Mākslas kolekcionārs Jānis Zuzāns: "Man patīk radīt spriedzes situācijas"

Apsveicu ar skaisto grāmatu Kuzņecova porcelāns! Kādas jums pašam emocijas, to turot rokās?

Ļoti saviļņojošas. Jo tā ir pirmā Zuzeum izdotā grāmata. Un vēl par tik skaistu tēmu kā ar Latviju saistīts porcelāns. Tā nav mūsu pirmā grāmata, jo jau ilgstoši sadarbojamies ar apgādu Neputns un kopā esam izdevuši ļoti daudz grāmatu: par Ausekli Baušķenieku, Ģedertu Eliasu, Džemmu Skulmi, Ugu Skulmi… Pat grūti visas uzskaitīt. Grāmatu izdošanā mums ir jau daudzu gadu pieredze.

Šo konkrēto gan esam izdevuši tikai un vienīgi paši – Zuzeum. Pie tās strādājusi cita komanda, tās ir bijušas ilgstošas pārrunas, strīdi, diskusijas, kamēr nonācām līdz rezultātam. Tāpēc... jā, ir saviļņojums.

Ko jūs pats gribējāt šajā grāmatā ietvert un parādīt?

Vēlējos, lai grāmata ir vispusīga un stāstītu par visu Kuzņecovu fabriku vēsturi no to pirmsākumiem līdz pastāvēšanas beigām. Gribējās parādīt šo porcelāna rūpnīcu sarežģīto vēsturi, jo tā jau nav tikai viena rūpnīca – to ir trīspadsmit. Divi brālēni Matvejs un Ivans Kuzņecovi bija katrs sava uzņēmuma vadītāji un pārraudzīja viens desmit, otrs trīs porcelāna fabrikas. Pēc revolūcijas visas tika nacionalizētas, palika viena – tā, kas Latvijā. Tā veiksmīgi strādāja līdz 1940. gadam, pēc tam pārtopot par Rīgas Keramikas fabriku un vēlāk kļūstot par Rīgas Porcelāna rūpnīcas sastāvdaļu. Līdz, saskārusies ar finansiālām grūtībām, pārtrauca darboties pāris gadu pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Jūsu pirmais Kuzņecova rūpnīcas priekšmets bija Romana Sutas šķīvis Kāzas. Ar to arī sākāt kolekcionēt?

Nē, līdz ar šo darbu radās interese par mākslas porcelānu. Izpratne, ka arī porcelāns var būt māksla. Sāku vērot Baltaru, meklēt un iegādāties pirmos priekšmetus. Es maz zināju par porcelānu. Ar laiku noskaidroju, ka bijis ne tikai Baltars, bet arī Ripors, Jessen… Sākumā tā bija tieši mākslas porcelāna kolekcionēšana. Lēnu garu tas pārņēma, un mani sāka interesēt arī porcelāna sadzīves priekšmeti, kurus lietojam ikdienā: vāzes, šķīvji un tasītes.

Bija reiz mājās ļoti daudz ziedu. Visas puķes saliktas, tikai tādas ļoti garas lilijas palikušas. Mana dzīvesbiedre Ilze skatās uz vāzēm manā kabinetā, bet es saku: “Tās nav puķēm.” Hm, vāze un nav puķēm? Mums ir tādas vāzes, kas tomēr ir sargājamas. Tostarp arī no diviem kaķiem. Ir priekšmeti, ko lietojam, bet ļoti saudzīgi, sargājot. Un ir tasītes, kas tiek liktas lietā ikdienā – tās man ir pat kādas divdesmit, pēc noskaņojuma izvēlos. Kad saplīst, ir bēda, bet jāatceras, ka trauki plīst uz laimi. Ja iegūstu savā īpašumā divas vienādas tasītes, viena nonāk krājumā, bet otra – mājās uz galda.

Man nav tāda viena mīļākā priekšmeta porcelāna kolekcijā. Bet ir ļoti interesantas preses balvas – mums kolekcijā tādas ir trīs. Viena veltīta visu laikrakstu galvenajiem redaktoriem, otra karnevālam, bet trešā – kobaltzila ar tautumeitu – veidota tieši kā preses balva.

Pats tās lietas arī meklējāt?

Sākumā es vienkārši apzvanīju antikvariātu īpašniekus – Latvijā pazīstu gandrīz visus. Viņi man paši zvana, kad ko piemērotu atrod. Tagad viss ir vienkārši – telefonā atsūta bildi, un uzreiz skaidrs, vai tas uzrunā vai ne. Interesanti, ka vienmēr atrodas kas neredzēts. Tā arī nav pienācis brīdis, kad viss jau būtu ieraudzīts.

Bet tā Latvijas porcelāna vēsture ir ārkārtīgi interesanta. Te tika radīti izcili mākslas priekšmeti, īpaši mazās formas skulptūras, par ko grāmata labi pastāsta.

Jums ir plašākā porcelāna kolekcija Latvijā?

Ņemot vērā arī sadzīves priekšmetus, privātā kolekcija Latvijā mums noteikti ir vislielākā. Ja rēķina pēc mākslas porcelāna, domāju, Pjotram Avenam varētu būt lielāka. Bet es noteikti esmu stabilā otrajā vietā. Domāju, ļoti liela porcelāna kolekcija ir arī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam.

Starp citu, kā pats uzskatāt, ar kādu mākslas priekšmetu jūs kļuvāt par kolekcionāru?

Tam ir daudz vārdu: krājējs, vācējs, kolekcionārs… Atkarībā no tā, kādu noskaņu grib radīt. Ļoti skaistu un vērtīgu kolekciju var veidot arī desmit priekšmeti. Ja jums mājās ir desmit izcili Baltara vai Kuzņecova šķīvji, tā jau ir brīnišķīga kolekcija, par jums zinātu visi citi interesenti un gribētu iegūt kādu jūsu kolekcijas eksemplāru.

Tas nav vienas dienas jautājums. Lēnu garu. Esmu sapratis, ka kolekcionārs vai krājējs esi tad, kad tev pie sienas vairs nav vietas, bet turpini pirkt. Skaidrs, ka funkcionalitāte ir beigusies, tev vienkārši gribas šo lietu savā īpašumā.

Jums ir vēl kāda īpaša kolekcija, par ko mēs pat nenojaušam?

Man ir ikonu kolekcija. Nu, un dažādas mākslas kolekcijas.

Šajā brīdī man ir vairākas aizraušanās. Esmu iegādājies lauku īpašumu, un gribam kopā ar Ilzi tajā izvietot apmēram 20 ārtelpas mākslas objektus. Sākam pildīt šo plānu, patlaban eksponēti seši mākslas darbi. Mums tur ir gan pļavas, gan meži, līdz tiem divdesmit objektiem gribētos tikt.

Runājot par kolekcionēšanu, patlaban mani līdzās Latvijas mākslas procesiem ļoti interesē starptautiskās laikmetīgās mākslas aktualitātes, lai pilnībā saredzētu mūsdienu spektru. Sekojot līdzi gan Eiropas, gan Amerikas mesēm un izstādēm, lielajiem notikumiem, rodas izpratne par šodienas mākslas strāvojumiem kā kopumu. Un tad rodas vēlme kaut ko no tā arī iegādāties. Ļoti plašs lauks, grūti apgūstams, bet cenšamies uztaustīt tādus jaunus, perspektīvus māksliniekus, kuru radītā māksla ir ļoti interesanta, bet nopērkama vēl par saprātīgu cenu.

Jūsu paša lielākie atklājumi?

Vojteks Kovarīks. Ketlīna Bredlija. Anna Smita.

Un reģions, kur, jūsuprāt, notiek visaktīvākie mākslas procesi?

Domāju, ka ASV. Tur tirgus ir ļoti plašs, turīgs, cilvēki nebaidās investēt naudu mākslā. Tas ir labā nozīmē tirgus. Bet arī no radošā skatpunkta ļoti brīvs, nesaistīts, lielā mērā... arī bezcenzūras. Pēdējais aspekts mākslai ir ļoti nozīmīgs. Jo māksliniekam ir jādod brīvība izteikt savu viedokli, provocēt, raisīt diskusiju, uzkurināt emocijas. Ja tas izdodas, māksla savu funkciju ir veikusi.

Cik brīvi jūs pats mākslas pasaulē jūtaties? Mēdz kādreiz būt sajūta, ka neesat gana kompetents, lai izteiktos?

Pilnībā paļaujos uz saviem sensoriem: redzi, dzirdi, tausti, ožu. Tie man ir vissvarīgākie. Iespējams, tālab konceptuālā māksla, kur darba ideja izklāstīta uz lapiņas pie sienas līdzās mākslas darbam, ne vienmēr uzrunā. Svarīgākais man personīgi ir, ka acis pieķeras un emocijas uzbango.

Man ir tāds labs draugs Mihails Ovčarenko, mākslas zinātnieks, mākslas dīleris. Mums ļoti sakrīt viedokļi. Esam, kā saka, uz viena viļņa. Ar viņu man ir tās interesantākās sarunas. Ja esmu izstādē, kur ir arī pats mākslinieks, iepazīstos, runājos. Bet, nu, manas komunikācijas spējas nav ne tuvu tik lielas kā, piemēram, Ilzei. Viņa varētu pat ar akmeni iepazīties!

Labākie un dārgākie jūsu kolekcijas eksemplāri?

Nepatīk mākslu no tāda aspekta mērīt. Mēs jau taisījām izstādi, kur joka pēc mums bija dārgākās gleznas, lielākās gleznas, ūdeņainākie darbi…

Patiesībā man visdārgākie darbi ir tie, kurus rada mazbērni un pēc tam man uzdāvina. Meita uzdāvināja grāmatu – 60 lietas, kas viņai saistās ar tēti, tas ir, ar mani. Lūk, tas ir vērtīgi.

Grāmatā Kuzņecova porcelāns rakstīts, ka tā ir tikai pirmā Zuzānu kolekcijas sērijas grāmata. Par ko būs nākamās?

Vēl domājam. Skaidrs ir tas, ka mēs strādāsim ar savu kolekciju. Viena ideja ir radīt grāmatu par porcelāna darbnīcām/fabrikām, kur visas tās (Jessen, Ripors, Burtnieks) būtu apvienotas vienkopus. Bet tie varētu būt arī citi virzieni – gan par Rīgas mākslinieku grupu caur mūsu kolekcijas darbu prizmu, gan par ikonām (mums patlaban ir ap 200 vienību liela ikonu kolekcija). Tā ir man pašam ļoti interesanta tēma. Tāda sava zīmju pasaule. Svētie, kas var palīdzēt un dot spēku, mierinājumu dažādos dzīves notikumos.

Jūs pats tam arī ticat vai varbūt pat esat piedzīvojis?

Nē, nē! Es esmu krājējs. Tam nav nekāda sakara ar manu personisko dzīvi. Ja visu laistu caur sevi, tas būtu par smagu. Man raksturīgs racionālisms, vēss prāts.

Cilvēki, kam visvairāk uzticaties mākslas jautājumos?

Jau pieminētais Mihails Ovčarenko. Mans Zuzeum kolektīvs. Galeristi: Ilze Žeivate, Ilona Veiherte, Anda Treija, Astrīda Riņķe, Toms Zvirbulis, Aigars Grīnbergs.

Bet jums tāpat noteikti ir savs mīļākais mākslinieks, ko citu ieteikumi nekādi neietekmē.

Padegs, protams!

Un no mūsdienu?

Paulis Liepa, manuprāt, ir izcils mākslinieks. Andris Eglītis. Noteikti Kristaps Ģelzis. Un šobrīd man ir pilnīgi jauns favorīts – Roberts Rūrāns. Viņa akvareļi ir vienreizīgi! Man patīk viņa doma, tehniskā varēšana, precizitāte un tā lielā mīlestība pret papīru.

Nesen lasīju, ka zīmējums ir mākslas seksuālā izpausme. Ja glezniecība, tēlniecība ir mākslinieka pamatdarbs, tad skices un zīmējumi ir tā seksuālā priekšspēle. Kaut kā man tas šķiet ļoti precīzs raksturojums.

Kas jūs, skatoties mākslas darbu, aizkustina?

Man svarīgi, lai māksla izraisītu emocijas. Tas ir galvenais. Un laikam jau ļoti gaidu arī asprātību.

Jūs tagad jūtaties gudrāks nekā bijāt sava kolekcionēšanas ceļa sākumā?

Sākumā es biju švaks kolekcionārs, pat ļoti švaks. Bet interesanti, ka es jau arī tagad tieši tāpat kļūdos un ļoti bieži.

Kas ir kolekcionāra kļūda? Nopirkt pārāk dārgi?

Nē, tā nav kļūda. Kļūda kolekcionāram ir kaut ko iegādāties un pēc tam saprast, ka tas ir maznozīmīgs, nenozīmīgs darbs. Man tā bieži gadās. Esmu vīlies diezgan daudzos māksliniekos, ko esmu iegādājies. Turklāt dažādu laiku – gan pirmā Latvijas laika, gan starpkaru, gan jaunajos. Viņi ir pabijuši pie manis kolekcijā – kurš gadu, kurš piecus vai desmit, bet tad saprotu, ka nu… Nav. Arī no tādiem lieliem grandiem. Nesaukšu uzvārdus, lai nejauktu mākslas pasaulei galvu un nesašūmētu tirgu. Bet, jā, esmu vīlies gana daudzos māksliniekos.

LNMM direktore Māra Lāce intervijā stāstīja, ka, piemēram, Purvītis viņai agrāk nemaz tā nepatika, tikai beidzamajos gados to kā no jauna ieraudzījusi. Kurš jums ir tāds mākslinieks? Tāds, kas tikai līdz ar gadiem jums kā atklāsme nācis.

No lielās trijotnes, kurā balstās Latvijas māksla, – Vilhelms Purvītis, Janis Rozentāls, Johans Valters – visi ir ļoti labi. Viens ir vairāk ainavists, otrs – portretists, trešais – gan, gan. Katrs citāds, un visi trīs izcili. Bet, ja par Purvīti... Viņu jau nemaz nevar nemīlēt! Viņš ir mūsu dabas esence. Mēs Purvīti redzam visu laiku, braukājot pa Latviju. Man ļoti patīk šī sajūta. Mēs tagad pa savas mājas logu arī redzam Purvīti. Purvītis noteikti ir viens no Latvijas mākslas zīmīgākajiem atskaites punktiem. Neba velti kopā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju pirms teju piecpadsmit gadiem dibinājām Purvīša balvu, kas tiek pasniegta par izcilu sniegumu mūsdienu mākslā.

Patiesībā daudziem māksliniekiem ir konkrēti darbi, kas izraisa ļoti spēcīgas emocijas. Rīgas mākslinieku grupa man ir bijusi favorīts vienmēr. Jā, pasaules kontekstā tas it kā nebija nekas jauns un unikāls, bet cik dzīvelīgi un drosmīgi ienāca Latvijā! Kara sagrautā valstī mākslinieki radīja jaunas vērtības, izcilus kubisma, fovisma paraugus – tas ir mūsu lepnums! Tāpat Baltara porcelāns ir izcils mākslas sasniegums. Kuzņecovs jau vairāk tvēra pilnu laukumu, bija funkcionālāki priekšmeti: servīzes, trauki, izolatori elektrības stabiem… Baltars bija tīrs mākslas porcelāns.

Ja atmestu visus “tas nav iespējams” – izstāde, ko jūs ļoti gribētu Zuzeum redzēt?

Takaši Murakami vai Ajs Veivejs. Arī Marina Abramoviča, kas nesen bija Kauņā. Iespējams ir viss, ja vien ļoti vēlas. Taču vissvarīgākais uzdevums, manuprāt, ir aktivizēt Latvijas mākslas dzīvi. Laikmetīgās mākslas mīļotājiem ir maz, ko redzēt. Ir Zuzeum, Kim? Laikmetīgās mākslas centrs. Kādas desmit galerijas. Tas arī viss. Muļļāšanās ap Laikmetīgās mākslas muzeju novedusi pie tā, ka es arī saviem ciemiņiem nevaru ieteikt, kur vēl aiziet. Kaut kas ir Rīgas Mākslas telpā, kaut kas ir LNMM, bet maz. Nav mums vietas, kur laikmetīgā māksla dzīvotu pilnasinīgu dzīvi, kur risinātos diskusijas, strīdi. Tas ir ārkārtīgi vajadzīgs gan mums pašiem, gan arī tiem, kas pie mums atbrauc.

Ar Zuzeum jums izdevies tas, ko gribējāt?

Zuzeum dara savu darbu. Tas tika atklāts ļoti sliktā laikā, faktiski uzreiz sākās pandēmija, un Zuzeum tika aizvērts. Tas mazliet sabojāja garastāvokli, un arī plānus nācāt koriģēt. Bet šobrīd diezgan labi tiekam galā. Veidojam pārdomātas izstādes. Viss ir uz mūsu pleciem, neviens nekādus pabalstus nedod. Šī ziema ir sarežģīta – ar neadekvātiem elektrības un siltuma maksājumiem.

Bet es personiski esmu ar Zuzeum darbību apmierināts. Mēs godam varam teikt, ka šī ir vieta, kur māksla dzīvo. Kur māksla ir tādā apjomā, ka no tās nenogurst. Piemēram, Parīzē Pompidū centrā, ja tu gribi apskatīt visu, nogursi. Vismaz es nogurstu. Parasti tur uzbraucu uz sesto stāvu, kur ir divas jaunas izstādes, un laižos prom. Vai arī eju un skatos tikai lielos metrus. Bet visu to centru vienā dienā apskatīt nevar. Protams, kad kaut kur aizbraucam, vienmēr meklējam, ko apskatīt.

Ko mākslas kolekcionēšana jūsos mainījusi?

Šķiet, esmu kļuvis daudz mierīgāks. Sāku visus un visu vairāk pieņemt. Jo ko dara māksla – audzē izpratni un toleranci. Un tolerance man ir pat ļoti izteikta rakstura iezīme. Ka viss var būt, viss var notikt. Vai tas man der – tas jau cits jautājums. Bet, nu, cenzūra, manuprāt, ir pats pēdējais, ko cilvēcei vajadzētu ieviest. Jā, mums ir tabu tēmas – bērnu izmantošana vai holokausts –, bet viss pārējais ir brīvi apspriežams. Radošo brīvību nevar ierobežot. Tiklīdz to sāk ierobežot, rodas salonmāksla. Ar ko faktiski arī visa mākslas pasaule ir pilna. Jo tā kvalitatīvi no visa, kas mākslā saražots, nākotnē paliks kādi 10 procenti. 90 procenti aizies nebūtībā.

Jūs kādreiz esat gribējis kādu Latvijas mākslinieku paņemt savā aprūpē un paspārnē, lai palīdzētu viņam radīt?

Nevar nevienu ņemt. Ja kādu esi paņēmis aprūpē, tad viņš lēnu garu mirst.

Ir mākslinieki, no kuriem darbus biežāk iegādājos. Man, piemēram ļoti patīk Anita Arbidāne. Daudzi viņas mākslu dēvē par salonisku, superakadēmisku. Man viņa liekas ļoti mūsdienīga. Jā, viņa glezno klasiski skaisti, bet tās idejas un nianses, kas katrā viņas darbā parādās, ir unikālas. Es viņu kā mākslinieci apbrīnoju.

Saka jau, ka visi varētu iemācīties zīmēt un gleznot. Neesat mēģinājis?

Nē, nē! Es otu esmu turējis rokās, tikai skolā mācoties.

Man patīk mākslas darbus sistematizēt, veidot kolekcijas. Skatīties, kas sanāk. Man patīk, ja cilvēki pēc tam par to runā, strīdas. Man patīk radīt tādas spriedzes situācijas, kad vieniem patīk, citiem nepatīk. Tas ir ļoti aizraujoši.

Jūs pats tieši tik vienkārši arī sakāt: man patīk un man nepatīk?

Jā, tieši tā arī runāju. Es arī par teātra izrādi varu pateikt: man patika vai man nepatika. Ja sarunbiedrs vēlas, varam iedziļināties. Mēs ar Ilzi ļoti bieži teātra izrādes apspriežam, Ilze tās preparē smalkāk. Es vienkārši gaidu sevī to rezonansi. Ja izeju bez rezonanses, izstāde vai izrāde man nepatīk.

Jums ir kāds nākotnes plāns?

Ar Ilzi dzīvot kopā! (Smejas.)

Ja par darbu runājam, mani ļoti interesē online azartspēles. Gribas pievērsties to kvalitātei, attīstīšanai, kaut tur konkurence ir ļoti liela. Tas aizņem diezgan daudz mana laika.

Tad vēl mēs tūlīt vērsim vaļā savu pirmo viesnīcu. Brīvības ielā 48, kādreiz tur bija diētiskā ēdnīca. Miervaldim Polim pat ir glezna, kur redzama šī ēka. Pēc pāris mēnešiem atvērsies, sauks Aston Riga Hotel. 4 zvaigznes, būs izcili.

Kāpēc jums vēl tādu nodarbi vajadzēja?

Tāpēc ka Rīgas Dome pieņēma lēmumu, ka Rīgas centrā azartspēles organizē tikai četrzvaigžņu vai pieczvaigžņu viesnīcās. Un mēs nolēmām investēt viesnīcā. Ja jau atļauj tikai viesnīcās, tad mēs rīdziniekiem uzbūvēsim viesnīcu.

Nepajautāju, cik bieži esat saskāries ar mākslas darbu viltojumiem.

Kādi pieci procenti būs. Diezgan daudz, jā. Man pat bijusi doma taisīt viltojumu izstādi.

Visbiežāk viltotais latviešu mākslinieks esot Purvītis.

Ja? Šaubos... Purvītis ir dārgs, viņu visrūpīgāk pēta, analizē. Vieglāk ir noviltot, piemēram, Kalniņu. Turklāt tādā tehnikā kā viņš diezgan daudzi mākslinieki strādājuši.

Ir jau ļoti daudz arī mūsdienu mākslinieku, kas varētu uzgleznot jebko. Tas pats Eglītis noteikti mierīgi varētu gleznot kā Purvītis, ja gribētu. Izcils, vienkārši izcils mākslinieks! No Dieva dots.

Ko jums nav izdevies iegūt savā kolekcijā?

Ir lietas. (Nopūšas.)

Kāpēc nedabūjāt?

Noskopojos. Un sapratu: ja patīk un ja vari, ir uzreiz jāpērk.

Kurš jums Latvijā ir galvenais konkurents?

Pjotrs Avens. Bet nu jau vairs neskaitās Latvijā. Latvijā ir kādi pieci puslīdz nopietni mākslas kolekcionāri. Laikmetīgajā mākslā Vītolu pāris nopietni kolekcionē, bet viņu uzmanība fokusēta uz Austrumeiropas mākslu. Mēs koncentrējamies arī uz latviešiem. Arī tagad no Jaunmarkas nopirkām pāris darbu. Taču lielā mērā, kā jau sākumā teicu, esmu pievērsies starptautiskajai mākslas ainai Un drīz mums būs šo jaunieguvumu parāde izstādē.

Bet, ja jūs varētu paņemt tikai vienu darbu no saviem krājumiem, kurš tas būtu?

Es paņemtu Oto Skulmes Portreta kompozīciju jeb – otrs nosaukums – Marta sarkanajā kleitā. Manā skatījumā tas ir Latvijas modernisma esence. Ja būtu jāsastāda Latvijas mākslas kanons, es tur liktu Jāzepa Grosvalda Vecais bēglis, Jēkaba Kazaka Bēgļi, Niklāva Strunkes Cilvēks ienāk istabā un šo Oto Skulmes darbu. Tas man kabinetā pie sienas stāv.