Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Oļegs Zernovs

Sāls un marmelāde. Saruna ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci

Cilvēki
16. novembrī 10:33 2018. gada 16. novembrī 10:33
Marina Nasardinova | Pastaiga
Dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce rakstījusi lugas un scenārijus teātriem, kino, koncertiem, viņas kontā ir arī radio seriāls un bērnu grāmatiņa. Šobrīd Liepājas teātrī skatāma viņas luga Liepāja – Latvijas galvaspilsēta, bet valsts svētku laikā Arēnā Rīga būs baudāma multimediāla deju lielizrāde Abas malas, kam arī Rasa pielikusi savu roku.

Rasa jau bērnībā zināja, par ko grib kļūt. Par aktrisi. Vai rakstnieci. Vai Liepājas tirgū pārdot gaļu. Rezultātā viņa izvēlējās vēl retāku profesiju – rakstīt lugas, un savos trīsdesmit gados ir sastrādājusi tik daudzus iestudējumus, ka citi Latvijā par ko tādu nevar pat sapņot. Tiesa, viņai nākas strādāt ne tikai ar saviem tekstiem, bet arī pielāgot skatuvei svešus. Bet Rasa nežēlojas, jo darīt to, kas patīk, – tā taču ir laime.

Sākumā viss gāja gludi. Rasas bērnu dienu literāros mēģinājumus atbalstīja gan mājās, gan skolā. Kad viņa pabeidza Franču liceju, Lauris Gundars Kultūras akadēmijā tieši uzņēma dramaturgu kursu. Protams, Rasa iestājās.

“Domāju, ka mācīties būs viegli un interesanti. Respektīvi, ka es sēdēšu mājās un rakstīšu lugas, kuras tūlīt ķers visi teātri. Bet Lauris bija ļoti stingrs pasniedzējs, mācēja izdzīt no galvas muļķības un sagraut meitenes sapņus,” Rasa tagad smejas – un viņa vispār ir ļoti jautra, skaties uz viņu un domā, kā gan ar mammu paveicies Pēču divgadīgajiem dvīņiem.

Bet tolaik viņa nesmējās. Trešajā kursā raudāja – viss, nevajag man vairs šito dramaturģiju, iešu strādāt par lietuviešu valodas tulku! Ofisā izturēja tieši pusi dienas – kā aizgāja pusdienās, tā neatgriezās. Pēc tam bija ideja doties uz Indonēziju rūpēties par bruņurupučiem. Tas tāpēc, ka nekādi nesanāca filmas scenārijs. Nē, nevis nesanāca, bet Gundars teica – slikti, pārraksti. Vienu reizi, otru, trešo, ceturto...

Labi, ka Rasa tajā laikā bija paspējusi sadraudzēties ar režisoru Elmāru Seņkovu, kurš studēja režisoros un Dirty Deal teātrī iestudēja izrādi Bikts, kurai Rasa bija viena no dramaturgiem. Tas bijis lieliski – sēdēt mēģinājumos un skatīties, kā aktieru lūpās iedzīvojas tevis pašas teksts. Tad Rasa stingri nolēma: ja gribi darīt to, kas patīk, tev tas ir jādara, turklāt arvien labāk un labāk!

Pagājuši desmit gadi, un viņa ir savu formulu papildinājusi. “Ja man kaut kas nepatīk, tad to es nedarīšu. Skan ļoti vienkārši, bet līdz tam nonākt, atzīt to ir grūti, un ne visiem izdodas. Bet es skaidri redzu, kaut vai savus draugus vērojot: panākumus gūst tie, kas necenšas nosēdēt uz trim vai četriem krēsliem vienlaikus.”

Gundars pēc izrādes Bikts pirmizrādes pateica: “Tu vari!” Ar Elmāru Seņkovu Rasa kopš tā laika strādājusi jau pie izrādēm desmit un apstāties netaisās. “Mums vairs nav otram nekas jāsaka, es zinu, ko viņš domā un ko grib, mēs it kā elpojam kopā. Tas ir forši, kaifs, ne darbs.”

Tiesa, Elmārs tagad ir Rīgā, bet Rasa – Liepājā, savas bērnības pilsētā. Pirms četriem gadiem aizgājusi pie Herberta Laukšteina un piedāvājusi: “Direktor, vai jūs gribētu vadīt Latvijā pirmo teātri, kam ir savs dramaturgs?” Un viņu pieņēma štatā.

2017. gadā Rasai piešķīra goda titulu Gada liepājniece. Šogad viņa uzrakstīja lugu Liepāja – Latvijas galvaspilsēta. Rasu biedējusi iespēja, ka nāksies iegrimt sausā zinātnē, faktos, skaitļos, bet režisors Valters Sīlis nomierinājis, sakot, ka nepieciešami īsi stāstiņi un valoda nav obligāti jāvienkāršo, lai ir poētiska, ja dvēsele tā prasa. Un Rasa pacēlās spārnos.

Bet, kad pielika punktu, nolēma, ka pienācis laiks pieķerties senlolotajām burtnīciņām, kur, savu stundu gaidot, slēpjas sižeti, domas, dialogi, kuriem līdz šim nebija laika, jo darbu dramaturgam piedāvā teātri un režisori, nevis otrādi. Diemžēl.

Šobrīd viņa ir procesā. Raksta nevis kādam, bet sev.
Rasu ļoti aizkustinājusi kāda arhīvā atrasta piezīme, kas izrādē neiekļāvās, – par to, ka 1919. gadā Liepāja apmainīja divas tonnas sāls pret divām tonnām marmelādes no Jelgavas. Patiesību sakot, visa mūsu dzīve no tādām apmaiņām vien sastāv: ja gribi kaut ko iegūt, gatavojies kaut ko arī atdot. 

Jautāju Rasai, ko viņa ir samaksājusi par šiem četriem gadiem Liepājā, kas bijuši pilni ar pirmizrādēm un sievietes laimi. “To, ka visi mani turienes draugi ir teātra cilvēki. Bet man ir svarīgi sastapties ar cilvēku domām, uzskatiem, idejām, sajūtām arī ārpus teātra.”

Tāpēc viņa pasniedz Liepājas Universitātē un mākslas skolā. Un vēl daudz lasa. Un ļoti uzmanīgi vēro apkārtējos, kad pastaigājas pa pilsētu. Šeit dzīvoja viņas vecmāmiņa un vectētiņš, šeit viņa pavadīja vasaras brīvdienas. Šeit viņa ir mājās. Šī ir spēka vieta. Tāpat kā Lietuva, no kurienes ir viss mātes dzimtas zars.

Rasas vīrs ir Liepājas teātra aktieris Sandis Pēcis. Uz jautājumu, kurš ģimenē ir galvenais, viņa, atbild: bērni. “Bet ir ļoti viegli, ja blakus ir cilvēks, ar kuru vari runāt par to, ko dari. Tas kaut kā visu vienkāršo.” Kas ir mainījies viņas radošajā darbā kopš brīža, kad dramaturģe kļuva par mammu?

View this post on Instagram

Viss 👍🏻

A post shared by Rasa Bugavičute-Pēce (@rrasarrasa) on

“Tagad man gribas runāt par daudz dziļākām lietām nekā agrāk. Un gribas, lai... Tas gan jau bija no paša sākuma, bet pēc bērnu piedzimšanas jo īpaši – gribas lugas beigās atstāt kaut pilīti cerības. Es pati kā skatītāja nevaru pārciest to, ka izej pēc izrādes, un viss ir slikti. Man pēc tam ir ļoti grūti. Es it kā mīlu arī melno un drūmo, bet, lūdzu, iedodiet man kaut stariņu gaismas, lai ir, pie kā pieķerties un par ko padomāt!”

Deju uzvedumam Abas malas scenāriju rakstot, Rasai nāksies izdomāt, kā iedot gaismas staru un cerību par labāku nākotni visai valstij. Atbilstoši sižetam, meitene, mūsu laikabiedre, dzimšanas dienā saņem nenovērtējamu dāvanu – iespēju savām acīm ieraudzīt visu Latvijas pagātni, piedzīvot to, atgriezties un...

Foto: Oļegs Zernovs

“Pats grūtākais un svarīgākais – parādīt, ko mēs gaidām no nākamajiem simts gadiem, kurp mēs dosimies tālāk un ar kādām sajūtām. Ziniet, es pati, pateicoties neatkarības jubilejai, sapratu, ka neviens no mums nav radies no nekurienes. Mums visiem ir saknes, senči. Mēs esam uz šīs zemes, pateicoties viņiem. Viņi ir mūsu vēsture. Mēs būsim vēsture mūsu pēcnācējiem. Tas vēl ir jautājums, kā to pasniegt skatītājiem, turklāt bez vārdiem, tikai ar darbību. Mēģinājumi notiks līdz pat pēdējam brīdim...”

Vēl portālā

Jāpērk jauni ziemas zābaki. 6 ieteikumi, kā "neiegrābties" sliktā precē 17
Bēbīšu bums: aizvadītā gada slavenību ģimenēs sagaidītie mazuļi 5
Ziemassvētku lampiņu ceļvedis: kā skaisti izrotāt eglīti, māju un dārzu

Ищут человека, готового на год отказаться от смартфона за 100 000 долларов

Голая правда: абсолютно обнаженная Виталина Цымбалюк-Романовская появилась в эфире шоу Малахова 1