Slīpēt ķermeni kā briljantu. Saruna ar baletdejotāju Germanu Ševčenko

Šādas vēstules prieks saņemt katrai redakcijai, taču tad, ja autors ir Georgijs Osokins, izcils pianists, kurš pats vairākkārt bijis Pastaigas rakstu varonis, tas ir divtik patīkami.

Protams, mēs Germanam piezvanījām. Tikāmies teātrī – tobrīd sezona jau bija beigusies, taču jaunais solists gatavojās kārtējam konkursam, šoreiz Seulā. (Notikumus pasteidzinot, teiksim, ka no Dienvidkorejas Germans atgriezās ar žūrijas speciālbalvu. – Red.)

Labi, ka esat tik agri pieslēdzies konkursu procesam. Daudzi jūsu kolēģi apķeras, kad viņiem jau ir 25 –  un tas var izrādīties par vēlu.

Es apķēros, kad man bija 20. Esmu paspējis aizbraukt uz konkursiem Krievijā un Amerikā, nākamgad taisos atkal uz Krieviju – šoreiz Permu –, tad Keiptaunu Dienvidāfrikā un Varnu Bulgārijā. Varnā jau biju pagājušā gada vasarā, taču viens, bet uz konkursu labāk braukt kopā ar partneri: tad dejo nevis variāciju, kurā var sevi parādīt minūti pusotru, bet pas-de-deux, kas ilgst astoņas deviņas minūtes. Tādā laikā var paspēt atvērties, un žūrija pamanīs to, ko varbūt palaistu garām variācijā.

Konkursa lauri – ko tie dod? Statusu?

Pirmkārt, pieredzi. Kāds, protams, brauc uz konkursu pēc balvas, bet nauda kā jau nauda, tomēr kontakti un sakari mūsu profesijā ir daudz svarīgāki. Jo baleta darbinieku loks ir ļoti šaurs, un mēs esam izmētāti pa dažādām pasaules valstīm. Tagad man ir daudz paziņu gan Eiropā, gan Amerikā, mēs uzturam ciešus sakarus. Tas ir ne tikai patīkami, bet arī noderīgi. Lai paskatāmies uz vecāko paaudzi, piemēram, Ņujorkas konkursa – Valentīnas Kozlovas starptautisko baleta sacensību – žūriju: viņi visi labi pazīst cits citu, zina, kurš pedagogs ir skolojis kuru dejotāju, tā ir tāda ķēdīte. Manuprāt, mums, jaunajiem, arī jāveido komunikācija, jo pēc kāda laika mēs paši būsim tie, kuri kaut ko virza vai turpina, izdomā, dara…

Protams, svarīgi arī tas, ka tad, ja izcelsies konkursā, tevi var uzaicināt piedalīties galā koncertos vai pat strādāt kādā baleta trupā. Jo žūrijai ir sakari ar pedagogiem un teātriem. Un tad, ja tevi ievēro, tava dzīve kļūst nedaudz citādāka.

Vai jaunās lomas esat dabūjis pēc konkursu panākumiem?

Nē. Visa otrā sezonas puse man vispār pagāja brīvā režīmā. Piedalījos galā koncertos, martā lidoju uz konkursu Amerikā… Plus pabeidzu Mūzikas akadēmiju, tikko biju atgriezies no Ņujorkas, kad jau tajā pašā dienā bija diplomdarba izrādes mēģinājums, un to vajadzēja nodot burtiski pēc pusotras nedēļas. Bija jautri, protams… Taču viss beidzās veiksmīgi. Operā es dejoju divas trīs savas izrādes mēnesī, un viss. Manā repertuārā ir galvenokārt otrā un trešā plāna lomas, tikai divas galvenās. Tāpēc ka mūsu baleta trupā diemžēl nav partneru, kas man atbilstu pēc kompleksijas. Tikai pāris meitenes. Citas man ir nedaudz par lielu.

Kuru baleta partiju jūs šobrīd nevarētu nodejot?

Savas struktūras dēļ – Princi Dezirē no Apburtās princeses.

Ko nozīmē struktūras dēļ? Jums nepatīk, kā izskatāties?

Nē! Man patīk, kā izskatos, vienkārši šobrīd mūsdienu baletā ir, tā teikt, nedaudz cits fetišs – gari dejotāji, garas kājas…

Garie nelido.

Nelido, nevar sastingt gaisā, tā kā pamētājas, tikai kājiņu pacels, un viss… Bet publikas simpātijas dalās 50 pret 50, un pusei patīk tieši tādi. Mans pedagogs no Beļģijas nemitīgi atgādina: tev ir lieliskas kājas, tev ir lielisks ķermenis, tu vari lēkt, vari izdarīt visu, ko gribi! Arī kolēģis, daudzu konkursu laureāts Avetiks Karapetjans, kurš ar mani strādā Rīgā, saka to pašu: vēl nedaudz nostrādāsi savas emocijas uz skatuves, un tev ir visas izredzes kļūt par zvaigzni – deja taču nav tikai tehnika, deja ir arī tas, kā tu ej pa skatuvi, kā sevi pasniedz, kā uzrunā publiku ar skatienu… Nozīme ir katram žestam, katrai rokas kustībai.

Jūs pie tā mērķtiecīgi strādājat?

Jā. Šobrīd balets man vispirms ir veids, kā attīstīties un pilnveidoties. Uzskatu, ka katram māksliniekam, katrā mākslas žanrā jācenšas sasniegt maksimāli iespējamo. Radīt ideālo pašportretu.

Man vajadzēja trīs gadus, lai es tiktu līdz tam, ka varu iziet uz skatuves kopā ar pasaules līmeņa dejotājiem. Un es nesaprotu, kāpēc nebūt ne visi mūsu teātrī grib virzīties uz priekšu. Nenovērtē, piemēram, to, ka tu līdz izsīkumam strādā vēl pēc mēģinājumiem, stiepies, trenē muskuļu spēku, pats meklē fizioterapeitus, masierus, cilvēkus, kas nodarbojas ar rehabilitāciju ārpus teātra.

Jā, par to visu ir jādomā, lai varētu izturēt tādu slodzi – uz pilnu klapi, par 200 procentiem. Jebkurš baleta pedagogs pateiks, ka zālē jādara par divsimt, lai uz skatuves būtu simts… Dejotāja ķermenis ir kā briljants. Jo vairāk laika un spēka ieguldīsi tā slīpēšanā, jo augstāka būs cena… Un, protams, nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst par to, kas notiek apkārt. Izstādes, koncerti, teātris – arī tas viss ir nepieciešams attīstībai.

Tieši tā – nepieciešams? Un papildu prieku dzīvē nesagādā?

Mūsdienu māksla – neparasta, ar iespēju tajā saredzēt kaut ko interesantu, – man patīk. Arī mūzika, bieži eju uz Georgija Osokina koncertiem. Taču, ja nerunājam par mākslu, es vairāk interesējos par mašīnām, inovatīvajām tehnoloģijām – visu, kas notiek automobiļu tirgū.

Kas jums sevišķi patīk – mašīnas dizains, tās ātrums, jauda?

Pats braukšanas process. No tā gūstu milzīgu baudu. Un pie stūres vienmēr klausos iemīļoto mūziku. Klausos arī tad, kad iesildos pirms nodarbībām, klausos tad, kad stiepjos… Tā ir ļoti dažāda mūzika, no R&B un amerikāņu hiphopa līdz krievu reperiem – Žakam Entonijam, Kizaru… Tehno, roku, metālu –  reizēm. Bet, lai sevi motivētu, izraisītu spēcīgas emocijas, ieslēdzu traģisko ainu mūziku no anime filmām. Tā ir riktīgi manējā. Ieved tādā mandrāžā!...

Lasīt repu pats neesat mēģinājis?

Ir bik gadījies. Man, protams, gribētos dziedāt, pirms diviem gadiem bija pat doma iet pamācīties vokālu, taču tad sapratu – ak kungs, par ko es te tagad… Ja reiz tu dejo, tad dejo…

Cik lielā mērā atšķiras jūsu priekšstati par laimi tagad un agrāk, bērnībā?

Kas ir laime bērnam? Jauna mantiņa, svētku pasākums, uzslavas… Vienkāršas, saprotamas lietas. Kad biju jaunāks, biju nedaudz emocionālāks, arī vēl pusaudža vecumā. Tagad tāda traka prieka, sajūsmas – to nav. Varbūt iespaidu atstājis darbs, varbūt uzkrājies nogurums… Laime man ir sasniegts mērķis. Kad Amerikā viss salikās tik veiksmīgi, tā bija laime.

Un nebija bēdīgi, ka pirmo vietu nepiešķīra nevienam, bet jūs atstāja otrajā?

Principā varēja iedot arī pirmo. Finālā – vēlāk skatījos tā ierakstos – viss bija tīri un pieklājīgi izpildīts. Uz piecām ballēm, manuprāt. Taču man tas viss nāca tik grūti – gan lidošana, gan trīs konkursa kārtas –, ka priecājos arī par sudraba godalgu. Bija prieks vispirms par paveikto darbu, par to, kas tas ir novērtēts. Viss pārējais vairs nebija tik svarīgi. Saprotams, būtu gribējies to pirmo vietu. Vienmēr gribas pirmo.

Kurā brīdī jūs noticējāt sev?

Burtiski pērn, aizpērn. Jo iepriekš es principā zināju, ka varu lēkt, griezties, izdarīt vēl kaut kādas lietas, taču līdz galam nesapratu, vai ir progress. Es nejutu savu iekšējo es. Mans ķermenis un prāts nebija uz viena viļņa. Bet vēlāk, kad nodarbības kļuva superintensīvas, sāku just, ka jūtamu rezultātu dod pat viena nedēļa darba. Arī mani skolotāji, kuri sekoja manai attīstībai, teica to pašu.

Draugs Georgijs Osokins – viņam es regulāri sūtu video, viņš skatās ierakstus arī feisbukā un instagramā – sacīja: tas, kas ir tagad, un tas, kas bija agrāk, ir kā debesis pret zemi. Šī jau ir māksla. Kad dzirdu šādus vārdus, gribas strādāt vēl un vēl. Un, protams, gribas arī atzinību. Jo tu atdod ļoooti daudz spēka. Kā kalnracis, goda vārds. Jau ir beigusies sezona, sācies atvaļinājums, bet jāturpina art tālāk, pat ja no tā jau drusciņ nelabi metas. Labā nozīmē, un tomēr.

Kas jaunībā ir visgrūtāk?

Jaunība… Jaunību vajag izbaudīt, taču tā nu ir sanācis, ka man bezrūpīgāks bija pusaudža periods. Bija skolas laiks, laime, bija attiecības, un par pārējo es īpaši daudz nedomāju. Labi vēl, ka mūsu pedagogs, baleta premjers Sergejs Neikšins, turēja mūs stingri grožos, neļāva atspringt…

Es, protams, gribētu atgriezties savos 16–17 gados, izmainīt šo to attiecībā uz baleta karjeru, piedalīšanos konkursos. Taču par to varu ar skaidru prātu spriest tikai tagad, kopš 2017. gada, kad izvirzīju sev mērķi – katru gadu kļūšu labāks, nekā biju līdz šim. Visās nozīmēs. Fiziskajā ziņā, intelektuālajā, pat finansiāli. No izrādēm un mēģinājumiem brīvajā laikā nopietni strādāju ar bērniem, mazajām mākslas vingrotājām. Nākotnē plānoju attīstīties arī šajā – pedagoģijas – virzienā. Tā ir vispirms pieredze, taču arī papildu peļņa, kas nekad netraucēs.

Vai tagad, 23 gadu vecumā, jums ir tik svarīgi būt finansiāli patstāvīgam?

Protams. Kā jebkuram vīrietim. Man ir svarīgi, ka varēšu palīdzēt tuviniekiem un draugiem, ja būs nepieciešams.

Vai visi jūsu draugi ir dejotāji?

Nē. Ar to pašu Georgiju Osokinu kopā pabeidzām 11.–12. klasi skolā un kopš tā laika uzturam ļoti ciešu saziņu, praktiski katru dienu. Kad izveidojas šāda saikne, saproti, ka tas ir cilvēks, ar kuru tu būsi blakus vienmēr.

Teātrī man draugu maz, pieci seši – uz pirkstiem var saskaitīt. Visi citi – no Rīgas Klasiskās ģimnāzijas, kur mācījos sākumskolā, mūziķi, režisori…

Normāls Purvciema puisis.

Tieši tā.

Tātad varat uz brīdi atslēgties no baleta, attīrīt prātu?

Jā, nedaudz atpūtinu prātu, kad kopā ar draugiem drusciņ iedzeram, relaksācijas labad. Stiprie dzērieni man ne visai patīk – tas droši vien nāks ar vecumu, vai arī nemaz. Taču tad, kad man ir divu nedēļu atvaļinājums, es jau jūku prātā, jo gribas mēģināt tālāk…

Kāds, iespējams, mani smagi sabārs par to, ko tagad teikšu, bet, būdams Amerikā, es pēkšņi iedomājos – māksla taču ir kā smagās narkotikas. Neteiksim, ka tā tevi lēnām nogalina, taču ievelk – jā. Jo vairāk ar to nodarbojos, jo vairāk saprotu, kā mani ievelk. Netieku no tās vaļā pat brīvajā laikā. Kopā ar paziņām eju uz kafejnīcu vai kur citur un pa ceļam nedaudz piedejoju…

Klubā, uz deju grīdas arī mēdzat uguņot?

Jā! Taču mūsdienu stilā, neko baletisku. Dejoju, tāpat kā visi dejo. Ja nu reizēm kāds elements ielavās pats no sevis. Tā jau ir diagnoze. No tās nekur…

Ja nepieciešams kādu savaldzināt, pieslēdzat savu dejotprasmi?

Nē. Drīzāk mentālās, prāta iemaņas, tās, kas attiecas uz darbu ar skatītājiem. Bet nekādu deju!

Jūsu profesija liek jums kaut kā īpaši izskatīties arī ārpus teātra un skatuves? Turēt taisnu muguriņu, rūpēties par ārieni?

Profesija kā tāda neliek, ārpus teātra tu vari būt tāds, kāds gribi būt, taču principā es cenšos par sevi rūpēties, jo ķermenis cilvēkam ir viens, un tas ir arī estētikas jautājums. Īpaši to izrotāt – ne, bet uzturēt tādā stāvoklī, kas pašam patīk, – jā.

Līdz uzacu izraustīšanai, protams, nenonāk, viss nav līdz tādai pakāpei krimināli. (Skaļi smejas.) Piedienības robežās. Man vienkārši patīk būt sakoptam, tad man ir labi, komfortabli, un es jūtos par sevi pārliecināts jebkurā kompānijā. Jo vairāk tāpēc, ka tam nevajag daudz laika. Ne tā kā meitenēm.

Ko šobrīd atstājat uz vēlāku laiku?

Attiecības. Un tas ir vienīgais, ko atlieku uz vēlāku laiku, – visu citu cenšos izdarīt šodien, galējā variantā – rīt. Man ir bijušas situācijas, kad sāku satikties ar meiteni, kopā ar viņu pavadīju daudz, daudz laika un zaudēju saikni ar realitāti. Jā, tas nozīmē, ka tev tiešām patīk šis cilvēks, taču nozīmē arī to, ka tu novirzies no savas lietas un palaid garām kaut kādas svarīgas situācijas. Es runāju par iemīlēšanos. Domāju, ka īstajā brīdī es skaidri sajutīšu, ka tagad sastopu kaut ko lielāku, un tad viss mainīsies.

Ko jūs protat vislabāk?

Adaptēties. Lieliski jūtos svešā vidē, ar visdažādākajiem cilvēkiem. Arī paziņu loks man ir ļoti raibs, tajā ir cilvēki, kuri savā starpā nespēj saprasties nekādos apstākļos, bet man jautā – kā tev tas izdodas? Es vienkārši neņemu visu tik ļoti pie sirds. Uz dažām lietām apzināti pieveru acis, lai neredzētu svešus trūkumus. Vārdu sakot, ar adaptāciju esmu uz tu.

Vai jūsu vecāki kādu jūsu lomu mīl vairāk nekā citas?

Nē. Tētis un mamma ir bijuši visās manās izrādēs, nāca skatīties Rīgas konkursu – viņiem patīk viss, viņiem vienkārši ir prieks par to, kas notiek manā dzīvē. Viņi ir apmierināti, ka esmu pabeidzis augstskolu, ka daudz strādāju, augu, braucu uz konkursiem, ka ir rezultāti. Protams, esmu viņiem pateicīgs par audzināšanu, par atbalstu, par to, ka ir parādījuši īsto ceļu, jo agrāk dažās – patiesībā ļoti daudzās – situācijās es biju iekarsīgāks, asāks, ātri sāku strīdus… Vēlāk izaugu, nomierinājos.

Man diemžēl nav brāļu un māsu, tikai brālēni, māsīcas, taču ir tā, kā ir. Kad biju jaunāks, man tas pat patika, taču ar gadiem saproti, ka ģimenes saites ir ārkārtīgi svarīgas, ka par taviem radiem tuvāku ļaužu tev nebūs. Tētis, mamma, vecmāmiņas, vectētiņi, krustvecāki – ar viņiem tu vari runāt par jebkuru problēmu jebkurā situācijā. Un es pats reiz nākotnē gribētu divus bērnus, lai viņi neaugtu vieni.