Četru bērnu māmiņa Una Rozenbauma: "Solo vecāki ir stiprāki par vidējo aritmētisko vecāku"

"Multfilmā Lilo un Stičs ir viens citāts, kurš ļoti saskan ar manu priekšstatu par to, kas ir ģimene. Lilo teica: “Ohana nozīmē – ģimene. Ģimene nozīmē – neviens netiek atstāts pēdējais un neviens netiek aizmirsts. Bet, ja tu gribi aiziet, tu vari!"," savu stāstu sāk Una.

"Kad biju maza, nekad neiztēlojos, kāda būs mana ģimene. Cik man būs bērnu, kādas būs kāzas, kur dzīvosim. Jau no četru gadu vecuma daudz lasīju un manu priekšstatu par ģimeni visvairāk ir veidojušas Astrīda Lindgrēna un Tūve Jansone. Ronjas, Muminu, Melkersonu ģimenes modelis man ir licies tuvu ideālam. Jo tas ir nevis par to, kā, kur un ar ko dzīvot, bet – kā sadzīvot, lai ir līksmi un jēgpilni.

Pie tā tad arī turamies.

Pati esmu augusi daudzu bērnu un pieaugušo ģimenē, tāpēc pavisam dabiski šķiet, ka man ir daudz bērnu un draugu. Bez trokšņa, blēņām, sarunām apkārt jūtos pazudusi. Tas gan nenozīmē, ka neprotu būt viena, – bez tā es vienkārši nevarētu izdzīvot! Agrāk nevarēju saprast savu mammu, kura dažreiz brauca ar vilcienu, lai melnā mētelī un saulesbrillēs vienkārši viena pastaigātu gar jūru. Tagad es daru tāpat.

Tās reizes, kad esmu viņai gaudusies par to, ka neizdodas attiecības un ka es visu dzīvi būšu viena, viņa stingri un nemainīgi man norāda, ka pie tāda bērnu daudzuma par vientulību noteikti nevarēšu sūdzēties. Un tur viņai ir pilnīga taisnība.

Tāpēc man liekas absurdi tās sievietes vai vīriešus, kas dzīvo vieni ar bērniem, saukt par “vientuļiem” – viņi jau konceptuāli nevar būt vientuļi. Viņi ir solo vecāki, viņi ir universālie kareivji, viņi žonglē neticami daudz lietu vienlaikus. Un viņi ir stiprāki par vidējo aritmētisko vecāku, jo, lai uzstātos solo, vajag daudz vairāk drosmes, spēka un mugurkaula, nekā dziedot korī vai duetā. Nevis viņi, bet mēs – mēs esam!

Savas dzīves vīriešus es izvēlos to talantīguma dēļ, nevis racionāli izvērtējot, vai mūsu kopdzīve ir iespējama un vai mūsu raksturi un ambīcijas ir salāgojamas. Nu, nav tā, ka tu skaties vīrieša acīs, redzi tur pasaules sākumu un beigas un paspēj padomāt: “Vai mūsu attieksme pret finansēm, eksistenciālisma filozofiju, brīvo gribu kā tādu, alternatīvo pedagoģiju un kino izvēli sader kopā tik labi kā mana roka ar viņējo?” 

Visbiežāk nesader, kā redzams. Bet mēs ilgi un laimīgi turpinām kopā audzināt dubulti talantīgus bērnus un būt dubulti mīloši, atbildīgi un uzmanīgi vecāki.

Maniem bērniem ir dažādi tēvi, un es to nekādā gadījumā neslēpju. Bērnu audzināšanā man jāsadarbojas ar trim vīriešiem.

Es esmu laimīgs cilvēks nevis tāpēc, ka man veicas, bet tāpēc, ka mans laimīgums ir mana apzinātā izvēle. Tu katrā situācijā pats pieņem lēmumu, ko darīt ar notikumu. Padarīt sevi par upuri – vai ieguvēju. Atrast prieku vai nelaimi – tā ir tava izvēle. To man ir izstāstījis mans brīnišķīgais psihoterapeits dr. Valdis Briedis.

Tad, kad es nevarēju pieņemt lēmumu un baidījos iet prom no reklāmas aģentūras, lai filmētu seriālu (Paliec negatīvs!, 2020), jo tam bija jānododas pilnībā, viņš mani iedrošināja, gluži cilvēcīgi sakot, ka iespējas ir jāizmanto. Par to es esmu nenormāli pateicīga, jo ļaušanās iespējām ir ļāvusi man izveidot savu uzņēmumu Rozenbauma un māsas, nofilmēt vienu pasūtījuma dokumentālo filmu Zaļais Zelts, tagad filmēt Dienaszagļu rīta rosmi, kurā aristokrātiem, deģenerātiem un tizleņiem kopā mācīties dejot. Es varu katru dienu strādāt kopā ar aizraujošiem, gudriem un sirdsbagātiem cilvēkiem no dažādām jomām. Tā taču ir laime, vai ne?”