Jaunais mākslinieks Jānis Šneiders: "Gleznojot tu daudz ko sakārto, un tas man šķiet šausmīgi skaisti"
Jānis Šneiders pēdējā gada laikā kļuvis par vienu no pamanāmākajiem un arī apspriestākajiem jaunajiem latviešu māksliniekiem. Viņa glezniecībā ikdienas dzīves smalkākās detaļas pārtop metafiziskā reālismā un iedziļināšanās sīkumos atklāj pavisam jaunu, pārreālu perspektīvu uz dzīves procesiem.
Savukārt līdz šim veiktie mēģinājumi trīsdimensiju un instalāciju mākslā apliecina Jāņa vēlmi darboties pēc saviem instinktiem, līdzcilvēkiem atklājot aizvien vairāk savas esības slāņu.
Mūsu sarunas laikā Jānis vairākkārt ieminas, ka vieglāk nekā pastāstīt viņam būtu parādīt atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Vizualizēt savas intereses un idejas šķiet esam daļa no viņa personības.
Kā sāki interesēties par mākslu, un kas tevi pievērsis tieši glezniecībai?
Tādu pirmo brīdi noteikti neatceros, bet skolas laikā vizuālās mākslas pasniedzēja pamudināja mani apmeklēt dažādus pulciņus, pēc tam iestājos Tukuma Mākslas skolā, kur pasniedzēji bakstīja, lai eju mācīties uz Jaņa Rozentāla mākslas skolu. Tur sāku darīt to, kas man padevās, un tā bija glezniecība.
Absolvējot “rožus”, likās, ka nav nekā cita, ko es varētu darīt, kā vien gleznot. Parasti mani vienkārši kāds iebaksta interesējošajā virzienā, un tad es turpinu to darīt. Protams, ar laiku sāku glezniecībā likt iekšā arvien vairāk un vairāk, tas ir tikai loģiski.
Taviem darbiem ir tāda metafiziska noskaņa.
Pēdējā laikā tas tā ir. Daudz iedziļinos detaļās, un citi tajā saredz reālismu. Nekad necenšos neko izskaistināt, gleznoju ar cieņu pret attēlojamo, lai kas tas arī būtu. Man nepatīk melot.
Kādas tēmas tevi interesē?
Pārsvarā tie ir kaut kādi sīkumi, jo man šķiet, ka tieši sīkumos atklājas ļoti daudz lielo lietu. Mani interesē fragmenti, jo tad šķiet, ka par lietām tiek runāts daudz plašāk – piemēram, ja cilvēks ir attēlots tikai fragmentāri, zūd noteikta identitāte. Un viņš var būt karalis un zemnieks vienlaikus.
Vai tu mēdz pieķerties vienai tēmai un tad ilgstoši strādāt šajā virzienā?
Dažas tēmas saglabājas, citas vienkārši tiek attīrītas vai – tieši pretēji – apaug ar vēl vairākiem slāņiem. Būtībā mani interesē dažādas vienas lietas šķautnes, lietu būtība un tas, kā citā līmenī viss var atspoguļot manu pieredzi un uzlūkotais piepildās ar mani pašu. Es to īsti nevaru pastāstīt, man būtu vieglāk, ja varētu parādīt, kā tas izskatās... Arī tas, ko nav iespējams pastāstīt, mani interesē.
Nesen biju Amerikā un nopirku mazu bukletiņu ar indiāņu petroglifiem. Tur atradu zīmējumu ar divām kvadrātiekavām, kas savstarpēji savienojas, un tas bija kaut kas tāds, ko pats iepriekš bieži biju zīmējis savā skiču blokā. Man tas likās interesanti – iekavas simbolizē kaut ko tādu, kas satuvinās, apskāvienu vai buču.
Indiāņiem šī zīme saistās ar savstarpējo atbildību, ar to pašu šāds zīmējums vienmēr bija asociējies arī man. Pēdējā laikā mani interesē ideogrammas un zīmes, tas, kā tās tiek uztvertas un ko es pats par tām domāju. Man patīk atklāt, kurā brīdī pārklājas skatītāju vizuālās pieredzes.
Kāda ir tava pieredze ar mākslas pārdzīvojumiem?
Skatoties uz mākslu, man acīs ir sariesušās asaras un atkāries žoklis, bet to pārsvarā ir stimulējuši kaut kādi sīkumi. Mani aizrauj veids, kā kaut kas ir gleznots, – smalkumā, prasmēs un uzmanībā atklājas attieksme pret uzlūkoto. Gleznojot tu daudz ko sakārto un novienkāršo, un tas man šķiet šausmīgi skaisti.
Tātad skaties uz mākslu no tehniskās puses?
Jā, no tā es vispār vairs nevaru aizbēgt. Visur, kur paskatos, redzu veidu, kā to varētu izdarīt. Pēdējā laikā man patīk, ka gleznās ir samocītas vietas, jo man liekas, ka tas ir ļoti patiesi. Tās mokas, kas parādās, piešķir tam visam papildu slāni.
Šobrīd gan esi mainījis studiju profilu un turpini darboties vizuālās komunikācijas jomā.
Pēdējā gada laikā sapratu, ka vairs īsti nejūtu, ko man dod studijas Glezniecības nodaļā. Gribu apgūt kaut ko jaunu, man prasās strādāt ar dažādiem materiāliem. Mani interesē tehnoloģijas, sapratu, ka akadēmijā ir piemērota vide, kur es ar to varētu nodarboties.
Man šķiet, ka viena no foršākajām lietām mākslinieka profesijā ir tas, ka nemitīgi tiek dota iespēja apgūt ko jaunu un paplašināt redzeslauku. Ideja pati var pieprasīt man darīt kaut ko tādu, ar ko nekad iepriekš neesmu nodarbojies.
Vai ar glezniecību tev joprojām ir tuvas attiecības?
Jā, man patīk gleznot. Tagad, kad vairs nestudēju glezniecību, jūtos brīvāk un man to patīk darīt vēl vairāk. Radošajā darbībā akadēmiskajā vidē galvenā problēma ir tā, ka citi tevi redz tikai kā viena medija pārstāvi un, ja tu atļaujies eksperimentēt, vari palikt nesaprasts.
Glezniecībā to savu brīvību laikam mazliet iegrožoju pats, mēģinot turēties tēlā, kuru pats par sevi esmu radījis un kuru no manis gaida. Patiesībā ir tikai viena mana šķautne, ne mazāk patiesa kā citas. Man bieži vien liekas, ka tas, kas patīk man, citus vispār neinteresē. Man patīk tas, ko pats no sevis nemaz negaidu.
Kādas ir tavas mākslinieka ambīcijas? Esi domājis par to, kā tālāk veidosies tava karjera?
Es domāju ļoti īsu laika sprīdi uz priekšu, neesmu nekāds baigais plānotājs. Nezinu, vai strādāšu par trauku mazgātāju un tikai brīvajā laikā gleznošu... Esmu domājis par skursteņslauķa profesiju. (Smejas.)
Visbeidzot – vai, ieraugot savus darbus izstādē, mainās tas, kā tu uz tiem skaties?
Man šķiet, ka ne. Skatoties uz darbiem izstādē, tik un tā redzu, kā tie izskatās manā dzīvoklī uz grīdas. Tas viss joprojām ir manā galvā. Ir interesanti pavērot, kā mani darbi strādā citā telpā un kontekstā, bet es nevaru aizbēgt no tā visa, kas tur patiesībā slēpjas. Varbūt vienīgais, kas mainās, ir tas, ka šie darbi vairs nav paslēpti. Godīgi sakot, man vispār nešķiet, ka man būtu jātaisa vesela izstāde, lai izteiktu savu ideju, – es cenšos visu sakāmo ielikt vienā darbā.
