Viktorija Joniene: "Pirms gadiem pieciem Rīgā uz ielas redzēju žaketi, ko uzšuvu ap 1989. gadu"
Apģērba dizaineru ikdiena aizrit šaurās sliedēs: starp darbnīcu, kur tērpus šuj, modes šovu skatuvēm, uz kurām tos demonstrē, un veikaliem, kur tos pārdod. Tāpēc ir pierasts, ka šie cilvēki dzīvo savā profesijā un reti manāmi ārpus modes aprindām. Taču Latvijā – un ne tikai – labi pazīstamā dizainere, modes zīmola NOLO dibinātāja Viktorija Joniene ir izņēmums. Viņas interešu un vaļasprieku loks ir pat neticami plašs – no glezniecības līdz ekstrēmajiem sporta veidiem, no dārzniecības un golfa līdz kinoloģijai.
Čaklās rokas
Modes pasaulē esmu kopš pusaudzes gadiem. Paldies manai tantei – Jūrmalas sadzīves pakalpojumu kombināta eksperimentālā ceha vadītājai! Šajā uzņēmumā darināja skatuves tērpus Jūrmalas estrādes un kabarē māksliniekiem, pie viena cehs apšuva arī vissavienības mēroga zvaigznes. Klientu lokā bija Boriss Moisejevs, Laima Vaikule, Alla Pugačova. Kopš sestās klases es regulāri dirnēju pie tantes darbā – mācījos konstruēt, šūt, izšūt, taisīt rotas un mākslīgos ziedus. Visas šīs iemaņas izmantoju joprojām.
Vecie modes žurnāli
80. gadu beigās, kad sāku šūt, īsts dārgums bija žurnāls Burda International. Latvijā tos nopirkt nevarēja, taču mans tētis bija jūrnieks, tāpēc man šie dārgumi bija pieejami. Atšķirībā no parastajām Burdām šie žurnāli iznāca tikai divreiz gadā, un tajos tika publicētas ekskluzīvu tērpu modeļu piegrieztnes, kuru autori bija slaveni modes dizaineri: Karls Lāgerfelds, Gijs Larošs un citi.
Šo žurnālu sējumu saudzīgi glabāju līdz šai dienai un piegrieztnes ik pa laikam izmantoju joprojām, tikai nedaudz adaptējot mūsdienām. Kooperatīvu kustības rītausmā, kad iespēju tikt pie modernām drēbēm nebija daudz, šīs piegrieztnes mani burtiski glāba – šuvu drēbes gan sev, gan pārdošanai. Pirms gadiem pieciem Rīgas ielās redzēju savu žaketi, ko uzšuvu ap 1989. gadu. Kļūdīties nevarēju – tāda bija tikai viena! Zināt, ka tavam darbam ir tik ilgs mūžs, dizaineram ir īsta laime.
Šujmašīna Singer
Šī antikvārā manta, kas datēta ar 1876. gadu, ir mūsu ģimenes relikvija. Mantoju šujmašīnu no vecvectēva, kurš dzīvoja Ukrainā, bija inženieris un aizrāvās ar neparastu vaļasprieku – šuva apavus. 1986. gadā es to pārvedu uz Rīgu lidmašīnā, pieliku japāņu motoru un lietoju joprojām.
Pa šo laiku esmu iegādājusies daudzas citas, daudz mūsdienīgākas šūšanas iekārtas, taču Singer joprojām ir ierindā. Šīs mašīnas unikālā īpašība ir spēja šūt absolūti jebkuru materiālu – gan smalkāko šifonu, gan visbiezāko ādu. Un tā strādā nevainojami kā Šveices pulkstenis – ne reizi nav salūzusi.
Glezniecība
Man ir ekonomistes izglītība, mana pašreizējā profesija ir dizainere, bet dvēselē esmu māksliniece. Jau pieaugusi būdama, atcerējos, ka bērnībā aizrāvos ar zīmēšanu, un devos uz gleznošanas studiju mācīties. Studiju apmeklēju gadus desmit, domāju arī par stāšanos Latvijas Mākslas akadēmijā, taču tad nāktos pamest darbu un krasi mainīt dzīvi, – tobrīd šādu lēmumu nespēju pieņemt.
Pandēmijas sākumā, kad pēkšņi izbrīvējās laiks, es atkal stājos pie molberta. Un sapratu, ka šoreiz pabeigšu, ko iesākusi, – aizgāju uz akadēmijas sagatavošanas kursiem un tagad gatavojos stāties Glezniecības nodaļā. Daudzas gleznas esmu aizdāvinājusi – bez liekas pieticības varu sacīt, ka tās karājas goda vietā ļoti solīdos namos.
Suns
Man mājās vienmēr ir dzīvojuši suņi – kā likums, mazo šķirņu un pa diviem vienlaikus. Haskijs manā dzīvē uzradās sagadīšanās pēc. Draugi iedeva pieskatīt kucēnu, ko pēc tam aizveda uz Spāniju, un tajās četrās dienās, kuras pavadījām kopā, es burtiski iemīlējos šajā šķirnē.
Piezvanīju suņu audzētājai un pieteicos uz tādu pašu kucēnu. Tas izrādījās ļoti gudrs un paklausīgs – tiesa, tālab man nācās iztērēt daudz laika un spēka, jo veselu gadu divreiz nedēļā strādājām ar profesionālu kinologu. Toties tagad savā kategorijā esam Latvijas čempioni… Vienīgā problēma ir tā, ka haskiji met spalvu visu gadu. Putekļsūcējs robots jāieslēdz ik dienu.
Dārzs
Personīgais dārzs – lai arī neliels, toties ar izeju tieši uz mežu – mums bija galvenais mājas iegādes faktors. Te mūs apciemo gan vāveres, gan eži, gan čūskas… Grūti noticēt, ka esi pilsētā, divus soļus no Brīvības ielas. Dārzu iekārtojām paši – par laimi, pirms 20 gadiem, kad šurp pārcēlāmies, augu cenas vēl bija visnotaļ paceļamas. Mūsu eksotiskākais augs ir katalpa – koks ar tik milzīgām lapām kā pannas. Dienvidu augs, kurš sākumā kategoriski atteicās Latvijā pārziemot – katru gadu nosala, pēc tam ļoti ilgi atkopās. Tagad jau gluži labi adaptējies mūsu platuma grādos, tiesa, ziedēt joprojām atsakās.
Pati sev modele
Man ir īpašs iemesls turēties formā un neuzkrāt liekos kilogramus, jo darbā bieži esmu manekena lomā – apģērba paraugus pielaiko uz manis. Un, ja turu sevi rāmjos, esmu faktiski ideāla modele – 1,71 metra augums (Latvijas vidējais statistiskais) un 36. izmērs. Tāpēc cenšos neuzēst neko lieku. Ja pieņemos par vairāk nekā diviem kilogramiem, uzreiz aizslēdzu muti ar atslēdziņu. Varu vispār neko neēst divas dienas, pēc tam vēl nedēļu iztikt bez ogļhidrātiem.
Principā jau daudzus gadus turos pie intervālu badošanās pēc shēmas 8/16. Nekad nebrokastoju – pirmā maltīte man ir pēc pulksten 12. Ēdu divreiz dienā, cenšos pa starpām neuzkost. Taču dzīves mazās baudas sev neatsaku. Gandrīz 30 gadus neēdu gaļu, bet tagad mīļuprāt palutinu sevi ar rasolu vai labu salami desu. Dzīve ir īsa, baudīt vajag, taču ar prātu.
Huligāniskā naģene
Pirms dažiem gadiem modē nāca apģērbs ar daiļrunīgiem uzrakstiem. Arī mēs nolēmām padraiskoties – saražojām drēbes un aksesuārus ar iešifrētām rupjībām. Publikai iepatikās, šīs lietas kļuva par mūsu tirgus hitiem. Visslavenākā no tām ir beisbola naģene, kuru, uz tiesu iedams, uzlika Krievijas režisors Kirils Serebreņņikovs (šifrētais vārds ļoti labi raksturoja viņa attieksmi pret notiekošo). Kad ziņu lentē ieraudzīju fotogrāfiju – Serebreņņikovs manā keponā, nespēju ticēt savām acīm.
Interesanti, ka pagājušajā vasarā manam vīram paveicās strādāt kopā ar Kirilu. Kad Rīgā uzņēma jauno Serebreņņikova filmu par Eduardu Ļimonovu, Rumbulā bija uzbūvēta milzīga dekorācija – 70. gadu Ņujorka, un mans vīrs, vairāku vecu amerikāņu auto īpašnieks, tika uzaicināts uz filmēšanu. Sākumā Andrejs bija vienkārši šoferis, bet pēcāk Kirils viņā ieskatījās rūpīgāk un pat iedeva nelielu taksista lomu.
Ekstrēmais sports
Būtu grūti nosaukt sporta veidu, ko neesmu izmēģinājusi: ir bijis motokross, kalnu slēpes, bokss, trekings, visi ūdens sporti… Piedalījos slēpotāju ekspedīcijā uz Monblānu un Aļaskā nodarbojos ar helibordu (braukšana ar sniegadēli pa mežonīgām kalnu nogāzēm, kurp paceļas ar helikopteru), lēcu ar izpletni un dragāju ar kvadracikliem.
Esmu noprovējusi visu, kur vien var kaut ko savainot vai salauzt. Pirms diviem gadiem, vizinoties ar snovbordu, nopietni traumēju plecu. Pirms gada, tikko uzkāpusi uz dēļa, trasē saskrējos ar iesācēju, nokritu un salauzu elkoni. Nācās mācīties lasīt likteņa zīmes. Dzīve burtiski skaidro tev, nejēgai, ka ir jāpieliek punkts ekstrēmismam: “Trakulību laiks ir beidzies.”
Golfs
Aizgājuši no lielā sporta, abi ar vīru aizrāvāmies ar pensionāru nodarbi golfu. Tas mani pamudināja pat radīt īpašu apģērba kolekciju. Man nepatīk golfa kostīmi, ko piedāvā citi ražotāji, gribējās uztaisīt kaut ko modernāku un seksīgāku. Bet te nu es saskāros ar problēmu. Latvijā golfa cienītāji ir galvenokārt padzīvojuši cilvēki ar konservatīvu gaumi. Un tās drēbes, kuras es izdomāju, viņiem neder. Iespējams, varētu iet plašākos ūdeņos, meklēt jaunāku golferu auditoriju pasaulē, bet man tajā brīdī nebija ne resursu, ne laika. Tāpēc pagaidām savu golfa projektu esmu piebremzējusi.
Aizdomīgais Buda
Mums ar vīru patīk ceļot, no ceļojumiem bieži pārvedam eksotiskus suvenīrus. Kad bijām atvaļinājumā Bali salā, iegādājāmies koka statueti – Budas galvu. Nevienā čemodānā šim artefaktam vietas nepietika, un Andrejs to iestūķēja savā mugursomā. Kad lidostā tika izgaismota mūsu rokas bagāža, muitnieks iebrēcās: “Kas jums tur ir?”
Saskrēja apsardze. Mēs pārbijāmies – vai tiešām Budam ir tāda mākslinieciskā vērtība, ka to nedrīkst izvest no valsts? Taču izrādījās, ka viss ir daudz smieklīgāk: muitniekiem izskatījās, ka galva ir īsta – cilvēka galva, bet mēs esam maniaki. Noskaidrojuši, ka mugursomā ir koka gabals, viņi palaida mūs vaļā.
Karnevāli
Abi ar vīru dievinām dažādas tēlu spēles un ar baudu piedalāmies visvisādos karnevālos un ballītēs ar tematiskiem dreskodiem. Esam pārģērbušies par jebko! Bezpajumtniekiem, superaģentiem, britu dendijiem… Reiz samainījāmies dzimumu lomām: es biju vīrietis, Andrejs – sieviete. Sievietes loma vīram bija jāspēlē arī vienā no NOLO modes skatēm. Par šo tēlu – medmāsu, kura ripina pa mēli slimnīcas gultu ar pacienti, – abi esam daudz asiņu lējuši…
Vispirms es ilgi meklēju Andrejam tērpu, visgrūtāk bija atrast 49. izmēra augstpapēžu kurpes. Pēc tam mēs sastrīdējāmies, un Andrejs teica: “Es šajā cirkā nepiedalīšos!” Taču neviena cita, kurš varētu viņu aizstāt, mums reāli nebija – pat tad, ja es būtu pierunājusi šajā “cirkā” iesaistīties kādu aktieri, nebūtu garantijas, ka tas tiktu galā ar tik fiziski smagu uzdevumu. Tāda gulta taču ir supersmaga, slimnīcā to stumj divatā. Tas ir pa spēkam tikai manam Andrejam. Īsi sakot, nācās salīgt mieru…
