Dita Rietuma mazliet brīnās par cilvēkiem, kurus neinteresē kino: "Nesaprotu, kā viņi dzīvo"

Nemaz jau tik daudz mums te to autoritāšu nav. Bet kinojomā ir. Dita Rietuma. Mākslas zinātņu doktore, kinokritiķe un Nacionālā kino centra vadītāja. Viņa saka: par katra cilvēka dzīvi varētu uzņemt filmu. Arī par viņas. Tikai vai vajag…

Gribas lūgt, lai stāsti visu, ko vari par sevi pastāstīt brīvā plūdumā.

(Smejas.) Nezinu, vai man tāds brīvais plūdums sanāks. Stāsts droši vien nav visai interesants, jo nepārtraukti strādāju. Dažādos formātos, žanros un kapacitātēs. Mēģinu sabalansēt savas identitātes, to ir daudz, un tās ir diezgan atšķirīgas. Nezinu, vai es varētu kalpot citiem par paraugu. Sāksim ar to, ka esmu ierēdne, arī mācību spēks vairākās universitātēs, padomes locekle Mākslas akadēmijā. Lai smadzenes neatrofētos, mēģinu kaut ko šad un tad uzrakstīt. Man ir ārkārtīgi daudz studentu, un šis studentu daudzums man ir… nedaudz atņēmis spēkus. Pasniedzu Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, kur multimediju studiju programmas pirmajā kursā mēdz būt arī ap 80 studentiem. Tas ir milzīgs apjoms: ieskaites, gala darbi, teksti, kas jāapstrādā. Brīžam man liekas, ka, iespējams, par daudz strādāju.

Kam citam tev atliek laiks?

Vēl es skatos kino, bet nekam citam man laika nav.

Tev ir dēls.

Jā, viņš dzīvo savu dzīvi. Mācās arhitektūru maģistrantūrā Lozannā, šogad aizstāvēs maģistra darbu.

Bet varbūt tas lielais darba apjoms tev arī patīk?

Ja man tas ļoti nepatiktu, tik ilgi ar tādu darbaholismu aizrauties nevarētu. Bet apjoms aizvien aug… Varbūt tomēr nav tik brīnišķīgi, ka viss, ko dari, ir saistīts ar darbu. Protams, var teikt: tu skaties “Netflix” seriālus, tas vispār nav darbs! Es varētu arī neskatīties un nereflektēt, bet man liekas, ka ir jābūt informētai. Taču pašlaik būt simtprocentīgi informētam par to, kas notiek audiovizuālajā pasaulē… Tas vienkārši nav iespējams. Tas laiks, kad ar kolēģi Normundu Naumani vērtējām iknedēļas kino jaunumus “Dienā”, sen ir beidzies. 90. gados un 2000. gadu sākumā pēcpadomju Latvijā kinoteātros parādījās varbūt divas jaunas filmas nedēļā, vēlāk – piecas vai septiņas. Arī tagad ik nedēļu kinoteātros ienāk jaunas filmas, bet ir arī daudz un dažādas interneta platformas, un tie, kas aktīvi strādā kinokritikā, ar to visu īsti netiek galā. Katrs dzīvojam savā burbulī, katrs skatāmies kaut ko citu un vairs nemeklējam kritiķu vai recenzentu viedokli, ka šis vai tas varbūt nav tik labs. Mediju vide ir ārkārtīgi fragmentējusies, arī tik daudz filmu pasaulē nekad nav ticis veidots. Pārprodukcija ir nenormāla, un kanālu, kuros filmas ir skatāmas, ir ļoti daudz. Kur tad man tas brīvais laiks varētu rasties.

Ja Rīgā uz ielas cilvēkiem jautātu, kurš ir lielākais kino speciālists Latvijā, vairākums, ja vispār kaut ko teiktu, droši vien nosauktu tavu vārdu. Bet kuru nosauktu tu?

Domāju, kritiķis kā autoritāte... šis fenomens vispār ir beidzies. Kāpēc? Jo mediju situācija ir mainījusies. Kad es sāku, man bija tāda laime un veiksme sākt gandrīz tukšā vietā. Protams, ne tāpēc, ka neviens nekad nebūtu rakstījis par kino, bet tāpēc, ka tikko bija pārkārtojusies visa kino izplatīšanas un rādīšanas sistēma, sāka legāli ienākt Amerikas lielās kompānijas, Eiropas filmas. Viss no padomju pagātnes pagriezās uz kapitālistiski demokrātisko nākotni, parādījās cits filmu piedāvājums. Turklāt mēs ar kolēģi Naumani – šogad paiet 10 gadi, kopš viņš aizgājis mūžībā, – sākām laikā, kad laikrakstam “Diena” bija kosmiskas tirāžas, tādas vairs nav nevienam drukātajam laikrakstam. Bijām ekskluzīvā situācijā, katru nedēļu īsi apskatījām kino jaunumus, rakstījām arī garākas recenzijas. Man ir gribējies saskaitīt, cik mums to “bumbiņu” vai “zvaigznīšu” laidienu, kritiķu vērtējumu rubriku, bija. Jāteic, ļoti daudz, 52 rubrikas gadā. Un tie bija padsmit gadi, kad katru nedēļu bez pārtraukuma, ieskaitot vasaras un atvaļinājumus, mēs “radījām viedokli”. Kad aizgāja Normunds, inerces pēc vēl turpināju šo rubriku “Kultūras Dienā” (“KDi”). Kad sākās pandēmija, aizvēra kinoteātrus, šo rubriku izbeidza. Lai iestrādātu vārda atpazīstamību, ir jābūt regulāram darbam un vajag stipru mediju jeb kanālu. Patlaban ne mediju vide, ne kino izplatīšana tā vairs nedarbojas.

Bet vai ir cilvēks, kas ir tava autoritāte kritikā?

Lielākās autoritātes diemžēl ir mirušas.

Naumanis un…

Viktors Freibergs. Naumaņa pamats bija teātra kritika, bet mākslas drēbes izjūta viņam bija unikāla. Akadēmiskā griezumā, protams, milzīga autoritāte bija Viktors Freibergs. Viņi abi man bija arī ļoti labi draugi.

Un ko tu tagad, kad viņi abi aizgājuši, dari, kad noskaties kaut ko lielisku un gribi ar to dalīties? Ieraksti soctīklos?

Ierakstu, bet regulāras soctīklu aktivitātes arī neesmu iekopusi. Laiku pa laikam uzrakstu “Kultūras Dienā”, laiku pa laikam, kad esmu noskatījusies interesantu seriālu un saprotu, ka nezinu, kur tos savus iespaidus likt, “uzmācos” interneta žurnālam “Kino Raksti”. Bet tas viss ir tik izkaisīti. Tā jau ir dzīve pēc kritikas nāves. (Smejas.)

Vai kino kopējā kvalitāte, tavuprāt, šajā pārpilnībā krītas?

Esmu nupat atgriezusies no Kannu festivāla, kur paralēli visām birokrātiskajām aktivitātēm un valsts pārstāvniecībai agros rītos un vēlos vakaros skatījos visu, ko varēja redzēt, kopā 24 filmas. Un, protams, tās visas ir uzmanības vērtas. Nopietni mākslas darbi, vienalga, vai žūrija ir vai nav iedevusi balvu. Eiropas un Amerikas kino ir ļoti atkarīgs no trim A klases festivāliem: Kannām, Venēcijas, mazākā mērā arī Berlīnes. Ja Kannu festivāls tavu filmu caur nežēlīgajiem filmu tūkstošiem paņēmis, tas festivāla logo ar palmas zariņu ir zelta vērts, tas ir milzīgs atbalsts filmas tālākai virzībai tirgū! Kannu festivāls šogad notika jau 77. reizi. Visi šie lielie festivāli ir pamatīgas, 20. gadsimta vidū radītas kultūras institūcijas, kas joprojām nosaka pasaules kino procesu hierarhiju.

Interesanti, ka arī tādam mūsdienu fenomenam kā “Netflix”, kas ir izjaucis tradicionālo kino pasaules un biznesa kārtību, šie festivāli ir svarīgi. Ar Kannu festivālu viņiem harmoniska sadarbība neizveidojās, jo franči ļoti aizstāv tradicionālo kino izplatīšanu un kinoteātrus. Pirms gadiem septiņiem Francijas filmu izplatītāji sacēla traci un protestēja pret to, ka festivālā tiek iekļautas filmas, kas nav paredzētas tradicionālai rādīšanai kinoteātros, bet tikai straumēšanai platformās. Kannu festivāls pakļāvās šim spiedienam, tāpēc kvalitatīvākās “Netflix” filmas pamatā tiek pirmizrādītas Venēcijā, slavenajā un pasaulē senākajā kinofestivālā. Tas nozīmē, ka arī “Netflix” ir uz globālu peļņu orientēta organizācija, arī viņiem vajag balvas – dažas prestižas brošas –, tāpēc reizēm viņi nofinansē izcilu pasaules režisoru filmas ar slavenu festivālu un arī “Oskara” balvu potenciālu. Un tā tiešām ir kvalitatīva audiovizuālās produkcijas daļa, ko var atrast “Netflix” un arī citās platformās, ja prot nenoslīkt drazā, kuras tur ir daudz. Pēdējo gadu laikā mūsu dzīvē ienākušas izcilu režisoru veidotas filmas rokas stiepiena attālumā. Piemēram, Vess Andersons, jauniešu mīlulis, un viņa īsfilma “Brīnišķīgais stāsts par Henriju Šugeru” (“The Wonderful Story of Henry Sugar”) u. c., ko producējis “Netflix”, ir pirmais piemērs, kas nāk prātā. Vai Bredlija Kūpera filma “Maestro” un nedaudz senāks piemērs – Alfonso Kuarona filma “Roma”. Pēc pirmizrādēm un nereti arī balvām Venēcijas festivālā šīs “Netflix” finansētās filmas ir pieejamas globālajā platformā. Taču visas platformas – gan lokālās, gan globālās – pārsvarā interesē seriāli, jo tie uzkabina mūs uz skatīšanās āķa. Seriālu veidošana platformu laikā ir sasniegusi rafinētu meistarību un kļuvusi par prestižu formātu.

Tavi pēdējo gadu seriāli, kurus skatoties naktis negulēji?

To ir gana daudz. Piemēram, 2024. gada “The New Look”, “Apple TV+” platformas piedāvājums. Ļoti viduvējs seriāls, bet stāsts ir interesants un aktieri – izcili. Tas ir stāsts par Francijas modes ikonām Koko Šaneli un Kristiānu Dioru un abu šo cilvēku piedzīvoto nacistu okupācijas laikā. Diors pārstāv franču tautas mugurkaulu, pretošanos okupācijai, viņam ir māsa, kas tiek ieslodzīta koncentrācijas nometnē, tas ir ļoti dramatisks, mazzināms stāsts. Otra sižeta līnija vēstī par Koko Šaneli, kuru spēlē Žiljeta Binoša, šī ir viena no viņas pēdējā laika izcilākajām lomām. Tāda uz izdzīvošanu un kolaboracionismu vērsta vellata, ka es laikam nekad nepirkšu “Chanel” smaržas! (Smejas.) Binoša ir vienkārši neprātīgi spēcīga šajā lomā, viņa iznes visu seriālu. Jāpiemin, ka arī Merila Strīpa, kura tikko Kannu festivālā saņēma balvu par mūža ieguldījumu, atzinās seriālu skatīšanās vājībā. Balvu Strīpai pasniedza Binoša, turklāt darīja to ļoti emocionāli un raudot. Pat dižā Merila Strīpa šķita apjukusi… Mēģinot savākt situāciju, kad visi uz skatuves šņukst, viņa teica: “Žiljeta, es tikko skatījos seriālu, kur tu spēlēji Koko Šaneli, un es arī raudāju…”

Kas vēl?

Lielisks seriāls ir “Vecie kleperi” (“Old Horses”) par nodzītiem, no dienesta izmestiem britu spiegiem, kuriem ir tāds paslepens kantoris; viņus parasti nolīgst ēnainiem darbiem. Neparasts piegājiens spiegu trilleru žanram, galvenajā lomā ir britu klasiķis Gerijs Oldmens. Novērtēju arī savdabīgo seriālu ar Kolinu Farelu “Šugers” (“Sugar”) – tā ir stilizācija film noir garā, “Apple TV+” piedāvājums. Nebūšu oriģināla, pieminot seriālu “Succession” (“Pēctecība”), kas ir pēdējo gadu līderis profesionālo balvu skaita ziņā. Kā cilvēku, kurš pusi mūža pavadījis mediju vidē, mani aizrauj stāsti par mediju korporācijām, cilvēku raksturiem un vājībām. “Pēctecība” ir meistarīgi būvēts stāsts par mediju biznesa transformāciju. Šajā tematiskajā straumē ieguļ arī “AppleTV+” seriāls “Rīta šovs” (“Morning Show”) ar Rīzu Viterspūnu un Dženiferu Anistoni, un ir arī citi.

Zinu, ka šāgada Kannu festivāla galvenās balvas ieguvēja nav starp taviem favorītiem.

“Zelta palmas zaru” saņēma filma “Anora”. Veikla komēdija, ko veidojis amerikāņu režisors Šons Beikers. Filma būtu akceptējama kā Kannu festivāla laureāte līdz Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā. To atzīst pat krievvalodīgie kritiķi, kas patlaban dzīvo emigrācijā; arī viņi ir neizpratnē par politisko procesu ignorēšanu, ko atļaujas industrijā pazīstami cilvēki – šajā gadījumā Kannu festivāla žūrija. Jā, viņi visi, sākot jau ar priekšsēdi Grētu Gervigu, slavenās filmas “Bārbija” režisori, dzīvo Amerikā vai Eiropas vidienē, tālu, šķietami droši pasargāti no Krievijas agresijas. Un acīmredzot ļoti izolēti ir skatījušies uz šo filmu. Kannu festivāls nav tas placdarms, kur šādas filmas ir jāpušķo ar zelta zariem. Tā ir morālā anēmija – tepat Eiropā mirst cilvēki, un mēs pasmejamies par krievu oligarha dēliņa un striptīzdejotājas piedzīvojumiem Ņujorkas Braitonbīčā…

Kam tu būtu devusi galveno balvu?

Spilgtu iespaidu radīja body horror ar Demiju Mūru “Substance” (“The Substance”), amerikāņu un britu kopražojums. Franču režisore Korālija Faržē ir uztaisījusi vienu no trakākajām, indīgākajām un aizraujošākajām filmām par ķermeņa transformācijām, par cilvēka apsēstību ar anti-aging, un tas, ka viņa galvenajā lomā uzaicina Demiju Mūru, kas pati ir tāds staigājošs mākslīgā skaistuma pierādījums… Tas vien ir pārsteidzoši! Vēl jo vairāk pārsteidz arī tas, ka Mūra piekrīt šāda veida pašironijai, piekrīt strādāt uz maksimāla riska robežas – tur ir kailskati, ķermeņa transformācijas. Sižets stāsta par novecojošu aktrisi, kuru atlaiž no darba liela televīzijas studija, kurā viņa vada Džeinas Fondas tipa aerobikas programmu, un viņu sasniedz reklāma par īpašu substanci, kas ļauj atkal kļūt jaunai. Viņa nopērk šo preparātu un sāk to lietot. Tad parādās viņas dubultniece, ko spēlē cita aktrise, Endijas Makdovelas talantīgā meita Margareta Kveilija – novecojušās aktrises jaunā versija, ar ko vecā versija ir pastāvīgā saitē, viņas ir viena no otras atkarīgas. Neaizmirstama filma! Jēdzieniski perfekta un arī estētiski uztaisīta labākajās šausmu žanra tradīcijās. Panākta tāda koncentrācija, ka zāle smējās. Filma dabūja balvu par labāko scenāriju, bet būtu varējusi dabūt arī citas, augstākas balvas. Izcils bija arī franču režisora Žaka Odijāra darbs “Emīlija Peresa”. Stāsts par Meksikas narkodīleru bosu, kas grib uzsākt jaunu dzīvi, kļūt par sievieti, izdzīvot to transformāciju, un tas viss ir mūzikls. Trillera–mūzikla sintēze – tik filigrāna, tik veikla, tik pārliecinoša.

Starp citu, kāds ir tavs anti-aging?

Man nav. Es gribētu sākt jaunu, skaistu dzīvi ar anti-aging, bet līdz tam vēl neesmu nonākusi.

Daudz sēdi pie datora un nevingro?

Katru dienu noeju vismaz 10 000 soļu. Tas mani satur jēgā. Staigāju jau daudzus gadus, sāku vēl pirms kovida. Pirms tam, kad vairāk braucu ar mašīnu, jutos kā jau visi, kas daudz sēž pie datora. Laiku pa laikam dodos pie masieres.

Pie kosmetologa aizej?

Reizēm aizeju.

Izklausās, ka šajā virzienā nemaz nav vērts tevi sarunā vest.

Jā, tas nebūs par mani.

Toties tu acīmredzami piedomā, kas tev ir mugurā.

Piedomāju gan.

Varbūt vismaz atklāsi, kuri ir tavi mīļākie veikali?

Mani mīļākie apģērba gabali ir uzvalki, žaketes. Ierēdniecības statuss to arī, protams, veicina, bet tajā tiešām visērtāk jūtos. Uzvalki, kas der rumpim, ir jāatrod – man patīk “Massimo Dutti”, es ietilpstu viņu piedāvājumos. Nebūšu oriģināla, šo japāņu zīmolu tagad lieto ļoti daudzi, – “Uniqlo”. Un vēl šis tas.

Vai ir bijis kāds neprātīgi dārgs modes pirkums?

Jā, ir, bet senāk. Kad likās, ka ar tām lietām atnāks laime. Bet, kad esi nopircis vienu reizi un labāk nekļūst, ar piekto reizi sāc pārdomāt, vai tas ir tā vērts. Man ir tāda interesanta “Brioni” žakete – šis zīmols vispār neveido sieviešu kolekcijas. Tāda ļoti interesanta žakete. Un ir “Martin Margiela” žakete ar dekonstrukcijas elementiem. Nesen tepat Rīgā, vintāžas veikaliņā, atradu “YSL” žaketi. Pieņemsim, ka tas bija mans tematiskais veltījums seriālam “The New Look” un franču modes zīmoliem. (Smejas.) Man vispār nepatīk humpalu veikali. Dēls, kā jau visi jaunieši, tur regulāri kaut ko pērk, bet es netieku vaļā no domas, ka tām lietām nāk līdzi kādreizējo īpašnieku vai pat aizgājēju auriņas. Senlorāna žaketei auriņa līdzi nenāca, mums ir tāda… ķīmija. Tomēr domāju, ka, izvēloties lietas, nav jēgas ieguldīt milzīgus līdzekļus, jo lieta ir tikai lieta.

Par spīti tavam darba apjomam, atļaušos jautāt: ko tu vēl gribētu izdarīt?

Atklāti sakot, uzrakstīt vēl vienu grāmatu. Sen neesmu rakstījusi.

Tu gribētu vēl vienu darbu?!

Bet man ir sajūta, ka pēdējos gados sabirstu krikumos. Teksti ir, raksti ir, bet vienā vietā, otrā vai trešā, un pati sen esmu aizmirsusi, ko rakstīju.

Tā droši vien būtu par kino, bet varbūt vari ieskicēt tuvāk?

Neesmu daiļliteratūras rakstniece, kā saka Kolina Farela varonis detektīvs seriālā “Sugar”: visu, ko zinu par pasauli, esmu uzzinājis no kino. (Smejas.)

Grāmatas lasi?

Jā, bet filmas skatos vairāk. Es arī lasu ļoti ātri, kādas 300 lappuses divās dienās.

Tev ir draugi, kas nav saistīti ar kino?

Ir, bet sirsnīgākās sarunas jau ir ar tiem… Man ir draudzene, kura nāk no pilnīgi citas vides, bet esmu viņu saindējusi ar kino, viņa pati brauc uz Venēcijas festivālu un skatās. Es uz Venēcijas festivālu braucu retāk.

Nezināju, ka var tā vienkārši nopirkt biļeti un aizbraukt.

Venēcijā var. To var izdarīt festivāla mājaslapā internetā. Biļešu medīšana gan nedaudz atgādina mums ierasto ažiotāžu ar Jaunā Rīgas teātra biļetēm, bet nopirkt tomēr ir iespējams. Jau vairākas nedēļas pirms Venēcijas festivāla, kas parasti notiek septembra sākumā, vienkārši jāuzmana festivāla mājaslapa. Piemēram, Kannu festivāla norises ir pieejamas tikai akreditētajiem profesionāļiem, un biļetes nav nopērkamas. Festivāla laikā mazajai pilsētiņai uz galvas uzgāžas 35 000 akreditēto. Savukārt Venēcijas festivāls ir vispieejamākais no lielajiem kinofestivāliem. Protams, ir nedaudz jāpagatavojas, bet, ja plānojat braukt uz Venēciju septembra sākumā, palūkojiet biļetes un aizejiet uz kino!

Savu dēlu esi saslimdinājusi ar kino?

Nē. Viņam ir laba kino izjūta, viņš labi uztver un analizē, bet neskatās daudz. Domāju, ka mūsdienu jaunieši daudz atsauksmju saņem no vienaudžiem – tā, šī filma ir jānoskatās! Tam pat nav jābūt kam svaigam. Kāds kādam ir pateicis, ieteicis. Arī maniem Stradiņa universitātes studentiem nav viena kanāla, kur sekot ieteikumiem. Kaut kas ir redzēts, bet daudz vairāk nav. Kad jautāju: kāpēc esi redzējusi šo, bet to ne? Ā, jūs bijāt ielikusi instagramā, tāpēc nolēmu paskatīties.... Nu, ļoti patīkami, tas nozīmē, ka man kā seniorei–mikroinfluencerei jārosās pa to “Instagram”. Tās jauniešu izvēles, ko un kad skatīties, ir visai nejaušas. Atklāti sakot, tā ir milzīga problēma gan latviešu kino veidotājiem, gan Eiropas mēroga filmu izplatītājiem, kā notvert skatītāju, kā dabūt viņu uz kino, kā fokusēt uzmanību. Katrs dzīvojam savā tīklā, nejaušu ieteikumu pasaulē, un dabūt cilvēkus un fokusēt uzmanību kļūst arvien sarežģītāk.

Tu Latvijas kino esi pie naudas sadales. Vai esi jutusi, ka tevi grib izmantot, sadraudzēties?

Šis amats – Nacionālā kino centra vadītājs – ir diezgan vientulīgs, jo skaidrs, ka man nevar būt tuvu draugu no kino veidotāju vides. Ir bijuši mēģinājumi, bet acīmredzot manas reakcijas šos mēģinājumus ir nokodušas saknē. Tie tiešām ir bijuši samērā nedaudzi un nav darbojušies.

Vai drīksti teikt, kurš ir tavs mīļākais režisors Latvijā?

Nē, es vispār no tā izvairos, arī nerakstu par Latvijas kino. Dažreiz pieminu. Šis gads Latvijas kino starptautisko panākumu ziņā tiešām ir ļoti veiksmīgs – gadu sākām ar Berlīnes kinofestivālu un Dāvja Sīmaņa “Marijas klusumu”, vienīgo no Baltijas valstīm atlasīto filmu Berlīnes oficiālajā skatē. Un tagad Kannas ar Ginta Zilbaloža animācijas filmas “Straume” fenomenālajiem panākumiem…

Tev arī patika?

Protams! Esmu to redzējusi vairākas reizes. Varu nocitēt Giljermo del Toro, kurš teica: tā nav tikai animācija, tas ir kas vairāk. Šī filma ļauj izjust kaut kādu transcendentālu rituālu, absolūti unikālu pieredzi. Kannu stāvovāciju laikā cilvēki bija noraudājušies – pieauguši cilvēki raud, bet ne ciešanu dēļ, aiz attīrīšanās! Tam var vēl meklēt teorijas, bet viens ir hiperreālā vizualitāte, kas ieved pilnīgi citā, pārpasaulīgi skaistā un tīrā pasaulē, un tev liekas, ka skaties nevis animāciju, bet… realitāti, hiperrealitāti. Otrs ir brīnišķīga mūzika, Zilbalodis un Rihards Zaļupe kopā rakstījuši. Vārdu sakot, tur ir tāds pārpasaulīgs gaišums un tīrums, iespēja identificēties ar galveno varoni kaķi, kurš arī uzanimēts tā, ka liekas – tas esmu es, es esmu tas kaķis! Nav dialogu, ir tikai brīnišķīga mūzika, “ņau!” un “vau!”, vienīgi dzīvnieku skaņas. Tas viss ir ļoti pacilājoši, un Kannās animāciju rāda ļoti reti, tas ir izņēmumu izņēmums. Lai pieauguši cilvēki skatītos filmu par kaķīti un viņa draugiem un gaiši raudātu…

Turklāt tie visi ir akreditēti, kino rūdīti cilvēki.

Rūdīti, jā, kas dienā var atļauties paskatīties četras vai piecas filmas kādas 15 minūtes un aiziet, ja neuzrunā. Tā ka visu cieņu autoram Gintam Zilbalodim un filmas producentam Matīsam Kažam! Tas ir arī ļoti sarežģīts projekts producēšanas ziņā, lielbudžeta filma, kurā ir Latvijas, Francijas un Beļģijas finansējums. Pamatīga kopprodukcija, kurai ir liels potenciāls tikt tur, kur neviena latviešu filma nav tikusi. Es domāju arī lielās balvas Amerikā.

Vai ir kādi latvieši, kurus tu sauktu par pasaules līmeņa aktieriem?

Man liekas, ka ne. Nav tā, ka mums nav labu vai izcilu aktieru, bet iemesls jāmeklē mūsu nelielajos mērogos – gan kinoindustrijas, gan valsts. Lai varētu izlauzties starptautiski, ir jābūt ne tikai talantam, bet arī izcilai valodu prasmei. Angļu valodai ir jābūt kā dzimtajai, ir jāmācās skolās Lielbritānijā vai Amerikā un tad jāmēģina iekļūt tajā vidē. Tas ir sarežģīti.

Pati esi redzama kādā filmā?

Ļoti mazā epizodē. Sēžu pie galda mājā uz Kaltenes mola filmā “Seržanta Lapiņa atgriešanās”. Mums ar Dāvi Sīmani bija mazas lomiņas filmā “Melnais samts”, bet gala versijā tikām izgriezti.

Ko tu domā par cilvēkiem, kurus neinteresē kino?

Es mazliet brīnos par viņiem, jo nesaprotu, kā viņi dzīvo. (Smejas.) Droši vien brīnišķīgi, viņi iepazīst dzīvi bez kino filtra, iespējams, viņiem pati dzīve ir kā filma, bet es īsti nesaprotu. Tāpēc labākās un draudzīgākās attiecības man ir ar cilvēkiem, kas kino izjūt un pārzina.

Es Naumani pazinu tikai “Labdien!” līmenī, bet arī man viņa pietrūkst, turklāt vēl joprojām. Viņa vieta ir tukša. Kā ir tev?

Protams, pietrūkst. Ir pagājuši desmit gadi, liekas – ko nu vairs? Bet pietrūkst. Daudzus gadus strādājām kopā, es biju arī redaktore “Dienas” pielikumam “Izklaide”, kur bija viņa recenzijas. Un tad bija arī tā, ka es dzinos pakaļ rakstiņiem, biju nikna par to, ka viņš visu nodod pēdējā brīdī, vai par to, ka teksts ir divas reizes garāks nekā tam atvēlētā vieta. Ravēju pa vārdam ārā, viņš kādreiz pamanīja un kliedza, dažreiz arī nepamanīja – tad bija labi. Mums bija ikdienas darba dinamika, kašķi par avīzi un izdošanas ritmu, nodošanas datumiem. Protams, arī garās telefona sarunas… Ja paskatos savā iepriekšējā telefonā, garākās sarunas ir bijušas ar cilvēkiem, kuri jau ir aizgājuši. Naumanis bija arī elegants intrigu vijējs, viņam patika dzīvot, ņemties, taisīt drāmas. Patika zināt to, ko citi nezina.

Izklausās, ka viņš bija tev pretēja personība.

Agrā jaunībā viņš man bija elks. Tas, ka gribu studēt kino, jau sen bija skaidrs, bet Naumanis bija atbraucis no Maskavas, jau izstudējis teātra kritiku, viņš bija jauns un skaists kritiķis Latvijas Televīzijas sižetos, un man likās, ka šī ir tā gara virsotne, kam man vajag tuvoties.

Vai par tavu dzīvi varētu uzņemt filmu? Un kāds būtu tās žanrs?

Droši vien par jebkuru dzīvi var uzņemt filmu. Bet ne par visām dzīvēm filmas ir jāuzņem. Zinu, ka skolās, arī tajā pašā Kultūras akadēmijā, ir uzstādījums, ka jātaisa filmas par to, kas pašam ir zināms. Pamatā zināt savu dzīvi, tad materiālu meklējiet tajā! Bet ne vienmēr orientācija uz sevi, tik svarīgo un tik nelaimīgo, ir tā auglīgākā.

Drāmas tavā dzīvē ir bijušas?

Protams, ir. Traģēdijas, drāmas, viss.

Un tagad?

Tagad es strādāju, domāju, ka vairāk nekā jebkad iepriekš…

Ja tev piedāvātu uzrakstīt to grāmatu vai ļoti iemīlēties, ko tu izvēlētos?

Tas otrais… Domāju, ka vairs neesmu spējīga uz šādu žanru. Es tad labāk to grāmatu.

Vai pasaulē ir kāds režisors, kura filmas tu ļoti gaidi?

Viena tāda nav, bet es noteikti varētu noskatīties visu, ko uzņēmis Pedro Almodovars, spāņu ģēnijs. Man patīk arī Paolo Sorrentīno filmas, viņa jaunākā “Partenope” (“Parthenope”) arī bija Kannu konkursā. Šī nav viņa veiksmīgākā, taču ļoti skaista filma un būs arī Latvijā. Daudzas no šīm filmām būs.

Kurš ir tavs mīļākais aktieris?

Hamfrijs Bogarts, sen miris. Man liekas, ka viņš ir brīnišķīgs. Visi mani mīļākie aktieri ir miruši. Kerijs Grants. Gregorijs Peks. Viņiem ir tie elegantie uzvalki… (Smejas.)

Un sievietes?

Tās arī būs mirušās. Man tiešām ļoti patīk amerikāņu 40.–50. gadu filmas un aktieri. Bārbara Stenvika ir pilnīgi ģeniāla, Beta Deivisa, Ketrina Hepbērna...

Kas tajās filmās ir tāds, kā vairs nav?

Roku darbs. Ļoti augsta profesionalitāte, klasiska dramaturģija, izcili aktieri.

Es eju uz filmām, kur zālē parasti sēž kādi desmit cilvēki. Kā vispār izdzīvo kinoteātri?

Kinoteātriem ir grūti.

Bērnu kino glābj?

Jā. Filmas ģimenes auditorijai Latvijā un pasaulē vienmēr ir bijušas ļoti veiksmīgas, jo tu aizved bērnu, otru bērnu, sevi, varbūt dzīvesbiedru. Jūs uzreiz nopērkat daudzas biļetes. Tāpēc es ļoti cerīgi skatos uz Zilbaloža filmu “Straume”, kas ir interesanta lielam, mazam, jaunam, vecam. Tai ir pilnīgi universāla auditorija, to var rādīt jebkur.

Vai tā ir labākā animācijas filma, ko esi redzējusi savā mūžā?

Tā ir izcila animācija. Nevaru tikt no tās filmas vaļā, pirmizrāde bija pirms nedēļas, vēl joprojām acu priekšā šīs filmas fragmenti. Kannās to redzēju otrreiz. Nacionālais kino centrs ir šīs filmas finansiālais atbalstītājs, mēs daudz par to zinājām jau tapšanas periodā.

Kādas ir tavas attiecības ar teātri?

Labas. Diezgan kārtīgi eju, vienu brīdi regulāri braucu uz Liepājas teātri.

Kāpēc uz Liepāju?

Man patika šis teātris, tur bija īpaša enerģija, ļoti labas izrādes, plus man patīk Liepāja. Regulāri eju uz Jauno Rīgas teātri, diezgan regulāri uz Dailes, retāk uz Nacionālo. Protams, arī Valmieras teātris, bet tur retāk nokļūstu. Teātru dinamiku ir interesanti vērot, tā ir pamatīga industrija, viņi nemitīgi ražo izrādes. Ir interesanti vērot arī to, kā attīstās teātru identitātes – vienam ir uzrāviens, otrs aiziet krīzē, trešais ir pavisam apjucis. Dailes teātris pēdējā laikā ir bijis interesants arī no kino un teātra valodu apvienošanas aspekta. Tam, kā “Meistarā un Margaritā” saplūst dzīvā filmēšana ar lugas tekstu, var veltīt zinātniski pētnieciskos darbus.

Tomēr vēlreiz mēģināšu iet tavas personiskās dzīves virzienā. Tev ir hobiji?

Laikam jau īsti nav; ja ir, tad kino ietvaros.

Ir par to žēl?

Nē. Protams, esmu mēģinājusi zāli pļaut, kaut kādu ziedu zemē iebakstīt… Laikabiedriem ir kopti īpašumi, kas tiek atrādīti visādos medijos, bet man tas vienmēr ir bijis ar tādu saspringumu un mokām, ka beidzot esmu pieņēmusi lēmumu to nedarīt. Labi, zāli es nopļaušu, citādi nokodīs ērces, bet neko vairāk. Man tam nav ne laika, ne spēka.

Esi kādreiz izjutusi izsīkumu?

Jā. It īpaši ziemas kopš kara sākuma bijušas depresīvas, smagas, aukstas un garas… Laiku pa laikam nolemju, ka man sevi ir jārestartē, bet līdz tam vēl neesmu nonākusi.

Tev kāds ir teicis, ka esi līdzīga Binošai?

Nē, bet kādreiz man ir teikuši, ka esmu līdzīga Demijai Mūrai. Jaunībā pat saņēmu mikseri kā balvu kaut kādā dīvainā līdzinieku konkursā. Taču tagad viņa ir daudz labākā formā, un mikseri man neviens vairs nedos. (Smejas.) Demijai Mūrai ir 60, Žiljetai Binošai arī…

Tev ir 57?

Domāju, ka vairs nav nepieciešams par šo faktu satraukties.

Kura no mūsdienu aktrisēm tev liekas īsta dīva? Tāda, uz kuru var skatīties un apbrīnot?

Izabella Ipēra, kurai ir 71 un kura strādā nonstopā un filmējas, nezinu, cik filmās paralēli. Viņa ir ideālā radošā formā, ideālā vizuālā formā. Apbrīnojama aktrise. Un Binoša arī, visu cieņu. Starp citu, viņa tagad ir kļuvusi par Eiropas Kino akadēmijas prezidenti. Tā kā esmu Eiropas Kino akadēmijas biedre, man tagad ir darba attiecības ar Binošu.

Vai tev netraucē jauno laiku politkorektums kino? Katrā filmā noteikti jābūt homoseksuālim un pa pārstāvim no visām citām grupiņām.

Man traucē, ja redzu, ka visas kategorijas tiek atķeksētas tikai tāpēc, ka tā vajadzētu būt. Bet, ja tas ir dramaturģiski un aktieriski nomotivēts, kāpēc ne? Tādi klišejiski un nevarīgi piemēri nav nemaz tik bieži.

Ko tu mainītu savā raksturā, no kā labprāt tiktu vaļā?

Vai tādā vecumā no kaut kā var tikt vaļā? Hmm… Varbūt varētu būt iecietīgāka, bet esmu ietrenējusies, esmu kļuvusi tolerantāka, mazāk kategoriska. Tomēr man liekas, ka cilvēks jau būtiski nemainās. Man kādreiz bija ārkārtīgas bailes no publiskas runāšanas, pat panikas lēkmes bija, bet tagad man ir gluži vienalga – varu runāt 10 vai 400 cilvēkiem. Tas viss gan ir nācis, pateicoties nemitīgiem treniņiem. Esmu izteikti intraverts cilvēks, man tāda burzīga socializācija un tērzēšana ne par ko joprojām nenākas vienkārši. Varbūt reiz vieglāk pieņemšu arī to.

Kuru filmu tu tagad gaidi?

Nav tādas. Filmu ir tik daudz, un nav tā, ka esmu uz kaut ko šausmīgi sacerējusies.

Vai visas filmas, ko iesāc skatīties, tu noskaties vai arī reizēm ej ārā?

Tagad Kannās no divām izgāju. Cenšos noskatīties, bet, ņemot vērā, ka tagad filmu garumi ir ļoti iespaidīgi… Arī tā pati Kannu uzvarētājfilma “Anora” bija divas stundas 20 minūtes, kas arī ir daudz par daudz, daudz par lieku. Varētu pusstundu nogriezt nost.

Cilvēkiem intervijās patīk teikt: es jau esmu tāds vienkāršs cilvēks. Man ir sajūta, ka tu par sevi negribētu šādi teikt.

Neviens cilvēks nav vienkāršs. Esmu atradusi savu izdzīvošanas stratēģiju, kino man dod sava veida enerģiju, izpratni par pasauli, bez tā es nespētu funkcionēt. Arī emocionālās un intelektuālās pieredzes kino nodrošina ļoti lielā mērā. Protams, ja tu spēj komplektēt un atlasīt, ko skaties.

Vai tu mēdz raudāt un skaļi smieties, skatoties kino?

Jā.

Tajā pašā “Straumē”?

Jā, man bija tāda asariņa. Skaļi smieties? Man liekas, ka smējos Demijas Mūras “Substancē”, kad viņa bija zaudējusi pēdējās dailes paliekas un šķaidījās ar asinīm, tas bija tik smieklīgi un absurdi – ar tādām dekoratīvi mākslīgām asinīm. Jā, es spēju.