Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Uzņēmēja Oļesja Floreša: "Mūsu cilvēki var darīt jebko!"

Cilvēki
17. septembrī 16:06 2021. gada 17. septembrī 16:06
  Pastaiga
Kad dzīve piespēlē iespējas, tās jāķer ciet – uzskata viena no veiksmīgākajām biznesa sievietēm Latvijā Oļesja Floreša, uzņēmuma Japan Tobacco International Baltijas reģiona vadītāja. Laba izglītība, mazliet avantūrisma, daudz iniciatīvas un dzīves garšas – varbūt tā ir īstā recepte panākumiem…

Kā domājat – vai ar uzņēmēja talantu cilvēks jau piedzimst?

Nē, manuprāt, tāda talanta nav... Bērnībā nedomāju, ka gribu būt vadītāja, nodarboties ar biznesu, man patika suņi un kaķi… Domāju, ka būšu arheoloģe, ko interesantu atradīšu un tad man būs daudz naudas, mani rādīs televīzijā. (Smejas.) 12 gadu nodarbojos ar mākslas vingrošanu, katru dienu četras stundas gari treniņi, arī vasarās. Man bija labas atzīmes, bet nebija liela mērķa – teiksim, kļūt par ārsti. Angļu valodu mazliet zināju, domāju – varbūt mācīties par tulku. Padomju Savienība bija izjukusi, nevarēja īsti saprast, ko darīt, draudzene stāstīja, ka Igaunijā ir atvērta universitāte angļu valodā, var studēt biznesu, viņai vajadzēja kādu, ar ko kopā īrēt istabu. Mani vecāki nebija sajūsmā, ka dzīvošu Tallinā, biju viņiem vienīgais bērns. Pēc četriem studiju gadiem, kurus pavadīju pirmajā amerikāņu universitātē Baltijā Concordia, es atgriezos Rīgā.

Kad izsūtīju savu CV uzņēmumiem, interese bija liela, īpaši no ārzemju kompānijām. Pirmā intervija bija Colgate-Palmolive. Gribēju strādāt mārketingā, likās – tas ir šiki. (Nosmejas.) Negribēju būt tirdzniecības pārstāve, jo nezināju, ko tie cilvēki dara, varbūt ko pārdod uz ielām. Darba intervijā viņi teica, ka došot man mašīnu, algu 300 dolāru un mobilo telefonu. Zvanīju tētim, viņš bija pārlaimīgs, tā satraucās, ka atskrēja pie manis, nenovilcis halātu un speciālajās juvelieru brilles. Tas bija 1998. gadā, es par sevi biju ļoti lepna.

Kā nonācāt līdz tabakas biznesam?

Colgate-Palmolive man ļoti patika, bet sanāca tā, ka uzņēmumā satiku savu pirmo vīru. Viņš bija no Rumānijas, bet dzīvoja Latvijā. Viktoram Lapčenokam ir dziesma Salds itāliešu kino. Man ļoti patika Itālija, Adriāno Čelentāno, tāda tipa vīrieši… Amerikāņu kompānijā nevarēja kopā strādāt cilvēki, kuriem ir attiecības. Bija jāizdara izvēle, kuram jāiet prom.

Tādi bija kompānijas noteikumi?

Jā. Mēs jau iepriekš bijām pazīstami, kopā strādājām, bet jau pēc pirmā randiņa man uzreiz bija jāaiziet no kompānijas. Ātri paliku stāvoklī, vīrs ārzemnieks, vecāki teica: “Mēs tev palīdzējām mācīties, bet tu aizgāji no darba, gaidi bērnu – kas notiek?...” Kad piedzima meita, sāku meklēt jaunu darbu, bet iepriekšējais līgums paredzēja, ka nedrīkstu strādāt 14 kompānijās.

Konkurējošās?

Jā. Tas bija pirms 21 gada. Nāca piedāvājums no tabakas kompānijas, un, tā kā tētis pīpēja, viņš teica: “Super!” Mājās būšot cigaretes. (Smejas.) Tur arī sāku kā pārdošanas speciāliste. Atgadījās stulba situācija – CV biju uzrakstījusi, ka ļoti labi runāju itāļu valodā. Intervijas vidū mans nākamais priekšnieks, teica, ka brīvi runājot itāliski, varbūt mēs varētu... Man tik ļoti gribējās to darbu, ka sāku dziedāt Adriāno Čelentāno dziesmu. Man ir ļoti slikta balss, bet esmu drosmīga… (Nosmejas.) Tā sāku strādāt tabakas uzņēmumā, nodarbojos ar lielajiem klientiem, arī mārketingā. Piedzima otrs bērns.

Reiz televīzijā redzēju Šveici, izsaucos: “Cik smuki, vilciens brauc cauri paradīzei!” Mamma teica: “Par ko tu domā, tur dzīvot ir nereāli.” Drīz pēc tam Latvijas tirgu apmeklēja Ženēvas vadītāji. Apmeklējuma laikā man izdevās parādīt savas zināšanas par produktiem un uzņēmējdarbības vidi kopumā. Pēc tam viņš uzrakstīja priekšniekam, ka es varētu strādāt Ženēvā. Uzskatu – ja dzīvē kas notiek, tas jāņem ciet. Pēc tam visi saka: “Ā, viņai paveicās…” Bet man liekas – ar cilvēkiem tā notiek…

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

…nāk iespējas dzīvē?

Tieši tā, taču viņi tās palaiž garām nerealizētas. Man laulībā negāja ļoti labi, bērni bija mazi, izlēmu – varētu dzīvē ko pamainīt, braukšu uz Ženēvu. Alga bija liela, salīdzinot ar Latviju, sākumā man bija tāda sajūta, ka esmu uzvarējusi loterijā. Īstenībā dzīves standarts un izdevumi bija ievērojami augstāki, tā ka bija izaicinoši vadīt visas ģimenes dzīvi. Uzskatu, ka arī šķiršanās man zināmā mērā palīdzēja būvēt karjeru. Vīrs vienmēr man teica: “Tu jau neko īpašu darbā nedari…” Arī viņš nebija nekāds lielais biznesmenis. Es gribēju sevi pierādīt. Uz Ženēvu ņēmu līdzi vecākus, pateicoties mammai, uzbūvēju savu karjeru.

Vīra nebija, vajadzēja naudu, vecākus atbalstīju finansiāli. Vēlāk viņi ar mani pārcēlās uz Ukrainu, tad uz Dāniju. Tikai, kad man bija jau 40 gadu – tagad ir 44 –, tuvinieki sāka teikt: “Klausies, tu dzīvo ar mammu…” Arī bērni sacīja: “Varbūt satiecies ar kādu…” Septiņus gadus pēc šķiršanās es tikai strādāju, bet biju laimīga. Kad vecāki atgriezās Rīgā, sanāca tā, ka es tiešām satiku savu nākamo vīru. Ar bērniem bijām Portugālē, uz ielas prasīju padomu, viņš gāja garām, izstāstīja, domāju – tāds interesants vīrietis (Nosmejas.), viņš – tāda interesanta sieviete, apmainījāmies telefoniem, sarakstījāmies.

Pēc nedēļas, kad man jau bija jāatgriežas Dānijā, viņš aicināja padzert kafiju. Septiņus gadus man neviens nebija bijis, un tiešām bija bail. Meitai, kura jau liela, teicu, ka neiešu. Viņa pierunāja: “Nē, padzer tēju, un viss.” Kafejnīcā viņš stāstīja, ka Facebook redzējis, ka man bija dzimšanas diena, nopircis mazu dāvaniņu, arī meitai… nopircis. Padomājis – ir arī dēls, tad arī viņam... Man atvērās sirds: “Parādi man Lisabonu!” Mans vīrs ir ļoti vienkāršs, smējīgs. Viņam ir trīs bērni, divi puikas gribēja dzīvot ar viņu, kopā ar mums Viļņā. Ir arī meita, bieži brauc pie mums. Uzskatām, ka mums ir pieci bērni, trīs suņi, un tagad būs arī divi kaķi.

Dzirdēju, ka ņemsiet no patversmes.

Man ir žēl dzīvnieku. Viens suns ir no Černobiļas, otrs – no Kijevas… Kaķis bija, kā saku, no Latvijas renstelēm, piecas valstis ar mani izbraukāja. Kad nomira, teicu – vairs ne, ir tik grūti pārvākties ar dzīvniekiem, divus trīs gadus vienā vietā, pēc tam kompānija var nosūtīt citur. Nav viegli braukt ar visu baru kā tādai čigānu ģimenei. Vienmēr esmu palīdzējusi patversmēm. Šogad esot traks gads, problēmas ne tik daudz ar bezpajumtes kaķīšiem, kā ar mājas, jo viņi nav sterilizēti, cilvēki kaķēnus izmet. Šobrīd patversmē ir 72 kaķi. Vienam ielas kaķim nebija vietas, vīram teicu: “Četri dzīvnieki mums jau ir, vēl viens neko daudz nemainīs.” Rīt brauksim pakaļ.

Saprotu, ka vecāki jums ir palīdzējuši, bet kā vispār izdodas apvienot ģimenes un biznesa dzīvi?

Ziniet, man varbūt tiešām paveicās. Vīrs ir inženieris, nodarbojas ar IT, var strādāt mājās. Es teiktu, ka daudz bērnu nav problēma, ja tiešām mīlat viens otru, tad vienmēr visu var atrisināt. Arī kompānija ir ļoti laba – augstākā līmeņa darbiniekiem apmaksā starptautiskās skolas, palīdz ar māju vai dzīvokli. Atceros, kā bija padomju laikos, un katru dienu esmu laimīga, ka man ir darbs, visi veseli, dzīvojam brīvā valstī.

Kovida dēļ mums bija jāstrādā no mājām, un no šīs vasaras varam 50 procentus laika strādāt no mājām un pat desmit dienas no ārzemēm. Godīgi sakot, tas nav viegli – ar suņiem, vīru, kaķiem un bērniem – vienmēr ir kas darāms, bet izeju vienmēr var atrast. Domāju, ja mīlat viens otru, pārējais ir mazsvarīgs. Vīrs bieži brauc uz Portugāli, tur ir vecāki, liela ģimene.

Kāda šobrīd ir jūsu pozīcija kompānijā, par ko atbildat?

Esmu ģenerāldirektore, mums ir tāds interesants klasteris – Baltija plus Somija un Islande. Mans priekšnieks ir Rietumeiropas sadaļas prezidents. Ar citiem ģenerāldirektoriem esmu viņa komandā, uzņēmuma vadītāja piecās valstīs. Kovida dēļ gandrīz gadu sēdējām mājās, tagad visi ir vakcinēti, sākam ceļot. Uz Rīgu cenšos braukt biežāk, jo te ir vecāki, vienmēr esmu ļoti laimīga te atgriezties.

Kāda ir tabakas tirgus specifika?

Tas ir ļoti dinamisks, bet samazinās, jo cilvēki domā par veselību. Latvijā 20 procenti tirgus ir kontrabandas cigaretes, visvairāk tās ienāk no Baltkrievijas. Lietuvā ir tāda pati problēma. Aug jauno produktu segments, tirgū ienāk elektroniskās cigaretes. Latvijā tās vēl netirgojam. Interesanti, ka mainās tehnoloģijas, arī smēķētāji grib pamēģināt ko citu. Svarīgākais tabakas tirgū, tāpat kā jebkurā citā biznesā, ir tā prognozējamība, arī nodokļi Baltijas valstīs ir līdzīgi, tāpat nodokļu pieauguma plāni. Būtiski, lai valsts iestādes pieturas pie apstiprinātajiem ilgtermiņa nodokļu plāniem tabakas jomā, mēs gribētu paļauties, ka tie netiek pēkšņi pārskatīti. 

Jūs pati nesmēķējat?

Kad sāku strādāt šajā kompānijā, mazliet smēķēju, pēc tam – ne.

Reizēm kāds jauns produkts jānotestē?

Jā, tad es testēju. (Smejas.) Interesanti – darbā 20 procenti smēķē, pārējie – ne. Tas nav atkarīgs no tā, ka strādā tabakas kompānijā. Ir cilvēki, ko saucam par svētdienas pīpmaņiem, – tādi, kas reizēm uzsmēķē.

Socializējoties, pie vīna glāzes, sarunām?

Jā, vai kā pareizi teicāt – vajag patestēt jaunu produktu. Tas drīzāk atkarīgs no pieredzes, ko vispār domā par dzīvi, gribi pīpēt vai ne. Jā, reizēm arī es varu uzsmēķēt.

Tagad jūs esat tā, kura diktē iekšējos spēles noteikumus, ētikas kodeksu – vai arī jūsu uzņēmumā ir tā, ka pāri nedrīkst strādāt kopā, kādam no darbiniekiem jāpamet darbs, ja vēlas tikties ar kolēģi?

Pie mums JTI uzņēmumā mums jābūt drošiem, ka nepastāv interešu konflikts. Cilvēki no vienas ģimenes drīkst strādāt dažādās nodaļās. Bet kopumā tabakas kompānijā mēs tiešām ļoti ētiski skatāmies uz visu, kas notiek, jo reputācija ir ļoti svarīga. Ikviens var norādīt – redz, tabakas kompānijā tā notiek! Man ir sajūta, ka, salīdzinot ar citiem…

Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

…jūs daudz vairāk to pieskatāt?

Jā. Japāņu kompānijā ir ļoti svarīgi, kas notiek ar cilvēkiem, lai visas tiesības tiktu ievērotas. Arī mūsu juristes vīrs strādā kompānijā, vienkārši vadība jāinformē, ka tāda situācija ir. Protams, nevar būt tā, ka esmu priekšniece un mans vīrs ir manā komandā, lai nav interešu konflikta. Tā jau ir, ka cilvēki visbiežāk satiekas darbā. Ir svarīgi arī tas, kā sadarbojamies ar klientiem, lai lielas vērtības dāvanas netiktu dotas.

Kukuļi?

Jā, protams, darbinieku uzreiz atlaiž no darba, ja notiek tādi mēģinājumi. Stājoties darbā, paraksti papīrus, tiek paskaidrots, kāpēc tas ir svarīgi. Tiek vērtēta uzvedība – ja kādam šķiet, ka priekšnieks ir agresīvs vai norāda, ka esi sieviete, ir bijusi seksuāla uzmākšanās, – par to var uzrakstīt.

Anonīmi?

Jā. Liels departaments Ženēvā to vērtē. Cilvēku, kuram visi uzticas, ieceļ par kontaktpersonu, var iet izrunāties. Protams, to var izmantot arī negodprātīgi – pret kādu, kurš nepatīk. Mums ir daudzu tautību kolektīvs, visā pasaulē kopumā no 100 tautībām un Baltijā no astoņām, tādējādi jāzina kultūras īpatnības. Vēl neesmu strādājusi Āzijā, bet stāsta, ka tur ir speciālas apmācības, lai saprastu, ko drīkst teikt, ko ne.

Japānā esat bijusi?

Vienreiz. Pie draudzenes, kas strādā Ženēvā, bija ieradusies liela delegācija, viens kolēģis no Japānas pajautāja, kur ir printeris. Viņa norādīja – tur… Bet viņš stāv, nekur neiet. Pēc tam paskaidroja: ja japānis jautā, kur ir printeris, viņš ar to saka – vai vari man šo lapu izdrukāt? Kad strādāju Ukrainā, man stāstīja, ka priekšnieks var pateikt visu ko, domāju – ak dievs, pie mums tā nedrīkst! Kā uzņēmums esam aizsākuši globālu kustību, ka jārespektē katrs, uzmanām, lai pret LGBT cilvēkiem nebūtu nekādas diskriminācijas. Ir svarīgi par to runāt.

Aicināt savus darbiniekus nākt ārā no skapja, būt atklātiem?

Ja viņi to grib. Lai justos droši. Bija vēl dažas iniciatīvas… Agrāk bija tā, ka ģenerāldirektoram ar komandu Lietuvā bija atsevišķs birojs, mēs iedibinājām atvērtu telpu visiem: šodien sēdi pie šā galda, rīt – citur. Lai cilvēki sarunātos, nebūtu hierarhijas. Tiešām interesanta pieredze. Ziniet, arī man no sākuma bija bail, vairs nav 22 gadi, bet izlēmām – ja darām, tad visi. Un man tiešām patika. Mūsu ofiss nav liels – 28 cilvēki, es katru dienu sēdēju ar kādu citu.

Tā var iepazīties tuvāk.

Jā, parunāt arī par privāto dzīvi. Es, protams, runāju skaļi un daudz, tas apgrūtina darbu, tāpēc ir speciālas sarunu telpas, es daudz tajās sēdēju. Cilvēki bija ļoti laimīgi, atzina, ka drošāk var paust savas idejas. It kā sīkums, bet kolektīvs mainījās. Priekšnieks teica, ka tiešsaistē cilvēki no Baltijas uzdod atklātākus jautājumus, jūtas droši. Mēs arī realizējām iniciatīvu – ja piedzimst bērns, vīrietis vai sieviete var saņemt 20 nedēļu atvaļinājumu. Un nav svarīgi, kā ienācis ģimenē, – nupat piedzimis, adoptēts vai surogātmātes…

Tas attiecas arī uz viendzimuma laulībām?

Jā. Pirmais šādā atvaļinājumā devās kāds latviešu kolēģis, cilvēki runāja – viņš esot atlaists. Pat lielie klienti, kuru menedžeris viņš bija, esot pārbaudījuši LinkedIn, vai viņš tiešām vēl strādā… Cilvēks bija tik laimīgs, domāju – kompānija ar tik mazām lietām var izdarīt ko svarīgu. Tā ir demokrātiska pieeja. Mūsu atvērtā biroja pieredzi tagad ievieš arī citur pasaulē. Ļoti svarīgi ir arī cilvēkus pilnvarot, uzticēties.

Vai, domājot par savu bērnu izglītību, mēģināt viņus virzīt vai ļaujat pašiem izvēlēties?

Dānijā bija ļoti interesanti – viņi pat 15–16 gadu veciem jauniešiem dod lielu brīvību… Tā ir cita audzināšana. Vecāki uzskata, ka viņi var iet piedzerties, jo pēc tam būšot stabilāki.

Lai iztrakojas…?

Jā. Sākumā man bija šoks. Pirmoreiz atstāju meitu vienu mājās, kad viņai bija 17, ar mammu un dēlu aizbraucām nedēļu uz Rīgu. Viss it kā bija kārtībā, bet pēc pusgada meita saka: “Atceries to laiku… es feisbukā uztaisīju open event, uzaicināju 85 cilvēkus.”

Uz mājas ballīti?

Jā. Esot dzēruši, pīpējuši, nākuši arī cilvēki no ielas, kas redzējuši, ka forša ballīte. Es biju šokā. Meita teica: “Pēc tam biju populārākā meitene skolā.” Domāju – vismaz māja stāv uz vietas, nu labi… Par izglītību meita teica: “Mammu, es zinu, ko daru!” Tagad mācās Anglijā datorspēļu dizainu, zīmē personāžus. Jaunībā man bija sapnis mācīties Bokoni Universitātē Itālijā, bet tam vajadzēja lielu naudu, pirmais vīrs teica: “Aizmirsti…” Es to nevienam nebiju stāstījusi, tikai mammai. Dēls vienu dienu rāda brošūru, ko universitātē iedevuši, skatos – Bokoni. Es uzreiz: “Ņemsim tev itāļu valodas skolotāju, es arī mācīšos!” Ne gluži uzspiedu…

…bet atbalstījāt.

Jā. Bokoni, mārketings – man patīk!... Tagad viņam ir sapnis tur nokļūt, es laimīga, domāju – braukšu uz Milānu, ja viņš iestāsies. Vīra puišiem patīk matemātika, viņš sāk runāt par inženieriju, IT, bet redzēsim, liekas, bērni tagad vispār neklausās, ko saka no malas. Es, protams, atbalstīšu katru izvēli, augstākā izglītība ir ļoti svarīga. Vecākiem nebija viegli, par pēdējo naudu man palīdzēja izstudēt. Es ar viņiem ļoti lepojos, saku paldies. Padomju laikos mammas brālis aizbēga uz Ameriku, mans tētis bija jūrnieks, mamma strādāja kuģniecībā par radiooperatori. Viņu izmeta no darba, jo brālis bija valsts ienaidnieks.

Tētis neticēja, ka tā var būt, nolēma braukt uz Maskavu par taisnību cīnīties. Viņam piezvanīja kāds no VDK, lai neko neuzsākot, būšot vēl sliktāk. Trīs gadus viņš nevarēja dabūt darbu, mamma strādāja par apkopēju, tēta politiskie uzskati pilnībā mainījās. Viņš ir ļoti viegls, pozitīvs cilvēks, prata zīmēt un sāka strādāt juvelieru darbnīcā. 90. gados cilvēki staigāja ar zelta krustiem lielās ķēdēs – stils briesmīgs, bet klientu bija daudz. Bērnībā mums nebija daudz naudas, bet universitāti tētis man apmaksāja. Brīvajā Latvijā arī bija grūti, bet vecāki saka – cik šausmīgi bija padomju laikos… tagad dzīve ir brīnišķīga! Protams, ne visiem cilvēkiem bija labi, darbu nevarēja atrast. Man paveicās tikt starptautiskā kompānijā, viss super, pozitīvi. (Smejas.)

Jums ir mērķi – profesionālie vai dzīves, sapņi, ko gribētos piepildīt?

Esmu laimīga tur, kur esmu, tiešām. Nebiju domājusi, ka nonākšu tik augstā pozīcijā. Kad strādāju ar lielajiem klientiem, domāju – pēc Ženēvas varēšu teikt – Oļesja, tu esi ko labu paveikusi! Kad biju uzņēmuma vadītāja Dānijā, nebija viegli, likās, viņi domā – šī blondīne no Latvijas… Pat starptautiskos uzņēmumos pastāv stereotipi, kas ir jārisina. Turklāt mans uzdevums bija pārveidot organizāciju un padarīt biznesu rentablu. Tāpēc man tur bija jāpierāda sevi. Domāju – varbūt jābrauc mājās ko uzadīt. (Smejas.) Pēc tam viss bija labi.

Gribētos redzēt citas valstis, man patīk ceļot, vēlos labāk iemācīties itāļu valodu, arī latviešu, lai varu vieglāk izteikties. Kad pienāks pensija vai varbūt jau agrāk, ļoti gribu ar vīru dzīvot Latvijā. Cilvēkiem saku – jums liekas, ka citur ir foršāk, bet tu tur ierodies kā tūrists, šeit esam mājas. Man patīk viss – jūra, klimats, pat ziema –, un esmu laimīga, ka arī manam vīram Latvija patīk, pat vairāk nekā Portugāle. Viņš saka – tur cilvēki visu atliek uz rītu, cilvēki ir mazāk norūpējušies. Jā, mums nav kā Vācijā, bet tomēr kārtība. Kad strādāju Ženēvā un citur Rietumeiropā, novērtēju, kas mūsos ir. Padomju laikos cilvēki izdzīvoja cauri visam.

Ir krampis, stiprums?

Jā, spēks. Esam atvērti pārmaiņām, stress nav tik liels kā Dānijā, Francijā, kur par katru sīkumu taisa traģēdiju. Esam ar rietumu mentalitāti, bet saprotam arī austrumus. Daudzi mūsējie veiksmīgi strādā augstos amatos Krievijā un Ukrainā, spēj adaptēties. Priekšnieks saka: “Man jūsu cilvēki patīk, jo varat darīt jebko, strādāt Austrijā, Vācijā, Šveicē.” To gribu ieteikt visiem mūsu cilvēkiem, jauniešiem – būt pārliecinātiem par sevi. Lai neuzskata – kam es tāds, no Latvijas, esmu vajadzīgs. Arī man tādi kompleksi bija, bet… nē, mūsu cilvēki spēj izdzīvot visur, tā ir mūsu priekšrocība.

Vēl portālā

Liela problēma apkures sezonā - telpās ir tik sauss gaiss, ka tas kaitē veselībai
Kur vīrusa daļiņu ir vairāk un pastāv lielāks risks inficēties? 1
Ko darīt ar podu augsni, kur šogad auga dārzeņi?

Очередная трагедия в фитнес-клубе: известный художник утонул в бассейне прямо на глазах отдыхающих

И снова в платье! Отказавшаяся менять пол дочь Джоли покорила женственным образом