"Jēkaba, Mimmi un runājošo suņu" māksliniece Elīna Brasliņa: "Bija vērts ziedot 3 gadus, lai palaistu pasaulē kaut ko smuku"

Šī ir Elīnas debija filmas mākslinieces ampluā. Līdz šim viņa bijusi bērnu grāmatu ilustrētāja. Portfolio ir jau vairāk nekā 20 grāmatu. Slavenākās no tām ir Luīzes Pastores stāstu sērija Mākslas detektīvi, kas iepazīstina ar latviešu mākslas klasiķiem.

Tajās spilgti izpaužas Elīnas spēja variēt savu rokrakstu. Katrā no grāmatām ilustrācijas pielāgotas aprakstāmā mākslinieka stilam, autores individualitāti nezaudējot.

Par šīm grāmatām viņa divus gadus pēc kārtas saņēmusi Zelta ābeles godalgas, kā arī ieguvusi pašai īpaši nozīmīgo Jāņa Baltvilka balvu bērnu grāmatu mākslā. Nesen Elīna spērusi pirmos soļus arī starptautiskajā arēnā – pēc veiksmīgām sarunām pērnā gada Londonas grāmatu tirgū izveidojusies sadarbība ar izdevējiem no Spānijas, Īrijas un Lielbritānijas.

Taču ceļš uz mākslu nav bijis taisns. Vispirms Elīna izmācījās par franču filoloģi un sapņoja tulkot romānus. Tomēr nav viegli bijis saglabāt distanci no mākslas, ja tēvs ir gleznotājs, bet māte – mākslas vēsturniece.

Tāpēc tālākās studijas likumsakarīgi veda uz Mākslas akadēmiju, Grafikas nodaļu, kur viņa pievērsās ilustrācijai. “Man tīri labi patīk tiešais atspoguļošanas veids, kāds ir bērnu grāmatu ilustrācijā. Zīmējums, kas ļauj stāstīt un kurā iespējama liela detalizētība. Man svarīgi arī, ka redzu sava darba pielietojamību, jo bērnu grāmatas ir pieprasītas.”

Vēl pirms maģistra diploms bija kabatā, studiju procesā iejaucās Edmunda Jansona piedāvājums zīmēt filmu. “Uz mūsu pirmo tikšanos Edmunds bija uzanimējis vienu manu ilustrāciju no Ievas Samauskas grāmatas Govs uz bagāžnieka. To ieraugot, man āķis bija lūpā,” atceras Elīna. Bet vēl tajā pašā pēcpusdienā viņa zvanījusi Jansonam, lai atzītos, ka ir nobijusies. Režisors rāmi atbildējis, lai viņa elpo mierīgi – viņi vienkārši pamēģinās.

Nākamais grūtais brīdis pienācis, kad apjausts, cik milzīgs ir darba apjoms. Ne velti filma tika veidota trīs gadus. Sākumā šķitis – kas tur ko neuzzīmēt tēlus un fonus! Bet katram fonam bija vajadzīgs arī tuvplāna skatījums, vairāki rakursi, tēli bija jāsazīmē pa atsevišķām ķermeņa daļām.

Diezgan monotons darbs, bet Elīna spītīgi negribēja ņemt asistentu un visu zīmēja pati, lai noturētu stilistisku konsekvenci. “Uztvēru to kā darbu, kas prasa katru dienu nokapāt astoņas stundas. Kapā, kapā – ir grūti, bet tad aizej uz studiju un ieraugi, kā tas viss saiet kopā un kustas un cik labi izskatās. Ieraugi, kur tās daudzās darba stundas palikušas. Tas ir mērķis, kam ziedot trīs gadus, – lai palaistu pasaulē kaut ko smuku!”

Elīna bija lasījusi grāmatu Maskačkas stāsts un redzējusi Reiņa Pētersona ilustrācijas, tāpēc sākumā bijis grūti atkāpties no kolēģa izveidotajiem tēliem. Piemēram, Ērglis sākotnēji izskatījies gluži kā Reiņa zīmēts – liels, muskuļots, pievilcīgs. “Edmunds ieminējās, ka viņam vajadzētu alus vēderiņu. Tad – ka viņu vajadzētu īsāku un resnāku. Beigās no Dveina Džonsona iznāca Denijs de Vito,” Elīna smejas.

Uz vaicājumu, kurš no tēliem ir viņas sāpju bērns, uzreiz atskan atbilde: Jēkabs! Tāpēc ka galvenais varonis Jēkabs tika zīmēts pirmais, tātad bija izmēģinājuma trusītis, uz kura eksperimentēts, līdz filmas komanda atradusi labākos darbības principus un tehniskos risinājumus. Savukārt Elīnas lepnums ir Šmites kundze, kas grāmatā ir Jēkaba tēva nama pārvaldniece, bet filmā aizceļojusi uz Maskačku. “Jestra kundze, pie kuras frizūras īpaši piedomāju.”

Sevi Elīna filmā nav iezīmējusi, toties kā “trešais mazais celtnieks” sazīmējams viņas vīrs. To uzzinājusi, filmas izpildproducente Ieva Vaickovska parūpējās, lai viņš figurētu vairākās smieklīgās epizodēs. Viena no Kultūras akadēmijas studentēm izskatās gluži kā Luīze Pastore, kāds students aizdomīgi līdzinās filmas animatoram Jānim Kalniņam, savukārt starp telefona kontaktiem dižkunga Rauša viedtālrunī pavīd režisora Edmunda Jansona vārds un bilde. Tādi mazi jociņi, kas māksliniecei ļauj neieslīgt rutīnā.  

Darbs pie filmas Elīnu pieradinājis strādāt digitāli, jo tā var darboties ātrāk – ja gadās kāda kļūda, to var ar vienu klikšķi likvidēt un strādāt tālāk. Taču viņa nav pilnībā atteikusies no tradicionālajām tehnikām – ar tām tiek radītas dažādas tekstūras, kas ieskenētas papildina digitālo zīmējumu un mazina tā sintētiskumu. 

Triju gadu intensīvais darbs licis aizdomāties par izdegšanas draudiem, jo atslēgties no darba nenākas viegli. Viens no risinājumiem – Elīna kopā ar vīru un suni dodas garās pastaigās vai izstaigā kādu dabas taku.

Vakaros atelpu dod filmas vai nesen iegādātā spēļu konsole, ko māksliniece dēvē par “brutālu veidu, kā sevi atslēgt no tā, ko visu dienu esi darījis”. Sava veida atslēgšanos dod arī neobligātums – zīmēšana savam priekam jeb “mazītiņas muļķībiņas, ko zīmēju vīram vai draugiem”.

No bērnu ilustrāciju pasaules izrauties ļauj pašas iniciētie mākslas projekti, šobrīd ar feministisku ievirzi. Nākamgad plānota dalība divās grupas izstādēs – izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā Elīna reflektēs par sievišķo ķermeniskumu, dzimtes lomām un “gendera draudiem” Mētras Saberovas organizētajā izstādē Eurofemmes, bet Kultūras pilī Ziemeļblāzma būs darbi, kuros pētīta mātišķā tēma. Jau tagad zināmi arī vairāki grāmatu ilustrāciju projekti, par kuriem pagaidām vēl skaļi netiek runāts.

Kaut kur gaisā vīd arī doma par vēl vienu pilnmetrāžas animācijas filmu ar studiju Atom Art. Taču Jēkaba, Mimmi un runājošo suņu sakarā vēl uzzīmējams komikss, kuru plānots izdot drīz pēc filmas pirmizrādes.