22 gadus vecais Tarmo Peltokoski vada Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri: "Esmu vienkāršs somu čalis, kuram garšo sāļā lakrica"

Ja tev pavisam svešam cilvēkam vajadzētu pastāstīt par sevi, ko tu teiktu?

Esmu vienkāršs somu čalis, kuram garšo sāļā lakrica un kurš daudz laika pavada lidostās.

Kāds bijis tavs karjeras ceļš?

Klavieres sāku spēlēt astoņu gadu vecumā. 14 gados pirmo reizi pamēģināju diriģēt un, kad man bija 16, sāku ar to nodarboties nopietnāk. 2018. gadā iestājos Helsinku Sibēliusa akadēmijā, vēlāk satiku savas dzīves mīlestību – Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas orķestri, un nākamos divus gadus viss ir attīstījies ļoti strauji. 2022. gadā tiku iecelts par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra muzikālo un māksliniecisko vadītāju un kļuvu par Roterdamas filharmoniskā orķestra galveno viesdiriģentu.

Par ko sapņoji kļūt bērnībā?

Liekas, ka aptuveni 11 gadu vecumā, bet ne agrāk, jau zināju, ka būšu mūziķis.

Ko tu uzskati par savu lielāko sasniegumu līdz šim?

Vēl aizvien sirdij tuvas ir manas ilgstošās attiecības ar Die Deutsche Kammerphilharmonie Bremen… Viens no iemesliem ir tas, ka viņi bija un vienmēr būs mans pirmais orķestris.

Kā, tavuprāt, tavs rokraksts atšķiras no kolēģu diriģēšanas stila?

Neesmu īstais cilvēks, kurš varētu atbildēt. Bet man ir svarīgi, lai cilvēki vairāk improvizē, jo īpaši ar Volfganga Amadeja Mocarta skaņdarbiem.

Kas ir tavi elki, iedvesmas avoti, autoritātes?

Lielākoties tie ir somu diriģenti, mani skolotāji. Tikai trīs no viņiem ir diriģenti: Jorma Panula, Sakari Oramo un Hannu Lintu. Pagātnes izcilais diriģents Karloss Kleibers, šodienas labākie kapelmeistari Kristians Tīlemanis un Kirils Petrenko.

Labākais padoms, ko esi no kāda saņēmis.

Mans skolotājs Jorma Panula, kuram tagad ir 92 gadi, ļoti reti man kaut ko mācīja. Izcilākie cilvēki ir paši sevi izveidojuši. Ir jāmācās pašam.

Par ko tev patīk pasmieties?

Par leģendāro komēdijseriālu Draugi.

Kas tevi aizkustina?

Izcila māksla. Riharda Vāgnera, Gustava Mālera un Volfganga Amadeja Mocarta mūzika, Andreja Tarkovska, Ingmara Bergmana un Karla Teodora Dreijera filmas, Džona Ronalda Rūela Tolkīna un Klaiva Steiplsa Lūisa grāmatas.

Kas tevi visvairāk pārsteidz šajā pasaulē?

Ka visam ir jēga.

Cik svarīgs tev ir vizuālais tēls?

Vispār nav svarīgs.

Vai tev ir vēl kādi citi talanti?

Man vienmēr ir paticis atdarināt. Mana specialitāte ir diriģēšana, bet tas diez vai skaitās. Man patīk arī dziedāt, bet, iespējams, tas man īpaši labi nepadodas.

Kā atpūties, lai atpūstos?

Tādās kategorijās īsti nedomāju. Uzskatu, ka cilvēki pārāk daudz grib atslābt. Tomēr, atgriezies mājās, vienmēr vēlos satikt draugus un varbūt noskatīties kādu izrādi.

Ar ko nodarbojies savā brīvajā laikā?

Nekad neesmu domājis kategorijās “darbs” un “brīvais laiks”. Ir tikai dzīve. Man vajadzētu nemitīgi mācīties, bet parasti es to nedaru; pārāk bieži skatos muļķīgus YouTube video.

Laimes mirklis ir...

...vasarā kopā ar draugiem Somijas arhipelāgā airēties gar netālo baznīcu un dziedāt operu ārijas.

Tu mēdz savu vārdu ievadīt Google meklētājā?

Diemžēl dažkārt, jā. Tikai tad, kad man ir patiešām garlaicīgi.

No kā tu varētu atteikties karjeras dēļ?

Īsti nezinu, ko tas nozīmē. Man ir ļoti veicies, ka varu dzīvot tādu dzīvi, kādu vienmēr esmu vēlējies, un, protams, nākamajās desmitgadēs gribu sasniegt vēl daudz vairāk. Jau no samērā agra vecuma esmu ļoti mērķtiecīgi uz to gājis. Iespējams, kāds cits to uztvertu kā atteikšanos no kaut kā, bet tas ir viss, ko es pazīstu un zinu. Daži cilvēki vēlas pabeigt augstskolu vai dzīvot ērtu, vieglu dzīvi, es gribēju būt diriģents.

Ar ko sākas tava diena?

Ar vēlēšanos, kaut varētu pagulēt ilgāk.

Kādu mūziku tu klausies?

Šo rakstot, klausos diriģenta Džuzepes Sinopoli ierakstu – Riharda Vāgnera Tanheizeru. Pirms tam skanēja fantastisks 1937. gada Mocarta Burvju flautas ieskaņojums sera Tomasa Bīčema vadībā. Man īpaši patīk seni vēsturiskie ieraksti. Paklausieties kaut ko no 1907. gada Emmijas Destinas!

Ko tu gribētu sasniegt? Kādi ir tavi lielie un mazie mērķi?

Mans lielākais sapnis vienmēr ir bijis diriģēt Vāgnera festivālā Baireitā. Allaž esmu zinājis, ka reiz ierakstīšu Vāgnera darbus, galvenais – Tristanu un Izoldi, Nībelungu gredzenu un Parsifālu. Tomēr vēl pirms tam mans plāns ir ierakstīt Ralfa Vona-Viljamsa simfonijas (Vona-Viljamsa Piekto simfoniju LNSO sava jaunā diriģenta vadībā spēlēja viņa inaugurācijas koncertā 19. novembrī, – red. piez.).

5 dzīvē gūtās atziņas/secinājumi

Šādā veidā es nedomāju, bet te būs pāris citātu, kas man ļoti patīk.

* “Varbūt visas cilvēka darbības jēga slēpjas mākslinieciskajā apziņā, bezjēdzīgā un pašaizliedzīgā radošajā darbībā? Varbūt mūsu spēja radīt ir pierādījums tam, ka mēs paši esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības?” /Andrejs Tarkovskis/

* “Filma ir – vai tai vajadzētu būt – vairāk līdzīga mūzikai nekā literatūrai. Tai vajadzētu būt noskaņu un sajūtu virzībai, attīstībai.” /Stenlijs Kubriks/

* “Neinterpretējiet manu mūziku. Spēlējiet to.” /Moriss Ravēls/

* “Par muzikālo virstoni nav pareizi teikt: es to dzirdu. Vai par vizuālo virstoni: es redzu. Runājot par tiem abiem, mūsu vārdu krājumā ir jāiekļauj jauna vienota formula: es jūtu.” /Sergejs Eizenšteins/

* Palasiet Riharda Štrausa 10 noteikumus jaunajiem diriģentiem: “Nekad neskatieties uzmundrinoši uz metāla pūšaminstrumentu grupu!”