Kristīne Krūze-Hermane: "Būt pašai sev interesantai – tā sajūta man patīk"

Tev ir interesanta dzīve?

Jā, man pašai tā liekas gan. Bet es nezinu, cik interesanti citiem būtu lasīt, piemēram, par manu bērnību.

Esi teikusi, ka tev bija ļoti nemierīgi pusaudzes gadi un darīji visu. Ko tieši?

Visu!

Ballītes, aiziešana no mājām, agras attiecības?

Pirmās attiecības man bija 16 gadu vecumā. Man jau liekas, ka tas nav ļoti agri. Bet… Es biju tāds problemātiskais pusaudzis. Un tas bija tikai likumsakarīgi, jo visa mana bērnība bija sarežģīta.

Kāpēc?

Kādreiz, kad biju jaunāka, man bija vieglāk stāstīt. Tagad man ir atbildības sajūta pret mammu, jo man pašai arī ir bērni un vispār zināms briedums iestājies. Es tagad mammu labāk izprotu. Vēl arī tāpēc, ka esmu terapijā izstāstījusi to sāpi. Man vairs nav ne pārmetumu, ne aizvainojuma. Un tagad man liekas – kāpēc to visu atkal cilāt…

Bet nu, labi. Mana mamma izšķīrās ar manu tēti, kad biju pavisam maziņa. Pat neatceros, ka viņi būtu kopā dzīvojuši. Man deviņus gadus bija patēvs, kurš bija ļoti vardarbīgs. Viņš mammu regulāri sita un tā nopietni. Es kā bērns visu laiku dzīvoju trauksmē. Redzēju, kā mamma, pa nakti saplēsta, no rīta kušķiem vien noņem matus no galvas, zilām acīm. Bija viss, ieskaitot lēkšanu ārā pa logu ziemā un skriešanu pie kaimiņiem. Man visu laiku bija trauksme un bailes.

Tad viņa beidzot pārrāva to līdzatkarību un aizgāja no viņa. Mums bija superīgs gads – nekāda vīrieša, tikai mamma un es. Un tad pēc gada uzradās nākamais patēvs, kurš visādā citādā ziņā bija jauks cilvēks, diemžēl arī alkoholiķis. Viņš vismaz nebija vardarbīgs, taču es jau biju tik ļoti satraumēta, ka pirmo gadu, cik atceros, ar viņu pat nesarunājos. Biju ļoti kareivīgi noskaņota. Man bija drausmīgs riebums pret viņu. Vēlāk es viņu pieņēmu, bet vienalga bērnība pagāja tādā alkoholisma migliņā.

Kā tas tevi vēlāk ietekmēja?

Tas ietekmēja visu, ko es darīju vai domāju. Tajā pusaudža vecumā jau nav iespējams izkāpt un paskatīties uz situāciju no malas. Un tevi formē vide, kurā audz. Viscaur tas mani ietekmēja, sākot jau ar puisi, kurš bija mana pirmā mīlestība. Tas viss bija tik sarežģīti un mokoši. Tikai pēc daudziem gadiem terapijā es sapratu, ka es taču varu izdarīt apzinātas izvēles. Nevis iegāzties situācijā, bet izvērtēt, vai man tas der vai neder. Bet ļoti ilgi mani vienkārši kaut kur nesa…

Cik ilgi bija gadi terapijā?

Nu, ļoti ilgi. Es sāku iet terapijā 17 gadu vecumā. Drīz man būs 40. Visu šo laiku, ar nelieliem pārtraukumiem, eju terapijā. Un nu jau man liekas, ka terapija visiem noder. Nav jābūt kādām superproblēmām, lai tajā ietu. Tāpat kā vajadzīga fiziskā higiēna un zobu tīrīšana, nepieciešama arī mentālā higiēna. Man nešķiet, ka vajag draugus izmantot kā tādu izgāztuvi. Protams, ir forši, ja ir draugi, kuriem liela uzticība un ar kuriem visu var pārrunāt. Tomēr sarunās ar terapeitu es varu būt tieši tā, kas šobrīd esmu. Un izventilēt sevi.

Cik terapeitus šajos gados esi nomainījusi?

Esmu ļoti lojāla. Man ilgus gadus bija viena terapeite, tad bija ilgāks pārtraukums. Kad piedzima otrais bērniņš, atradu ļoti labu terapeiti un kopš tā laika uzticīgi eju pie viņas.

Tagad top skaidrs, kāpēc tu studē klīnisko psiholoģiju. Tu domā arī šajā jomā reāli strādāt?

Pirms trīsarpus gadiem es aizgāju no teātra štata un iestājos psihologos. Tagad esmu pabeigusi pirmo semestri maģistros. Kad aizgāju no teātra, biju pārliecināta: turpmāk gribu savu kabinetu un pacientus, gribu ikdienā konsultēt. Patlaban mana pārliecība vairs nav tik liela. Es noteikti gribu ko darīt saistībā ar šo profesiju, taču tieši kādā formātā... to vēl nevaru pateikt. Visinteresantākais būtu saprast, kā psiholoģiju integrēt teātrī vai teātri psiholoģijā. Ir jau, protams, drāmas terapija izdomāta. Bet varētu izdomāt vēl kādu veidu.

Man studijas ļoti daudz iedeva. Es tur uzaudzēju mugurkaulu. Beidzot nostājos ar abām kājām uz zemes. Tas bija kaut kas nesaistīts ar teātri, nesaistīts ar manu vīru. Pilnīgi cita pasaule, kas ir tikai mana.

Šobrīd mana atbilde ir: jā, es gribu šajā jomā strādāt. Bet esmu sapratusi, ka ļoti mīlu arī teātri. Kad gāju prom no teātra, man bija sajūta, ka tur nekad vairs neatgriezīšos kā aktrise. Un nebija nekādas nostalģijas. Ik pa laikam kāds prasīja, vai man nepietrūkst teātra, un es bez koķetēšanas varēju atbildēt: nē, vispār ne!

Toties es šajā laikā uztaisīju savu pirmo izrādi Lakstīgalu māja. Pēc tam arī izrādi par Zentu Mauriņu, tā nebija piestiprināta nevienam teātrim. Un tad es sapratu, cik ļoti man tas patīk. Man patīk teātrī būt frontes otrā pusē. Bet būt aktrisei joprojām nebija nekāda vilinājuma.

Gāja laiks, un pirms pusgada Inga Tropa-Fišere jautāja, vai gribu piedalīties viņas izrādē Ekspedīcija Jāzeps. Un kaut kas manī noklikšķēja. Laikam jau beidzot biju reanimējusies, un es piekritu. Kad sākās mēģinājumi, tā sajūta bija tik laba – kā atgriežoties mājās. Mēģinājumu laikā sākās karš, un šī izrāde ieguva pavisam citu kontekstu. Teksti atvērās un atdzīvojās it kā no jauna. Ļoti aktuāla, spēcīga izrāde.

Tieši tagad pirmizrādi piedzīvo tavs pašas darbs Sliktie ceļi, kas pavisam burtiski saistīts ar kara tēmu – par karu Donbasā 2014. gadā. Kā šī luga atnāca pie tevis?

Kad sākās karš, tas mani pilnīgi nopļāva. Manas dienas pagāja tviterī un ziņu portālos. Līdz vienā brīdī attapos, ka guļu dīvānā ar netīriem matiem, pilnīgi nespējīga funkcionēt. Sapratu arī, ka tādā veidā nevienam nepalīdzu. Tikai daru pāri sev un savai ģimenei. Sāku domāt, kā sevi vilkt no šī emocionālā purva ārā. Tas, ka visu laiku pārpostoju ziņas, ziedoju naudu vai eju krāmēt humāno palīdzību, man nelīdzēja. Sapratu, ka man vajag par to runāt. Un gribēju runāt par to valodā, ko protu, – ar mākslas, teātra palīdzību. Sāku vākt materiālus izrādei par karu, lūkojoties uz to caur sievietes prizmu. Tā uzdūros šai lugai. Ļoti daudzslāņains materiāls. Teātris sazinājās ar lugas autori Natāliju Vorožbitu. Nu jau viņa pati sevi sauc par Natalku. Ukrainiete, kas daudzus gadus dzīvojusi arī Krievijā. Oriģinālā šī luga rakstīta krievu valodā, tāpēc arī pati varēju to iztulkot.

Man ir sajūta, ka šis darbs ir mana nodeva šim ārprātīgajam karam un mans atbalsts Ukrainai, bet vienlaikus tā ir arī pilnīgi egoistiska terapija man pašai. Taču nu jau esmu pagurusi. Gribas pabeigt un aizmirst.

Šis bija pirmais gadījums tavā dzīvē, kad nonāci līdz dīvānam bez spējas funkcionēt?

Nē. Man 17 gados bija diezgan nopietna depresija. Tā ka es zinu, ko nozīmē gulēt dīvānā un skatīties griestos vienā punktā.

Bet tagad tu atstāj pat dzīvespriecīga cilvēka iespaidu.

Tas ir terapijas nopelns. Jā, tagad mans normālais stāvoklis ir būt mierīgai un nosvērtai. Bet tāpat manī joprojām ir arī trauksme, nepārliecinātība, sevis šaustīšana... Taču man ļoti palīdzēja psiholoģijas studijas, jo līdz tam tā bija vismaz trīsreiz biežāk.

Mājinieki necieš no tavām mācībām?

Nē, neviens nesūdzas. Ir gan tāda leģenda, ka pēc bakalaura iegūšanas visi psihologi ir neciešami, nemitīgi uzsverot savas robežas un to, ka citi tās pārkāpj. Bet es to visu laikam izgāju jau terapijas laikā.

Cik bieži tu ej uz teātri? JRT pirmizrādēs tevi vienmēr var redzēt.

Jā, uz tām es eju. Uz visām. Man, piemēram, ļoti patika Alvja izrāde Viss zem debesīm. Biju arī uz Malkoviča izrādi nupat. Daži ir lielā sajūsmā. Es līdz galam nevarētu teikt, ka mani tas ļoti dziļi aizķēra vai likās absolūts šedevrs. Bet no formas viedokļa ļoti nostrādāts darbs.

Tev ir mīļākais režisors pasaulē?

Pasaulē nav, bet Latvijā ir – Hermanis. Jo, nu, man tiešām liekas, ka viņā ir tā dzirksts. Kaut kā māk viņš uztaustīt. Vēl man ļoti patīk Inga Tropa-Fišere gan kā režisore, gan arī kā aktrise. Patīk, kā viņa domā, un ļoti patīk ar viņu kopā strādāt. Un Gatis Šmits man patīk.

Atceros, kad taisīju savu pirmo izrādi, nelabvēļu bariņš berzēja rokas priecīgās gaidās, kāda tā būs izgāšanās. Un liela bija viņu vilšanās, ka tā nenotika. Kaut kā dīvainā kārtā tur mani nesita par to, ka esmu Hermaņa sieva. Bet bija ļoti mokoši taisīt izrādi par Zentu Mauriņu, nemitīgi trūka naudas, telpu un visa kopā. Kultūrkapitāla fonds neiedeva nevienu centu. Pat tad, kad šī izrāde Spēlmaņu naktī bija nominēta četrās kategorijās un Lauma Balode nominēta gada aktrises titulam, naudas trūkuma dēļ mums vajadzēja izvākties no telpām, kur spēlējām. Man kaut kā likās, ka visas tās problēmas bija manis dēļ – tāpēc, ka mans vīrs ir Alvis Hermanis. Izrāde bija laba, man ļoti žēl, ka to nespēlē. Un Laumai tā bija brīnišķīga loma. Ļoti daudz labu vārdu dzirdēju par to izrādi.

Tavs ceļš būtu vieglāks, ja tu nebūtu Hermaņa sieva?

Es to nezinu. Bet domāju – jā. Tas ir līdzīgi kā būt slavenu vecāku bērnam. No vienas puses privilēģija, no otras – gluži vai lāsts un noteikti liels apgrūtinājums. Jo vienmēr daļa sabiedrības pārmetīs, ka esi ko sasniedzis tikai tāpēc, ka esi tam un tam bērns. Bet tas ir smieklīgi – neviens režisors neņemtu savā izrādē sliktu aktrisi tikai tāpēc, ka viņa ir kādam bērns vai sieva. Vismaz es kā režisore ņemu tos aktierus, kas ir talantīgi un der lomai. Neviens taču apzināti nešauj sev kājā, ņemot darbā netalantīgu mākslinieku!

Sliktie ceļi ir tava trešā izrāde. Jau zini, kuri ir tavi aktieri?

Man patīk pilnīgi visi JRT aktieri. Ļoti patīk ar Sandru Kļaviņu strādāt, viņa bija Lakstīgalu mājā un ir arī šajā izrādē. Patlaban esmu absolūti iemīlējusies Marijā Linartē. Kad kā režisore taisu darbu, visi iesaistītie aktieri kļūst īpaši, es viņos iemīlos. Tāda silta sajūta, rūpe.

Kam veltīta lielākā daļa tava laika?

Patlaban atkal teātrim. Protams, ļoti daudz laika paņēma studijas. Bet tad es salūzu. Pagājušais gads man bija ārkārtīgi sarežģīts. Pabeidzu pirmo semestri jau ar emocionālu un fizisku izdegšanu, tad sākās karš, un es padevos. Paņēmu akadēmisko. Man kā perfekcionistei bija grūti padoties, tomēr es tiešām vairs nevarēju, nebija spēka. Sarunāju ar sevi: es taču mācos sevis, nevis ķeksīša pēc, bet pašlaik ieguvums no mācībām būtu nulle, jo neesmu gatava uzņemt informāciju. Tā es sevi nomierināju.

Tevī ir daudz vīra ietekmes? Vai jūsu viedokļi bieži sakrīt?

Visādi ir. Man tomēr šķiet, ka mans vīrs ir konservatīvāks nekā es. Nesaku to ar mīnusa zīmi. Tā vienkārši ir. Viņš ir arī principiālāks. Es esmu piekāpīgāka, diplomātiskāka. Man riebjas konflikti, es mēģināšu visus stūrīšus nogludināt, lai vilks paēdis un kaza dzīva.

Bet tu meties viņu aizstāvēt, kad viņš atkal ar kādu savu paziņojumu nonāk krustugunīs.

Publiski tā vairs nedaru. Bet kādreiz metos, jā. Taču kaut kā man visa tā šķaidīšanās internetā…. Gandrīz neko vairs arī nekomentēju. Tas ir kā tāds piliens dzirnavās, kas maļas, un visi tur no sevis kaut ko iegāž. Negribu tajā piedalīties. Tieši pirms mūsu tikšanās noklausījos mūziķa Kristapa Strūberga video. Tas, man liekas, ir tik spilgts piemērs... Kā šo cilvēku nolinčoja! Pēc viena tvīta... Nevienam nav pierādījumu, neviens no malas nevar starp diviem cilvēkiem ielīst, bet viņa dzīve tika iznīcināta. Un tas ir drausmīgi!

Viņš kā tāds vikings gadu klusēja. Kad tagad viņa runā ieraudzīju to medaļas otru pusi, tas šķita vienkārši prātam neaptverami. Es jau arī esmu panaiva, man grūti noticēt, ka cilvēks apzināti var būt tik rafinēts un ļauns. Kā tādos meksikāņu seriālos. Un es ļoti labi atceros, kāda bija mana pirmā reakcija – es arī biju sievietes pusē. Jo pati esmu sieviete un kā bērns piedzīvojusi reālu vardarbību. Bet tagad viņš ar reāliem pierādījumiem, ar video, ar bankas izdrukām parādīja otru pusi. Paldies Dievam, ka viņš sev ko nenodarīja. Jo cik ir to gadījumu, kad cilvēks vienkārši neiztur sabiedrības spiedienu. Bet viņš zaudēja darbu. Viņš zaudēja cieņu. Viņš reāli zaudēja visu savu dzīvi.

Esmu ļoti uzmanīga kaut ko komentēt, skriet un bļaut. Arī kara kontekstā – visa tā ņemšanās, kurš te tagad vispatriotiskākais latvietis, bet kurš prokremlists. Tāda linčošana. Psiholoģiski es saprotu, kas tie par mehānismiem, bet tas ir vienkārši nežēlīgi. Un ne visi cilvēki var to izturēt.

Tu esi ļoti līdzjūtīga?

Diemžēl – jā. Un tas ir viens iemesls, kāpēc es domāju, vai maz varētu būt terapeite tīrā veidā. Jo mana pirmā profesija paģēr, ka automātiski identificējos. Mans pirmais impulss ir iekāpt otra cilvēka kurpēs.

Tev piemīt kādas snobiskas iezīmes – lai ko tas arī nozīmētu?

Jā, ko tas nozīmē?

Pārākuma sajūta, piemēram.

Man patīk skaisti ģērbties. Patīk skaistas lietas. Es novērtēju kvalitāti. Bet pārākuma sajūta... nē. Mana terapeite smejas, ka parasti pie viņas atnākot cilvēki, kurus jāmēģina novilkt no viņu augstumiem pie zemes un nosēdināt uz krēsla. Bet mani esot jāizvelk no galda apakšas, lai es beidzot saprotu, ka man nav drupačiņas jālasa, bet arī drīkstu sēdēt pie galda.

Jā, man ir svarīgi, kā es izskatos. Rūpējos par sevi, sportoju. Ilgus gadus tā bija joga, tagad pilates. Justies fiziski labi un spēcīgi man ir ļoti svarīgi.

Mīļākie dizaineri?

Man ir pilnīgs klikšķis uz Dior, bet tas ir tāds plauktiņš, uz kura es bieži nevaru gozēties. Taču tas noteikti ir mans mīļākais zīmols no augšas. Patlaban man ļoti patīk latviešu modes zīmols Pixie. Arī šajā fotosesijā visas ir manas drēbes, komplekti no Pixie. Tās ir drēbes, kurās jūtos visērtāk. Zīmola dizaineres ir māte un meita. Tas viss varbūt ir mazliet maskulīns, tādas oversize žaketes. Jā, man uznāk arī supersievišķīgi uzplūdi, kad varu ģērbties puķainās kleitiņās. Tomēr žaketē un biksēs visvairāk jūtos kā es pati.

Kas attiecas uz kosmētiku, tur pašlaik valda pilnīga eklektika. Taču tonālais par pieci eiro nederēs. Un man tomēr arī patīk, ka tas ir par 50 eiro, es jūtu atšķirību. Vecums tāds, ka vajag sev ļaut lietot labas un dārgas lietas.

Kā tava mākslinieces dvēsele sadzīvo ar trim bērniem?

Nav jau vairs tik maziņi, mazākajam astoņi gadi. Kad viņi bija maziņi, likās – paaugsies, būs vieglāk. Un, no vienas puses, tiešām ir, jo manī vairs visu laiku nav tā mammas trauksme. Ar maziem bērniem es visu laiku biju tonusā. Pat ja atstāju ar auklīti, daļa no manis vienalga bija palikusi pie bērna.

Tagad puika jau ir pusaudzis. Bet es saprotu, ka mammu viņam vajag tikpat. Un šajā vecumā, īpaši, ja bērns ir pašpietiekams, ir baigi viegli aiziet katram uz savu pusi un pazaudēt kontaktu. Jo bērns liek vecākus mierā – sēž savā istabā un telefonā. Un tā var paiet dienas un pat nedēļas. Bērns it kā ir mājās, bet jūs nesatiekaties. Tāpēc ir jāveido tie kopīgie mirkļi. Patiesībā ļoti labs ir tas laiks, kad no rīta vedu bērnus uz skolu vai vēlāk no skolas mājās. Mašīnā bērni kaut kā atveras un sāk stāstīt.

Tev ir palīgi?

Aukli man vairs nevajag, bet nāk viena sieviete, kas reizi nedēļā veic mājas ģenerāltīrīšanu. Un tāpat nav tādas kārtības, kā gribētos.

Man laikam visgrūtākais ir samenedžēt visādas birokrātiskās lietiņas. Es, piemēram, esmu ārkārtīgi bezatbildīga e-klases lietotāja. Un atcerēties par visādām zīmēm... man tās ir mocības.

Vīrs to nedara?

Nē. Viņš, man liekas, pat nezina, kā sauc bērnu skolotājas!

Kā tu iegūsti laiku sev?

Man ļoti patīk braukt ar auto, tā es to savu laiku iegūstu. Mēdzu arī pateikt, ka tagad lasīšu grāmatu – netraucējiet mani! Vai dārza darbi – tas arī ir mans laiks. Mēs jau sen nedzīvojam centrā, bet Priedainē. Pirms māja bija izremontēta, man tur jau bija siltumnīca, kur vareni plosījos. Bet vienā brīdī man tas viss apnika. Tas milzīgais darbs, kad katru rītu jāiet tomātiem padusītes izkniebt un laistīt, laistīt…. Beigās tu dabū tos tomātus, bet saproti, ka vieglāk būtu bijis nopirkt tirgū. Manā gadījumā tas nebija tā vērts. Zinu, ka ir sievietes, kurām dārzs ir kā meditācija, viņas tur uzlādējas. Man patīk, bet teikt, ka tā ir mīļākā nodarbe... nē! Labu grāmatu izlasīt man tomēr gribas vairāk. Tāpēc mans dārzs tagad ir tāds mazliet bēdīgs un ar tukšu veco siltumnīcu.

Es gribētu būt praktiskāka un sakārtotāka. Bet ar bērniem es iemācījos daudz kam nepievērst uzmanību. Jā, man ļoti patīk, ka viss apkārt ir tīrs, dizainīgs un katrai lietiņai sava vietiņa. Un es gribētu, kaut man būtu skaists rožu dārzs, ar perfektu mauriņu un skaistu oranžēriju, kur es sēdētu un dzertu tēju, sarunājoties ar vīru un bērniem. Bet tā nav. Viena es to nespēju realizēt. Kad man uznāk entuziasma brīži, roku un stumju ķerru, bet tas ir fiziski ļoti smags darbs, un es to varu pamest pusdarītu līdz nākamajam entuziasma vilnim. Varbūt būtu bijis prātīgāk noalgot dārznieku un pēc tam pašai vienkārši uzturēt to dārzu kārtībā. Jo ir grūti vienai ar to tikt galā, bet Alvis galīgi nav ķerru cilvēks.

Nedzirdu tavā balsī vilšanos.

Es arī neesmu vīlusies. Kā teica mana terapeite, nevajag gaidīt, ka govis lidos. Visādi jau ir bijis, esmu rakusi bedri un dusmīgas domas domājusi. Kāpēc man te jāmokās un tā bedre jārok, lai koku iestādītu. Bet es gribu to koku. Viņš var bez tā koka iztikt.

Bet nu arī jāatzīst, ka pēdējos gados Alvis sācis iesaistīties dārza darbos daudz vairāk nekā kādreiz. Tā es arī nevaru teikt, ka viņš neko nedara.

Ko tev vispār dzīvē patīk darīt?

Man ļoti, ļoti patīk mēģinājumu process. Īpaši kā režisorei.

Un vēl man patīk tā sajūta, kad kaut kas interesē, ir baigais azarts un esi jau tajā iekodies – tik garšīga un forša sajūta! Piepildījuma sajūta. Un tāda var būt par ļoti daudz ko. Tā var piemeklēt, arī lasot pētījumu. Vai kaut ko darot ar bērniem. Vai ceļojumā. Kad ir tā dzīves garša un pati sev kļūsti interesanta.

Jā, būt pašai sev interesantai – tā sajūta man patīk.

Ceļojumos bieži braucat?

Nē. Ne bieži. Kādreiz ar bērniem braucu pie Alvja, kad viņam bija darbs ārzemēs. Savukārt tad, kad darba ārzemēs nebija, viņš ne visai gribēja kur braukt. Un es diezgan ilgi mūsu attiecībās pakārtojos un pielāgojos tam viņa režīmam. Bet vienā brīdī sapratu, ka tā vairs negribu. Un tad es sāku ieplānot pati savus braucienus. Piemēram, bijām ar draudzeni Parīzē. Tas bija tiešām kolosāli! Brīnišķīgs brauciens! Sapratu, ka tāds formāts man ļoti patīk.

Ko tu esi izravējusi no savas dzīves?

Par tām pašām robežām – tagad es māku tās novilkt. Esmu iemācījusies neuzņemties atbildību, kur man tas nav jādara. Es joprojām mācos pateikt “nē”. Pastāvēt par savām interesēm. Un joprojām mācos dīlot ar vainas sajūtu, jo tā ir mana labākā draudzene kopš mazotnes.

Man ļoti patīk šī brieduma sajūta, kas tagad ir. Man varbūt mazāk patīk krunciņas un tik ļoti labi vairs nepadodas multitāskings, bet tieši pati tā brieduma sajūta ļoti patīk! Sajūta, ka stāvu ar abām kājām uz zemes un mani nevar tik viegli nogāzt citu viedokļi. Un līdz ar briedumu pie manis atnāca arī vieglums.

Ko vēl gribas?

Man ir tāda problēma, ka es īsti neprotu sapņot. Bet es gribētu piedzīvot mazbērnus. Bērnu izlaidumus. Es ļoti gribētu piedzīvot, lai mans dārzs ir tāds, kādu to redzu savās fantāzijās. Noteikti gribu piedzīvot savu izlaidumu maģistrantūrā. Un, zinot sevi, domāju, ka es vēl attapšos arī doktorantūras studijās.