Mūsu cilvēks NATO Baiba Braže: "Noveicies mums, latviešiem, ir!"

Kad saku Baibai, ka šis nu reiz tiešām ir tāds skaists iznāciens, viņa smejoties atbild, ka diplomāta ausīm tas skan kā “izlēciens”. Un izlēcieni nav viņas gaumē.

Kā nonācāt līdz tai vietai, kur esat tagad?

Varētu teikt, ka mūsu paaudzei dzīvē kopumā ir veicies. Kad mācījos vidusskolā, bija pārmaiņu nojauta. Jau ar šo tuvo pārmaiņu sajūtu 1985. gadā iestājos Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, un arī tā bija laimīga sakritība – jo liela daļa mūsu pasniedzēju bija Tautas frontes līderi. Mums bija labs un draudzīgs kurss, daudz kur iesaistījāmies, piedalījāmies gan Tautas frontes demonstrācijās, gan gājienos, visur, kur vien varējām. Un tā radās sajūta, ka esi daļa no kaut kā lielāka. Studiju gados man radās interese par starptautiskajām tiesībām; tas beidzot bija kaut kas tāds, kas vairs nav aizliegts.

Pasniedzēji Ilmārs Bišers, Valdis Birkavs, pārējie – sarunās ar viņiem mēs stiprinājām pārliecību par Latviju kā pastāvošu valsti. Un tas mūsos radīja piederības sajūtu. To iespējamā sajūtu. 1990. gadā pabeidzu universitāti. Pavērās jauni ceļi, pirmās mācību apmaiņas programmas. Es aizbraucu mācīties uz Groningenu, Nīderlandi. Toreiz jau biju iestājusies maģistros politologos. Atgriezusies sapratu, ka gribu strādāt Ārlietu ministrijā, nokļuvu Juridiskajā departamentā.

Atceros, ka pirmais uzdotais darbs bija par valsts imunitātes jautājumiem Krievijas armijas izvešanas līgumā. Diplomātiskais darbs ir dienests. Ja izvēlies diplomāta karjeru, sāc kā referents, tad vari nolikt pirmo diplomātisko rangu – atašejs – un tad pakāpeniski, ja vēlies un atbilsti dienesta prasībām, vari augt šī dienesta ietvaros.

Dienests skan tā vēsi. Vai šajā profesijā ir vieta arī talantam, galu galā – aicinājumam?

Protams, ir, tomēr dienests ir ietvars, kas uzliek pienākumus un prasības. Tu vari negribēt braukt uz kādu posteni, bet, ja tas dienesta interesēs jādara, tevi norīkos un tu brauksi. Dienestā nav tikai privilēģijas vien.

Un nevar pateikt: gribu tur, kur siltāk un saulaināk...

Tieši tā! Vari izteikt vēlmes, protams. Tomēr dienesta interešu ietvaros var tikt pieņemti lēmumi, kas man kā cilvēkam var nepatikt. Un tad ir izvēle – pieņemt vai iet prom. Bet aicinājumam, neapšaubāmi, jābūt. Un vēl ir jābūt interesei par pasauli. Arī ļoti skaidrai apziņai par vērtībām, par savu valsti. Par mūsu valsti. Un ticībai, ka esam vislabākie, protams, nezaudējot saikni ar realitāti. Jo mēs varam daudz mācīties no citām valstīm, bet varam dot arī savu pieredzi.

Latvijas diplomātiskais dienests apvieno ļoti dažādus cilvēkus. Te ir arhitekti, ķīmiķi, inženieri, vēsturnieki, juristi, ekonomisti... Tā arī ir jābūt, jo tieši dažādās izglītības un pieredzes veido spēcīgu veselumu. Jābūt ļoti skaidrai vērtību un atskaišu sistēmai, kā neapmaldīties dažādu interešu plašumos pasaulē. Visu izdarīt tāpat nevar. Tāpēc visu laiku galvā jāpatur skaidrība, kas ir prioritātes un kādi ir atskaites punkti. Un jāredz, kur iederas mans darba lauks, kā es varu dot labumu kopējai lietai, valstij. Tas ļoti motivē un palīdz paguruma brīžos.

Kas jūs paguruma vai nespēka brīžos spēcina? Vai noder slavenais “mēs esam stipri, mēs esam vareni”?

Redzat, no ārpuses jau neviens nedomā, vai mēs esam stipri vai vāji. Mēs esam Latvija. Citām valstīm un to cilvēkiem mēs esam Latvija. Kāds tu esi pats, tādu arī citi uztvers Latviju. Tas tikai no tevis paša atkarīgs. Kā jau teicu, svarīgas ir prioritātes. Tādas mums tagad ir trīs. Pirmā ir valsts drošības vairošana. Otrā – labklājības vairošana. Trešā ir mūsu valstspiederīgo interešu aizstāvība. Un Lielbritānijā šobrīd vienlīdz svarīgas ir visas šīs prioritātes. Ar to mēs te katru dienu strādājam. Šajā ziņā tas ir tāpat kā biznesa organizācijā: ir stratēģija, ir darba plāns un tā uzdevumi. Un tad pa punktam vien iet uz priekšu.

Starptautiskajās organizācijās ir mazliet citādi. Esmu strādājusi Latvijas pārstāvniecībā ANO – tur ir 190 plus dalībvalstis, ir ļoti skaidri jāformulē uzdevums un tas, kā to īstenot tādā veidā, kas gūst atbalstu pēc iespējas vairāk valstu starpā. Tas ir, jāiegūst iespējami daudz sabiedroto, ja gribi dabūt cauri kādu jautājumu, kas ir tavas valsts interesēs. Tas nozīmē arī labu, profesionālu attiecību veidošanu: ar valstīm, valstu grupām, ar ietekmētājiem šajās grupās, ar valstīm, kurām ir visvairāk sabiedroto. Nekad neaizmirst, ka runā ar cilvēkiem, kuriem ir savas intereses, un tavs uzdevums ir rast kompromisu. Bet lielā bilde vienmēr jāpatur prātā.

Lasītājam varētu būt slinkums ievadīt meklētājā jūsu vārdu un pētīt jūsu darba dzīves svarīgākos punktus. Varam tagad pa svarīgākajiem amata cinīšiem nolēkāt?

Atkārtošos, bet patiešām uzskatu: man ļoti veicies ar darba dzīvi. Piemēram, būt daļai no komandas, ar kuru Latvijai izdevās ieiet gan Eiropas Savienībā, gan NATO; tas tomēr ir ļoti īpaši. Un būt daļai no komandas, kas 90. gadu sākumā panāk Krievijas armijas izvešanu no Latvijas un to, ka Krievija izbeidz cilvēktiesību jautājuma izskatīšanu ANO. Tādas lietas jau caurmēra rietumu diplomāta dzīvē nemaz nenotiek. Tā ir bijusi vienas paaudzes īpašā privilēģija. Un arī atbildība, protams.

Tajos brīžos tu pat īpaši nedomā: “Vai, kā tad nu es to tagad darīšu!” Tas ir jādara, un tu izdomā, kā darīt, un izdari. Izdomā, kā iegūt atbalstu, kā pārliecināt. Un panāc savai valstij labāko rezultātu. Izdomā, kā tikt klāt vajadzīgajiem cilvēkiem un kā viņiem to izstāstīt, pārliecināt. Bet tā ir pagātne, šodienas uzdevumi ir citi.

Un kā ar valstīm, kurās esat strādājusi?

90. gadu otrajā pusē strādāju ANO. Pēc tam Latvijas sarunu ar ES sagatavošanas grupā, pēc tam par ārlietu padomnieci pie premjera Viļa Krištopana – tas bija grūts laiks, Krievijas ekonomiskā krīze, no kuras tikām ārā sekmīgi. Tad atgriezos Ārlietu ministrijā, vadīju Eiropas departamentu. 2003. gadā aizbraucu strādāt par vēstnieci uz Nīderlandi. Pēc tam paņēmu mācību atvaļinājumu un arī bērna kopšanas atvaļinājumu. Pēc tā atgriezos Ārlietu ministrijā, kur vadīju Starptautisko organizāciju un drošības politikas direkciju. Līdz 2016. gadā atbraucu uz Apvienoto Karalisti kā vēstniece.

Kāda situācija šobrīd ir Lielbritānijā? Precīzāk, šodien, jo situācija jau mainās ne pa mēnešiem un nedēļām, bet dienām. (Pastaigas saruna ar Baibu notika marta beigās. – Red.)

Arī Apvienotajā Karalistē ļoti nopietni domā, kā sabiedrība un valsts dzīvos pēc vīrusa izraisītās krīzes, kā funkcionēs: kāda būs ekonomika, kā saglabāt mūsu rietumniecisko dzīvesveidu, ko visi uztveram pašu par sevi saprotamu. Tiešā veidā to šobrīd, protams, pateikt nevar neviens. Būtiski ir maksimāli saglabāt cilvēku dzīvības, kā arī ekonomiku, uzņēmumus, valsts drošību – tik daudz apzinās visas valstis.

No krīzes radīsies jauni uzņēmumi, idejas, enerģija, zinātnes atklājumi – tas kopumā cilvēcei palīdzēs. Starptautiskā sadarbība kļūst arvien svarīgāka, gan ES, gan NATO atrod jaunus veidus, kā valstīm palīdzēt. Ar vīrusu jau mēs tiksim galā. Ne pirmais, ne pēdējais vīruss cilvēces vēsturē. Bet kādas pārmaiņas tas būs radījis mūsu sabiedrībā, mūsu valstīs un arī mūsu valstu apvienībās – tas būs ļoti būtiski. Kā mēs nākotnē savstarpēji sadarbosimies. Un tajā tieši diplomātijas loma būs liela.

Šajos pavasara mēnešos darbs vēstniecībā, visticamāk, ir būtiski citādāks, nekā bija agrāk un vispār jebkad.

Pilnīgi citāds. Mūsu svarīgākais uzdevums bija apzināt tautiešus, kuriem tiešām vajadzīga repatriācijas palīdzība. Apzvanījām simtiem cilvēku, pārbaudot, kur viņi atrodas, un kā tos, kam jānonāk Latvijā, visefektīvāk tur nogādāt. Šobrīd runāt par to, kas būs pēc nedēļas vai trim, tiešām nevar. Kāda būs aviosatiksme, kāda vispār satiksme starp valstīm, kā tas atkal ietekmēs vīrusa izplatību... Šie jautājumi šodien nav atbildami, bet brīdī, kad šis Pastaigas numurs būs lasītāju rokās, būs jau pieņemti praktiski un politiski lēmumi. Mainīsies cilvēku attiecības, tehnoloģiju nozīme, daudz kas būs citādi.

Jūs noteikti esat īstais cilvēks, kam jautāt: vai Latvijā atgriezās ceļotāji un studenti, vai arī tie bija cilvēki, kas ilgstoši strādāja Lielbritānijā?

Repatriācija notika vairākos soļos. Bija prioritārās grupas: cilvēki, kuriem ir hroniskas slimības, ģimenes ar maziem bērniem, grūtnieces, gados vecāki cilvēki, kas bija šeit trāpījuši uz īsu brīdi, arī studenti. Mēs zvanījām, informējām šos cilvēkus par iespējām atgriezties mājās. Bet, protams, tajā brīdī, kad airBaltic biļetes tika izliktas pārdošanā, tās varēja nopirkt jebkurš. Tur mēs nekādu lomu vairs nespēlējām.

Jūs pati taču tagad neesat iestrēgusi Lielbritānijā? Kā ar jūsu ģimeni – visi esat kopā?

Lielbritānijā esmu kopā ar savu ģimeni. Ar vīru, meitu. Mācības skolās notiek attālināti. Daļa kolēģu strādā attālināti, bet tie, kuru funkcijas nevar veikt no attāluma, strādā klātienē, ievērojot visstingrākos drošības noteikumus. Šobrīd Lielbritānijā atļauta viena pastaiga dienā, ne vairāk kā divi cilvēki kopā, ja vien tā nav ģimene. Mums ir suns, kas jāizved vairākas reizes, tas zināmā mērā glābj no svaiga gaisa trūkuma.

Vai šī situācija ietekmēs jūsu nākamo darbu – vai fiziski vispār tiksiet līdz NATO mītnei Briselē?

Šobrīd nekas šajos plānos mainījies nav. NATO joprojām ir spēcīgākā aizsardzības alianse pasaulē. Bruņotie spēki gan Latvijā, gan Lielbritānijā, gan citur NATO valstīs veic gan tiešos aizsardzības uzdevumus, gan plašākas drošības funkcijas. Apvienotajā Karalistē bruņoto spēku pārstāvjiem dota komanda valkāt uniformas: militārpersonas formas tērpos palīdz nodrošināt, piemēram, apgādi medicīniskajam dienestam, loģistiku, pārvietošanos, iekārtojuši jaunu slimnīcu izstāžu centrā.

Un tagad īpaši labi var redzēt, ka bruņotie spēki ne te, ne Latvijā nav atrauti no sabiedrības. NATO spēki strādā – veda papildu ekipējumu uz Itāliju, uz Spāniju, šos lidojumus nodrošināja ar militārajām lidmašīnām. Arī militārie mediķi dodas palīgā. Bet ir arī citi darbi. Arī mēs te vēstniecībā neaizmirstam par mūsu kompānijām, kas eksportē, – lai viņu produkcija joprojām nonāktu Lielbritānijā. Tas attiecas gan uz kociniekiem, gan pārtikas ražotājiem, jaunu nozaru pārstāvjiem. Dzīve nav pilnībā apstājusies, tā turpinās. Un ir sektori, kuriem klājas pat ļoti labi, kam šis ir brīdis attīstībai. Piemēram, arī kaimiņš miesnieks stāsta, ka viņam apgrozījums ir trīskāršojies, salīdzinot pat ar Ziemassvētkiem.

Jo visi ēd mājās.

Precīzi. Tā ka šobrīd viss nav apstājies.

Jautāšu jums tieši: kā var kļūt par NATO ģenerālsekretāra vietnieku? Bija konkurss?

Jā, to var nosaukt par konkursu. Tiek izsludināta pieteikšanās uz posteni. Atlase notiek vairākās kārtās, tā ir ļoti profesionāla, mēnešiem ilga. Ir interviju paneļi, pēdējā posmā vairākas dienas no vietas vērtē no visām iespējamajām pusēm. Neslēpšu, ka biju ļoti iepriecināta un arī pārsteigta, ka mani izvēlējās. Taču jāatzīst, ka tas nav arī kaut kā neloģiski, jo mans līdzšinējais darbs un specializācija bija piemērota.

Zināt, cik bija pretendentu?

Nē, par to gan mūs neinformēja.

Un uz cik gadiem esat iecelta?

Uz trim ar iespēju pagarināt līdz četriem.

Vai būtu korekti teikt, ka esat cilvēks, kas Latvijas atjaunotās neatkarības 30 gados diplomātiskajā karjerā ticis vistālāk?

NATO Latvijai nav bijis tik augsta posteņa. Bet citur gan, piemēram, Eiropas Savienībā Valdis Dombrovskis ir EK viceprezidents, Ilze Juhansone vada visu Eiropas Komisijas civildienestu ģenerālsekretāres amatā. ANO ģenerālsekretāra vietniece cilvēktiesību jautājumos mums ir Ilze Brands-Kehris.

Nils Muižnieks bija Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs. Latvija var arī starptautiski; mūsu diplomāti, tāpat kā zinātnieki un pētnieki, ir daudz sasnieguši. Tāpēc es neteiktu, ka esmu kas ārkārtīgi īpašs. Taču NATO tas tiešām ir augsts amats, un man par to, neslēpšu, ir liels prieks.

Ko NATO kontekstā nozīmē “publiskā diplomātija”, par ko tieši jums būs jāatbild?

Tā ir NATO uztvere, izpratne, atbalsts, sadarbība gan ar tās dalībvalstīm, gan citur pasaulē.

Tāds kā komunikāciju speciālists?

Jā, komunikācija, pasākumi, auditoriju pētīšana un izpratne, lai veicinātu atbalstu NATO un organizācijas misijai. Precīzāks termins laikam būtu stratēģiskā komunikācija.

Vai var runāt par draudzību starp vēstniekiem? Jā, darbs ir īpašs, taču visi tāpat ir cilvēki. Ar savām simpātijām, antipātijām.

Protams! Gan Latvijas diplomātiskajā dienestāir ciešākas draudzības, lai arī visi esam komanda un profesionāļi, gan starptautiski ir tāpat. Bet jau atkal – mums, daudzām valstīm, ir kopīgas intereses. Lielbritānijā mums ir cieša sadarbība ar Baltijas un Ziemeļvalstu vēstniekiem, ir draugi arī no valstīm ārpus Eiropas. ANO tāda draudzēšanās, nepārkāpjot pieņemtās normas, ir pat ļoti laba un ieteicama, jo tā sauktā tīklošanās ir svarīgs mūsu profesionālā darba elements. Tas nav tikai cilvēciski, tas tiešām palīdz arī darbam.

Drošāk jau arī – labāk draudzēties ar vēstniekiem, nevis ar kādu nejauši uz ielas iepazītu cilvēku. Vēstnieki vismaz katrs savā valstī kārtīgi pārbaudīti un ar labu reputāciju.

Es pat tā nebiju aizdomājusies, bet jā, iespējams. Bet arī tīri praktiski, piemēram, ietekmēt britu domāšanu sev vēlamā virzienā ir vieglāk, esot cilvēku grupai, nevis vienatnē. Tomēr tā vienalga ir profesionāla draudzība, nevis ļoti privāta.

Padalīsieties ar kādu labu grāmatu vai filmu par diplomātijas tēmu?

Jāpadomā. No humorpilnajām par valsts aparāta darbu – un arī pirms braukšanas uz Apvienoto Karalisti – es tiešām ieteiktu Yes, Minister un Yes, Prime Minister. Tas ir satīrisks britu seriāls, kas uzņemts jau 80. gados. Jebkuram, kas strādā ar britiem, ne tikai diplomātiem, pat ļoti iesaku noskatīties! Palīdz saprast britu humoru, distances izpratni un ne to vien. Un vēl ir tāda neliela grāmatiņa The Ugly American, kas palīdz saprast diplomātu tipus, darba veidu, sasniegumus, palīdz izjust valsti; jaunībā izlasīta, šī grāmata atstāja uz mani paliekošu iespaidu.

No mūsdienu grāmatām – Viljama Bērnsa The Back Channel: A Memoir of American Diplomacy and the Case for Its Renewal, kas ir ļoti noderīga, jo apraksta praktisko diplomātiju pēdējos gadu desmitos, kuras dalībnieki arī mēs esam bijuši. Un arī sarunu vešanu, lai cik nepareizi tas varbūt latviski skan. Protams, Kisindžera Diplomātija, lai gan to izlasīju, kad jau biju profesionāli izveidojusies. Vēl zviedru diplomāta Larsa Fredēna grāmata Baltijas brīvības ceļš un Zviedrijas diplomātija – par Latviju 90. gadu sākumā. Tas ir kaut kas ļoti būtisks un svarīgs tieši manai paaudzei.

Mēdzat sapirkties latviešu rakstnieku grāmatas un vest uz Angliju lasīt?

Jā, tiešām lasu ar patiku, daru to bieži un daudz. Biju ļoti priecīga, ka Latvijas simtgades ietvaros valsts tik pārliecinoši piedalījās Londonas grāmatu tirgū. Un ka latviešu grāmatas tulkoja angliski. Man arī tīri personiski bija laime mūsu rakstniekus uzņemt, palīdzēt viņiem un strādāt ar viņiem. Tas bija tik iepriecinoši! Ikdienas skrējienā satikt cilvēkus, kuriem ir laiks rakstīt, domāt... Viņu domāšana ir tik atšķirīga, un tas ir fascinējoši!

Un kuras no jaunākajām mūsu rakstnieku grāmatām jūs personiski uzrunāja visvairāk?

Māras Zālītes abas jaunākās grāmatas. Arī Noras Ikstenas Mātes piens, patiesībā visa triloģija. Pagājušogad nomira mana mammīte. Tas bija pārdomu laiks, un šī grāmata tajā arī nospēlēja savu lomu. Izcila ir Māra Bērziņa Svina garša. Latviešu grāmatas pērku, arī lai atbalstītu rakstniekus un izdevējus. Kā viņi citādi izdzīvos?

Kad atbraucu uz kādu jaunu valsti, cenšos daudz lasīt par šo valsti un no šīs valsts. Arī ierodoties Lielbritānijā, daudz lasīju britu klasisko un mūsdienu literatūru. Patīk vēsturiski romāni. Ir iznākusi Hilarijas Mantelas lieliskās triloģijas par Kromvelu pēdējā daļa, ļoti aizraujoši, sulīgi uzrakstīts stāsts The Mirror & The Light. Savukārt par britu ieražām, sabiedrību, sociālo grupu attiecībām ļoti lasāma ir Keitas Foksas sarakstītā Watching the English: The Hidden Rules of English Behaviour.

Hilarijas Mantelas Vilku nams ne tik sen izdots arī latviski.

Lieliska ziņa!

Kas jums šajos gados, iespējams, pielipis no britu rakstura?

Savaldība. Tā jau gan mūsu darbā vienmēr vajadzīga, nebiju bez tās. Taču no britiem to var pamācīties vēl papildus. Izruna. Dažādi jēdzieni. Pirms ierodies kādā valstī, vari nez cik grāmatu izlasīt un nez cik stāstu noklausīties, bet vienalga sāc saprast šo zemi tikai tad, kad tur dzīvo. Arī britu sabiedrībā, tāpat kā pie mums, darbojas princips: esi labās attiecībās ar cilvēkiem, un viņi tev palīdzēs.

Mēdzat angliski lamāties?

Nē. Es nelietoju rupjus vārdus nevienā valodā. Latviski, šķiet, vispār nav lamuvārdu.

Diplomāti pēc tautības atšķiras? Varētu pēc izturēšanās atšķirt, kurš no Itālijas, bet kurš no Japānas, ja sejas neredzētu?

Protams! Mentalitāti grūti noslēpt. Pat ne tikai pēc valstīm, pēc reģioniem atšķiras. Profesionāli ir ļoti svarīgi, bet ne vienmēr izdodas saprast, ko tieši šis cilvēks tagad gribēja pateikt ar saviem vārdiem vai pat mīmiku...

Pārpratuma situācijas, misēkļi – atklāsiet kādu?

Ziniet, vienmēr ir labāk paklusēt. Ja neesi pārliecināts par to, ko grasies teikt, labāk paklusēt. Ievērot Āzijas valstu principu: pasmaidi, bet neko nesaki! Un tad palēnām, saglabājot seju, ar kādu neitrālu jautājumu taustoties, mēģini saprast, ko sarunas biedrs domājis. Diplomātijā jābūt ļoti uzmanīgiem, ļoti.

Un no jokiem droši vien labāk vispār izvairīties.

Ar jokiem jābūt īpaši uzmanīgiem! Ar jokiem diplomātijā tālu netikt. Tikai tuvu draugu lokā. Nē, nē, joki ir ļoti slidens ledus, ļoti! (Smejas.)

Sekojat līdzi britu monarhijas peripetijām? Jauno prinču sievu gaitām, piemēram? Jums tas vispār ir jāzina?

Kritērijs ir – vai tas ietekmē mūsu valstu attiecības. Tāpēc tikai retumis sekoju karaliskās ģimenes dzīvei. Varbūt nav zināms, bet oficiālais vēstnieku nosaukums Apvienotajā Karalistē ir Ambassador to the Court of St James – vēstnieks Seintdžemsa galmā. Tātad esi akreditēts pie karalienes. Tieši viņa arī ir tā, kas pieņem vēstniekus akreditācijas vizītē. Un arī akreditācijas rakstus iesniedz personiski karalienei.

Cik interesanti!

Jā, un karaliene Elizabete II Apvienotajā Karalistē ir tiešām ļoti, ļoti respektēta. Ne bez pamata, jo ir ļoti cienījama valsts galva. Kas attiecas uz monarhu ģimenes peripetijām – speciāli līdzi nesekoju, bet izvairīties no šīm ziņām arī nevar. Bet nu atkal – tas nekādi neietekmē manu darbu, par to īpaši neinteresējos. Taču skaistas kāzas patīk skatīties visiem. Un bērnu piedzimšana vienmēr ir priecīgs notikums. Visi esam cilvēki.

Ja runājam par modi – jūsu garderobē, piemēram, ir cepures?

Ir. Uz pasākumiem ejot, jāievēro protokols. Piemēram, uz akreditāciju vēlams ierasties cepurē, arī uz karalienes dārza svētkiem. Tāpat Karaliskajās Askotas zirgu sacensībās arī neiztikt bez cepures. Rīgā ir fantastiska cepuru meistare – Rita Bubina. Visas manas cepures ir viņas darinātas.

Tātad visas šīs jūsu angļu cepures ir Latvijā darinātas?!

Tieši tā.

Cik ļoti jūs vispār interesē stils un mode?

Tas atkal jāskata profesionāli. Man ir jāizskatās tā, lai ir skaidrs: es pārstāvu Latviju. Nevis kādu burgeru tirgošanas kompāniju. Tātad tā, lai mani cienītu kā manas valsts pārstāvi. Protams, ir protokols: nekādu minisvārku, džinsu un tamlīdzīgi. Manā dzīvē ir daudz plānošanas. Plānojot var izvairīties no sarežģījumiem. Jo pēdējā brīdī stresā mēģināt kaut ko apģērbā kombinēt – nē, to es negribu.

Uz karalienes Ziemassvētku pieņemšanu vienmēr eju savā Bārtas tautastērpā, kas ne tikai vienreizīgi izskatās un raisa interesi, tostarp no karaliskās ģimenes pārstāvju puses, bet arī ļauj man sajust sasaisti ar maniem laukiem – Bārtu un tur pavadīto bērnību, vecomammu, tēva ģimeni un tām lauku garšām un smaržām. Laimes sajūtu.

Citādi – diplomātiskajā dienestā strādāju jau pasen, un, protams, man jau ir izkopts savs stils. Piemēram, patīk bikškostīmi. Ļoti ērti. Cenšos valkāt latviešu dizaineru darbus. Vakarkleitas man parasti rada Sonita Pāvuliņa. Skaistākās šalles un dabiskā lina žaketes ir lina lielmeistares Laimas Kaugures meistardarbi. Rotas – Latvijas juvelieri ir ļoti radoši un cenu ziņā draudzīgāki nekā Londonā.

Ļoti skaisti ir Māra Auniņa darbi, un man šķiet, ka man arī piestāv. Tā var dažādot darba kostīmus, kuri ir visnotaļ universāls apģērbs, kam svarīgākais ir labs piegriezums un kvalitatīvs audums. Tā, lai, pēc sēdēšanas pieceļoties, apģērbs nav saburzījies vai izstaipījies. Katram cilvēkam protokola ietvaros ir jāatrod savs stils un savas krāsas un jāizdomā, kā sev radīt pēc iespējas mazāk sarežģījumu. Apģērbam jābūt tādam, lai man par to darba laikā nav jādomā. Ne par to, cik ērti, ne par to, kā izskatās. Šajā darbā tāpat pietiek, par ko domāt. Te pastāvīgi un arī patstāvīgi jāpieņem nopietni lēmumi, patiešām negribas iespringt par to, no kā var izvairīties.

Tātad – neinteresē?

Es mēdzu teikt: darba drēbes ir darba drēbes. Ja protokola ietvaros var kādu modes aktualitāti ieviest, tas tomēr ir jauki. Bet, piemēram, paplatās biksēs es staigāju jau tad, kad modē bija šauras bikses.

Varbūt jums ir mīļākais zīmols vai dizainers?

Es cenšos naudu tērēt Latvijā. Arī pērkot dizaineru drēbes. Jau pieminēju, ka man patīk Sonita Pāvuliņa un Laima Kaugure, arī kaut kas no NóLó piedāvājuma, Elīnas Dobeles kurpes un zābaciņi. Patiešām cenšos visu, ko vien var, nopirkt Latvijā. Pat ja autors nav Latvijas mākslinieks, labāk nopērku preci Latvijas, nevis Anglijas veikalā. Arī tad nauda paliek Latvijā.

Tas ir mans princips. Kas tad cits mūs atbalstīs, ja ne mēs paši? Arī vēstniecības pasākumos, protams, mēģinām pasniegt savus dzērienus un ēdienus. Vai tas būtu latviešu alus vai dzirkstošie rabarberu vai bērzu sulu dzērieni vai Rīgas melnais balzams, mūsu šokolādes, rupjmaize... Arī pavāru cenšamies uzaicināt no Latvijas.

Diplomātu vidē ir kāda ekstravaganta personība?

Diplomātija nav tā vide, kur meklēt ekstravagantus tipāžus. Pat nevaru iedomāties. Diplomātija nav stāsts par ekstravaganci, bet par savu interešu apzināšanos un par to, kā saprasties ar tiem, ar kuriem kopā savas ieceres īstenot. Tas nav stāsts par vēlmi pārsteigt ar sevi vai savu izskatu.

Taču pasaule ļoti mainās. Vai tiešām šajā jomā tradīcijas joprojām ir pietiekami stipras?

Jā, tās ir stipras. Ekstravagantākais, ko esmu redzējusi, – jaunākiem diplomātiem parādās neparastāki matu griezumi, izskūta deniņu daļa vai asāks matu celiņš, trimētas bārdas. Jā, nu vēl sarkanas zeķes esmu vīriešiem diplomātiem redzējusi... Bet pamats ir nemainīgs – sakoptība. Kā cieņa pret sevi un citiem. Iespaids par sevi ir jārada cienījams. Nevis pārsteidzošs, bet cienījams. Nedrīkst sabojāt pirmo iespaidu ne ar izturēšanos, ne izskatu, ne tekstiem.

Neparastākā vai neaizmirstamākā tikšanās jūsu dzīvē?

Vislielāko iespaidu uz mani ir atstājusi karaliene Elizabete – viņas šarmu, dziļumu un pamatīgumu nevar nesajust. Mūsdienu vēsture vienā personā. Tas ir tiešām fantastiski! Kādu laiku dzīvoju Taizemē, kad vīrs strādāja tur. Tad mēs satikām arī Taizemes karali – šajā valstī tolaik bija visilgāk pie varas esošais monarhs pasaulē. Vēl? Prezidents Baraks Obama, biju uz tikšanos ar viņu kopā ar prezidentu Andri Bērziņu un ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču. Ja runājam par Latviju – noteikti Vaira Vīķe-Freiberga, viņa ir absolūti fantastisks, enerģiju un iedvesmu dodošs cilvēks mūsu tautā. Diriģents Mariss Jansons. Un arī mūsu lieliskie rakstnieki. Ir daudz cilvēku, no kuriem ir ko mācīties.

Ar ko nodarbojas jūsu vīrs, ja tas bija viņa nopelns, ka satikāt Taizemes karali?

Vīrs tajā laikā bija Nīderlandes vēstnieks Taizemē. Man tolaik bija bērna kopšanas atvaļinājums, tā labi viss sakrita.

Tātad laikā, kad bijāt Latvijas vēstniece Nīderlandē, tur iepazināties ar savu vīru…

Jā, tā bija.

Dienesta romāns?

Viņš toreiz strādāja starptautiskā organizācijā, nebija Nīderlandes dienestā – citādi tas būtu bijis interešu konflikts. Tā kā viņš strādāja starptautiskā organizācijā, tas bija pieņemams romāns.

Tad jau nebūsiet cilvēks, kas tagad stāstīs, ka attiecībās vajag līdzīgu mentalitāti, pagātni un arī multfilmas bērnībā vēlams redzēt tās pašas.

Ziniet, tas dažādās situācijās un dzīves posmos droši vien ir atšķirīgi. Bet... cilvēki pārī saaug kopā. Man, piemēram, ir ārkārtīgi viegli, jo mans vīrs labi saprot, kāds ir mans darbs. Kad viņš bija vēstnieks, es no visas sirds atbalstīju viņu. Šobrīd viņš atbalsta mani un strādā Latvijas labā. Tā ir tāda savstarpēja partnerība, atbalsts – kā, manuprāt, ģimenē arī jābūt. Kad mēs kopā kur ejam, arī viņš pārstāv Latviju.

Viņš Lielbritānijā strādā vai ir jūsu vīrs?

Viņš ir mans vīrs un arī viesprofesors Rīgas Juridiskajā augstskolā. Kad lidmašīnas lidoja un studenti studēja klātienē, regulāri devās uz darbu Latvijā.

Kas ir tas, kas jums liek braukt uz Latviju? Ja atmetam darba jautājumus.

Pati Latvija liek! Tās ir manas mājas. Man ir tāda, neteikšu, ka lauku māja, drīzāk mājele laukos. Latvijā ir mana plašākā ģimene. Draugi. Un katru reizi, ielidojot Rīgā, tā smarža, kad atveras lidmašīnas durvis... Uzreiz skaidrs, vai Mārupes pļavās siens pļauts vai lauki mēsloti, vai lietus nolijis.

Braucot pāri Vanšu tiltam, atkal ieraudzīt Rīgas panorāmu. Tieši padzīvojot ārpusē, var saprast, cik ļoti to mīli. Cik tas viss tev svarīgs. Es pat tā nekad neesmu domājusi, kāpēc braucu uz Latviju. Uz mājām brauc, jo tās ir mājas. Nevis visa plašā pasaule. Godīgi sakot, bijām domājuši, ka šajā vasarā atgriezīsimies Latvijā. Bet sanāca tā, kā sanāca. NATO un Brisele.

Un uz kuru valsti vlabprātāk dodaties atvaļinājumā?

Arī uz Latviju. Tiklīdz ir iespējams, braucam uz Latviju, īpaši vasarā.

Tātad nekādu eksotisko salu?

Nē. Bet man gribētos meitai Islandi parādīt. Un visai ģimenei kopā paspēt uz Grenlandi aizbraukt, pirms ledāji izzūd. Grenlande ir tā vieta, ko vēl ļoti gribētos redzēt.

Jūs jaunībā esot nopietni nodarbojusies ar sportu.

Ar šķēpmešanu.

To būtu grūti pateikt…

Šķēpmetēji mēdz būt ļoti dažādi: gan drukni un īsi, gan gari un slaidi. Jo šķēpmešana ir ļoti tehnisks sporta veids, tur ar spēku vien nepietiek. Tehniski sarežģīts un traumām bagāts sporta veids. Savulaik trenējos pie lieliskās treneres Valentīnas Eidukas, par daudzām dzīves patiesībām viņai esmu pateicīga. Viņa skaidri iemācīja to, ka panākumi nerodas pēkšņi un ne no kurienes, visa pamatā ir metodisks, kārtīgs darbs. Nenotiek tā, ka atnāc vienā dienā un aizmet šķēpu tālāk par visiem citiem. Sāku trenēties 12 gadu vecumā un beidzu apmēram 22 gados.

Saka, ka bijušo sportistu nav.

Nav gan. Bet šķēpu nevar tā paņemt un aiziet uz parku pamētāt. Nācās pārorientēties. Uz basketbolu, pludmales volejbolu kopā ar draugiem vai kolēģiem. Tenisu mēdzu uzspēlēt. Pilates, speciāli vingrojumu kompleksi – daru visu, lai būtu kustībā. Svaigā gaisā gar mūsu jūru izskrieties, protams, ir vislabāk. Jāšanas sports man patīk. To iepazinu tāpēc, ka mana meita ar to nodarbojas diezgan nopietni. Pirms vairākiem gadiem pēkšņi sapratu, ka vairs īsti nesaprotu, par ko viņa runā, tāpēc man arī jāpamēģina, vismaz tādā viegla hobija līmenī. Ļoti iepatikās.

Bet par savu galveno hobiju jūs nosauktu...

Kultūru. Teātris, māksla, mūzika. Latvijā cenšos redzēt un dzirdēt visu, ko varu pagūt. Londonā teātra dzīve ir ļoti aktīva u, atšķirībā no operas teātra cenas ir pieejamas. Operas biļetes šeit maksā virs 200 mārciņām, tas ir dārgs prieks. Bet Latvijā kultūras pasākumi ir pasaules līmenī. RIBOCA, Cēsu mākslas festivāls, mūzikas festivāls Rīga Jūrmala.

Brauc, kur gribi, vai tā ir Rēzekne, Daugavpils vai Liepāja, viss notiek. Tas Latvijā ir unikāli. Un briti mūs apskauž par to, ka tas ir tik pieejami. Ka tagad tā tiešām ir daļa no ikviena cilvēka dzīves, ja vien viņš pats to vēlas izbaudīt. Ir ļoti svarīgi, lai mēs to noturam. Jo cilvēks nevar dzīvot tikai ar Netflix seriāliem vien.

Jums bijis no kaut kā jāatsakās amata dēļ?

Tā gan es neteiktu. To, ka man ir bijis jābūt apdomīgākai, – jā. Un vispār šajā darbā visvairāk ir tieši... domāšanas. Faktiski jebkuru jautājumu es apdomāju vismaz pussolīti uz priekšu. Tāda atbrīvošanās iespējama tikai ļoti tuvu draugu lokā. Visās citās situācijās saglabāju savu profesionālo stāju. Un nu jau tās ādas, kas uzaug, un arī varbūt čaulas – tās jau ir pat vairākas.

Jāatsakās ir bijis no dzīves Latvijā. Jāpārceļas ik pēc pāris gadiem uz citu valsti. Tas ietekmē bērnu: atkal jauna vide, jauna skola, draugi. Par to man ir sirdsapziņas pārmetumi. Meitai ir 14 gadu, viņa, protams, jau ir pieradusi pie šādas dzīves. Tomēr man ir žēl, ka nācās viņu izraut ārā no Latvijas vides, kur viņa tik labi bija iejutusies.

Kur redzat Latvijas spēku?

Cilvēkos. Mēs esam gan ļoti radoši, gan spēcīgi tehnoloģiski attīstīti. Un pietiekami neizlutināti. Daba. Ar to mums ir ļoti paveicies. Un nekādu dabas katastrofu, ne virpuļvētru, ne zemestrīču. Ne liela sala, ne neizturama karstuma. Plus viss, kas saistīts ar digitālo infrastruktūru, tehnoloģijām, Latvijā ir izcilā līmenī. Vairums no mums mierīgi var strādāt no mājām, ļoti daudzās Eiropas valstīs tas vienkārši tā nestrādā. Tas īpaši parādās šobrīd, attālināta darba apstākļos.

Bet lielākais izaicinājums Latvijai, manuprāt, ir augstākā līmenī pacelt savu izglītības sistēmu. Un vēl, ja drīkst ieteikt, ir jāturpina savas produkcijas eksporta centieni. Ja neizdodas, vienalga jāturpina, kamēr izdosies. Tas attiecas gan uz idejām, gan precēm, gan pakalpojumiem. Tas vienkārši ir jādara. Līdz izdodas.

Tagad, Covid-19 vīrusa periodā, izskatās, ka arī mūžīgie pārmetumi veselības sistēmas virzienā nav bijuši adekvāti. Neesam nemaz tik vāji uz citu valstu fona.

Negribu salīdzināt vienu valsti ar citu, bet esmu to teikusi arī saviem kolēģiem: mana saskarsme ar Latvijas medicīnas sistēmu bijusi tikai tā labākā. Savukārt no Anglijas latviešiem esmu saklausījusies, kā te vispār nevar tikt ārstiem klāt. Man pašai nav bijis saskarsmes ar Anglijas veselības sistēmu, neko empīriski nevaru komentēt. Manuprāt, pašreiz Eiropas valstīs – ne tikai vīrusa, bet arī mūsdienu sabiedrības dzīvesveida un izmaksu dēļ – cīņa ir par mūsu veselības sistēmu izdzīvošanu, par labklājības valsti. Un arī par to, ka mēs kā sabiedrība beidzot saprotam: veselība ir daļa no mūsu investīcijām.

Katra cilvēka veselība ir viņa paša īpašums, un viņam pašam par to ir jāatbild. Un domāt, ka varam darīt ar savu veselību, kas vien ienāk prātā, bojāt to, bet beigās tā būs ārstu atbildība – nu nē. Tā nebūs. Ir jādzīvo tā, lai nemaz nenonāktu līdz ārstiem un slimnīcām, lai tās tiešām ir hroniskiem slimniekiem, cilvēkiem ar invaliditāti, ārkārtas gadījumiem. Ar krīzi mēs tiksim galā. Britu žurnālisti, piemēram, mums tagad prasa, ko no mūsējiem intervēt par tēmu, kāpēc Latvijā ar šo vīrusu tik salīdzinoši veiksmīgi iet.

Tagad esam kādam piemērs?

Jā. Un man arī jāsaka, ka Latvijas valdība patiešām pieņēma lēmumus ļoti ātri un efektīvi. Zinoši, profesionāli cilvēki – gan galvenais infektologs, gan premjers, gan veselības, ārlietu ministri – necerēja uz brīnumiem, bet darbojās. Un vienlaikus jāuzslavē arī Latvijas sabiedrība, kuras liela daļa to visu saprata un ievēroja.

Kas jums pašai dod spēku krīzes brīžos?

Ģimene. Daba, sports, kultūra. Un beigu beigās jau jāatzīst, ka palīdz arī dzīves pieredze. Jaunībā – un ne tikai jaunībā – bija brīži, kad likās: “Kādas šausmas, nu šito vairs nevar izturēt... Un kā es nākamajā dienā vispār uz ielas iziešu...” Bet tagad jau ir skaidrs, ka esmu pieaudzis un gana stiprs cilvēks, kas ar daudz ko var tikt galā lieliski pats saviem spēkiem. Un ka var arī ar citiem izrunāties. Un ka dzīvē vienkārši ir tādi posmi, kas ir grūti. Bet kopumā dzīve tiešām ir tik ļoti skaista. Tajā ir tik daudz prieka. Un tik daudz kā laba. Noveicies mums, latviešiem, ir!