Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Vika Anisko

Alise Careva pēc 9 gadiem ārzemēs ir atgriezusies Latvijā: "Māksla ir jāredz dzīvajā"

Cilvēki
2019. gada 25. novembrī 06:26 2019. gada 25. novembrī 06:26
  Juris Šleiers | Pastaiga
Alise Careva ir studējusi arhitektūru Centrālajā Sentmārtina mākslas koledžā Londonā un mākslas biznesu Sotheby’s institūtā, deviņus gadus dzīvojusi ārzemēs, tomēr nolēmusi atgriezties Latvijā, lai vadītu laikmetīgās mākslas galeriju Rīgā. 2017. gadā viņa nodibināja savu galeriju Careva. Šobrīd ir organizējusi vairāk nekā 20 soloizstādes un grupas izstādes, ar galeriju aktīvi piedalās starptautiskās mākslas mesēs.

Kā meitene no Daugavpils nonāca Londonā, pēc tam Berlīnē un tad Rīgā?

Atceros brīdi, kad pusaudzes gados kādā žurnālā izlasīju, ka ir tāda Sentmārtina skola, kurā mācījušies Džons Galjāno, Stella Makartnija un Aleksandrs Makvīns. Paralēli lasīju Hariju Poteru, kur arī ir par skolām, un sadomājos, ka tieši tur, Londonā, ir dzīve! Ja būšu tur, viss man būs brīnišķīgi. Tomēr sāku mācīties LU vēsturniekos, jo sapnis par Sentmārtinu bija piemirsies, vēlāk nolēmu, ka jākļūst par arhitekti. Kad uzzināju, ka Sentmārtinā ir arhitektūras bakalaura kurss, man vajadzēja tur iestāties.

Centrālajā Sentmārtina koledžā pabeidzi arhitektus, bet tad nokļuvi Berlīnē…

Jā, diezgan prozaisku iemeslu vadīta. Londonā bija dārgi dzīvot bez darba. Pabeidzu universitāti laikā, kad globālā krīze sita augstu vilni, arhitektūra un celtniecība bija pirmās nozares, kas tajā cieta. Biju mācījusies vācu valodu, man ļoti patīk Berlīne, tobrīd bija baigi modīgi tur dzīvot. Darbu tur atradu pāris nedēļu laikā.

Berlīne ir modīga jau kopš Bovija un senāk.

Un vienmēr būs, tur smaržo pēc brīvības. Sāku ar praksi kompānijā Wiewiorra Hopp Architekten, pēc tam sera Deivida Čiperfīlda Berlīnes birojā, tad bija vēl daudz visādu projektu. Kādu laiku taisīju arhitektūras modelīšus, tāpēc labi protu griezt – pavāri vienmēr pamana, ka es skaisti darbojos ar nazi.

Vēlāk nokļuvu interjera dizaina kompānijā, kas sadarbojās ar viesnīcām. Izrādījās, ka ir tāds amats – mākslas konsultants, kāds, kurš piemeklē mākslas darbus konkrētām vietām –, un man bija atklājums, ka var nodarboties ar mākslu un par to kāds arī maksā. Sāku darboties nozarē, iepatikās. Lai paātrinātu ieniršanu mākslas biznesa pasaulē, atgriezos Londonā mācīties maģistrantūrā Sotheby’s mākslas institūtā.

Kāpēc atgriezies Rīgā?

Nolēmu atvērt savu mākslas galeriju. Metropolēs tirgus ir pārsātināts, un es uzskatu, ka Baltijā šī ir perspektīva niša – te galerijas un māksla kā industrija vēl nav attīstītas. Ir cilvēki, kas rada, bet viņiem ir grūti izsisties pasaules līmenī, jo nav daudz cilvēku, kas aktīvi promotētu viņu daiļradi. Manuprāt, veselīgā vidē abi aspekti ir kopā, tāpēc ir nepieciešams ne tikai radīt, bet arī kustināt darbus – eksponēt tos un kolekcionēt.

Foto: Vika Anisko

Vai Rīgā ir iespējams ar mākslu nopelnīt?

Brīnišķīgā lieta – no Rīgas lidostas varu aizlidot uz dažādām pasaules vietām, kur notiek mākslas meses, kurās mēs aktīvi piedalāmies. Ir internets, varam citus informēt par visu, kas te notiek, šajā ziņā pasaule ir kļuvusi mazāka. Ir iespēja īrēt izcilas telpas par adekvātu naudu, tātad mākslu var ielikt skaistā kontekstā, un tālāk mēs varam to sekmīgi virzīt tirgū.

Un, protams, daudziem ārzemniekiem Rīga arvien ir eksotika, jo viņiem nav skaidra priekšstata, ko no mums gaidīt. Viņi ir atvērti jebkam. Iespējams, te ir pat vienkāršāk attīstīt mākslinieku karjeras, nekā mitinoties 6. zonā Londonā, – tad tu esi tikai 6. zonā Londonā. Ja tu esi labākajā vietā Rīgā, tad tā ir izcilāka platforma par nomali Eiropas metropolē. Rīgā no nulles varu uzgleznot mākslas galerijas tēlu tādu, kādu vēlos.

Kāpēc cilvēkiem būtu jānāk uz mākslas galerijām? Kāpēc cilvēkiem jānāk pie tevis?

Lai pieredzētu mākslu – un tas nav tikai par skatīšanos. Māksla nepieciešama, lai cilvēkam būtu laiks izzināt sevi un apkārtējo pasauli, tā dod laiku un vietu padomāt par visdažādākajām lietām. Un svarīgākais – māksla ir jāredz dzīvajā! Skatoties uz attēlu datorā vai telefonā, mēs negūstam visaptverošu iespaidu.

To var salīdzināt ar iepazīšanos ar kādu cilvēku Instagram – gandrīz vienmēr, satiekoties dzīvē, izrādās, ka tas ir cits cilvēks! Dzīvē redzamajā mākslā ir enerģētika un telpa. Laikmetīgā māksla var parādīt vektoru izpratnei par to, kas mēs esam un kas vispār notiek. Bieži vien mākslinieki daudz labāk sajūt pasaules vibrācijas nekā citi cilvēki…

…tie, kuri strādā no deviņiem līdz pieciem.

Lielākoties arī māksliniekiem nākas strādāt no deviņiem līdz pieciem. Būtu labi, ja mākslu vairāk kolekcionētu un mākslinieki varētu pilnvērtīgi nodoties radīšanas procesam.

Lai kolekcionētu mākslu, nav jābūt bagātam?

Lai kolekcionētu, nav jābūt tik bagātam, kā cilvēki bieži vien iedomājas. Kolekcionēt taču var dažādas lietas – pastmarkas, piemēram –, bet arī dzīvu mākslinieku darbi, it īpaši mūsu reģionā, nemaksā miljardus. Bieži par summām, par kurām var nopirkt plakātiņus IKEA, var nopirkt labu mākslinieka zīmējumu – kuru var skaisti ierāmēt. Tam, protams, būs lielāka emocionālā vērtība nekā lielveikalā pirktai dekorācijai. Kolekcionēšana ir šīs vērtības saskatīšana, tās saskatīšana tieši cilvēka veikumā.

Kā sākt kolekcionēt mākslu – kas man jādara? Atnāku uz tavu galeriju, paskatos un nopērku? Vai arī tas ir smalkāks process – kā vizīte pie arhitekta?

Protams, ir cilvēki, kas var tev palīdzēt šajā procesā. Bet man šķiet, ka cilvēki tomēr uzticas paši savai gaumei un iegādājas lielākoties to, kas ar viņiem rezonē…

Riskanti…

Jā, bet, ja tev tas patīk?! (Smejas.) Bieži cilvēki ar mazu budžetu iemanās kolekcionēt, neizmantojot naudu. Piemēram, tev ir draugs vai paziņa mākslinieks, kuram tu vari iemainīt kaut ko pret viņa mākslu. Palīdzi viņam uztaisīt plakātu izstādei vai palīdzi citādāk; tā arī ir metode, un tie darbi sāk cirkulēt. Ir slavens amerikāņu pāris Herberts un Dorotija Vogeli. Vīrs bija pastnieks, viņi nebija bagāti, taču viņi pieskatīja Kristo kaķi – un par to viņš Vogeliem uzdāvināja mākslas darbu.

Citam draugam māksliniekam viņi palīdzēja santehnikas jautājumos, par to viņi tika pie mākslas darba. 50 gadu laikā viņi savāca gandrīz 5000 mākslas darbu! Viņu vienīgie nosacījumi bija, lai darbs pēc izmēra der transportēšanai ar taksi vai metro līdz dzīvoklim.

Mūsu mākslinieki saprot, ka viņu māksla ir pakļauta starptautiskai konkurencei? Kā tev šķiet, vai Latvijā mākslinieki apzinās, ka viņiem ir jākonkurē pasaules līmenī, tāpat kā, piemēram, Latvijas sportistiem?

Jautājums māksliniekiem, varu par to tikai spekulēt. Tas mainās, un tas notiek. Mēs tomēr nedrīkstam aizmirst Latvijas padomju pagātni, kad pasaules aiz tā dēvētā dzelzs priekškara īsti nebija, tāpēc daudziem māksliniekiem pasaule beidzās te. Jaunie to apzinās, no viņu puses ir daudz vairāk atvērtības sadarbībai ar galerijām, jo viņi saprot, ka karjera mākslā ir komandas sports.

Viens nevari izdarīt visu – gan radīt mākslu, gan komunicēt ar kuratoriem, kolekcionāriem. Nepieciešama komanda, kas ir mākslinieka fani, kas atbalsta un palīdz gan morāli, gan finansiāli, gan ar padomiem, gan kritiku. Sportistiem, kuri sacenšas pasaules līmenī, ir treneri, arī māksliniekiem būtu jābūt tādam kā trenerim…

Kas ir mākslinieka treneris?

Tas ir individuāli. Dažiem tie var būt galeristi, citiem – kāds konkrēts kolekcionārs vai kurators, vēl kādam dzīvesbiedrs.

Pēc kādiem kritērijiem tu izvēlies darbus?

Pirmais kritērijs: man pašai šis patīk vai nepatīk. (Smejas.)

Izklausās profesionāli!

Tas ir profesionāli! Jo, nu… Piemēram, ja tu labi pārzini vīnus… Man šķiet, šis process ir līdzīgs tam, kādā iepazīst vīnu pasauli. Tev ir daudz jānogaršo, lai pēc laika varētu salīdzināt un teikt: “Šis ir labāks par to, sliktāks par šo, ir labs savā veidā, bet tas nav mans…” Un tā tālāk. Ar mākslu ir līdzīgi, ar laiku es sāku to atpazīt. Ir daudz jāredz, un tad izfiltrējas viss liekais, sāc pamanīt, kad mākslinieks rada un kad atražo vai kopē.

Kā uz mākslu skatās vīrieši un kā sievietes?

Manuprāt, sieviešu un vīriešu uzmanību piesaista dažādas lietas. Kad bijām Londonas fotomesē, mums bija Ivetas Gabaliņas fotogrāfijas My Hand Is Warmer than the Sun (Mana roka ir siltāka par sauli) ar poētiskajiem kūstošajiem ledājiem un Ivars Grāvlejs ar Take and Shake (Ņem un sakrati) un Shopping Poetry (Iepirkšanās poēzija). Varēja pamanīt, ka vīrieši apstājās pie Ivara darbiem un sievietes fascinē Iveta. Viņas darbos ir vairāk noskaņas un romantikas, savukārt Ivara darbi ir asprātīgas piezīmes par ikdienu.

Kam ir jānotiek ar sabiedrību, lai muzeju un galeriju apmeklēšanu mēs uzskatītu par normālu parādību, kā iešanu uz kino?

Vajag vairāk šādu vietu, tām būtu jābūt atvērtākām, tām būtu jākomunicē ar cilvēkiem populāros medijos, kaut vai Instagram. Mākslas vides pārstāvjiem ir jāmazina snobisms. Cilvēkam nevajag doktora grādu mākslas vēsturē, lai viņam būtu tiesības uz viedokli par mākslu.

Saskaroties ar laikmetīgo mākslu, cilvēki bieži secina – es nesaprotu. No mākslas insaideriem esmu saņēmis atbildi, ka nav jāsaprot, galvenais, kādas emocijas darbs izraisa.

Jā. Man gribētos padarīt par normu to, ka cilvēks ne tikai nāk apskatīt mākslu muzejā vai mākslas galerijā, bet ar to dzīvo ikdienā. Ja, bērnam augot, viņa vecāku guļamistabā karājas Purvītis – nu, labi, lai būtu kaut kas cits –, tad distance starp viņu un mākslu sarūk. Māksla netiek radīta sterilā vidē, tai jāturpina dzīve mājās, skolās, slimnīcās, viesnīcās, kafejnīcās…

Pieņemsim, es Berlīnē satieku Zeit Magazin galveno redaktoru, kurš mēdz viesoties Rīgā. Viņš man jautā, kas Rīgā jauns. Es teiktu: ir tāda Careva Gallery – atbrauc, apskaties, jo…

Jo šeit tu ieraudzīsi to, kā nav nekur citur pasaulē. (Smejas.) Latvijas māksla šobrīd ir apskatāma tikai šeit. Šīs valsts pieredze ir ļoti specifiska, mēs esam gan ģeogrāfiskās un vēsturiskās, gan sociālpolitiskās un ekonomiskās krustcelēs – šī ir diezgan sarežģīta vieta, kura tikai no attāluma izskatās vienkārša. Bet, vērojot šā reģiona mākslu, daudz kas par šo reģionu kļūst skaidrāks, nekā izlasot 20 grāmatas par un ap to.

Saistītās ziņas

Mākslinieks Tobiass Kaspars: "Rīgai ir potenciāls. Te aug jauna mākslinieku paaudze"
Jaunais mākslinieks Jānis Šneiders: "Gleznojot tu daudz ko sakārto, un tas man šķiet šausmīgi skaisti"
"Jēkaba, Mimmi un runājošo suņu" māksliniece Elīna Brasliņa: "Bija vērts ziedot 3 gadus, lai palaistu pasaulē kaut ko smuku"

Vēl portālā

"Dzimtsarakstu nodaļā bija šokā," - jaunā sieva Kristiāna stāsta par kāzām aizsargtērpos
Aizmigt 2 minūšu laikā. Efektīva metode, kuru izmanto ASV piloti 5
Kurš dzīvos, un kurš mirs? Medicīnas ētikas eksperts skaidro, kas būs, ja nāksies domāt, kuru glābt pirmo 11

«Переборщила с пластикой!»: поклонники в шоке от фото Вайкуле, которым поделилась Пугачева

«Мы попрощались с родителями»: врач из больницы, которую посетил Путин, рассказала о происходящем там сейчас