Kristīne Garklāva par veģetārismu: "Tas ir vieglāk nekā latvietim, kurš sēņu sezonā visiem spiests teikt, ka neēd sēnes"

– Vai jums būtu kaut kas veģetārs?

– Jā, šis tas ir. Piemēram, frikadeļu zupa.

– Bet tajā taču noteikti ir frikadeles?

– Tās taču var izņemt ārā!

Nē, nē. Tā vairs nepavisam nav, bet tā bija. Un šī ir pavisam īsta saruna, kas notika pirms kādiem 20 gadiem. Toreiz vārds “veģetārietis” vēl bija salīdzinoši maz zināms. Vegāns un svaigēdājs vispār dzīvoja pavisam nepopulāru un klusu dzīvi.

Mans stāsts par vegānismu sākās toreiz – vismaz pirms gadiem divdesmit. Tolaik mājās mēģināju batikot tikko nopirktus jaunus džinsus, veikalā Desants stundām skatījos uz sapņu zābakiem, bet varēju atļauties tikai krāsainu somu.

Man bija draņķīgs maģis ar vēl draņķīgāku skaņu, bet grunge, punk un metal scēnai tas nebūt netraucēja, jo nemaz īsti nezināju, kas ir laba skaņa. No Kuldīgas uz Cēsīm, vēstulēs smuki sapakots, ceļoja punk mūzikas žurnāls. Un ar vārdu “žurnāls” es domāju kopētas un pārkopētas (brīžiem grūti salasāmas) lapas ar rakstiem par mūziku. Es tās saņēmu savā pastkastītē, atvēru un ieelpoju kopētāja druku, un izplatīju tālāk.

Pēc šā garā ievada, iespējams, jums jau rodas jautājums: KĀDS SAKARS?

Vistiešākais. Manā draugu un paziņu lokā (līdz ar to arī manā dzīvē) veģetārisms nonāca caur pagrīdes ska/punk grupām, kas pasaulē gan kāpa arī uz mainstream skatuvēm. Varētu šķist – pag’, punk/ska/DC hardcore. KĀDS ATKAL SAKARS?

Šķietami nesavienojamas vienības, bet jāteic, ka dzīvnieku tiesības ir cieši saistītas ar divām panku subkultūras ideoloģijām: anarcho-punk un straight edge. Mani (paldies manām tā laika romantiskajām attiecībām) vilka uz tiem otrajiem, un kādu laiku arī tādā ideoloģiskajā vēstījumā padzīvojos.

Bet jāteic, ka ne tikai straight edge kultūrā vegānisms jau vairāku desmitgažu garumā ir bijis viens no pankroka vēstījumiem, – no liriskiem tēliem līdz dzīvnieku aktīvismam pankroka vidē vegānisma idejas dziļi iesakņojušās jau pašā subkultūras pamatā.

Iespējams, kādam jau domās ir iezīmējies filmu un mūzikas plakātu zīmētais panka tēls – ādas jakas, grebenes, ķēdes, platformu zābaki un lēts alkohols. Panki ir dažādi, un panku mūzikas žanri arī. Nenoliedzami punk scēna ir spēlējusi un spēlē lielu lomu arī modes pasaulē, bet bieži vien mūzikā un tekstos slēpjas arī dziļāks vēstījums – tas ir dzīvesveids ar ziņu apkārtējai pasaulei.

Punk subkultūrā ir iesakņojusies ideja par sacelšanos pret kādu konkrētu (bieži vien – pastāvošo) iekārtu. Piemēram, daudzi punk kultūras cilvēki ir bijuši solidāri ar britu kalnraču streiku. Miermīlīga protesta un vēstījuma izplatīšana un vienlīdzība – piemēram, Lielbritānijā, tas bija veids, kā cilvēkos rosināt interesi par politikā notiekošo. Un ne tikai Lielbritānijā. Ja atskatāmies vēsturē, tad dažu ar dzīvnieku tiesībām saistītu jēdzienu un prakšu iedzīvināšanu kolektīvajā apziņā būtiski aizsākusi un ietekmējusi tieši panku kustība.

Tāpat kā pankroks, arī vegānisms ir vēl viens sacelšanās veids. Un mēs zinām, ka Rietumu pasaulē joprojām dominē gaļas ēšana. Galvenokārt tāpēc, ka valda uzskats, ka gaļēdāju diēta ir vieglāka un veģetārisms ir sarežģīts.

Tagad mans veģetārisms nav sacelšanās, bet dzīvesveids, kas jau tik dziļi iesakņojies, ka nevaru iedomāties citādu dzīvi. Vai veģetārietim šodienā ballītēs un pasākumos joprojām ir sarežģītāk nekā citiem? Domāju, ka ne. Katrā ziņā ne tik grūti kā latvietim, kurš sēņu sezonā ir spiests visiem teikt, ka neēd sēnes. Man nekad nav bijis grūti, jo veģetārisms ir mana izvēle.

Alberts Einšteins savulaik ir teicis apmēram tā: “Nekas nedos tik lielu labumu cilvēku veselībai un nepalielinās dzīvības izdzīvošanas iespējas uz Zemes kā veģetāras diētas evolūcija.” Alberts Einšteins piedzima 1879. gadā un vegāns esot bijis tikai savus pēdējos dzīves gadus, turklāt par viņa ēdienkarti klīst visādas baumas – tostarp, ka viņš dažkārt pat nesaprata, ko vispār ēd, jo bija pārlieku aizņemts ar domām par zinātni. Manuprāt, vegānisma evolūcijai jānotiek roku rokā ar izpratni par fair trade jeb godīgas tirdzniecības ķēdēm un videi draudzīgu saimniekošanu. Bet tā ir tāda ideālā pasaule. Laiku pa laikam dzimst arvien jaunas kustības un paraugi jeb role models. Un labi, ka tā. Tas mūs visus padara zināšanām bagātākus. Mani neplosa dusmu gars pret tiem, kas ēd gaļu. It nemaz. Tāpat arī mans iekšējais dumpinieks nesaka, ka visiem tūlīt jākļūst par veģetāriešiem vai vegāniem. Tas ir lēmums, kas jāpieņem katram pašam.

Atgriežoties pie šā stāsta pamata par likumsakarībām, kas atver vai aizver kādas durvis, es nekļuvu par īstu streitedžistu, bet ar prieku atceros to laiku. Taču, ja pajautātu daudziem no tiem, kas pilngadību sasniedza, būdami straight edge ideoloģijas pasaulē vai vismaz cenšoties tajā būt, visticamāk, viņi jums atbildētu, ka mūzikas vēstījumi izglāba viņu dzīvību. Un visos laikos ir svarīgi, lai ir kaut kas, kam ticēt, un lai tas, kam ticam, ir ar jēgu.