Kā un kāpēc izvēlēties gleznu? Trīs sirsnīgi mākslas darbu saimnieku stāsti par gleznu ienākšanu viņu vidē

Iveta Dzērve, sabiedrisko attiecību aģentūras Repute dibinātāja:

“Ir cilvēki, kas krāj priekšmetus. Es krāju emocijas un sajūtas. Burtiski izgaršoju sajūtas, ko man sniedz tikšanās ar spilgtiem cilvēkiem. Ar mākslinieci Sigitu Dauguli pirmo reizi satikos pirms gadiem trim pie mūsu kopīgās draudzenes, un Sigitas personība iekšēji mani gandrīz uzspridzināja. Viņa bija skaļa. Viņas bija daudz. Bet viņa nenoliedzami ir talantīga, erudīta un patiesa.

To pašu varu teikt par Sigitas gleznām. Spēju tikai izdvest piekrītošu “jā” kuratores Ingas Šteimanes teiktajam, ka Sigita Daugule glezno kā “haosa teorijas aģents”. Es piekrītu, ka viņas gleznās ir kaut kas no alķīmijas, kur kārtu kārtām uz eļļas krāsām tiek klātas lakas un šķīdumi. Rezultāts ir pārsteigums, šoks vai dziļdomīgs smaids mākslas vērotāju acīs. Savējie sapratīs. Un – savējie saprot. Sigita runā un rāda redzēto un pieredzēto. Detaļas, kuras mēs neievērojam, tām garām paejot. Viņa tās pietuvina un parāda tik reālistiski, ka, skatoties gleznā vien, jau sajūti redzētā faktūru dzīvē.

Dažkārt man ir sajūta, ka šī glezna mūsu, sabiedrisko attiecību aģentūras Repute birojā ir dzīvojusi vienmēr. Starp citu, savulaik mums birojā bija divi kaķi. Ātri gan sapratām, ka dzīvnieku turēšana birojā tāda dzīvnieku mocīšana vien ir, un kaķiem tika atrastas jaunas mājas. Iespējams, šīs atmiņas mūs uzrunāja, ieraugot Sigitas gleznu. Kaķi un zaķi ir diezgan ierasti Sigitas gleznu varoņi, kas man šķiet īpatnēji, jo paši kaķi nav Sigitas mīļāko dzīvnieku vidū.

Man ir jautājuši – kāpēc šī glezna atrodas birojā, nevis manā mājā? Repute kā aģentūra attīstījusies, izaugusi un panākumus guvusi, pateicoties komandas darbam. Kad Sigitas māksla ienāca birojā, prieks mūsu dāmu kompānijā staroja vairāku dienu garumā. Tāpēc!

Raugoties gleznā, mana kolēģe kā īstena piāriste reiz noteica: “Iespējams, tas gaismas stars gleznā mūsu klientiem kā mierinājums norāda, ka no jebkuriem s….m var izkulties. Varbūt ne ātri un viegli, bet agrāk vai vēlāk.”

Māksliniece Sigita Daugule:

“Kad savulaik dzīvoju Āgenskalnā, ļoti daudz tur staigāju. Āgenskalns ir ļoti gleznains un pastaigām piemērots rajons. Gleznas sižets aizgūts no vienas konkrētas mājas Ormaņu ielā, kur durvis uz kāpņu telpu vienmēr stāvēja vaļā un dziļumā varēja redzēt dzīvojamies kaķus. Tā kā atvērtas bija arī durvis uz pagalmu, kaķi veidoja skaistus siluetus. Man sagribējās tos uzgleznot. Tagad māja ir pilnībā renovēta, durvis ir aizslēgtas un kaķi pazuduši. Protams, man patīk arī renovētas mājas, tomēr vienlaikus ir mazliet skumji par zudušo romantiku.”

Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja:

“Es diezgan piesardzīgi izturos pret mākslu savā privātajā telpā, jo māksla man apkārt ir nepārtraukti. Reti pērku mākslas darbus, tie pie manis atnāk paši, lielākoties pateicoties sadarbības projektiem ar māksliniekiem. Pamazām man mājās veidojas brīnišķīga kolekcija, kur katram darbam ir savs atnākšanas stāsts. Patiesībā tas nozīmē, ka mākslas darbi manās mājās ir daudz kur, taču ir viena centrālā siena viesistabā, uz kuras gleznas ik pa laikam nomainu.

Nu jau ilgāku laiku tur uzkavējas Miķeļa Fišera ainava. Diezgan netipisks viņa darbs. Pēdējā laikā Miķelis vairāk izcēlies ar dažādām mistiskām būtnēm – citplanētiešiem, ķirzakcilvēkiem un citiem starpplanētu apdzīvotājiem –, taču pirms tam ir bijušas vairākas izstādes, kurās viņš mēģinājis apgūt ainavas dažādos aspektus. Tolaik viņu inspirēja Meksikas ceļojumi un turienes neparastā ainava. Viņš ir teicis, ka Meksika ir vienīgā vieta, kur debesis ir vaļā un nespiež kā kupols uz galvas.

Reiz, kad ar Miķeli runājāmies, viņš stāstīja, ka tikko bijis plenērā Mazajā Mežotnes pilī – un arī tur esot tāda vieta, kur spiedošā kupola nav. Tā kā viņš nodarbojas ar dažādām garīgām praksēm, viņš sajūt šādas mistiskas vietas kā antena. Viņš stāstīja par Vīna kalnu, kas bijis senču kulta vieta, un ka to esot uzgleznojis. Abi bijām pārsteigti, kad noskaidrojām, ka tā ir arī mana vieta – turpat netālu ir manas lauku mājas, bieži vien aizbraucu ar riteni uz Vīna kalnu, pastāvu augšā, uzlādējos. Biju priecīga, ka viņš šo vietu ir uzgleznojis. Un vienā dzimšanas dienā šī glezna nonāca pie manis.

Nav tā, ka uzreiz var atpazīt, ka tas ir Miķeļa Fišera darbs. Jo tas ir gleznots brīvā dabā, plenērā. Interjerā uzlūkots no attāluma, tas mazliet atgādina vecmeistaru gleznas ar tipiski latvisku kolorītu. Bet, protams, tur ir Miķeļa ekspresīvā pieeja.

Kad skatos uz šo gleznu, vienmēr it kā pieslēdzos man svarīgajai vietai, kas tajā attēlota. Attēlota nosacīti, jo ainava ir gana abstrakta. Manuprāt, gleznai ir ļoti spēcīgs tēls. Un tā ļoti labi iekļaujas manas mājas ēnainajā interjerā. Šai istabai gan ir logi uz trim debespusēm, un atkarībā no tā, kādā leņķī saule ienāk pa logu, uzgleznotā ainava mainās. Gluži kā dabā. Man šķiet, glezna šeit ir ļoti labi iedzīvojusies. Paskatos uz to, atceros par kalnu, un tas man dod īpašu sajūtu.

Ir labi, ka ir iemesls pieminēt Miķeli Fišeru, – jo viņš noteikti ir viens no interesantākajiem un jaudīgākajiem savas paaudzes māksliniekiem. Es viņu ļoti augstu vērtēju.”

Mākslinieks Miķelis Fišers:

“Pirms gadiem septiņiem astoņiem biju Regīnas Deičmanes organizētā mākslinieku rezidencē Mazajā Mežotnes pilī. Tur arī uzgleznoju lielāko daļu šīs ainavas – skatu no netālā Vīna kalna uz Lielupi. Vīna kalns ir sens pilskalns, ārkārtīgi interesanta vieta. Tā kā interesējos par spēka vietām, varu teikt, ka šī ir viena no tādām. Tā mani ļoti iedvesmoja. Un šis bija brīdis, kad negleznoju konkrētus objektus, bet drīzāk plūsmu.”

Aldis Plaudis, nekustamo īpašumu uzņēmuma Vestabalt dibinātājs, Mālpils muižas īpašnieks:

“Gadiem ejot, kļūst aizvien grūtāk uzdāvināt mīļotajam cilvēkam ko tādu, par ko viņš būtu patiesi priecīgs vai pārsteigts. Bet mēs joprojām cenšamies. Pirms vairākiem gadiem savai mūža sievietei (Alda dzīvesbiedre, advokāte Baiba Plaude. – Red.) jubilejā uzdāvināju Rituma Ivanova uz mājas sienas gleznotu viņas portretu. Kāpēc tieši Rituma? Mūsdienās jau nemaz nav tik daudz portretistu! Tas nenozīmē, ka Miervaldis Polis vai Frančeska Kirke būtu sliktāki. Bet Ritums likās sadzīviskāks, demokrātiskāks, ģimeniskāks. Negribējās dārgas kamīna inkrustācijas, ieročus, panteonus vai luksusa automašīnas. Arī Vermēra vai Leonardo da Vinči hipsterīgie pārveidojumi likās nepiemēroti šai reizē. Rituma vertikālā līnija mani uzrunāja, simbolizējot mūsu pašu dzīves procesa būtību ar ģimenes ģerbonī ierakstīto “Esse quam videri” (“Būt, nevis likties esam”).

Gleznas tapšanas process bija Štirlica cienīgs. Iedevu māksliniekam vairākas sievas fotogrāfijas, bet viņš vēlējās redzēt modeli arī dzīvē. Nācās organizēt konspiratīvu tikšanos pie blakus galdiņiem kafejnīcā, lai Ritums var Baibas seju redzēt klātienē. Pats gleznojums tapa desmit dienās, kamēr mēs ar sievu bijām Itālijā. Rezultāts ir glezna astoņu metru jeb divu stāvu augstumā uz mūsu mājas iekšējās sienas. Nu jau pagājuši gadi, bet joprojām esam pateicīgi Ritumam par profesionālo darbu, veiksmīgo kadrējumu, Baibas smaidu un acu skatienu, kas mūs uzlūko ik dienu.

Vijas Zariņas glezna savukārt ir Baibas dāvana man. Bijām aizgājuši uz Vijas un Kaspara Zariņu paralēlajām izstādēm izstāžu zālē Arsenāls. Pēc izstādes bija daudz, ko pārrunāt, bet mums abiem bija vieni un tie paši favorītdarbi. Pēc vairākiem mēnešiem vienu no Vijas izstādes darbiem, es gribētu teikt – labāko –, saņēmu kā dzimšanas dienas dāvanu. Tā ir liela uzdrīkstēšanās – dāvināt gleznu kolekcionāram, zinot, ar kādu atlasi es izvēlos jaunus darbus. Bet jāatzīst – ar Vijas gleznu Baiba trāpīja desmitniekā.

Kas šajā gleznā tik īpašs? Galvenais, protams, ir noskaņa. Četrus piecus mēnešus gadā mums ir iespēja dzīvot Lapmežciemā, vietā, kur Jūrmalas civilizēto pludmali nomaina zvejnieku ciemi. Tā ir vieta, kur joprojām ir iespēja būt divvientulībā ar jūru. Un gleznā tā ir mūsu jūra! Gleznotāja lieliski ir uztvērusi brīdi, kad mēness, paklausot Aspazijas lūgumam, ir uzbūvējis savu teiksmaino tiltiņu jūras plašumos. Vēl ir jautājums, kas Vijas gleznojumā ir svarīgāks – gaisma vai jūra? Atbilde lai paliek pašas autores ziņā…

Manā skatījumā jūra šajā gleznā ir kā simbols manai mūža sievietei – tā ir mierīga, skaista un aicinoša, dziļa, līdz galam neizdibināta, ar kādu savu noslēpumu valdzinoša. Mazliet at(pie)kāpusies, atsedzot liedagu, bet ir redzams, ka tas ir tikai uz īsu brīdi. Vēja sadusmota, tā var kļūt draudīga un agresīvi uzbrūkoša. Tādos brīžos atrasties krastu tuvumā ir skarbs pārbaudījums. Jau tagad zinu, ka mana mūža laikā šis mākslas darbs netiks pārvietots uz arhivāriju. Ēdamzālē tas lieliski harmonē ar Vijas pasniedzēju Uno Daņiļevska un Borisa Bērziņa darbiem, apliecinot, ka gleznotāja ir šo Mākslas akadēmijas pedagogu klasiķu zelta fonda audzēkņu vidū.

Mākslinieks Ritums Ivanovs:

“Šis bija unikāls projekts no daudziem aspektiem. Apjoms, izaicinājums, drosme, enerģija un uzdrīkstēšanās – tas viss attiecas gan uz Aldi, gan projektu, gan mani. Vienmēr esmu lepns par saviem veiksmīgajiem projektiem, un šis noteikti tāds ir. Zinot, ka šis mākslas darbs atrodas telpā, kas nav publiska, esmu pateicīgs Aldim, ka caur Pastaigu mans darbs taps zināms plašāk.”

Māksliniece Vija Zariņa:

“Dzīvojot Vecāķos un bieži staigājot gar jūru, ir iespēja piefiksēt dažādus mirkļus. Ne vienmēr jūra izskatās tā, ka gribētos to gleznot. Taču, kad ieraudzīju šo skaisto skatu ar mēnesgaismu, bija pilnīgi skaidrs, ka šo gan es gleznošu. Patiesībā mēnesgaismu uzgleznot ir ļoti grūti. Tāpat kā tumsu vai krēslu, jo krāsa ir netverama.

Bet tieši to savādo, netveramo gaismu man ļoti gribējās dabūt gleznā. Esmu ļoti priecīga, ka man izdevās. Glezna ir reproducēta arī izdevniecības Neputns veidotajā manu darbu albumā – skatos tur uz to, un man joprojām patīk. Bet es vienalga visu laiku esmu tā noskaņota, ka varētu vēlreiz ķerties pie mēnesgaismas gleznošanas.”