Ģēnijs Lubutēna kurpēs: Jana Janovska lauž stereotipus, kādai jāizskatās zinātniecei

Sabiedrībā valda cits priekšstats par to, kā jāizskatās zinātniecei. Vai bieži nākas sastapties ar stereotipiem un pierādīt, ka esi ne tikai skaista, bet arī gudra?
Man nācās lauzt šos stereotipus jau skolas laikā, jo nevēlējos lauzt sevi. Tas bija grūti, par to izliets daudz asaru, bet dzīve iet uz priekšu un rezultāts runā pats par sevi. Galvenais ir būt tādai, kāda esi, ieklausīties sevī un draudzēties ar savu iekšējo pasauli.

Negribu ar sevi cīnīties, bet draudzēties. Esmu gatava atmest savas sliktās īpašības un kļūt labāka, nevis kaut ko mainīt citu dēļ. Uzskats, ka brilles un tumši mati vizuāli dos vairāk nopietnības, lai arī dvēselē tā nejūtos labi, nav man. Es to nedarīšu. Uzvilkšu kleitu pasteļtoņos, augstpapēžu kurpes – un iešu uz tikšanos skaista, bet sevi pierādīšu sarunas laikā.

Tev vēl nav 30, bet CV ir astoņas lappuses garš. Esi no tām, kurām viss viegli padodas, vai tas ir mērķtiecīga darba rezultāts?  
Viegli man nav bijis nekad. Runa ir par audzināšanu. Tas bija ikdienas darbs. Angliski ir tāds vārds punishment. Tu sev vienkārši neatļauj to vai to, nedod atlaides. Vienmēr esmu likusi latiņu par iedaļu augstāk, nekā plānoju sasniegt. Līdz ar to rezultāts vienmēr bijis labāks, nekā kaut ko darot normāli vai viduvēji.

Šī vēlme iet un sasniegt mani pavada kopš bērnības. Mūzikas skolā man vajadzēja mācīties tik labi, lai spēlētu koncertos. Ja gleznot, tad darīt to burvīgi, ja skolu pabeigt, tad uz izcili. Astotās klases programma man šķita pārāk garlaicīga, tāpēc to pabeidzu pa vasaru. Vecākiem un skolotājiem pateicu – man nevajag vasaru, lai atpūstos. Lūdzu, izveidojiet man papildu programmu, lai varu vienu mācību gadu pabeigt vasarā! Skolā pateica, ka tas nav iespējams, tomēr šādu iespēju deva un izveidoja tādu eksperimentālo programmu – tikai man. Direktore to saskaņoja ar visām attiecīgajām valsts iestādēm, un es to paveicu. Kamēr visi ārā dauzījās, sēdēju un mācījos. Vienā gadā pabeidzu arī 11. un 12. klasi. Un viss. 16 gadu vecumā iestājos augstskolā. 

Piedod par jautājumu, bet kam tev tas bija vajadzīgs? 
Sev pašai.  

Ko vēlies šādā veidā pierādīt?
Gribu apliecināties sev pašai. Mēs lasām grāmatas par ievērojamām sievietēm – viņas ir gudras, skaistas, viņām viss izdodas. Skatāmies filmas, kur ir tādi tēli. Esmu sev uzstādījusi mērķi – okei, tas varbūt nav reāli, bet es vēlos tāda būt! Ne tikai teikt un sapņot, bet paveikt, padarīt un iet uz priekšu. Man gribas nevis fantazēt, bet tādai būt īstenībā. 

Un kur tad palika visas meiteņu intereses – puiši, ballītes, randiņi... Tas tevi neinteresēja?
Vecāki man neko neliedza, taču uz diskotēkām nelaida. Tā mums ģimenē bija pieņemts. Vairāk tiku virzīta uz sevis pilnveidošanu. Vecāki atbalstīja visas manas intereses un hobijus. Arī man pašai interesantāk šķita, piemēram, apgūt ķīniešu valodu, nevis brīvo laiku izniekot ballītēs.

Nedomāju, ka tādēļ esmu kaut ko zaudējusi, jo vienmēr darīju to, ko pati vēlos. Kad sāku studēt Medicīnas fakultātē, paralēli mācījos par vizāžisti, tajā laikā tas mani interesēja. Strādāju modes nedēļās, sadarbojos ar modes žurnāliem, ieguvu pat pirmo vietu Baltijas vizāžistu konkursā. Arī šajā ziņā man bija būtiski būt labākajai un saņemt to kausu. (Smejas.) 

Kāpēc neturpināji darboties šajā sfērā? 
Tāda doma bija, jo mediķos tiku nejauši. Patiesībā biju plānojusi studēt PR menedžmentu, bet neprecīzi aizpildīju anketu, un, kad man piezvanīja un pavēstīja, ka esmu tikusi Medicīnas fakultātē, apjuku. Arī vecāki centās atrunāt: nu, nē, tas taču ir tik grūti… Bet man tikai padod grūtības! Tieši tas mani uzkurināja. Grūti? Nu, paskatīsimies! 

Tava specializācija šobrīd ir preventīvā medicīna, ģenētika, anti age joma. Kāpēc tāda izvēle? 
Āda ir iekšējo saslimšanu spogulis. Man likās primitīvi ārstēt tikai sekas: “Ir pigmentācija? Okei, atbrīvosimies no tās ar lāzeri.” Es veicu papildu izmeklēšanu, analīzes – un atrodu primāro problēmas cēloni. Speciālistam tas ir lielāks izaicinājums, vairāk jāiedziļinās, toties rezultāts efektīvāks. Tas ir cits līmenis un cita pieeja. Tas šobrīd pasaulē ir ļoti aktuāli, un valda uzskats, ka viens preparāts neder visiem. Kādam tas būs labs, citam izraisīs DNS mutācijas. Medicīna kļūst personalizēta. 

Kā šīs zināšanas izmanto savā labā? Vai esi ko jaunu ieviesusi savā ikdienā?
Pirmo ģenētisko testu veicu pirms pieciem gadiem, kad mācījos Parīzē. Uzzināju daudz jauna, it sevišķi par ēšanas paradumiem. Arī par produktiem, kuri palīdz sintezēt konkrētus hormonus, piemēram, melatonīnu, kas uzlabo miega kvalitāti. Jau kopš 12 gadu vecuma esmu veģetāriete, tāpēc vairāk piestrādāju pie tā, kas saistīts ar ogļhidrātu patēriņu.

Zinātne šobrīd visvairāk pēta onkoloģiju – mutētās šūnas, to, kā sākas kanceroģenēze. Tas ir hronisks iekaisums ar oksidatīvo stresu. Ja mēs katru dienu uzņemam, piemēram, sarkano gaļu, kas ir potenciāls toksīns mūsu organismam, mēs to iekaisumu uzturam. Protams, tas katram ir individuāli. Manā gadījumā iekšējo sajūtu, kas lika neēst gaļu, apstiprināja arī analīzes. Bet kādam citam tas nederēs.

Reizi gadā īstenoju organisma atveseļošanas programmu ar antioksidantiem un vitamīniem, jo, redzot pasaulē labākos šīs sfēras ekspertus, kuri arī 70 gadu vecumā izskatās lieliski, saprotu, ka tas darbojas. Praktizēju to pati un gribu iemācīt arī citiem. 

Tātad, apmeklējot tevi kā speciālisti, var uzzināt, kā novecot lēnāk? Iegūt jaunības paildzināšanas recepti… 
Jā. Ģenētiskie testi parāda, kas atbilst katra cilvēka individuālajām īpatnībām. Procedūras, medikamenti, produkti, hormoni – mēs noskaidrojam visu par cilvēku kā personību. Katrs esam unikāls, tāpēc arī attieksmei jābūt individuālai. Tādam konceptam nākotnē ir jābūt per sé. 

Tev pieder pieci patenti. Arī tie visi ir saistīti ar pretnovecošanas tematiku?
Strādājot Stradiņos, bija pieejami Eiropas fondu līdzekļi dermatoloģijas preparātu izstrādei. Nolēmu, ka mana tēma varētu būt saistīta ar ādas novecošanu. Kad sāku pētīt krēmu sastāvu, allaž licies, ka vienā trūkst tas, citā vēl kaut kas. Tāpēc izvēlējos pašus būtiskākos komponentus, kas mērķtiecīgi iedarbojas uz konkrēto problēmu, un radīju pretnovecošanas krēmu. Kad notika tā prezentācija Monako, viena labi pazīstama franču kompānija izteica piedāvājumu šo patentu iegādāties. No komerciālā viedokļa tas būtu wow! 

Bet tu šo patentu nepārdevi. Kāpēc?
Laikam neesmu merkantila. (Smejas.) Gluži vienkārši šis nav īstais brīdis. Arī pati ar to nenodarbošos, jo katram cilvēkam jāapzinās savas stiprās un vājās puses. Pārdošana noteikti nav mana stiprā puse. Pienāks laiks, kad atnāks īstais partneris, tad arī to realizēšu. 

Kā tik skaistai un gudrai sievietei veidojas attiecības ar vīriešiem? Bieži vien vīrietis nevēlas blakus sev stipru sievieti. Vai personiskajā dzīvē tas nerada problēmas?
Vīriešiem nepatīk tās sievietes, kas savu stiprumu demonstrē – man neko nevajag, es visu varu pati! Tā tas ir, un šajā ziņā es vīriešus saprotu. Man ir cita situācija. Es vēlos lepoties ar savu vīrieti, kopā ar viņu esmu totāla kaķenīte. Darīšu visu tik gudri, lai katru dienu, kuru pavadām kopā, viņš kļūst labāks.

Viņam to neteikšu, bet sev atzīšos – redz, kā esmu pastrādājusi! – tādā labā nozīmē. Iedvesmojusi, samīļojusi, paslavējusi. Nevis, būdama stipra sieviete, pazemojusi vīrieti, izrādot savu pārākumu. Es savu spēku demonstrēju profesionālajā darbā, universitātē. Mājās man ir cita loma. Man tā ir ērta, patīkama un pieņemama.

Esi no tām, kuras, ienākot mājās, prot aizvērt durvis un aizmirst par darbu, pievēršoties ģimenes pavardam. Tev tas izdodas dabiski?
Šis mājas siltums un mīlestība man ir tik svarīgi, ka ļoti dabiski izdodas to visu sasildīt, uzkarsēt, noturēt – un padarīt vēl brīnišķīgāku. Ja manī nebūtu šādas iekšējās harmonijas, arī viss pārējais nešķistu svarīgs. Kad man tas viss ir, pietiek spēka un enerģijas iet un darīt, lai mani tuvākie var ar mani lepoties. 

Kas vēl tevi iedvesmo un dod spēku izturēt straujo ikdienas ritmu?
Jaunas emocijas, ceļošana, pastaigas gar jūru, teniss, skriešana, SPA brīvdienas. Un man ļoti patīk gatavot ēst. Tas ir rituāls, kas palīdz atslēgties. Gatavoju katru dienu. Man tas mājas siltums ir must have. Bija periods, kad izdegu, tāpēc tagad mēģinu visu sabalansēt un iztērēto atgūt.

Veids, kā to izdarīt, katram cilvēkam ir ļoti personisks. Tāpēc jāieklausās sevī, jāpadomā, kas sagādā baudu, un nevajag domāt stereotipiski. Kas der vienam, neder citam.

Kā tam visam var atrast laiku? Nepieciešama perfekta plānošana, disciplīna, režīms? 
Jā, tieši tā. Disciplīna un režīms man palīdz. Guļu maz, ceļos sešos no rīta, arī brīvdienās. Galvenās lietas plānoju uz priekšu, tas nozīmē, ka 2018. gads ir saplānots jau tagad. Ir mazas nianses, kas ieplānotas tuvākajiem diviem mēnešiem, tās atliek tikai sastrukturēt. Ir arī tādas globālākas lietas – gribu izlaist divus rezidentus. Ar perfektām atzīmēm, sagatavot labus pasaules līmeņa ārstus un lepoties ar viņiem. Man ir būtiski, lai viņi sasniedz maksimāli labus rezultātus. 

Un kā tad ir ar ļaušanos plūdumam, izraušanos no komforta zonas un tamlīdzīgām lietām, par ko runā sieviešu pašizziņas literatūra? Tev tas nav vajadzīgs?
Attiecībā uz sevi šādas lietas varētu nosaukt par atlaižu došanu, un to es sev nekad neatļautu. Tad rezultāts nebūs izcils. Lai sasniegtu savus mērķus, man visam ir jābūt skaidram. Jā, es varu sevi palutināt, ieplānot masāžu, frizieri, aiziet uz labu restorānu, uzēst austeres. Taču visu, ko daru, daru sevis un savas izaugsmes labā.

Arī tavs stils ir izkopts, un redzams, ka dod priekšroku klasikai. Vai reizēm ļaujies arī eksperimentiem?  
Klasiskais stils mani emocionāli piepaceļ. Kleitas, svārki, papēži – ja reiz es tā jūtos labi, kāpēc eksperimentēt? Mīlu maigus toņus, it īpaši bēšo, rozā, lavandas. Reizēm izvēlos arī sarkano. Bet lielāko prieku man sagādā dārglietas un somas, tām naudu nežēloju.

Tā kā man svarīga kvalitāte un individualitāte, masu zīmolu veikalos neiepērkos. Arī mani mīļākie zīmoli ir klasiski – Dior, Prada, Dolce & Gabbana, Louboutin. Šim dzīves periodam esmu atradusi savu stilu, pie kura arī turos, tikai nedaudz pielāgoju to modes tendencēm. Iepērkos galvenokārt ārzemēs, jo tad ir vairāk brīva laika un garastāvoklis, kas iedvesmo ar to nodarboties. 

Vai pati lieto savus radītos sejas krēmus?
Tam vēl par agru, tiem ir pārāk intensīvi komponenti. Ādas kopšanas paradumi man ir samērā vienkārši: attīrīšanai izmantoju Bioderma micelāro ūdeni, no kopjošās kosmētikas lietoju Institut Esthederm, Shiseido, Sensai. Mans ikdienas grims ir atturīgs, ja nu vienīgi akcentēju lūpas. Lai arī pati māku krāsoties, pirms pasākumiem tomēr labāk aizeju pie profesionāļa. Tā ir tāda papildu atpūta. 

Tā kā labprāt gatavo ēst, pie maltītes mēdz baudīt arī labu vīnu?
Manās mājās nekad nav divu lietu – alkohola un cukura. Tās ir indes, kuras varam atļauties svētku dienās. Protams, svētki var būt katru nedēļu, es nevienu neierobežoju, bet tam nav jākļūst par ikdienas sastāvdaļu. Jā, man patīk izvēlēties ēdienam atbilstošu vīnu, bet kopumā alkoholu lietoju ļoti reti, man nepatīk sajūta nākamajā dienā un tas, kā tas ietekmē darba spējas. Arī alkohols ir toksīns, kas paātrina novecošanu, un tā lietošana uzskatāmi atspoguļojas sievietes sejā. Ja runājam par slow age, tas neiet kopā ar alkoholu.  

Saistībā ar slow age – ko mums sola nākotne? Vai beidzot tiks izgudrots mūžīgās jaunības eliksīrs? 
Nākotnē mēs ieprogrammēsim šūnas un gēnus tā, lai tie nemutē un neizraisa problēmas, kas saistītas ar novecošanu. Viens no šīs preventīvās medicīnas sfēras virzītājiem ir Google, kas pētījumos investē simtiem miljardu dolāru. Tā ir gēnu inženērija, ko mēs uz savas ādas varēsim izmēģināt jau pēc gadiem desmit, divdesmit.

Protams, novecošanas procesu apstādināt nevarēsim, bet regulēt gan. Lielā mērā to varam izdarīt jau šodien, jo pats  galvenais faktors ir dzīves kvalitāte. Lai būtu laba atmiņa, netrīcētu rokas, būtu normāls asinsspiediens un seksuālā aktivitāte, tas viss ir koriģējams. Tāda ir preventīvās medicīnas būtība – pirms organisms sāk agresīvi novecot, pa drusciņai to deficītu papildināt. Ģenētiskie testi ļoti laikus uzrāda, kāda mutācija kuros gēnos paredzama, kas potenciāli, piemēram, var izraisīt krūts vēzi.

Tālāk mēs pāršķiram lappusi savā apziņā un domājam – šis gēns ir mutēts, kurš ferments vai vitamīns salabos šo gēna mutāciju? Atrodam, un sākam to lietot. Tikai mazās devās – tāds uzskats valda pasaulē. Šeit bieži redzu, ka pacientus ar devām burtiski bombardē. Antidepresanti – pakām, antibiotikas – kastēm. Nē! Pa drusciņai, lai organisms tikai saņem signālu un iedarbina pašregulēšanas mehānismus.

Un novēršam nenovēršamo?
Nē, samazinām risku. 

Tas viss mums ir kas salīdzinoši jauns. Kādam varbūt šķiet, ka preventīvai pieejai jau ir par vēlu, it sevišķi, ja visu mūžu esi bendējis savu organismu. 
Lai kas būtu noticis vakar, vienmēr var pamosties un sākt šo dienu no jauna. Sāc tagad un tūlīt! Pieej pie spoguļa un pavaicā – vai man patīk cilvēks, kas skatās pretī? Ja patīk, padomā, kā šo iespaidu saglabāt, ja ne – domā, ko vari izdarīt lietas labā. Vispirms jāpieņem lēmums un jāgrib kaut ko mainīt. Mēs vienmēr varam būt labāki kā vakar. Ir tāds teiciens: “Pilnībai nav robežu.” Uz to arī jātiecas.