"Enigma" izvēlas balsi no Ogres. Alise Ketnere: "Pārstāvēt leģendu - tā ir milzīga atbildība"

Dzīvē viņa ir Alise Ketnere, bet uz skatuves – Fox Lima. Pseidonīmu izvēlējusies vēl jaunībā, kad tikko sākusi nopietni nodarboties ar mūziku. Pirmkārt, tā ir piemiņa tēvam.

Radioamatiera un izgudrotāja-konstruktora Voldemāra Ketnera pazīšanās signāls bija YL2FL, un pēdējie divi burti ēterā izskanēja tieši tā: Fox Lima. Otrkārt, skatuves vārda aizsegā Alisei ir brīvas rokas. Nav nepieciešams izskatīties kā māksliniecei 24 stundas diennaktī. Pamēģini viņu atrast mazajā, klusajā pilsētiņā Daugavas krastā!

“I’m from Ogre,” viņa saka intervijās, un žurnālisti priekā salecas: meitene-ogrs? (Zinām taču, ka Ogre angliski nozīmē milzi-briesmoni! – Red.) Tiešām? Ar tādu eņģeļa balsi…

Ogrē Alise iemācījās dziedāt un dejot, bērnībā piedalījās pat konkursā Mini Mis Latvija, nodarbojās ar aktiermākslu, bet visvairāk mīlēja zīmēšanu un pat plānoja pēc mākslas skolas doties uz dizaineriem. Taču tad virsroku guva gēni. Ketneru muzikālo apdāvinātību esot atzīmējis jau komponists Jāzeps Vītols, Alises senču kaimiņš Gaujienā. Ģimenes leģenda vēsta – pat klavieres esot uzdāvinājis...

Vecvectēvs pašmācības ceļā iemācījies spēlēt vijoli, vectēvs Ernests un viņa brālis Kārlis (diemžēl miris jauns) mācījušies pie Vītola, konservatorijas ērģeļu klasē. Bet stāsts par tēvu vispār ir īpašs: 1973. gadā viņš ieguva sudraba medaļu Vissavienības Tautsaimniecības sasniegumu izstādē par paša konstruētām elektroģitāru-ērģelēm. “Un līdzās šīm Vītola klavierēm un tēva dīvainajām elektroniskajām skaņām uzaugu es,” saka Alise. “Tēta ģitāras, starp citu, labi pirka.”

Viņa joprojām fano par roku darbu ar skaņu. “Agrāk taču nebija tādu datoru kā tagad, cilvēki ar mikrofoniem skrēja pakaļ vilcieniem, lai ierakstītu trokšņus... Man ļoti patīk 60. – 80.gadi. Īpaši new age. Pirmsākumos šis stils bija ļoti perspektīvs, ļoti pareizs. Vangelis, Žans Mišels Žārs, Maiks Oldfīlds – tik talantīgi komponisti, sēdēja savās laboratorijās, radīja skaņu tehnikas brīnumus...

Bet gāja gadi, un new age no mūzikas stila kļuva par dzīvesstilu, kas saistīts ar filozofiju, meditāciju, jogu, – un tas it kā izšķīda. Neprātīgi žēl. Kādu laiku pat kaunējos, ka mūzika, kurai esmu sevi veltījusi, ir tieši new age. Protams, eksperimentēju arī ar citām lietām, ar akustisko etnopopu, smago elektroniku...”

2016. gadā Fox Lima izdeva albumu Fei Mea, ar kuru gan pati neesot apmierināta. “Nevaru to nosaukt pat par debijas albumu, tā ir tikai kompilācija,” viņa tagad atzīst. “Vienkārši bija sakrājies tik daudz mūzikas, ka sapratu, ka pareizāk būtu to visu savākt vienkopus un izlikt digitālajos veikalos, jo kvalitāte ir laba, cilvēki grib to klausīties.” Nākamreiz viss būšot pavisam citādāk. “Es jau labi iedomājos šo darbu – tas būs angļu valodā, ar R’n’B un popa elektronikas elementiem. Komerciālāk. Esmu jau gana pieaugusi, lai nebaidītos šā vārda.”

Līdz šim ar mūziku Alise nav guvusi regulārus ienākumus. Bijuši konkursi, prēmijas, projekti. “Ļoti daudzus darba gadus esmu veltījusi mūzikai. Tagad gribu arī nopelnīt. Tāda smieklīga ambicioza vēlēšanās.”

Par savu lielāko sasniegumu mūzikā Alise uzskata faktu, ka viņa raksta pati. Turklāt dziesmas, ko viņa sūtījusi uz konkursiem Amerikā, ir saņēmušas balvas – 2013. gadā dziesma Tirpini ieguva Grand Prix Pasaules mūzikas kategorijā Džona Lenona dziesmu konkursā, kurā pavisam piedalās ap 16 000 dalībnieku!

“Galvenais, ko esmu iemācījusies, – tehniski noproducēt ierakstu. Atceros, kā sākumā gribējās panākt tieši to skaņu, kādu esmu izdomājusi, bet tas nebija viegli – ja ej pie kāda aranžētāja vai skaņu producenta, viņi vienalga ne līdz galam saprot, kas ir manā galvā. Tā nu tagad to visu daru pati.” Vēl Alise lepojas, ka viņai ir dēls. Puikam ir jau gandrīz trīs gadi!

Domājot par to, kas pašai sevī patīk un nepatīk, Alise atzīst, ka abi sēž kopā. “Smieklīgi. Man patīk, ka es nebaidos izaicinājumu. Nepatīk, ka no daudz kā dzīvē baidos. Gandrīz no visa. Tāds ļoti spēcīgs instinkts. Bet es meditēju, pēc tam analizēju, no kā baidos un kāpēc. Un saku sev: pietiek, celies un ej darīt lietas! Tas ir milzīgs kaifs – kad pārvari savas bailes.”

Alisi uztrauc arī gaidāmā tūre, jo tā ir pamatīga atbildība – pārstāvēt leģendu, kaut esi tikai neliela tās daļa. “Jau sen sapņoju par kaut ko tādu – pastrādāt kopā ar Enigma, kopā aizbraukt tūrē... Sapratu, ka tas nevar notikt, jo Mihaela Kretu projekts bija ļoti sarežģīts, elektronisks, daudzbalsīgs, to praktiski nevar iedomāties dzīvajā izpildījumā, – bet vienalga sapņoju.”

Taču pa to laiku Endrjū Donalds, kurš kopā ar Enigmu bija veidojis vairākus albumus, strādāja, lai grupas materiāls skanētu ne tikai ierakstos, bet arī uz skatuves. “Un galu galā viņš panāca savu! Mēs nesen sazvanījāmies, jautāju, kā man dziedāt – klusi, skaļi, savā balsī? “Protams, dziedi savā balsī, mēs tevi izvēlējāmies, jo zinām, ka tev tas piestāv, ka tu mums piestāvi. Būs labi!”

Pats Kretu tūrē nepiedalīsies, jo viņš ir studijas cilvēks (“Es gan, godīgi sakot, arī,” piebilst Alise), tieši tur viņš realizē savas muzikālās ambīcijas, bet visas šīs viesizrādes un koncerti – viņam tā ir piedeva, tā nav būtība.

“Bet mēs ar Endrjū vēl esam arī vokālisti, mums ir svarīgi dzirdēt publikas elpu zālē, mēs dzīvojam, kad dziedam. Un tagad mūs gaida vismaz 16 šovi. Pirmais notiks februāra beigās Čikāgā – izrādās, ka man ir fani Amerikā, viņi plāno no diviem štatiem atbraukt speciāli uz koncertu. Nebiju domājusi, ka izdosies ar viņiem satikties...”

Uzpērk arī tas, ka komanda ir kā no visas pasaules savākta – vācu menedžments, Alise no Latvijas, Endrjū no Jamaikas, orķestrim mūziku aranžē puisis no Krievijas. “Taču saprasties mums ir viegli un vienkārši.”

Vienīgi kleitas šovam vēl neesot. “Vēl ir laiks to izdomāt,” smejas Alise.