Attēla kontrolētāja Lizete Upīte: "Sākumā šķita, ka animācija nav domāta man, jo esmu pārāk nepacietīga"

Sākotnēji izvēlējies kino. Kā nācās, ka animācija tevi pārvilināja?

Animācija ir neatkarīgāka, un tajā man ir pilnīga kontrole pār attēlu.

Esi daudz mācījusies – Baltijas Filmu un mediju skolā Igaunijā, Erasmus programmas ietvaros – Porto Mākslas skolā Portugālē, Latvijas Mākslas akadēmijā Vizuālās komunikācijas maģistrantūrā, kā arī animācijas režijas skolā La Poudrière Francijā. Kādu mācību katrā no skolām guvi?

Katra skola bija ļoti citādāka, un ar katru mans mērķis bija pakāpties nedaudz augstāk, atklāt ko jaunu. Man ļoti patika vērot, kā vides maiņas ietekmēja manu rokrakstu. Igaunijā ielika storytelling jeb vēstījuma pamatus, mediju teoriju, veidoju pirmās filmas. Apmaiņas braucienu uz Portugāli izmantoju, lai ļautos jaunajam. Tur arī sāku zīmēt un uztaisīju pirmās animācijas filmas.

Mākslas akadēmijā daudz gleznoju, zīmēju – meklēju vizuālo tēlu, patika taisīt sietspiedes. Bet Francija, protams, bija visiespaidīgākā. Kultūršoks, straujā valodas apguve, intensīvais darba grafiks. Pēc La Poudrière bija sajūta – viss, jātaisa filmas!

Pati esi gan scenāriste, gan māksliniece, gan režisore. Tā ir apzināta izvēle – sēdēt uz visiem krēsliem?

Sākotnēji, jā. Tā kontrole ir tik patīkama! Viens pats kaut ko zīmē, kustini, radi jaunu pasauli. Turklāt ir labi pārzināt visas ražošanas daļas. Taču ar katru nākamo projektu aizvien vairāk novērtēju komandas darbu. Pie filmas Nakts pastaigas strādāju viena. Tā sanāca – tas bija straujš un personisks projekts, kas tapa sešu mēnešu laikā. Bet arī tur filmas gala attēls tapa, pateicoties Izu Troinam, kas pielika pēdējās nianses kadriem – kameras kustību, fokusu, liesmas spožumu.

Savukārt mans vīrs mākslinieks Mārtiņš Upītis palīdzēja iekustināt visus naktstauriņus 3D telpā. Veidojot filmas, ļoti novērtēju darbu kopā ar montāžistu un skaņu dizaineru. Tagad, strādājot pie sava nākamā animācijas projekta Rīgas ceriņi, kas ir Francijas un Latvijas kopražojums, man ir vēl lielāka komanda. Ir laba sajūta nebūt vienam.

Tavas filmas sākas ar bildi vai domu?

Parasti viss sākas ar domu, kas pārtop tekstā, un beigās rodas attēls. Gadās, ka skice ir pirmā, bet tad ir panika – tik fantastisks tēls, bet viņam nav stāsta! Un viņš paliek uz papīra tāds nekustīgs. Varbūt tādēļ visus darbus sāku ar stāstu un tad pāreju uz attēlu.

Kurš brīdis filmas tapšanas procesā tev patīk vislabāk?

Tā īpašā aizrautība un enerģija, kas ir pirmajās minūtēs, kad rodas jauna ideja. Filmas ražošanas vidū, kad uzmācas nogurums, domās mēģinu atgriezties pie pirmās sajūsmas.

Otrs īpaši mīļš brīdis ir mirklis, kad varonis, par kuru tik ilgi esmu domājusi, aprakstījusi un zīmējusi, sāk kustēties.

Kura tava rakstura īpašība palīdz vai traucē darbā?

Sākumā man šķita, ka animācija nav domāta man, jo esmu pārāk nepacietīga. Bet nepacietība labi noder. Tik ļoti gribas visu redzēt uzreiz gatavu, ka ļoti ātri strādāju.

Vasaras sākumā būs tavas animācijas filmas Rīgas ceriņi pirmizrāde. Kāds stāsts tajā slēpjas?

Smakas! Tas ir traģikomisks stāsts par smakas ietekmi uz sabiedrību. Pirms diviem gadiem Rīgā ierakstīju intervijas ar cilvēkiem, kuri dalās savos pārdzīvojumos par citu cilvēku smakām. Zināt to neveiklo sajūtu, kad kāds blakus ož, un nezini, ko iesākt, jo nesaproti, vai labāk pateikt to otram vai ne? Kā draudzīgi turpināt sarunu ar kādu, kuram ir šausmīga elpa? Bet varbūt tā ir tava elpa, kas ož? Šis neērtums ir tik īpašs un valdzinošs! Par to arī filma. Par mums pašiem – kā mēs reaģējam un mēģinām rast risinājumus, un pēc tam vēl mulstam par tiem.

Kurā citā mākslas žanrā tev gribētos padarboties?

Man ļoti patīk vērot, kā top teātra izrādes. Patīk sadarbība starp režisoru un aktieriem. Top scenogrāfija, gaismas, skaņa… Labprāt to izmēģinātu.

Tavi iedvesmas avoti…

Daba, cilvēki un dokumentālais kino.

Ko uzskati par savu nozīmīgāko sasniegumu?

Varbūt to, ka metos iekšā. Neļauju bailēm sevi apstādināt. Tas vienmēr ir novedis pie kaut kā ļoti laba.

Tavas aizraušanās un citi talanti…

Pēdējos divus gadus aizraujos ar šausmu kino, ko skatos kopā ar draudzeni. Kad esmu aizstrādājusies tā, ka jūtos apmaldījusies savā projektā, vai visu dienu bez redzama rezultāta esmu pārzīmējusi vienu un to pašu kadru, ir jāiet uz šausmu filmu. Pēc tās neviens darba stress vairs neliekas šausmīgs. Pērn pavasarī abas kāpām mašīnā un braucām uz Hāpsalas Šausmu un fantāzijas filmu festivālu Igaunijā. Tas bija lielisks piedzīvojums. Apsnigusi, pilnīgi tukša vasarnieku pilsēta un šausmu kino. Jā, bet citi mani talanti… Man ļoti patīk filmēt un fotografēt. Un izdodas izcila citrona tarte.

Vai izvēlies mākslinieku uniformu – melno – vai arī košāku krāsu paleti?

Noteikti krāsaino.

Kāds ir tavs dzīves moto?

Ļoti mainīgs. Atziņa, kas vienu nedēļu mani ļoti pozitīvi iespaido, nākamajā var šķist tik ļoti tāla un nesaprotama. Esmu nepārtrauktos sevis meklējumos.

Kā ir būt māksliniecei trešajā paaudzē?

Ir interesanti just vecāku un vecvecāku tiešo un netiešo ietekmi. (Lizetes tētis ir grafiķis Jānis Murovskis, mamma – grāmatu un žurnālu, arī Pastaigas, māksliniece Ineta Berkmane, vecmāmiņa – keramiķe Latvīte Medniece. – Red.) Atceros, ka bērnībā atvēru jauniešu žurnālu un pavisam neapzināti pirmo novērtēju lapas materiālu un tās izklājumu, nevis rakstu par slaveno mūziķi.

Ļoti īpašas attiecības man bija ar vecmāmiņu – pārrunājām pilnīgi visus manus projektus. Viņa vienmēr deva ļoti labu atgriezenisko saiti – kritisku, bet no vajadzīgā skatu punkta. Viņa varēja pat nakts vidū piezvanīt ar kādu labu komentāru. Arī ideju par filmas Rīgas ceriņi lirisko nosaukumu esmu aizguvusi tieši no mūsu kopīgajām sarunām.