Vairums mākslas darbu 2. Rīgas Starptautiskajai mākslas biennālē būs radīti īpaši šim notikumam

RIBOCA2 Rīgā pulcēs māksliniekus, radošas personības un domātājus, meklējot nākotnes kopsaucējus reģionālajiem un globālajiem šodienas kontekstiem. Turpinot pildīt sev izvirzīto uzdevumu - sniegt ieguldījumu Latvijas un kaimiņvalstu mākslas procesos, RIBOCA ir starptautisks mākslas notikums ar būtisku lokālo dimensiju. Gandrīz trešdaļa dalībnieku ir no Baltijas valstīm (Igaunija, Latvija, Lietuva), kuri kopā ar pārstāvjiem no citām Baltijas jūras reģiona valstīm (Dānija, Krievija, Polija, Somija un Vācija) veido teju 60% no 46 izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem un mākslinieku kolektīviem. Biennāle iepazīstinās arī ar virkni dalībniekiem no Amerikas Savienotajām Valstīm, Apvienotās Karalistes, Argentīnas, Austrijas, Beļģijas, Francijas, Grieķijas, Horvātijas, Itālijas, Meksikas, Norvēģijas un Šveices.

Starp īpaši RIBOCA izstādei jaunradītajiem darbiem minami:

Olivers Bīrs (Oliver Beer) (Apvienotā Karaliste, dz.1985) turpina darbu pie sērijas Household Gods (Mājas dievības), kas veidota no viņa tuvinieku personīgajām lietām. Sērijas iepriekšējās instalācijas Grandmother (Vecāmāte), Mother (Māte) un Sister (Māsa) papildinās kādas latvietes dzīves stāstam veltīts darbs. Ikdienā lietotiem vai acu priekam glabātiem traukiem, te pievienoti mikrofoni, kas pastiprina tajos rezonējošās  frekvences, uztverot priekšmetu iekšējo skaņu un mainot mūsu priekšstatus par tukšumu, klusumu un neredzamo. “Man patīk doma, ka apmeklētājiem var veidoties jaunas attiecības ar priekšmetiem,” saka Bērs, “Viņi var dzirdēt to, ko līdz šim varējuši tikai redzēt un sataustīt.”

Hišams Berrada (Hicham Berrada) (Francija un Maroka, dz. 1986) no mūsu pasaulē pieejamiem materiāliem veido jaunus visumus. Viņa darbi radušies kā rezultāts ķīmijas mākslai. RIBOCA2 izstādei veidotā instalācija Présage (Priekšnojauta) ļaus aplūkot akvārijos iesprostotus mikrokosmosus, kas veidojas mijiedarbībā starp mūsdienu industrijas produktu klāstu un Rīgas apkaimes ekosistēmām. Savukārt videodarbā SiO2  mākslinieks iztēlojas, kāda izskatīsies biennāles norises vieta tūkstošiem gadsimtu vēlāk, kad mums pazīstamā pasaule būs sabrukusi.

Dora Budora (Dora Budor) (Horvātija un ASV, dz. 1984) izmanto kino gan kā sava darba tēmu, gan kā izteiksmes līdzekli. Budora iecerējusi biennāles norises vietu pārvērst performances skatuvē, uz kuras darbojas statisti no vietējo kinofilmu masu skatiem. Iecerēts, ka performances gaitā veidosies jaunas kopdarbības formas un iepriekš nebijusi kolektīvā identitāte, kāda nav iespējama uzraudzības un diktāta  apstākļos, kad maksa par uzticēšanos, jūtu paušanu vai to slēpšanu ir pārāk augsta.

Valdis Celms (Latvija, dz. 1943) ir 20. gadsimta septiņdesmito gadu latviešu kinētiskās mākslas virziena pionieris. No daudzajiem projektiem, kuru dizaina autors bijis Celms, vairums “iestrēga” agrīnā stadijā – kā skices vai modeļi. RIBOCA2 ietvaros mākslinieks beidzot īsteno divu liela mēroga projektu ieceres, tai skaitā kinētisko gaismas skulptūru “Pozitrons”. Savulaik to bija pasūtījusi kāda elektronisko ierīču rūpnīca Ukrainā, cerot ar 3,5m augsto publiskās mākslas objektu stiprināt strādnieku garu un celtu darba ražīgumu. Mainoties rūpnīcas vadībai šis projekts netika realizēts.

Margerita Imo (Marguerite Humeau) (Francija, dz. 1986) veido jaunus darbus, ko iedvesmojusi latviešu folklora. Pētot hipotēzi, ka klimata pārmaiņas varētu novest pie garīguma uzplaukuma dzīvnieku vidū, māksliniece instalācijas un skaņdarba tapšanā izmantojusi mirstoša vaļa ķermeni un tā garu. Imo darbi ir metaforas, kas liek pārvaicāt cilvēces statusu uz Zemes un ignoranci attiecībā uz skaidri redzamajiem ekosistēmas brīdinājuma signāliem.

Līna Lapelīte (Lina Lapélyté) (Lietuva, dz. 1984) savā multidisciplinārajā praksē apcer varas hierarhijas, kā arī dzimumu, izturību, rimtu garu un ieklausīšanās prasmi. RIBOCA2 ietvaros Lapelīte sadarbojas ar arhitektu Mantu Petraiti (Mantas Petraitis) (Lietuva, dz. 1977), radot piemiņas darbu senai tautsaimniecības nozarei, kas Latvijā pastāvēja jau kopš viduslaikiem un gadsimtu gaitā bija apaugusi ar neskaitāmām tradīcijām, kas tagad zudušas - baļķu pludināšanu pa Daugavu un plostnieku iemaņām balansēt uz baļķiem. Apcerot attiecības starp cilvēkiem, dabas resursiem un upes spēku, radīts darbs par dabas ekspluatāciju, nevaldāmo upes spēku, dzīves vitalitāti un cilvēku iekārēm.

Berenīsa Olmedo (Berenice Olmedo) (Meksika, dz. 1987) cildina unikalitāti, kāda piemīt nekonvencionālam cilvēka ķermenim, uzsverot ideju, ka mūsu spēks slēpjas daudzveidībā, nevis bioloģiskos un estētiskos standartos. Māksliniece apstrīd normatīvas sociālās struktūras, kas ir pamatā tam, ka cilvēki ar invaliditāti tiek izstumti no sabiedrības. RIBOCA2 tapušajā darbā Olmedo izmantos četras motorizētas bērnu ortozes, kuras ar elektroniskas vadības palīdzību sniegs horeogrāfisku priekšnesumu. Radot būtnes, kas ir reizē organiskas un mehāniskas, māksliniece cenšas izzināt mūsu sabiedrības pārcilvēciskos aspektus.

Bridžeta Polka (Bridget Polk) (ASV, dz. 1960) balansē izdedžu blokus, ķieģeļus un dabiskus akmeņus, veidojot skulptūras ar trauslu līdzsvaru. Tās tapušas, savienojot cilvēka gribu ar minerālu īpašībām un fizikas likumiem. Biennāles izstādē Polka katru dienu balansēs būvniecības materiālus, kas atrasti Rīgas un tās apkārtnes gruvešu teritorijās, tādejādi pārveidojot īslaicīgā tēlniecības darbā pilsētas daudzslāņaino vēsturi.

Tomass Saraseno (Tomás Saraceno) (Argentīna un Itālija, dz. 1973) prezentēs savu Aerocene projektu - lidojošu skulptūru, kuru no Berlīnes uz Rīgu atnesīs vien gaiss, saule un vēja spēks. Kā mākslinieks uzsver: “Uz katru biennāli, izstādi, mākslas mesi, kurā piedalos, man jāsūta mākslas darbs, kas gādā par papildus pienesumu cilvēces radītajām ogļskābās gāzes emisijām atmosfērā un tādejādu būtiski grauj veselību planētai un būtnēm, kuras te mīt, mūs pašus ieskaitot. Bet kā būtu, ja skulptūra sevi uz Rīgu atvestu pati?”

Otrs Saraseno darbs, kas top ciešā sadarbībā ar simfonisko orķestru festivālu “Rīga Jūrmala”, ir Jamming Session – džema sesija starp pasaules izcilākajiem klasiskās mūzikas pārstāvjiem un zirnekli, pārvēršot koncertu vibrējošā laboratorijā. Ar savām skaņu ierīcēm, pārvēršot zirnekļu tīklus mūzikas instrumentos un pastiprinot zirnekļu un viņu tīklu vibrācijas, Saraseno izveidos muzikālu sadarbību starp zirnekļiem un dažādiem festivāla uzaicinātiem mūziķiem.

Augusts Serapins (Augustas Serapinas) (Lietuva, dz. 1990) sākotnēji plānoja ziemas sezonā izgatavot simts sniegavīru, uzsverot māksliniecisko sadarbību starp indivīda iztēli un zemeslodes resursiem. Taču siltās ziema un sniega trūkums projekta iecerē ienesa pārmaiņas, rezultātā topot darbam, kas aicina iztēloties rituālus, kas nākotnē aizstās klimata pārmaiņu rezultātā zudušas tradīcijas. Savā daiļradē mākslinieks koncentrējas uz ikdienišķu radošo pieeju, pārveidojot pasauli ar ierastu, nesarežģītu darbību palīdzību.

Daina Taimiņa (Latvija, dz. 1954) ir matemātikas profesore, kura hiperboliskās ģeometrijas kursā studentiem palīdz iztēloties hiperboliskas plaknes (divdimensionālas virsmas ar konstantu negatīvu liekumu), talkā ņemot tamborētus to modeļus. Savā akadēmiskajā darbībā viņa apstrīd polarizāciju starp zinātnisko pieeju un rokdarbiem. Biennāles izstādei Taimiņa radījusi darbu, kas tapis sadarbojoties ar simtiem brīvprātīgajiem tamborētājiem no dažādiem Latvijas nostūriem. Dzijas vietā mudinot izmantojot arī dažādas alternatīvas, to skaitā plastmasas maisiņus, vecus palagus un videolentes, Taimiņa liek atminēties atziņu, ka viss pakļauts pastāvīgam transformācijas procesam, vai tas būtu mūs prāts un attiecības, vai pasaule ap mums.

RIBOCA2 Publiskā programma:

RIBOCA2 norises laikā līdztekus izstādei plānota arī plaša publiskā un izglītības programma – sarunas, darbnīcas, performances un citi pasākumi. RIBOCA publisko programmu asociētā kuratore Sofija Lemosa (Sofia Lemos) to veidošanā uz sadarbību aicinājusi ar dzejnieku CAConrad, filozofu Emanueli Koču (Emanuele Coccia), vēsturnieci Lorēnu Dastoni (Lorraine Daston), filozofu Vinsiani Desprē (Vinciane Despret), dabas pētnieci Moniku Galjano (Monica Gagliano), antropologu Timu Ingoldu (Tim Ingold), filozofu Polu Prečado (Paul B. Preciado), antropologu Tobiasu Rīsu (Tobias Rees) un sociologu Boaventuru de Sousa Santosu (Boaventura de Sousa Santos) u.c. Notikumu programma tematiski pakārtota atslēgas vārdiem, kas bijuši būtiski, domājot par izstādes vēstījumu -  sākums, sapņi, metamorfoze, feminisms u.c.  Katrai biennāles norises nedēļai izraudzīts savs atslēgas vārds un piemērotākais viesis, ar kuru kopā par to reflektēt.

RIBOCA2 sadarbībā ar Rīgas šefpavāriem biennāles norises laikā pilsētas iedzīvotājiem un tās viesiem piedāvās doties dažādos kulinārijas ceļojumos. Katrs no šefpavāriem ir aicināts iedomāties nākotnes valdzinājuma atjaunošanu caur veģetāra ēdiena baudām, saglabājot savas darbības rokrakstu un praksi. Plašāku informāciju par restorānu sadarbības projektu organizatori izziņos tuvākajā laikā.

Uzziņai

RIBOCA2 dalībnieki
(*) simbols apzīmē jauna mākslas darba pasūtījumu

Pāvels Althamers (Pawel Althamer*, Polija (1967))
Kristaps Ancāns*, Latvija (1990)
Māris Astičs*, Latvija
Fēlicija Atkinsone (Félicia Atkinson* (Francija))
Alekss Bačinskis-Dženkinss (Alex Baczynski-Jenkins*, Lielbritānija un Polija (1987))
Kārena Barada (Karen Barad, ASV)
Nina Baijere (Nina Beier*, Dānija (1975))
Olivers Bīrs (Oliver Beer, Lielbritānija (1985))
Hišams Berada (Hicham Berrada*, Francija un Maroka (1986))
Dora Budora (Dora Budor*, Horvātija un ASV (1984))
Egle Budvītīte (Eglė Budvytytė*, Lietuva (1981))
CAConrad, ASV (1966) 
Valdis Celms*, Latvija (1943)
Marisola de la Kadena (Marisol de la Cadena, Peru)
Emanuele Koča (Emanuele Coccia, Itālija (1976))

Lorēna Dastona (Lorraine Daston, ASV (1951))
Edīte Dekinta (Edith Dekyndt*, Beļģija (1960))
Vensjāna Deprē (Vinciane Despret, Beļģija (1959))
Ērika Eifela (Erika Eiffel*, ASV (1972))
Vija Eniņa*, Latvija (1941)
Miķelis Fišers*, Latvija (1970)
Heincs Franks (Heinz Frank*, Austrija (1939))
Monika Galjāno (Monica Gagliano, Austrālija)
Sipriens Gajārs (Cyprien Gaillard*, Francija (1980))
Bendiks Jiske (Bendik Giske*, Norvēģija (1982))
Eiverija F. Gordone (Avery F. Gordon, ASV)
Boriss Grois (Boris Groys, Vācija)
Džeks Halberstāms (Jack Halberstam, ASV)
Honkasalo, Niemi, Virtanena* (Felicia Honkasalo (1986), Akuliina Niemi (1987), Sinna Virtanen (1987)), Somija)
Katrīna Horneka (Katrin Hornek*, Austrija (1983))
IevaKrish*, Latvija un Lietuva (Krišjānis Sants (1989), Ieva Gaurilčikaitė (1992))
Tims Ingolds (Tim Ingold, ASV)
Mihails Karikis (Mikhail Karikis, Grieķija (1975))
Reinis Kluss*, (Latvija)
Agnese Krivade*, Latvija (1981)
Lina Lapelīte un Mantas Petraitis*, (Lina Lapelytė, Lietuva (1984) Mantas Petraitis, Lietuva (1977)
Andrē Lepecki (André Lepecki, ASV)
Sofija Luisa (Sophie Lewis, ASV)
Eva Luē* (Eva L’Hoest, Beļģija)
Klauss Liči* (Claus Lici*, Itālija)
Hanna Liparda (Hanne Lippard*, Norvēģija (1984))
Mihails Marders (Michael Marder, Krievija, Portugāle, Kanāda)
Mihails Maksimovs (Mikhail Maksimov*, Krievija (1974))
Mareunrol’s*, Latvija (Mārīte Mastiņa-Pēterkopa (1982), Rolands Pēterkops (1982))
Birgita Menzela (Birgit Menzel, Vācija)
Astrida Neimanis (Austrālija)
Berenise Olmedo (Berenice Olmedo*, Meksika (1987))
Dominika Olšovija (Dominika Olszowy*, Polija (1988))
Sāra Ortmaijere (Sarah Ortmeyer*, Vācija (1980))
Filips Petits, (Philippe Petit, Francija (1949))
Bridžita Polka (Bridget Polk*, ASV (1960))
Pauls B. Presiado (Paul B. Preciado, Spānija (1970))
Tobiass Rīzs, (Tobias Rees, Vācija un ASV (1973))
Ugo Rondinone (Ugo Rondinone, Šveice (1964))
Jānuss Samma (Jaanus Samma*, Igaunija (1982))
Tomass Saraseno (Tomás Saraceno*, Argentīna un Itālija (1973))
Boaventura de Souza Santosa, (Boaventura de Sousa Santos, Portugāle (1940))
Augusts Serapins (Augustas Serapinas*, Lietuva (1990))
Marina Simakova, (Institute of the Cosmos, Kosmosa institūts, Krievija (1985))
Timurs Sičiņs (Timur Si-Qin*, Vācija (1984))
Mārtiņš Sirmais*, Latvija
Nikolajs Smirnovs (Nikolay Smirnov*, Krievija (1982))
Anastasija Sosunova (Anastasia Sosunova*, Lietuva (1993))
Daina Taimiņa*, Latvija (1954)
Artūrs Trinkuns*, Latvija
Pjērs Uigs (Pierre Huyghe), Francija (1962))
Margarita Umo, (Marguerite Humeau, Francija (1986))
Antons Vidokle, (Anton Vidokle, Institute of the Cosmos, Kosmosa institūts, Krievija un ASV (1965))
Arsenijs Žiļajevs (Arseny Zhilyaev, Kosmosa institūts, Krievija (1984))

Rebeka Lamarša-Vadela (Rebecca Lamarche-Vadel)

Mākslas pasaulē Rebeka Lamarša-Vadela daudzkārt ir atzīta par vienu no drosmīgākajām un iedvesmojošākajām jaunās paaudzes kuratorēm. Pastiprinātu starptautisko uzmanību viņas profesionālā darbība ir izpelnījusies pēc veiksmīgu izstāžu virknes laikmetīgās mākslas centrā Palais de Tokyo Parīzē, kur viņa strādāja no 2012. gada līdz 2019. gada pavasarim. Šo septiņu gadu laikā tapuši mākslas projekti, kuros starptautiski atzītu mākslinieku darbi mijušies ar lokālām mākslas vidēm raksturīgu tīrradņu veikumiem. Rebeka bijusi kuratore personālizstādēm tādiem māksliniekiem kā: Margarita Umo (Marguerite Humeau), Eds Atkins (Ed Atkins), Dāvids Duārs (David Douard), Elēna Martena (Helen Marten), Fransuā Kurlē (François Curlet) un Džons Rafmans (Jon Rafman).

Kā viena no nesenākajām un publikas jo īpaši mīlētām izstādēm ir argentīniešu mākslinieka Tomasa Saraseno (Tomás Saraceno) jaunāko darbu prezentācija ON AIR, kas norisinājās pagājušajā gadu mijā un kļuva par Palais de Tokyo apmeklētāko izstādi tā pastāvēšanas vēsturē. Līdzīga apjoma sadarbība kuratorei bijusi arī ar Berlīnes mākslinieku Tino Zegālu (Tino Sehgal). 2016. gadā Palais de Tokyo piešķīra viņam tā saukto carte blanche - neierobežotu māksliniecisko brīvību pār mākslas centra visām ekspozīcijas telpām 13000 kvadrātmetru platībā.

Kuratore regulāri sadarbojas arī ar citām mākslas institūcijām: viņa ir bijusi Versaļas pils muzeja asociētā kuratore (2017), kuratora padomniece 11. Bamako biennālei Mali (2017-2018), Ņujorkas laikmetīgās mākslas centrā MoMA PS1 veidojusi projektus Truce (2013) un Bright Intervals (2014), bet Stedelijk muzejam Amsterdamā – izstādi Landscape (2013).  Līdztekus neatkarīgās kuratores darbam Rebeka Lamarša-Vadela regulāri piedalās dažādos semināros, diskusijās un ar mākslas darbību saistītās konkursu žūrijās un komisijās. Viņas raksti ir bijuši publicēti tādos preses izdevumos kā Frankfurter Allgemeine Zeitung, Monopol, Mousse, Cura un l’Officiel Art. Viņa bija 2019. gada vieskuratore Parīzes mākslas meses FIAC īpašajiem projektiem. Rebeka Lamarša-Vadela ir absolvējusi Sorbonas universitāti, kur apguva mākslas vēsturi, politikas zinātni un vēsturi.

RIBOCA

Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA), kas dibināta 2016. gadā notiek reizi divos gados, un tās radošā vadība ik reizi tiek uzticēta citam starptautiska mēroga mākslas kuratoram. RIBOCA ir sabiedriska iniciatīva, kuru aizsākusi biennāles fonda dibinātāja Agnija Mirgorodska, lai pievērstu starptautisku uzmanību kultūras norisēm Baltijas reģionā, kā arī lai veicinātu domu apmaiņu un sadarbības iespējas, kas piešķirtu Rīgai īpašu vietu mākslas pasaules kartē.

Balstoties 2018. gada pieredzē, kad RIBOCA sevi pieteica pirmo reizi, arī 2020. gada biennāles programmā vienlīdz būtiska būs kā Eiropas dimensija, tā arī Baltijas valstu mākslai raksturīgi redzespunkti. Izdevība ielūkoties gan vietējās mākslas vides aktualitātēs, gan iepazīt plaša spektra ārzemju mākslinieku veikumu, ļaus biennāles apmeklētājiem apsvērt Baltijas reģiona vēsturē un sociālpolitiskajos kontekstos rodamo saikni starp lokālās un globālās kultūras telpas norisēm. Aicinot uz līdzdalību Rīgā starptautiski darbojošos māksliniekus, atbalstot vietējos māksliniekus jaundarbu tapšanā un vienlīdz aktīvi uzrunājot gan Baltijas, gan citu valstu auditoriju, RIBOCA piedāvā plaša profila platformu dažādu pieredžu un zināšanu apmaiņai.