Daudzu iemīļotā zīmola "Nolo" radītāja Viktorija Joniene paziņo, ka nolēmusi aiziet no modes

Zīmols “Nolo”, kas pastāvēja jau 12 gadu, bija ievērojami satricinājis mazo un kluso Latvijas modes pasaulīti. Katra tā skate Rīgas modes nedēļā vēl ilgi tika apspriesta sociālajos tīklos. Sezonas kolekciju apjoms – katrā 300–350 modeļu – raisīja jebkura profesionāļa skaudību. Labākajos gados “Nolo” bija savs veikalu tīkls ar jūtamu klātbūtni ārvalstu tirgos: Krievijā, Ķīnā, ASV un arābu valstīs. Vēriens, ar kādu citi Latvijas zīmoli nevarēja lepoties.

Pēdējos gados, protams, tik spoži neveicās – pandēmijas sekas, nodokļu slogs, valsts likumdošanas īpatnības, kas traucē attīstīt uzņēmējdarbību. Tomēr “Nolo” joprojām bija vietējās modes industrijas bāka. Kas īsti notika?

“Jā, es patiešām esmu nolēmusi aiziet no modes,” atzīstas Viktorija Joniene. “Neteikšu, ka uz visiem laikiem. Never say never. Ja pēkšņi kādudien saņemšu ļoti interesantu piedāvājumu, iespējams, atgriezīšos šajā nozarē jau jaunā kvalitātē. Taču patlaban mana karjera zīmolā, kam esmu veltījusi 12 dzīves gadu, ir beigusies. Esmu zīmolu uzticējusi jaunai uzņēmējai no Ukrainas. Viņa ir entuziasma un apņēmības pilna, bet galvenais, ka viņai ir visas iespējas turpināt šo manis iesākto.”

Ar mākslinieces aicinājumu

Tikmēr Viktorija kopš 1. septembra ir Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas studente. Un šāda izvēle šķiet negaidīta tikai pirmajā brīdī.  “Man ir ekonomistes izglītība, mana profesija bija modes dizainere, bet dvēselē vienmēr esmu bijusi māksliniece. Gleznoju jau 20 gadu. No vienas puses, tā atbrīvoju savu radošo enerģiju, no otras, tas man ir bijis savdabīgs eskeipisms, bēgšana no realitātes, pārcelšanās uz fantāzijas pasauli.”  Kļūt par mākslinieci Viktorija sapņoja jau bērnībā. “Pirmās radošās vēlmes, kas uzplauka skolas gados, sekmīgi nobremzēja mani vecāki. Tālajos astoņdesmitajos visiem rūpēja tikai tas, kā izdzīvot. Vecāki teica: “Meit, traka esi, vai? Tu taču maizi sev nenopelnīsi – staigāsi, noziedusies ar krāsām, vienmēr badā un nelaimīga.” Skaidri lika manīt, ka atbalstu no viņiem varu negaidīt. Un es, kaut gan nebiju nekāda paklausīgā meita, tomēr nobijos un izvēlējos citu augstskolu.” Nākamais mēģinājums notika apmēram 35 gadu vecumā – Viktorija atcerējās par jaunības sirdslietu un devās uz gleznošanas studiju pamācīties. “Studijā gleznoju gadus desmit, atkal prātoju, vai nestāties Mākslas akadēmijā. Bet tad būtu jāpamet darbs, krasi jāmaina visa dzīve, un tobrīd es nebiju tam gatava.”

Pirms diviem gadiem kļuva skaidrs, ka pienācis laiks izmantot, iespējams, pēdējo iespēju. “Kad pandēmijas periodā pats no sevis “izbrīvējās” laiks, atkal stājos pie molberta. Un sapratu, ka šoreiz pabeigšu iesākto. Devos uz akadēmijas sagatavošanas kursiem. Apjautu, ka tiešām gribu ar glezniecību nodarboties nopietni, nevis hobija līmenī, ka māksla var kļūt par manu dzīves uzdevumu. Zīmēšanas pamatiemaņas man bija kopš bērnības, taču pati apzinājos, ka bez izglītības nopietnus rezultātus šajā jomā nesasniegšu. Akadēmijas pasniedzēji atklāja manī jaunas šķautnes, it kā izvilka gaismā jaunas iespējas. Man vajadzēja kādu, kurš “uzbūstotu” manu radošumu un palīdzētu atlaist bremzes.”

Pati pieaugušākā studente

Šovasar visas citas lietas Viktorija nobīdīja otrajā plānā – galvenais bija iestāties. “Man “paveicās” – šogad Glezniecības nodaļā konkurss bija lielākais pēdējos desmit gados. Nācās konkurēt ar milzum daudziem talantīgiem jauniešiem, un sākumā es, protams, ļoti sabijos. Taču atgādināju sev, ka dodos uz šo mērķi tik apzināti, esmu tik nopietni gatavojusies un tik motivēta, ka man vienkārši ir jāiestājas! Un tiku budžeta grupā.” Jā, viņa ir visvecākā akadēmijas studente, taču par to nekaunas. “Esmu tādā vecumā – vai drīzāk tas ir tāds dvēseles stāvoklis –, ka ir vienalga, ko par mani domā citi. Jūtos absolūti ērti jebkuros apstākļos un ar jebkuriem cilvēkiem. Sagatavošanas kursos bijām visi kopā – gan skolu tikko beigušie, gan visai nobrieduši ļaudis. Jaunieši bija samērā introverti, bet ar pieaugušajiem komunicēt bija ļoti interesanti. Žēl, ka gandrīz neviens no viņiem neiestājās kopā ar mani…”

Viens no pieredzējušās dizaineres izglītošanās mērķiem mākslā ir apgūt vai izstrādāt savu stilu. “Pagaidām man nav sava rokraksta. Pārāk daudz kam ķeros klāt, cenšos realizēties dažādos stilos. Akadēmijā būšu spiesta secīgi iziet visus posmus, izmēģināt visus virzienus. Lai atrastu savējo… Tiesa gan, esmu diezgan plūstoša pēc dabas, man patīk mainīties, izmēģināt kaut ko jaunu,” stāsta Viktorija. Viņa mācās ļoti apzinīgi, pat alkatīgi, nodarbības neizlaižot, pierakstoties uz visiem papildkursiem, tostarp itāļu valodas. Jaunākie studiju biedri par to esot neizpratnē. “Ja es būtu tikpat jauna, droši vien izturētos pret mācībām vieglprātīgāk. Izlaistu kādu nodarbību randiņa dēļ, piemēram. Taču es devos studēt ļoti apzināti. Man vajag nevis diplomu, bet zināšanas un prasmes.”

Likteņa pavērsieni

Vērts atgādināt, ka šis nav pirmais krasais pagrieziens Viktorijas Jonienes karjeras ceļā. Reiz, 80. gadu beigās, kooperatīvu ziedu laikos, viņai bija savs cehs, kur šuvējas ražoja tā sauktās vārītā džinsa bikses un jakas “firmas stilā”. Vēlāk viņai kopā ar pirmo vīru piederēja cigarešu bizness – viņi bija ieguvuši zīmolu “Camel”, “Winston”, “Salem” un citu izplatīšanas tiesības. Pēc tam Viktorija palika viena ar bērnu, bez biznesa un faktiski bez iztikas līdzekļiem, taču, pateicoties vecajiem sakariem, prata vienoties ar kompāniju “Camel”, ka tagad pārstāvēs citu tās darbības virzienu – modi. Savu pirmo modes veikalu viņa atvēra 1999. gadā Rīgā. Vēlāk, jau kopā ar jaunu vīru, izveidoja veselu modes veikalu tīklu. Šī mazumtirdzniecības impērija auga gadu no gada, sekmīgi attīstoties visās Baltijas valstīs. Līdz jaunam un gana krasam pavērsienam – 2012. gadā Viktorija nodibināja pati savu zīmolu “Nolo”. “Patiesībā man tobrīd vienkārši nebija, ko pārdot,” viņa atzīstas. “Tu aizbrauc uz Eiropu un redzi, ka zīmola kolekciju, ko gatavojies iepirkt, nevar ņemt, jo tā ir klaji neizdevusies. Un visa sezona saiet grīstē – tu saproti, ka pie mums šo nepirks. Tad rodas ideja uztaisīt pašai savu modes kolekciju, jo tu taču esi tā, kas zina, ko publika vēlas. Man patika ideja, ka varu radīt produktu no A līdz Z. Sava loma bija arī amerikāņu TV šovam “Runway  – tas bija jauno dizaineru konkurss. Kad biju noskatījusies kādas četras sezonas, uzprasīju sev: mammīt mīļo, ko es dzīvē daru?! Lūk, šis taču ir mans sapnis! Tad es vairs nebiju tik jauna, taču atgādināju sev, ka Kristiāns Diors savu karjeru sāka 42 gadu vecumā.” Nācās pamatīgi nopūlēties, lai viņas idejai noticētu līdzcilvēki, un pārliecināt vīru, kurš kļuva arī par Viktorijas biznesa partneri, ka tagad jāsāk jauns un riskants projekts. Jo visi, dzīvesbiedru ieskaitot, sākumā pret šo ieceri izturējās skeptiski. Taču Viktorija ir mērķtiecīga. Ne velti viņai uz rokas uztetovēts Senās Romas karavadoņa Hanibāla sauklis “Aut viam inveniam aut faciam” (“Vai nu atradīšu ceļu, vai uztaisīšu to pats”).

Taču tagad, 12 gadu vēlāk, viņa ir atdevusi savu modes bērnu svešai mātei. Vai tad nav žēl?

Visu rakstu lasi žurnāla “Pastaiga” jaunākajā numurā. Lielā intervija šoreiz ar Latvijas Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētaju Sandi Voldiņu, savukārt par aromātu pasauli stāsta ilustratore un smaržu dizainere Alīna Grīnpauka.