Ukrainas laikmetīgās dejas līderis Ovčiņņikovs: "Vai skaistums glābs pasauli? Pēc tā, kas pašlaik notiek Ukrainā - nezinu..."

Šajā projektā Antons viens pats bija viss: horeogrāfs, dejotājs, režisors un operators, pats filmu montēja un komponēja tai skaņu celiņu (tikai pāris nedēļu pirms kara sākuma viņš bija sācis mācīties elektronisko mūziku). Piebildīsim, ka Antons raksta arī satriecošu dzeju, viņa pirmais dzejoļu krājums drīz tiks izdots Itālijā.

Kā tīri tehniski notika jūsu brauciens uz Latviju? Vīrieši taču nedrīkst pamest valsti.

Jā, drīkst izbraukt, tikai saņemot īpašu atļauju. Man tādu izsniedza Kultūras ministrija. Protams, cilvēkiem būtu jāizbrauc, jo vajag nest ukraiņu kultūru pasaulē, satikties, sarunāties, barot citam citu ar idejām. Radošajās profesijām tas ir ļoti svarīgi… Kaut gan, atzīšos, pati ideja par to, cik kultūra ir svarīga, ka tā ir cilvēces pamatvērtība, man vairs nešķiet tik neapstrīdama. Vai skaistums glābs pasauli? Nezinu, neesmu pārliecināts. Pēc visa tā, kas pašlaik notiek Ukrainā…

Kur jūs pārsteidza karš?

Kad sākās Kijivas bombardēšana, es nolēmu braukt uz laukiem, kur dzīvo mana māte, – ciems 50 kilometru attālumā no galvaspilsētas šķita drošāka vieta. Jau pēc nedēļas frontes līnija bija 20 kilometrus no mūsu mājām. Visu diennakti dzirdējām šāvienu troksni, pamazām pie tā pieradām. Cilvēks pie visa pierod… Tur absolūti nebija ko darīt, turklāt kara pirmajās dienās es arī nespēju neko darīt. Vispār neko. Tikai nepārtraukti monitorēju ziņas. Pamazām domas un jūtas sāka kārtoties dzejā, sāku šos tekstus publicēt sociālajos tīklos… Tas, ka pasaulē ir deja – žanrs, kuram biju veltījis visu savu dzīvi –, tagad man bija fakts no fantastikas lauciņa. Biju absolūti satriekts, sagrauts, ķermenis šķita kā akmens. Tā pagāja vairākas nedēļas.

Aprīlī ukraiņu armija atspieda ienaidnieku no Kijivas frontes, mūsu ciemā kļuva mierīgāk. Pamazām atjēdzos no stupora stāvokļa, un vienā brīdī man ienāca prātā pamēģināt kaut ko izdarīt ar savu ķermeni. 14. aprīlī paņēmu rokā nelielu kameru un gāju uz ezeru, kas ir 300 metru no mūsu mājām. Man nebija nekādas idejas, nekāda uzdevuma. Ezermalā uzliku kameru uz statīva un sāku improvizēt. Nezināju, kas no tā sanāks. Tās nebija iepriekš izdomātas, mūzikai pielāgotas kustības, tā bija refleksija par to, kas notiek dzīvē šajā brīdī, ar ķermeņa palīdzību radīts stāsts par to, kas notiek ar mani pašu.

Kāpēc filmai devāt vārdu Monohroms?

Tāpēc, ka pasaule, kas tobrīd bija ap mani, bija kļuvusi melnbalta, bez pustoņiem. Visi cilvēki tagad bija vai nu draugi, vai ienaidnieki. Es centos sevī atrast pustoņus, saglabāt tēlainu pasaules uztveri.

Teicāt – ķermenis šķita kā akmens. Kā jūs to atdzīvinājāt?

Ar jogu. Burtiski liku sev nodarboties ar to katru dienu. Un pienāca brīdis, kad ievēroju, ka no stupora atgriežas ne tikai mans ķermenis, bet arī apziņa. Sākumā nevarēju ne ar vienu sarunāties pat pa telefonu. Ja man kāds zvanīja, noraidīju zvanu, lūdzu, lai raksta ziņas. Nezinu, varbūt man bija bail dzirdēt briesmīgus jaunumus, varbūt biedēja tas, ka dzīvā sarunā ir jāreaģē nekavējoties, tajā pašā brīdī, bet es tolaik biju burtiski kā komā… Pēc regulārām jogas nodarbībām jutu, ka jau spēju pārslēgt smadzenes, ka varu ne vien lasīt ziņas, bet arī skatīties kino, klausīties mūziku…

Kā patlaban jūtas jūsu kolēģi un citu radošo profesiju pārstāvji Ukrainā?

Esmu pārliecināts, ka māksla, jaunrade dzimst tikai mīlestībā. Kad tiek grauta tava valsts, kad iet bojā tuvinieki, bet tevī iekšā ir vien niknums un naids, tu neesi spējīgs radīt. Tevī vienkārši nav vietas mīlestībai. Iespējams, kādam no radošajiem izdodas aizmirst par realitāti, norobežoties no tās ar savu priekškaru, eksistēt izdomātā pasaulē. Taču es tā nevaru. Kopš paša kara sākuma esmu saņēmis diezgan daudz sadarbības projektu piedāvājumu no Eiropas un ASV kolēģiem. Taču es tiem neredzēju īpašu jēgu.

Kāpēc?

Par ko es varēju taisīt projektus? Par karu? Par bēgļiem? Visu, ko par šo tēmu var sacerēt vai radīt, dzīve ir sacerējusi mūsu vietā. Kas var būt traģiskāks, godīgāks un sāpīgāks par to, kas notiek ap mums? Neviens autors neko jaudīgāku neizdomās un neradīs. Tajā brīdī pasaules aina man šķita absolūti pesimistiska, tur nebija vietas ne māksliniekiem, ne skatuves māksliniekiem. Ja reiz dižā krievu kultūra ir pieļāvusi to, kas nоtiek patlaban, tātad tā, pirmkārt, nav nekāda dižā un, otrkārt, nav spējīga ietekmēt cilvēku prātus, viņu domāšanu. Tātad kultūra vispār ir kaut kāda fikcija…

Tā jūs domājat arī tagad?

Es joprojām šaubos tāpat kā iepriekš. Taču, par laimi, pie manis pamazām atgriežas gaisma, es atgūstu ticību cilvēkiem un mākslas spēkam. Sapratu, ka cilvēkiem tas ir vajadzīgs, sāku piedalīties dažādos projektos. Galu galā mums jādara savs darbs – ne sliktāk kā Ukrainas bruņotie spēki dara savējo.

Kā pašlaik izskatās Ukrainas kultūras ainava?

Pēdējā laikā ir atvērti teātri, taču, atklāti sakot, uz visa notiekošā fona tas izskatās gana dīvaini. Kad cilvēki izrādēs – pat ļoti labās izrādēs – spēlē ainas no tās, aizgājušās, dzīves, manī rodas zināms protests. Kālab? Lai tikai nopelnītu naudu? Pasaule taču ir mainījusies, jaunajā realitātē ir jābūt jaunai mākslai. Daudz godīgāk izskatās projekti, kuri reflektē par to, kas notiek tagad. Par karu runā mūziķi, mākslinieki, aktieri… Visi, kuri sevī atrod spēku to darīt.

Kopš kara sākuma savos sociālo tīklu profilos esat publicējis diezgan daudz asas, griezīgas dzejas. Visi šie panti sarakstīti krieviski…

Jā, tā ir mana dzimtā valoda, kas, protams, rada zināmus sarežģījumus. 2014. gadā, kad sākās slēptais karš starp Krieviju un Ukrainu, es kopā ar vienu ukraiņu horeogrāfu un pieciem dejotājiem uztaisīju dejas izrādi Як я стал предатєлєм (Kā es kļuvu par nodevēju, krieviski ar ukraiņu akcentu, – red. piez.). Tās nosaukums un tēma bija par to, ka, runādams krieviski, es pēkšņi sāku justies kā nodevējs savā valstī. Jo Putins taču ieradās Ukrainā, lai “aizstāvētu un atbrīvotu” mūs, krievvalodīgos.

Tagad viņš to dara vēl atklātāk un ciniskāk, ar vēl konkrētākiem lozungiem par “demilitarizāciju” un “denacifikāciju”. Paradoksālā kārtā tagad, kad esmu sācis sociālajos tīklos izlikt savus tekstus, es vairs nejūtos kā nodevējs, rakstīdams tos krieviski. Jo reizēm saturs var būt svarīgāks par formu.

Vai jums ir kontakti ar kolēģiem Krievijā?

Nē. Ar dažiem esmu mēģinājis runāt, taču mūsu koordinātu asis ir ļoti stipri nobīdījušās. Pēc kara sākuma man atrakstīja burtiski divi trīs cilvēki no Krievijas. Par to, cik ļoti viņiem kauns, ka viņi nesaprot, kā tas varēja notikt un kā viņiem dzīvot tālāk. Taču es nesaprotu, par ko ar tādiem cilvēkiem runāt. Par to, ka viņi paši ir pieļāvuši, ka tas notiek? Par virtuves līmeņa protestiem? Kad mana Krievijas kolēģe saka: “Vai tad tu gribi, lai es eju uz mītiņu un mani ieliek cietumā?”, es atbildu: “Godīgi sakot, jā, es gribu, lai tu ej uz mītiņu un tevi ieliek cietumā! Nevis tāpēc, ka vēlu tev ļaunu, bet tādēļ, lai tu beidzot paud savu nostāju. Bet ja tu vienkārši sēdi un gaidi, kad tas viss beigsies…”

Diemžēl kara upuru kļūst arvien vairāk. Starp tiem ir arī radošo profesiju pārstāvji.

Tā man ir vissāpīgākā tēma. Jau kopš kara sākuma man ir bijusi nopietna vēlme pieteikties par brīvprātīgo un iet karot. Esmu pieaudzis, fiziski spēcīgs vīrietis, kuram pietiek spēka, lai nodarbotos ar jogu un no rītiem noskrietu 10–15 kilometru. Tātad ir jāņem rokās ierocis un jāiet aizstāvēt savu valsti, tas taču ir loģiski. Taču, no otras puses… Kā tieši es varu būt noderīgs šajā karā? Pazinu daudzus aktierus, režisorus, mūziķus, kuri nebija profesionāli karavīri, devās karot un gāja bojā. Varbūt Ukrainai būtu bijis noderīgāk, ja viņi paliktu dzīvi? Kādam taču jāsaglabā nacionālā kultūra… Tas viss ir diezgan sarežģīti. Tādā situācijā būt vīrietim nav no vienkāršākajiem uzdevumiem.