Piedzīvojums pie kaimiņiem. Idejas, ko šovasar vērts izbaudīt Lietuvā un Igaunijā. 2. sērija

Šis ir turpinājums. Raksta 1. sēriju skaties šeit

Piedzīvojumi “kaku” mežā

Iesaka Aija Strazdiņa, režisore un producente

Kad gribas uz Jūrmalu, bet tā ir pārāk tuvu un nav kāres sauļojoties ar katru otro sveicināties, nākamā labākā piejūras opcija Baltijas valstīs, manuprāt, ir Klaipēda. Pa ceļam, ja gribas publicitāti, var pašīferēt pa Palangas pludmali un padrūzmēties uz slavenā mola, bet, ja tomēr ir vēlme pēc kā mīlīgāka, Klaipēda būs trāpīgāks galamērķis – it īpaši darbdienās. Ko tālāk? Ja mājsaimniecībā ir sīkaliņas, kas paķērušās līdzi, nāksies norīt latvieša skaudību, ka mums, redz, nav neviena, bet leišiem, kā smejies, pat vairāki, un iet skatīties uz delfīniem, kas, starp citu, nav nemaz tik nogurdinoši, ja netiek darīts “pīķa stundās” vai brīvdienās.

Tomēr mani bērni joprojām daudz labāk atceras netālo kaku mežu, kas ir riktīgi amizanta vieta asu izjūtu kārotājiem. Uz to un Kuršu kāpu aizceļosiet ar mīlīgu prāmīti mazliet vairāk nekā pusotrā minūtē. Tad, lūk, Kuršu kāpu apsēduši kormorāni jeb jūras ērgļi, kas ir cienījama un aizsargājama, bet, jāatzīst, arī visai kakātspējīga putnu šķirne. Silti un mitri iesaku Googlē uzmeklēt turpat netālu no ostas esošo kormorānu mežu, kas drīzāk atgādina ekoloģisku katastrofu, jo saudzējamā suga nelielā teritorijā ir (piedošanu!) nesaudzīgi nokakājusi kokus un zemi līdz pelnu pelēkai krāsai. Pirmā sajūta, kas mežā pārņem, ir vēlme aizspiest degunu. Otrā – it kā kāds būtu jūsu redzei samazinājis saturāciju jeb krāsu košumu. Un trešo jeb krosa talantu iespējams izbaudīt, ieejot meža vidū un, piemēram, sasitot plaukstas (lai piedod ornitologi, kuriem šāds piedāvājums nešķiet humāns). Pēc tam (pirms peldes jūrā) varēsiet mērīties, kurš no jums ir vairāk nod*^&...

Pēc peldes aizbrauciet līdz Kuršu kāpas otram galam, noteikti piestājot visās superromantiskajās ceļmalas kafetērijās, izbaudiet Ziemeļeiropas skaistāko pludmali piedienīgā apģērbā vai nūdisma režīmā un nakti pavadiet kādā ostas mājiņā, piemājas viesnīciņā, kaut vai pludmalē uz matrača zem zilas debess, ja odi nekož.

Ja gribas uz laukiem, bet ne pārāk, uz ārzemēm – bet ne tālu, lai mīlīgi – bet ne ļoti dārgi un smukas bildes, šis ir labs plāns.

P.S. Kaku mežs ir episks. Visiem šmuļiem iesaku!

Fotogrāfija, māksla un atvērta domāšana

Iesaka Santa Kola, mūziķu menedžere

Vieta, kuru es vienmēr apmeklēju, esot Tallinā, – starptautiskais fotogrāfijas muzejs Fotografiska Tallin. Muzejs tiek pozicionēts kā vieta, kurā satiekas fotogrāfija, māksla un atvērta domāšana, un es šim formulējumam pilnībā piekrītu. Vairākos muzeja stāvos ir  izvietoti dažādu pasaulē atzītu fotogrāfu darbi, kuri ne tikai ļauj atklāt  jaunu skatījumu uz mums ierastām lietām vai ielūkoties jaunā, mums nezināmā pasaulē, bet reizēm arī šokē. Tā, piemēram, viena no izstādēm, kuru apmeklēju pirms vairākiem gadiem, bet vēl ilgi pēc tam nevarēju aizmirst, – brazīliešu fotogrāfa Sebastiao Salgado darbu izstāde, kurā viņš  dokumentējis Serra Pelada (Brazīlija) zelta raktuvēs notiekošo, kur raktuvēs strādājošie saskārās ar necilvēcīgiem darba apstākļiem, lai nodrošinātu iztiku savām ģimenēm. 

Pagājušajā gadā muzeju Fotografiska Tallin apmeklēju divas reizes, mani visvairāk iespaidoja Miles Aldridge’s izstāde, kuru sanāca redzēt abas reizes. Pretēji iepriekš redzētajiem Sebastiao Salgado darbiem tā ir krāsaina un koša, bet simbolizē luksusa dzīvesveida samākslotību jeb feikumu.

Izstāde, kuru plānoju apmeklēt šogad, – Peter Lindberg Lightness of Being – viens no ietekmīgākajiem pasaules fotogrāfiem daudzu gadu desmitu garumā ir fotografējis pasaulē slavenus cilvēkus, tajā skaitā tolaik vēl uzlecošās supermodeles: Sindiju Kraufordi, Naomi Kempbelu un citas.

Fotografiska Tallin ir iespējams pavadīt visu dienu – pirms vai pēc izstāžu apmeklēšanas man patīk uzkavēties foto mākslas centra esošajās kafejnīcās, turklāt vasarās darbojas arī āra terase, kur noskaņai atbilstošu mūziku spēlē DJ. Kā papildu bonuss šim mākslas un emociju piedzīvojumam – muzejs atrodas Telliskivi radošajā kvartālā, kas ir mājvieta daudziem restorāniem, bāriem un radošajām telpām, kur var sastapt daudzus un dažādus māksliniekus un radošus cilvēkus. Vakaros kvartāls pārvēršas par ballīšu vietu.

Foto: @fotografiska.tallin

Viļņa ir viļņaina, Viļņa ir zvanaina un līksmaina

Iesaka Una Rozenbauma, režisore, scenāriste un publiciste

Viļņā var nonākt pēc četru stundu smieklīga brauciena autobusā, smieklīgumu nosaka filmu izvēlē pieejamais vecais Džeimss Bonds, kurā sievietes ir neticami daiļi objekti, vīrieši – skarbi un bez emocijām un ļaunie ir tik ļoti ļauni, ka jākrīt gar zemi no smiekliem.

Viļņa mums sākas ar Baleboste, tas ir mazs “košera stila ēdiena” pagrabiņš, kas piespiedies pie tirgus ēkas, pa ceļam uz mūsu klosteri no autoostas. “Baleboste” ir ebreju vārds, kas nozīmē “laba saimniece”, vieta pieder mazai, jaukai ebreju kundzei, kura ne vien pati gatavo, bet vada arī paraugdemonstrējumus ebreju ēdienu gatavošanai. Viņa nebaidās dalīties zināšanās, jo “visiem taču pietiks”!  Tur ir skaisti, tur ir gardi, tur ir bildes, no kurām skatās ebreju melnbaltās acis zelta rāmjos. Tur patiešām ir tāda sajūta kā pie vecmāmiņas, kas padzirdīs un pabaros. Mums vecmāmiņu sen vairs nav, tāpēc mēs ēdam tikai tur. Līdz pirmdienai, kad mūsu jaunajai vecmāmiņai un saimniecei ir brīvs, un tad mēs dodamies uz Saigonu, kurā ir lielisks vjetnamiešu ēdiens, interjers kā seriālā no 90-tajiem un darbinieki, kas ir pārsteigti par katru jaunu apmeklētāju. Ēdiens ir nemainīgi lielisks, un darbinieki – nemainīgi pārsteigti.

Viļņas mazajā teātrī izcili noskatījāmies Tēvoci Vaņu. To mums austiņās tulkoja tulks, kas visu darīja izcili, tomēr nezināja, kā izslēgt mikrofonu, – tā ka, ja nu viņam kas likās smieklīgi – kas viņam likās daudz –, tad visa tulkojamā skatītāju grupa smējās līdzi.

Tā kā mēs bijām Viļņā pie visa arī Pūpolu svētdienā, palikt klostera ēkā Domus Maria bija vienīgais jēdzīgais variants. Neskatoties pat uz to, ka tas arī bija vislētākais variants. Principā mēs gulējām baznīcas pagalmā, kura laipni mūs iezvanīja katrā stundā. Svētdienā, iznākot ārā, laukumu bija apstājuši cilvēki ar elegantām slotām, kuras sauc verbas. Saprotu, ka tās izmanto tāpat kā mūsu pūpolus, tikai pēc tam tās uzreiz nodod muzejā, jo kurš gan mājās tur tādu skaistumu?

Vecpilsētā ir ļoti mīlīgs “jau iepriekš mīlētu” grāmatu veikaliņš Mint Vinetu. Tajā var dabūt kafiju, lasīt, strādāt un laipnais saimnieks pats piedāvā nosūtīt pārdošanā esošās pastkartes, jo tas esot sarežģīti. Tur pieejami arī auduma maisiņi, kuros savas jauniemīlētās grāmatas aizstiept prom. Es izvēlējos tādu ar When I think about books I touch myshelf.

Uz pastu es tomēr gāju pati, jo biju aizmirsusi izsūtīt pastkartes no Parīzes, tāpēc nevarēju paļauties uz kādu citu, kas varētu tās aizmirst izsūtīt no Viļņas. Tāpēc mani draugi saņēma pastkartes no Parīzes un Viļņas vienlaicīgi. Izstāvēju garu rindu pastā, kurā bija slīpa saule, klusējoši lietuvieši un viens hiperaktīvs Tuvo Austrumu vīrietis, kurš uzrakstīja kādas 5 kartiņas savai mātei, uzdodot miljons jautājumu ignorantajiem lietuviešiem. Tie atbildēja ar galvas mājieniem un norādēm ar deguniem.

Pa ceļam Humanā tiku pie jauniem ceļojuma lakatiņiem, un prom mēs bijām.

Foto: @mint_vinetu
@beleboste.vilnius

Gluži kā romānā

Iesaka Markus Riva, mūziķis, raidījumu vadītājs

Es no savas pieredzes iesaku Kuršu kāpas un Nidas apmeklējumu, jo īpaši gada siltajos mēnešos. Brauciens uz Klaipēdu un tālāk uz Nidu ir īsts piedzīvojums. Ja Nidā nav būts un ir lasīts Alberta Bela romāns Cilvēki laivās, tad diezgan episki ir tur nokļūt un to visu ieraudzīt savām acīm. Skaisti namiņi, plašas pludmales, mīlīgi restorāni un dabas plašums būs ievērības cienīgi gan saulainās, gan arī vējainās un lietainās dienās.

GARDUMELIS – kafejnīca, kur no rīta iet brokastīs pēc labas kafijas un svaigām bulciņām, interjers nav nekāds fancy, bet savā veidā arī tam ir savs šarms.

Adrese: Pamario g. 3, Nida.