašumā vai valdījumā ir mežs.

Mežs ir ļoti ilgtspējīgs veids, kā apsaimniekot Latvijas zemi. Lielākā daļa Eiropas valstu no katra zemes hektāra nopelna daudz vairāk, nekā Latvija nopelna ar mežiem. Piemēram, tulpju audzēšana Holandē vai vīnkopība Spānijā un Itālijā ir daudz ienesīgākas nozares, jo ražu ievāc katru gadu.

Taču par bioloģisko daudzveidību tādās platībās pat nerunājam. Mūsu zaļais zelts dod mums iespēju dzīvot tīrā vidē, kur ir liela bioloģiskā daudzveidība. Mežs Latvijā ir dabiskā ekosistēma, un cilvēks, pieliekot savas zināšanas un darbu, to ilgtspējīgi apsaimnieko, jo mēs gan paņemam no meža to, ko tas spēj dot, gan gādājam, lai tā būtu vienmēr.

Kāds ir privāto meža īpašnieku apsaimniekoto platību diapazons?

Meža īpašumi ir ļoti sadrumstaloti, galvenokārt nelieli, sākot pat no 0,5 hektāriem. Tomēr ir arī lielas platības, līdz pat vairākiem simtiem un pat tūkstošiem hektāru.

Šķiet, ka privātie īpašnieki pārsvarā apsaimnieko lapu koku un jauktos mežus, nevis priežu silus. Vai tā ir?

Tā ir, un tam ir ļoti vienkāršs skaidrojums. Privātie meži ir veidojušies padomju laikā, kad kolhozos sliktas saimniekošanas dēļ lauksaimniecības zemes netika apstrādātas, līdz ar to tajās atgriezās dabiskā ekosistēma – mežs. Pirmās pionieru sugas, kas tur ienāk, ir bērzs, apse, baltalksnis.

Vēl pirms Otrā pasaules kara tur bija auglīga lauksaimniecības zeme, bet pēc Atmodas, kad īpašnieki saņēma atpakaļ savas zemes, jau bija izaudzis liels lapu koku mežs, līdz ar to arī atjaunošana pārsvarā ir ar lapu kokiem un eglēm. Ja vērtē pēc mežu tipiem, tas var būt vēris vai gārša (sausās minerālaugsnēs) vai slapjais vēris un slapjā gārša (slapjām minerālaugsnēs).

Mežu eksperts no Skaistkalnes puses Kaspars Riža stāsta, kā, mērķtiecīgi kopjot un retinot izcirtumu, kur pārsvarā auguši melnalkšņi, pēc 30 gadiem jau var novākt  veselīgu koku ražu. To viņš panācis, krietni izretinot atvases, kas aug no celmiem, un atstājot tikai vienu vai divas spēcīgākās. Vai kaut ko tādu praktizē arī privātie mežu īpašnieki?

Melnalksnis ir samērā ātraudzīgs koks, tas gan parasti ir pilnībā nobriedis 70–80 gados, bet ar rūpīgu kopšanu var izaugt arī ātrāk.  Kopumā melnalkšņu Latvijas mežos nav daudz, tikai trīs procenti, bet to koksne ir krietni vērtīgāka nekā baltalkšņiem.

Baltalkšņi aug vēl ātrāk, un, ja tos nekopj, tie saaug kā krūmi. No viena celma var izaugt pat vairāki desmiti atvašu! Manā mežā vietām arī ir saauguši baltalkšņi – vienā sezonā izaug pāri galvai, līdz diviem metriem, tāpēc tie ir jākopj divreiz sezonā, lai neveidojas džungļi. Ja apakšā ir sastādītas eglītes, baltalkšņi tām aizsedz sauli, un tur bieži vien nekas cits neaug.

Sanāk, ka baltalkšņi  būtu gandrīz vai jānīdē?

Tik traki nav, nīdēt neko nevajag. Ja baltalkšņiem tur ir dabiskākā vide, kur tie var labi augt, tad kāpēc ne – lai aug! To koksne gan nav vērtīga, bet, ja tie aug mitrās vietās, purvainās ieplakās, kur grūti piekļūt un sarežģīti aizgādāt stādus, tad jāļauj tiem augt, laikus kopjot. Savs labums ekosistēmai ir arī no tiem. Šī koksne tirgū ir pieprasīta kā taras izejmateriāls.

Cik brīvi var rīkoties savā mežā?

Kādi ir saistošie noteikumi un ierobežojumi visiem mežu īpašniekiem?

Latvijā mežsaimniecība ir ļoti regulēta. Nav tā – ja tev pieder mežs, tad tu vari tur darīt visu, kas ienāk prātā. Ir vesela virkne Ministru kabineta noteikumu, kas obligāti jāievēro, sākot ar informācijas apriti, kas ir dati par mežu. Ja gribi mežā veikt saimniecisko darbību, tad jāzina, kas un cik daudz tajā aug, tāpēc reizi 20 gados jāveic meža inventarizācija. Ja plānota mežizstrāde, jāsaņem Valsts meža dienesta atļauja. Mežs jāatjauno noteiktā termiņā, VMD to pārbauda un datus reģistrē datubāzē.

Ja īpašnieks grib savām vajadzībām nocirst dažus kokus, tas arī ir jāsaskaņo?

Ja koks ir līdz 12 cm diametrā, tad nav jāsaskaņo. Ciršanas apliecinājums nav nepieciešams arī sauso un vēja gāzto koku ciršanai, saglabājot normatīvajos aktos par koku ciršanu un dabas aizsardzību noteiktos sausos un kritušos kokus. Darbību saskaņošana ir ļoti stingri regulēta.

Ja īpašnieks grib nocirst kādu sava meža nogabalu, to drīkst darīt tikai tad, ja mežs ir sasniedzis attiecīgos kritērijus – koku vecumu vai resnumu. Īpašnieks iesniedz Meža dienestam pieteikumu koku ciršanai, un tā datubāzē var redzēt, vai likumdošana pieļauj plānoto darbību. Ja pieļauj, īpašnieks samaksā valsts nodevu par ciršanas apliecinājumu, saņem to un tad var veikt saimniecisko darbību. Pēc tam mežs likumā noteiktajā kārtībā ir jāatjauno piecu gadu laikā, izņemot purvaiņu meža tipos, kur tas jāizdara desmit gadu laikā.

Izcērtot kādu meža gabalu, arī jāievēro vesela virkne noteikumu – jāatstāj dabas vērtības: koki ar dobumiem, ar lielām ligzdām, mitrās ieplakas, skudru pūžņi un citas; ir vesels saraksts. Regulēta ir arī cirsmas platība.

Nevar būt tā, ka man ir 15 ha meža, un es to visu gribu nocirst, pat ja ir sasniegti ciršanas parametri. Ierobežojumi ir vajadzīgi, lai mūsu saimnieciskā ietekme nebūtu pārāk liela. Latvijas likumdošana it kā kopē dabiskos traucējumus. Piemēram, vētra nogāž mežu vai nu joslās, vai puduros, un pēc tās var palikt plika vieta. Tāpēc arī kailciršu platība ir ierobežota – lai nebūtu tik lielas ietekmes uz mežu kopumā.

Jūs pati arī esat meža īpašniece. Cik liels ir jūsu mežs?

Esmu kā vairums nelielo meža īpašnieku – mana meža platība ir 25 hektāri.

Droši vien diezgan bieži notiek arī tā – cilvēks visu mūžu pavadījis pilsētas vidē, bet tad pēkšņi manto zemi kopā ar mežu, taču jaunajam saimniekam nav ne jausmas, kā ar to rīkoties. Vai tādos gadījumos konsultējat īpašniekus?

Mēs gan neejam uz īpašnieka mežu un nemācām, kā un ko darīt, bet rīkojam vebinārus jeb interneta tiešsaistes seminārus, kur var apgūt daudz zināšanu. Šogad arī mums ir cikls tieši par meža apsaimniekošanu, par koku stādīšanu, par meža aizsardzību, par upmalu mežu apsaimniekošanu, par ātraudzīgo koku audzēšanu. Katru nedēļu ir izglītojoši semināri meža īpašniekiem, lai visi, kurus tas interesē, varētu noklausīties.

Gan jau ir arī tādi gadījumi, kad cilvēka īpašumā ir mežs, bet viņam nav nedz vajadzības, nedz intereses veikt tur saimniecisko darbību. 

Jā, tādi gadījumi ir. Gana daudz ir meža īpašnieku, kuri vēlas atstāt savu mežu neskartu, lai tur notiek dabiski procesi, un arī tam ir savs skaistums – tas kalpo kādai emocionālai vajadzībai.

Tomēr, lai arī kādas būtu saimnieka vēlmes, ļoti būtiski, vai viņš rūpējas par savu mežu, apseko to, pārbauda, vai koki ir veselīgi, lai tajos neiemestos slimības un nesavairotos kaitēkļi. Ja mežā ir kāds kaitēkļu apsēsts koks, labs saimnieks parūpēsies, lai tie neizplatās visā mežaudzē, un laikus aizvāks bojāto koku. Tās jau ir profesionālas rūpes par mežu, un tādu izglītotu un rūpīgu meža saimnieku Latvijā ir ne mazums.

Esmu daudz laba dzirdējusi par Viesturu Dreimani, 2000 ha meža īpašnieku, grāmatas Brīnišķīgais mežs autoru. Viņš rūpējas par savu mežu profesionāli, ir studējis mežsaimniecību un pēc tam arī strādājis par mežsargu.  

Jā, Viesturs Dreimanis tiešām ir labs paraugs un lielisks mežkopis, bet viņš tāds nav vienīgais. Ļoti rūpīgi un profesionāli izglītoti saimnieki ir arī Madars Kalniņš, Dzintars Laivenieks un daudzi citi. Tie ir visā meža nozarē zināmi vārdi, prestižās balvas Zelta čiekurs laureāti; tā ik gadu tiek pasniegta nozares labākajiem.

Dzintars Laivenieks no Tukuma arī ir ieguvis mežkopja izglītību, bet vidzemnieks Madars Kalniņš jau no ļoti agras jaunības iet mežā – viņam ir vairāk nekā 20 gadu pieredze, un interese par meža apsaimniekošanu izriet pašam no savas saimniecības. Viņš mežā ir ieguldījis daudz darba un apsaimnieko lielas platības.

Profesionālie meža saimnieki ļoti lielu daļu laika pavada mežā – visos gadalaikos. Viņi pārzina katru meža pleķīti, zina, kāda ir augsne, kur kas aug, kas ne. Būtībā tie ir ilglaicīgi vērojumi, kas ļauj ne tikai mācīties no citu pieredzes, bet arī uzkrāt savējo. Šie saimnieki mīl gan savu meža darbu, gan dabu, zina, kur labāk strādā ekonomiskais aspekts, kuras platības būtu racionāli atstāt dabai.

Viņi necenšas visur izmantot vienveidīgu apsaimniekošanas praksi. Pieredzējuši saimnieki no vidējā mežu īpašnieka atšķiras ar plašām zināšanām – teju katrs no viņiem varētu uzrakstīt grāmatu par mežkopību.

Izklausās, ka viņi prot saglabāt līdzsvaru starp ekoloģiju, dabas izdzīvošanu un komercdarbību.

Jā, mēs saimniekojam zemē, un tā nav rūpnīca, kur var visu precīzi nomērīt un nosvērt. Vispirms jau pati daba, tās apstākļi būs tie, kas noteiks procesus, un cilvēks ar savu darbību var palīdzēt dabai vietās, kur ir vērts audzēt produktīvu, ražīgu mežaudzi. Galvenais princips – ja ko dari, tad jādara pareizi.  

Kādas ir biežākās kļūdas, ko pieļauj nepieredzējuši meža īpašnieki?

Latvijai ir ļoti raksturīgi, ka tiem cilvēkiem, kuri kļuvuši par meža īpašniekiem mantojuma ceļā, parasti nav pat elementāru zināšanu par meža vērtību, ko ar to vajadzētu darīt, kādā stāvoklī ir mantotais mežs. Svarīgi to saprast arī tāpēc, ka mežkopībā visi darbi ir jādara pareizajā laikā.

Ja nokavē kokaudzes kopšanu vai pieļauj citas kļūdas, tās vairs nevar izlabot.  Citādi var sanākt tā – ja pēkšņi jaunais īpašnieks sagribēs nozāģēt lielos kokus, tie jau varētu būt pārauguši, no iekšpuses satrupējuši, un ekonomiskais iznākums būs ļoti vājš. Tos vairs neņems pretī arī pārstrādes uzņēmumi, kur no koka ražo skaistas mēbeles vai koka konstrukcijas; tā būs zemas kvalitātes koksne.

Vai tos kokus, kam tikai pats vidiņš ir satrupējis, nekur nevar izmantot?

Atkarībā no kvalitātes. Var samalt skaidās un tad sapresēt – ražot skaidu plātnes. Taču, ja koks ir ļoti satrupējis, tur vairs neko nevar izmantot, sanāk tikai švaka malka.

Atjaunojam mežu

Saimnieki, kuri nozāģējuši daļu sava meža, lielākoties godprātīgi cenšas to atjaunot, tomēr gadās visādi. Nesen dzirdēju par gadījumu, kad cilvēks nopērk priežu stādus par pieciem tūkstošiem eiro, iestāda, bet tie nīkuļo. Vienkārši pietrūka zināšanu, kas konkrētajā vietā aug un kas ne.

Tas ir rakstīts meža inventarizācijas dokumentos – meža tips (vēris, gārša vai kāds cits), un tad attiecīgi jāstāda tie koki, kas ir piemēroti. Cita lieta, ja inventarizācija nav notikusi. Tad nu gan var sanākt visādi brīnumi. Un ja pirmie lielie kapitālieguldījumi un lielie darbi nav bijuši veiksmīgi, tad bieži vien nolaižas rokas un neko vairs negribas darīt.

Ja piecu gadu laikā jāatjauno mežs, bet stādījumi nav veiksmīgi, vai atjaunošanas prasība skaitās izpildīta?

Kaut kādi koki aug jebkurā gadījumā, bet meža stādīšana jau nenotiek ķeksīša dēļ. Gribam taču veidot kaut ko ilgtermiņā produktīvāku, lai pēc gadiem 20, 40, 60 būtu vērtīga un noturīga mežaudze; arī klimata kontekstā. Mēs runājam par klimatnoturīgām mežaudzēm.

Jāraugās, lai jaunie koki būtu tik stipri, ar labu sakņu sistēmu, kas izturētu gan vētras, gan sausumu vai pārmērīgu mitrumu, gan arī kukaiņu uzbrukumus. Spēcīga mežaudze pat ekstrēmos apstākļos būs izturīgāka par vāju mežaudzi. Tas arī ir viens no virzieniem, ko mūsu pētnieki modelē.

Viņi pēta, kas notiktu pie tādām vai citādām temperatūras izmaiņām, modelē, kādi lēmumi būtu jāpieņem, kādas mežaudzes jāveido, lai pēc gadiem 30 vai 50 tās būtu veselīgas un spētu sniegt mums tā saucamos ekosistēmas pakalpojumus.

Dzirdēju, ka svarīgi stādus jaunaudzei pasūtīt no audzētavas, kas atrodas vistuvāk konkrētajam mežam. Kāpēc?

 Jo tad tie jau ir ģenētiski pielāgojušies attiecīgā reģiona klimatiskajiem apstākļiem. Stādi jāpasūta vismaz gadu vai divus iepriekš.

Cik Latvijā ir koku stādu audzētavu?

Aptuveni trīsdesmit. Katrā reģionā ir dažas nelielas privātās audzētavas, bet lielākā stādu audzētava ir Latvijas valsts mežiem, kam jāražo stādi vispirms sev, un pārējais nonāk tirgū. Pārsvarā tie ir bērzu, egļu, priežu, melnalkšņu stādi.

Mežs nereti ir jāatjauno ne vien pēc kailcirtēm, bet arī pēc dažādiem dabiskiem postījumiem. Dabas stihijas kontrolēt nevaram, toties egļu astoņzobu mizgraužiem gan varam neļaut izplatīties.

Ja tie ieperinās vienā kokā un meža saimnieks tos laikus nepamana, tie var ātri vien izplatīties arī apkārtējos kokos, tāpēc ar mizgrauzi jābūt ļoti uzmanīgiem. Tie īpaši savairojas karstās un sausās vasarās.

Tādās, kāda bija šovasar.

Jā, tomēr labi, ka vismaz pavasaris bija vēss, jo tad mizgrauži laikus neizlidoja. Tie pārziemo un pavasarī sāk lidot, kad diennakts vidējā temperatūra pārsniedz desmit grādus. Pētījumi liecina, ka mizgrauzis vienā piegājienā spēj nolidot 49 kilometrus, bet visvairāk apdraudēta ir teritorija aptuveni 500 metru rādiusā ap novājināto koku, kas kļuvis par kukaiņu pirmā uzbrukuma vietu.

Te nu daudz kas atkarīgs no meža īpašnieka – jābūt ļoti vērīgiem. Piemēram, mēs laukos dzīvojam blakus savam mežam, un tad ir izdevība to pietiekami bieži apsekot, vai nav kādas slimības vai kukaiņu invāzija. Vērīgi skatoties, var redzēt, ka eglei skujas ir zaļas, bet miza pēkšņi sāk krist nost. Kas par lietu? Kad ar nazi pamizo mizu, tur ir pilns ar mizgraužu vabolēm – čum un mudž!

Vēl viena pazīme ir tā sauktie koksnes milti stumbru pakājē. Tāpēc ir svarīgi atrast mizgraužu perēkli un aizvākt bojāto koku no meža jau laikus, lai tie tūkstoši vaboļu, kas tur pamatīgi uzdzīvo, nepārziemotu un neapdraudētu mežu nākamajā vasarā. Citādi tās pavasarī sāks ēst apkārtnē augošās egles.

Pēdējie gadi Centrāleiropā, īpaši Vācijā un Čehijā, kur ir lielas egļu audžu platības, ir milzīga katastrofa visai mežsaimniecībai. Ja laikus nepamana perēkli, kur viss sākas, ja to laikus neierobežo, neveic piesardzības pasākumus, tad mizgrauži tik strauji izplatās un pārņem lielas platības, ka tur vairs neko nevar izdarīt.

Tā kā Centrāleiropā ir daudz vienlaidus egļu audžu, kas sausās vasarās ir novājinātas (it sevišķi kalnu nogāzēs, kur grūtāk izsekot), mizgraužu postījumu dēļ tirgū nonāca milzīgs apjoms zemas kvalitātes koksnes. Viens sīks kukainis var izraisīt veselu apvērsumu kokrūpniecībā!

Cilvēks un daba – kā noturēt līdzsvaru

Situācijas ir atšķirīgas, tomēr, nedaudz pārspīlējot, var teikt, ka dabas aizsardzība un saimnieciskā darbība ir divi pretpoli, kas nesader kopā.

Ne vienmēr tā ir, bet galvenais – šīs pretrunas ir ne vien jācenšas, bet arī jāgrib mazināt visām iesaistītajām pusēm. Zinātniekiem no mežzinātnes institūta Silava ir vērtīgi pētījumi par mežsaimniecību, un viņi savus novērojumus un secinājumus dara mums zināmus.

Meža īpašniekiem, kā arī lēmumu pieņēmējiem tie būtu jāņem vērā. Kas ir tie instrumenti cilvēces rokās, ar ko varam mazināt klimata pārmaiņas? Viens ir samazināt CO2 emisijas, lai tās tik daudz neiet gaisā, bet galvenais, kas savāc šīs emisijas, ir mežs, augoši koki. Te loģika ir diezgan vienkārša, jo kokam ogleklis ir vajadzīgs, lai, to uzņemot, fotosintēzes procesā audzētu savu masu.

Visstraujāk masa veidojas briestaudzēs. Protams, jebkurš dzīvs augs piesaista oglekli, bet koki to dara daudz straujāk. Un, ja tie savu darbu ir padarījuši, savākuši oglekli, tad mūsu uzdevums ir šo izveidoto noliktavu – vērtīgo koksni – pārvērst koka konstrukcijās vai mēbelēs, kas kalpos daudzus desmitus gadu. Un nocirsto koku vietā stādīt jaunus, lai zeme un jaunā meža paaudze turpina oglekļa savākšanas darbu, jo dabā visam jānotiek cikliski.

Dažreiz tas izraisa pretrunas starp saimnieciskās darbības veicējiem un dabas aizsardzības organizācijām, piemēram, par mikroliegumiem…

Daudzās valstīs ir rasts risinājums – nevis mikroliegums uz visu mūžu reto putnu sugu ligzdošanas vietās (pat tad, ja mazais ērglis vai melnais stārķis tur vairs neligzdo), bet īsāka termiņa līgumi, uz desmit vai divdesmit gadiem, un valsts izmaksāta kompensācija par saimnieciskās darbības neveikšanu.

Tas būtu izdevīgi abām pusēm. Kāpēc mūsu valsts institūcijas par šo jautājumu nevar vienoties?

Jābūt ļoti drosmīgam politiķim, lai iestātos par loģiku. Populisma laikmetā tas viņam kā politiķim ir teju nāvējoši.

Tas tieši būtu populārs lēmums!

Stāsts nav tik vienkāršs. Mūsu valstī privātās īpašuma tiesības netiek ievērotas. Gluži kā padomju laikos – mēs varam pie tevis atnākt un kaut ko atņemt, un tas nekas. Turpretī civilizētās, demokrātiskās valstīs respektē to, ka tu esi iztērējis līdzekļus, lai nopirktu mežu, esi ieguldījis darbu, varbūt būvējis ceļus vai ierīkojis meliorāciju; tie ir lieli līdzekļi. Tas ir tavs īpašums ar savu vērtību. Nevar tā pēkšņi atnākt un pateikt – te tu vairs neko nedarīsi!

Tāpēc, ja valstij vai sabiedrībai ir kādas īpašas intereses, kas jāīsteno, tad vajadzētu nākt ar konkrētu piedāvājumu – kā varētu vienoties, lai mēs šīs intereses tavā īpašumā varētu realizēt. Kad projektēja Rail Baltica, valsts pārstāvji nāca pie zemes īpašnieka ar piedāvājumu – tava īpašuma tirgus vērtība ir tāda, mēs tev dodam naudu, vari nopirkt citu īpašumu. Taču ir vēl nākamais stāsts – ka mikroliegumi ir ļoti dārga dabas aizsardzības sistēma.

Nevienam retajam putnam vai kukainītim nevajag, lai juridiski izveido dabas rezervātu privātā īpašumā. Tam vajag labvēlīgus apstākļus, ko var nodrošināt, vienojoties ar īpašnieku. Mums ir gana daudz aizsargājamo dabas teritoriju. Tur neviens nerunā, ka vajag saimniekot intensīvāk, jo tās ir paredzētas prioritāri dabas aizsardzībai. Savukārt te ir runa par saimnieciskajiem mežiem, kur kāds finansiāli motivēts ornitologs atrod lielu putna ligzdu. Ko darīt? Vai tiešām vajag mikroliegumu?

Es teiktu, ka tas ir mūsu pārmērīgi regulētās likumdošanas rezultāts. Mums ir tik daudz ierobežojumu, tu nevari kokus cirst, kad tiem ir lielākā ekonomiskā vērtība, bet ir jāgaida normatīvos noteiktie 70 vai 80 gadi. Bet dabas vērtības tur ir, atrasts daudz putnu ligzdu un biotopu. Tas liecina par mūsu mežsaimniecības sabalansētību.

Noteikti ir kāds cits risinājums.

Tāds būtu, ja nebūtu apdraudējuma saimnieciskajām vērtībām, ja ornitologi nevis slepus meklētu ligzdas, bet pateiktu: “Hei, īpašnieki, kas vēlas savā mežā uzstādīt mākslīgo ligzdu, piemēram, mazajam ērglim, piesakieties! Mēs mākam dabūt no Eiropas finansējumu (tie ir miljonu projekti, ko īsteno dabas aizsardzības organizācijas).”

Kāpēc to nevar darīt brīvprātīgi, civilizēti vienojoties ar mežu īpašniekiem? Tā var dabūt cilvēkus, kurus ļoti interesē, lai tas ērglis tur ir, lai viņš ligzdo netraucēti, tur tuvumā nebūs nekādu motorzāģu trokšņu vai citādu traucējumu. Starp citu, mazais ērglis Latvijā nav reta, apdraudēta suga – tā ir vismasveidīgākā ērgļu suga Latvijā, ap 4000 pāru.

Baidos, ka tagad vienīgā reālā izeja ir caur tiesu. Mēs pie tā strādājam, jo netaisnība ir milzīga. Tas demokrātiskā valstī nav pieņemami. Droši vien kāds gribētu, lai visa Latvija pārvēršas par dabas rezervātu Eiropas Savienības nomalē, bet, ja tas tā notiek, tad būsim pastalās vēl ilgi, ar nepietiekamu finansējumu veselības aprūpei un sociālajam budžetam.

Kāds ir jūsu personiskais skatījums uz zaļo kursu?

Nevis caur aizliegšanu, bet, turpinot izmantot to, kas mums ir, tikai vēl jēgpilnāk. Atteikties no kaitīgām vielām ražošanā, pēc iespējas aizstājot ar dabai draudzīgiem risinājumiem. Tā ir transformācija ar zināšanām un tehnoloģijām, nevis ar aizliegšanu. Ja aizliegsim, vai tad nevienam vairs nevajadzēs atjaunojamos resursus un koksni?! Ar ko tad aizstāsim tās betona konstrukcijas, ja nevarēs izmantot kokus? Tātad nevis ar aizliegšanu, bet ar gudrāku izmantošanu.

Piedalies aptaujā par cilvēku attiecībām ar mežu

Latvijas meži ir mūsu valsts un dabas bagātība. Tie ļauj mums elpot, ir lieliska vieta kur atpūsties, dāsni dāvā dažādas dabas veltes un ir liels atbalsts arī ekonomikai. Sadarbībā ar Latvijas Mežu attīstības fondu mēs vēlamies uzzināt, kādas ir mūsu lasītāju attiecības ar mežu.

Materiāls tapis ar Meža Attīstības fonda atbalstu