Brīvdomīgā advokāte Vita Liberte: “Man bija 8 dolāri, bet mācības maksāja 40 tūkstošus. Taču zināju, ka tur būšu!”

Lai labāk saprastu, kas tu tāda par putnu, meklēju, vai tev ir tvitera konts...
Nav gan.

Sapratu, toties ir daudz kontu “vita liberte”... Attapu, cik ļoti spēcīgs ir tavs vārds – vita tulkojumā no latīņu ir “dzīve”, libertē – no franču valodas “brīvība”.
Jā, vārds man ir spēcīgs. Mēs turamies kopā. Brīvība man vienmēr bijusi ļoti svarīga. Turklāt man patīk, ka internetā neko daudz par mani nevar atrast. Strādājot ar klientiem, zinu, cik grūti no turienes ir izdzēst informāciju. Man patīk noslēpumainība, neesmu publisks cilvēks. Profesijas dēļ daudz esmu cilvēkos, bet ārpus tās man patīk nebūt publiskai. Kā teicis Bobs Dilans, privātums ir lieta, ko labi var pārdot, bet ko nekādi nevar nopirkt atpakaļ.

Par advokāta profesiju ir daudz stereotipu, iespējams, daudzo filmu un seriālu iespaidā...
Reiz biju radio pie Aritas Grīnbergas raidījumā Monopola viesis, un viņa teica, ka advokātus parasti uz raidījumu neaicina, jo tie nav interesanti sarunu biedri. Ja godīgi, man pašai arī advokāti šķiet neinteresanti, ārpus darba labprāt no viņiem izvairos. Profesijā apgūtais cinisms, arogance, pārprasta pārākuma sajūta nebiedrojas ar radošo, ar talantu, ar prieku.

Bet stereotipi ir absolūti mītiski. Nesen birojā uzaicinājām kādu kino speciālisti, kura mums lasīja lekciju par tēmu “advokāta tēls kino”. Tas galīgi neatbilst patiesībai. Pirmkārt jau tāpēc, ka seriāli un filmas parasti ir par Amerikas tiesu sistēmu un Latvijā vienkārši nepastāv tāds process, kā tur rāda, visa tā zvērināto padarīšana, viņu izvēlēšana. Par to sarakstītas entās grāmatas. Lasīt pašai interesanti, jo tur ir ārkārtīgi daudz psiholoģisko faktoru, bet neko no tā es dzīvē nevaru izmantot.

Lektore atzina, ka advokāta tēls kino vēsturē ir krietni mainījies. Sākumā filmās advokāts ir cēls, īpašs. Klārks Geibls, piemēram. Skaists, labs, gudrs. Laika gaitā šis tēls kļūst netīrs, riebīgs, pāķisks. Kādus 50 gadus vēlāk Als Pačino jau ir nepatīkami rupjš. Kas atkal ir krietni pārspīlēti, nevaru iedomāties, ka tiesas zālē kāds advokāts runātu rupji. Acīmredzot sabiedrības viedoklis par advokātiem ir krietni mainījies. Bet vienalga tas viss ir mītiski. Advokāta profesijas pamatbūtība ir palīdzības sniegšana jebkuram, un tāpēc tā ir arī ārkārtīgi interesanta. Ar katru klientu izdzīvo viņa dzīvi visās niansēs. Tik daudz psiholoģisko faktoru.

Un kā ar sievietes vietu šajā profesijā?
Filmās sieviete advokāte parādās ļoti nesen un arī kā ļoti viennozīmīgs tēls – ambiciozs, principā negatīvs. Lielākā daļa sabiedrības tomēr uzskata, ka advokāts nav sievietes profesija.

Kā pati to izjūti?
Nav viegli, jā. Šī ir diezgan vīrišķīga profesija. Emocionāli ir ļoti smagi.

Mēs nevaram asociēties ar klientu. Tāpat jau pats uzņemies kaut kādas grēka lietas, par ko pārdzīvot. Ja vēl ņem klāt kaut ko svešu... Mūžīgais jautājums, kas cilvēkiem no malas šķiet neizprotams, – kā tu vari aizstāvēt cilvēku, kurš izdarījis noziegumu? Bet jebkuram cilvēkam ir nepieciešama aizstāvība. Tas nenozīmē, ka mēs viņu attaisnojam, bet jebkuram ir tiesības tikt uzklausītam un sodītam pēc būtības. Lektore rādīja vienu situāciju no filmas, kur apsūdzētais saka, ka pats sevi aizstāvēs. Bet tas nav iespējams, un filma pie tā arī noved. Kad tiesnesis saka: “Nu tad sāciet savu aizstāvības runu!” – apsūdzētais to nespēj. Pats sevi nevari aizstāvēt, tev ir subjektīvs skatījums uz situāciju, kurā biji nonācis.

Tātad būtiskais manā profesijā ir distancēties un būt objektīvam.

Bērns, kas nedzīvo rāmjos

Diez vai kāds bērnībā sapņo kļūt par advokātu... Kā tu nonāci līdz šai profesijai?
Nesen runāju ar kādu mākslinieku, kurš jau divu gadu vecumā esot paziņojis, ka būs mākslinieks. Tas ir tipiski. Bet advokāta profesija tiešām nav tā, par ko bērni sapņo. Ģimenē mums nav advokātu.

Nezinu, kurā brīdī, bet tas ir sanācis diezgan loģiski, ka atrodos tur, kur atrodos. Būtisks faktors – kā jau teicu, man ir ārkārtīgi svarīga brīvība, un advokāts ir brīvā profesija. Mums ir aizliegts būt atkarīgiem no jebkādas ietekmes. Esmu bijusi algots darbinieks, bet man tas bija fiziski mokoši – kādam atskaitīties. Tagad man ir tā laime un iespēja diezgan brīvi regulēt savu profesionālo dzīvi. Izvēlos klientus, kas varētu būt arī mani draugi.

Jau jaunībā biji brīvdomīga?
Jā, kopš bērnudārza. Esmu dumpīgā teicamniece. Man vienmēr bijušas labas atzīmes visos priekšmetos, viegli padevās viss, kas saistās ar zināšanām, bet vienmēr bija diezgan daudz piezīmju ar dažādām sūdzībām vecākiem, ka bērns nedzīvo rāmjos. Mamma stāstīja, ka pirmajā klasē, aizgājusi uz skolu, es nevarēju saprast, kāpēc man jāsēž klasē, cēlos kājās, izgāju ārā vai piegāju pie skolotājas kaut ko paprasīt. Man nekad nav bijis saprotams, kāpēc man jāatrodas kaut kādā kārtībā, kas ir attiecināma uz visiem. Joprojām tā ir. Tāpēc ārpus biroja un darba daudz esmu viena pati. Man piemīt diezgan augsta pašpietiekamība. Man nav nepieciešamības atrasties pūlī vai sabiedrības izstrādātos vērtību rāmjos.

Esi vienīgais bērns ģimenē?
Jā. Un es arī nerāvos pēc sabiedrības. Kaimiņu bērni nāca aicināt līdzi spēlēties, mani tas nekad īpaši neinteresēja. Ātri sāku lasīt, man jau tad ārkārtīgi patika lasīt grāmatas, visu laiku dzīvoju bibliotēkā, savā pasaulē.

To brīdi, kad uzzināju par advokāta profesiju, neatceros, bet tiešām jau pusaugu vecumā zināju, ka būšu advokāte. Skolā vienmēr un nepārtraukti aktīvi visur piedalījos, vadīju visādas interesantas sabiedriskas organizācijas, kas nu toreiz bija, – oktobrēnu pulciņš, pionieru padome, stāvēju arī goda sardzē pie Strēlnieku pieminekļa ādas mētelītī... Piedalījos visās olimpiādēs pēc kārtas. Mani jau tolaik interesēja sabiedriskā iekārta, patika kārtība kā tāda. Pieļauju, ka tā nonācu līdz domai, ka likumdošana ir ļoti saistoša joma. Turklāt, kad stājos juristos, mainījās iekārta, bija 1993. gads. Tas šķita jo īpaši interesanti.
Studēju sešus gadus, jo jau atkal pamanījos iekļūt eksperimentā. Es visu laiku trāpu uz eksperimentiem. Tāpat bija bērnudārzā un skolā. Droši vien arī tas mani ir ietekmējis. Universitātē tolaik izdomāja pagarināt studiju laiku. Toties mums iedeva pamatīgu akadēmisko bāzi, ko tagad, manuprāt, neiedod. Žēl. Kaut vai tiesību vēsture, kas ir ļoti būtiska. Tagad jau pirmajā kursā sāk mācīties Eiropas tiesības, nezinot tiesību vēsturi, un sāk kalt galvā kaut kādas Eiropas direktīvas, nesaprotot struktūru. Tagad gan vispār, šķiet, universitātēs ir zudis akadēmiskais pamatīgums, par studiju mērķi ir kļuvis operatīvi iegūts diploms. Kā savulaik smējās Vudijs Alens – izgāju ātrlasīšanas kursus, tagad varu izlasīt Karš un Miers divdesmit minūtēs – tur bija kaut kas par Krieviju.

Un tad tu nokļuvi Ņujorkā.
Tas atkal bija man raksturīgais brīvības sauciens. Biju izdomājusi, ka mācīšos tieši Ņujorkā, ka mani neinteresē nekas cits. Man šķita ļoti svarīgi nokļūt pilsētā, kas man tolaik asociējās ar brīvību. Tas gan nebija vienkārši. Tajā laikā vēl maz brauca studēt uz ārzemēm. Man bija astoņi dolāri, bet mācības maksāja 40 tūkstošus. Izklausījās, ka man nav nekādu iespēju, bet es zināju, ka tur būšu. Un es tur nokļuvu. Ja ir mērķis, to var sasniegt. Diezgan ilgi tam gatavojos. Uzzināju, ka ir iespējams dabūt skolas finansējumu. Ar to nepietika. Dabūju dažādas stipendijas no Latvijas. Pieteicos pieskatīt kādu vecāku kundzi, lai dabūtu dzīvesvietu. Tā nu daudz maz viss salikās. Es tur nokļuvu. Naudas, ko izdzīvot, gan nebija praktiski nekādas. Kamēr mācies, strādāt tur neļāva. Tas arī praktiski bija neiespējami, jo režīms ļoti saspringts, nesalīdzināms ar to, kāds ir Latvijas Universitātē. Es nenāku no bagātas ģimenes un labi zinu, ko nozīmē, ka tiešām nav, ko ēst. Ej pa ielu, un tev nav vispār nekā. Šo sajūtu zinu. Bet mani tas īpaši nav baidījis. Patiesībā tas nekā nemaina cilvēku. Bet liek sarosīties.
Vienu gadu nodzīvoju tajā spartiskajā režīmā, tad dabūju darbu un divus gadus Ņujorkā strādāju. Kļuva vieglāk. Varēja regulāri paēst.

Skola un darbs bija interesanti, bet pati interesantākā, nenoliedzami, bija pati Ņujorka. Nenožēloju, ka izvēlējos braukt nevis vienkārši uz Ameriku, bet tieši turp. Tāda nosacīti mana otrā dzimtene. Agrāk man šķita, ka Rīga ir ļoti dinamiska pilsēta. Bet iznāc Pena stacijā Ņujorkas centrā un sajūti to nenormālo masu, to cilvēku straumi, kas nāk tev pretī, un saproti, cik Rīgā ir ārkārtīgi viegla, snauduļojoša plūsma. Un vienlaikus man Rīgā ļoti pietrūkst tās patiesās ieinteresētības par otru cilvēku, kāda ir tur. Tik siltas attiecības starp nepazīstamiem cilvēkiem kā Ņujorkā nekur citur neesmu redzējusi. Pietrūkst tās atvērtības. Pie mums tomēr valda bailes no dažādā, atšķirīgā. Tāds kā bloks.
 
Kāpēc nepaliki Ņujorkā?
Amerikā pastāv ļoti sakārtota sistēma karjeras attīstības ziņā. Tur nevar kā Latvijā, īsti labi neprotot lasīt un rakstīt, kļūt par ministru. Tādi pārpratumi tur nenotiek. Bet sistēmas sakārtotība nozīmē arī to, ka ir pilnīgi skaidrs, cik ātri tu kaut kur vari nokļūt. Tu vari būt ģēnijs, bet nevari apsteigt sistēmu. Labi zināms, ka trīs gadus strādāsi par konsultantu, tad trīs gadus būsi vecākais konsultants, tad aptuveni pēc septiņiem gadiem vari kļūt par partneri, firmas līdzīpašnieku. Mani tas neinteresē. Mani neinteresē atrasties tādā sakārtotā sistēmā, uz kaut ko tur tiekties. Zini, ka pēc septiņiem gadiem dzīvosi ārpus Ņujorkas, zini, cik stāvu māja tev būs, cik tai būs logu, cik guļamistabu, cik suņus varēsi atļauties, kādu mašīnu nopirkt. Viņi tā arī dzīvo. Viss sakārtots. Ko gan vairāk dzīvē var vēlēties? Mani tas absolūti neinteresēja.

Turklāt dzīve Ņujorkā ir ārkārtīgi intensīva un ļoti saēd. Reti kurš tur uzkavējas ilgtermiņā. Daudzi neiztur ritmu.

Galīgi nenožēloju, ka tur biju, un nenožēloju, ka atgriezos. Pati pie sava biroja Ņujorkā diez vai es būtu tikusi. Varbūt arī būtu, bet pat negribu iedomāties, kāds tas būtu.

Kuri vēl bijuši nozīmīgākie pagrieziena punkti tavā dzīvē?
Man ir sajūta, ka man pusmūža krīze pienāca jau skolas laikā. Tiešām. Kopš tā laika esmu ļoti nopietna. Man pašai tas īsti nepatīk, bet tā nu tas ir... Tieši tad es būtiski pārorientējos, pārvērtēju vērtības. Japāņi jau arī saka, ka īstā dzīve cilvēkam ir tikai līdz 14 gadiem.

Kas notika?
Es ļoti agri sāku strādāt, visu skolas laiku strādāju par apkopēju, tīrīju savu skolu. Tur arī to krīzi piedzīvoju. Pa dienu ejot skolā, viss ir pavisam citādāk. Tīrot skolu, pamani nianses, lietas, ko citi cilvēki nepamana. Ne tikai to nomesto papīru, bet savu laikabiedru attieksmi pret visu. Neviens nezināja, ka es to daru. Darīju – un tāpēc pavisam savādāk skatījos uz dzīvi. Es vairs neatļāvos ne – nosacīti – košļeni pielīmēt pie galda, ne kādam, kas mani apkalpo, uzbļaut. Nonācu līdz izpratnei, ka materiālās gribēšanas man vairs nav būtiskas. Tāpēc mani dzīvē interesē pavisam citas lietas. Tā es joprojām dzīvoju, skatoties uz visu ar tādu mazliet reflektējošu romantiskumu. Vai kā lai to labāk pasaka... Katrā ziņā ne ar pragmatismu. Kaut pieļauju, ka no malas izskatos ļoti pragmatiska un racionāla.

Sacensība viens pret vienu

Kas tad ir tās lietas, kas tevi interesē?  
Galvenais – lai ir kaut kā savādāk, kaut kas netipisks. Radošs. Kaut ko tādu es meklēju. Man ļoti bieži ir garlaicīgi. Jau bērnudārzā bija garlaicīgi, šķita neinteresanti, ko visi dara. Mani interesē cilvēki, kas spēj radīt. Tas, ka ir kāds, kurš ir paskatījies ārpus. Bet tā nopietni paskatījies. Tāpēc diezgan daudz interesējos par mākslu. Tajā vidē es jūtos labi. Arī tur atklājas mans brīvības sauciens.

Pati es nevarētu būt māksliniece. Esmu pārāk paškritiska. Es arī neprotu zīmēt. Protu tamborēt, bet noteikti nevarētu parādīt savus tamborējumus, jo man šķistu, ka tie nav gana labi. Labākā īpašība, kas piemīt māksliniekiem, ir drosme un brīvība. To es apbrīnoju.

Tāpēc tu arī finansiāli atbalsti mākslu?
Vairāk jau morāli. Man patīk. Kino. (Vita bija Ināras Kolmanes filmas Mona producente. – Red.) Savulaik strādāju ar simfonisko orķestri. Atbalstu nopietno kora mūziku. Bet man vairāk jāpasaka paldies, ka varu tajā piedalīties. Tā man ir iespēja būt tajā pusē, kur citādāk netiktu.

Mana pēdējā aizraušanās ir kim? (Laikmetīgās mākslas centrs. – Red.). Man šķiet ļoti būtisks tas, ko viņi dara. Brīvības ienešana mūsu provinciālajā mākslas pasaulītē. Nu, ir mūsu mākslas lauks ļoti provinciāls. Sākot ar mākslas izglītību. Diemžēl neesmu dzirdējusi, ka Mākslas akadēmijā grozītos kāds ārzemju pasniedzējs. Līdz ar to studentiem nav iespēju salīdzināt ar mācību metodēm, kas ir pasaulē. Kādreiz šķita ļoti interesanta Jarmarka (LMA studentu darbu izstāde-gadatirgus. – Red.), pēdējos gados turp vairs neeju. Tur valda dekoratīvisms. Tur redzams pieprasījumam pakļauts piedāvājums. Skumīgi. Bet kim? atved uz šejieni pasaules vēsmas un ar Rezidences balvu dod iespēju latviešu māksliniekiem izbāzt degunu ārpusē. Man pašai bija tik svarīgi, ka reiz kāds palīdzēja, tāpēc tagad mēģinu palīdzēt citiem (Vita ir kim? Rezidences balvas patrone. – Red.). Tagad kim? esam ieviesuši bērnu un jauniešu apmācības programmu, lai pieradinātu bērnus pie mākslas, kas palīdz attīstīt domāšanu un argumentēšanu. Latvijā tā ļoti pietrūkst.

Kas tevi pašu uzrunā mākslā?
Man piemīt tas, ko Naumanis sauca par kultūrniezi. Man visu laiku vajag redzēt kaut ko jaunu. Diezgan daudz braukāju apkārt. Pat, ja biznesa darīšanās, vienmēr to apvienoju ar iespēju kaut ko redzēt, dzirdēt – tēlotājmākslu, mūziku, operu.
Māksla dod iespēju apstāties un tur arī padzīvot. Dažreiz tā ir pat kā meditācija. Aprunājies ar sevi vai arī ar pasauli. Redzi tos darbus, un laiks apstājas.

Nesen piecas dienas pavadīju mākslas mesē Frieze Londonā. Gāju kā uz darbu, no rīta līdz vakaram. Tur tev uzdod tik daudzus jautājumus, ka rodas sajūta, ka iznāc ārā citādāks. Negribu noliegt Jarmarku, bet tur jautājumi nerodas. Izņemot – kāpēc? Bet Frieze un līdzīga līmeņa mākslas gadatirgos var redzēt ļoti daudz jēgas.

Par ko tu mēdz raudāt?
Vispār es daudz raudu. Varbūt par daudz. Nē, histērijas nav mans lauks, drīzāk iekšēji, varbūt pat asaras netek. Esmu nopietns cilvēks un, šķiet, vairāk raudu nekā smejos. Reflektēju, domāju un skumstu.

Man nepatīk zaudēt. Tāpēc arī neiesaistos situācijās, ja zinu, ka zaudēšu.

Un kas notiek, ja tomēr zaudē?
Tad es raudu. Tipiskāks piemērs. Atceros, kā nācu mājās no skolas un histēriski raudāju, jo biju dabūjusi četrinieku piecu baļļu sistēmā. Man tas sagādāja šausmīgas sāpes. Aizvainojums arī tur bija... Jā, es negribu zaudēt.

Ko tev nozīmē zaudēt?
Nebūt pirmajai.

Tātad visu laiku uzliec sev ļoti augstu latiņu...
Lai varētu atkal paraudāt. Ja liktu zemāku, varētu visu laiku smieties. Man laikam patīk tā iekšējā paraudāšana.

Kā tu tiec galā ar stresu?
Meklēju balansu – gan atlaižoties mākslas pasaulē, gan sportojot. Dažkārt dauzu arī boksa maisus. Mans privātais treneris, kurš māca man visu ko, reizi nedēļā izaicina arī uz boksa treniņu. Viņš atzīst, ka manī esot diezgan liela agresija. Bet vislabāk mani atbrīvo teniss. Daudz to arī skatos un lasu par to. Tā ir psiholoģiski ļoti interesanta spēle, kas man ir noderīgi arī darbā. Sacensība viens pret vienu. Tas man ir ļoti tuvs. Kad pats esi situācijas kontrolētājs un nav iespējas pajautāt nevienam citam. Tenisu tas atšķir no citiem sporta veidiem. Turklāt vēl milzīgais azarts. Arī tur ir iespēja kā boksā pozitīvi tikt vaļā no agresijas. Faktiski taču tu sit otram pa seju – kaut no ļoti liela attāluma un realitātē pa bumbiņu. Tāda slēpta agresijas izlāde. Domāju, tāpēc daudzi biznesā aktīvi cilvēki spēlē tenisu.

Esi bijusi Latvijas Sieviešu futbola federācijas prezidente... Tu spēlē arī futbolu?
Pirms kāda laika tas bija viens no manas atbalstīšanas upuriem. Sports ir absolūti nepieciešams, īpaši bērniem, jo attīsta disciplīnu, norūda raksturu. Sportu atbalstu pēc savas pārliecības, bet futbols bija apstākļu sakritība. Manu klientu vidū ir daudz sporta entuziastu, gandrīz visu sporta federāciju vadītāji. Ar viņiem daudz strādāju un arī draudzējos. Tā kaut kādā brīdī pie manis nonāca futbols. Sākumā ar diezgan lielu skepsi domāju par to, vai sievietēm futbols ir jāspēlē, bet, kad aizbraucu pie tām meitenēm, redzēju, no kādas vides viņas nāk, – cik labi, ka viņas spēlē futbolu! Pārsvarā meitenes, kurām nav ģimenes, no internātskolām, iespējams, ar pilnīgi nekādu cerību uz jebko. Futbols viņām ir liela iespēja, vismaz aizbraukt uz ārzemēm. Arī tā disciplīna, norūdīšanās.

Diemžēl mūsu valstī vairs nav sporta piramīdas kā savulaik. Tas taču būtu tik svarīgi – pēc iespējas vairāk bērnu iesaistīt sporta aktivitātēs. Ja viņam nav vecāku vai vecāki to nevar atļauties, tad nekādas sportošanas...

Kas tevi vēl uztrauc mūsdienu pasaulē?
Vispār es uztraucos visu laiku par viskautko. Tā man tāda slikta īpašība.

Šobrīd ar interesi vēroju, kas notiek Amerikā. Interesanti, kas šogad notiks Eiropā.

Eiropas nākotne vispār – cilvēku vērtību ziņā. Mēs atrodamies periodā, kad saprotam, ka tās vērtības, ar kurām esam dzīvojuši, Eiropu ir novedušas līdz tam, kur, domāju, šogad nonāksim.
Tas izteiktais individuālisms. To es īpaši pamanu, un mani tas uztrauc, jo pati diezgan daudz esmu ar to aizrāvusies. Visā savas karjeras attīstībā esmu gājusi ar milzīgu individuālismu, domāšanu tikai par sevi. Tajā izdzīvošanas skrējienā nevari būt ārkārtīgi filozofisks vai garīgs. Jā, es pati tur esmu nomaldījusies. Noskatījos Velbeka Pakļaušanos, un man tas viss ir ļoti saprotams un arī ļoti satrauc. Labi atceros to sajūtu Ņujorkā, kur visi dzīvo vieni paši. Ārkārtīgi daudz nelaimīgu, depresīvu cilvēku, kas dzīvo ar ideju par karjeras kāpnēm. Bet, kad uzkāpj, tad saprot, ka nekas cits nav palicis. Tu esi viens.
Kaut agri pusaudža gados pārslēdzos uz estētisko, māksliniecisko baudījumu kā būtisko dzīvē, tomēr paliku individuāliste. Neesmu gan zilzeķe vai rūdīta vecmeita, arī tagad esmu laimīga kopā ar dzīvesbiedru. Man otrs cilvēks ir svarīgs. Bet šķiet, ka sabiedrībā, kurā es dzīvoju, tas netiek uzskatīts par īpašu vērtību. Ja esi viens bez pēcnācējiem, tev nav arī turpinājuma. Tā mēs beidzamies.

Kas tevi spēj sadusmot?
Profesionāli – paviršība. Pati tik daudz esmu strādājusi dzīvē, ka tad, kad pie manis nonāk kāds darbs, ļoti ātri redzu, vai cilvēks ir pastrādājis vai bijis paviršs. Vispār es darbā esmu diezgan tieša un barga. Bet diez vai var vadīt kolektīvu ar mīļu aprunāšanos... Pēdējā laikā darbā gan daudz strādāju ar empātiju. Mācos spēju samierināties.

Ārpus darba esmu pilnīgi savādāka, praktiski vispār nedusmojos. Neredzu jēgu būt kopā ar otru cilvēku, ja ir jādusmojas. Diezgan ātri aizeju no tādām situācijām. Tiešām neatceros, kad privātajā dzīvē esmu bijusi dusmīga.

No kā tev ir bail?
Fobiju man ir diezgan daudz. No augstuma, piemēram. Bet man nav nekādas intereses to baili pārvarēt – lēkt ar izpletņiem, gāzties ārā no tramvajiņiem. Vienkārši pieņemu, ka man ir tāda barjera.

Man bail no situācijām, kuras es nespēju kontrolēt. Gan šaurā, gan plašā nozīmē. Sākot ar to, ka man nepatīk sēdēt mašīnā blakus, un beidzot ar to, ka ir lielās lietas, ko tu nekontrolē, – un no tā, protams, ir bail. Mēģinu kaut kā samierināties.

Ja nesaproti, nekritizē!

Parunāsim par sievišķīgākām lietām. Kādas ir tavas attiecības ar skaistumkopšanu, modi?
Kas attiecas uz smaržām, skaistumkopšanu un manu vizuālo tēlu – te parādās manas personības konservatīvā daļa. Es sev diezko nepatīku, visu laiku sevi analizēju, esmu ļoti paškritiska. Līdz ar to īpaši neeksperimentēju. Man ir pilnīgi neizprotami, kā var nogriezt un nokrāsot zaļus matus. Iespējams, ka avangarda krīzi vienkārši jau izdzīvoju bērnībā. Skolas laikā gan daudz eksperimentēju ar apģērbu. Tajā laikā man bija ļoti aktuāli kaut ko uzšūt, meklēt, jo tajā laikā jau nekā nebija. Tad izspēlējos. Matus gan nekad neaiztiku, bet dažādas interesantas modes izpausmes piedzīvoju.

Man ļoti patīk vērot krievu sieviešu vizuālo lidojumu. Man tas ir pilnīgi nesaprotams, absolūti nevēlos tādā veidā sev piesaistīt uzmanību, bet man patīk to vērot.

Bet zelta kurpītes ikdienā tu valkā...
Atļaujos. Atkal tas brīvības kods. Nebūt kā visiem. Izaicinājums. Daudzi saka, ka esmu koša. Man patīk lidot avangarda virzienā.

Tev ir iecienītākie dizaineri?
Nav. Man vispār nevienā jomā nav topu. Tikko uzzīmēju kādu topu, izrādās, ka tajā sezonā šis dizainers mani vairs galīgi neinteresē. Bet mani interesē tendences, tas, kas jauns parādās modē. Piemēram, Gucci jaunais dizainers ir lielisks. Mākslas un radošuma elements modē mani interesē. Šķiet, ko gan jaunu var izdomāt? Bet atkal atnāk viens, un visi ir laimīgi.

Ēst gatavot tev patīk?
Arvien vairāk. Man patīk uzņemt viesus. Process. Došana. Tad ieslēdzas mans Jaunavas pedantiskums. Nevaru uzaicināt ciemiņus un vienkārši nopirkt cepumus. Man vajag galdautu, sveces, galda kartes, dažādus paštaisītus ēdienus. Dažkārt par daudz ieguldos. Pēc Ziemassvētku vakariņām nākamajā dienā šausmīgi sāpēja mugura, biju pārmocījusies. Bet gandarījums milzīgs.

Daudz interesējos arī par uztura zinātni. Dietologi sarunās ar mani mēdz būt pārsteigti, jo mēdzu zināt vairāk. Esmu izmēģinājusi, šķiet, visas diētas un esmu pārliecināta, ka vienīgā pareizā ir sabalansēts, regulārs, nepārspīlēts, tīrs uzturs. Neko labāku neizdomāt! Dzīves ritms gan ir tāds, ka diena paiet un, kā tagad, kurkst vēders, jo nepaguvi paēst.

Ēdiens mani interesē arī kā kultūras sastāvdaļa. Braucienos vienmēr mēģinu apmeklēt ne tikai izstādes un koncertus, bet arī restorānus. Dažādus, ne obligāti Michelin zvaigznes. Man patīk ģimenes restorāni, kuru Rīgā ir maz. Patīkams izņēmums jau daudzus gadus ir restorāns Roma. Rīgā vispār lielākā daļa restorānu ir vienādi, piedāvā to, ko viņi dēvē par fusion. Cik var zīmēt ar mērci uz šķīvja? Protams, ir arī interesantas lietas, ļoti profesionāls ir, piemēram, Restorāns 3.

Kāda ir tava ideālā brīvā diena?
Man ļoti patika mans Jaunā gada izbrauciens uz laukiem. Nedēļu pavadīju pilnīgā ārpasaulē ar grāmatām. Izlasīju arī pāris biogrāfijas. Piemēram, par Teslas izveidotāju Īlonu Masku, kurš dzīvo ārkārtīgi intensīvā, saspringtā dzīves ritmā, dienas laikā trīs reizes pārlido ar lidmašīnu uz dažādām sapulcēm. Izlasi un saproti, ka mans stāsts par aktīvo dzīvesveidu un nespēju mierīgi nosēdēt ir vienkārši smieklīgs. Viss ir relatīvs. Sapratu arī, ka mani tāda tipa cilvēks kā Masks galīgi neinteresē – tik šausmīgi racionāls, nepatīkams tips.

Izlasīju Hermaņa dienasgrāmatu, ļoti patika. Tur bija daudz vērtīgu atziņu, turklāt viņš atklāj mākslas pasaules aizkulises, kas mani interesē. Žēl, ka nebiju to lasījusi, pirms aizgāju uz viņa Fausta pazudināšanu Parīzē. Pēc izrādes biju diezgan lielā šokā sliktā nozīmē. Sapratu, ka bez zināšanām nevajag skatīties. Ja neesi sagatavojies, tad nespried. Tas ir viens no maniem dēmoniem, ar kuru daudz cīnos. Ceru, ka esmu to sapratusi un uzvarējusi. Kaut kā noliegšana, aprunāšana vai kritizēšana, apjaušot, ka, iespējams, tu pats vienkārši nesaproti. Tagad Vīnē viņš uzvedīs Parsifālu, par ko arī stāsta dienasgrāmatā. Es jau nopirku biļetes, braucu. Būšu daudz sagatavotāka.

Mākslā vispār ir ļoti daudz jāzina. Jābūt sagatavotam. Vienkārši ieveļoties no ielas iekšā, nesaproti, no kuras puses uz ko paskatīties. Un tad ir: sūds, pretīgi, es arī tā varētu... Neizejot izzināšanas procesu, mākslu uztvert ir diezgan grūti. Un paliek arvien grūtāk. Tāpēc arī interesantāk. Tas nav viendienīšu pasākums.

Tevī ir vēl kādi dēmoni, ar kuriem cīnīties?
Gribētos mazāk kultivēt negatīvās emocijas. Pilnībā noteikti nav iespējams, piemēram, nedusmoties, tomēr gribētos spēt sevi emocionāli disciplinēt. Vairāk priecāties.

Padomāju – kad es pēdējo reizi tiešām priecājos? Vakar pirms iešanas uz lietišķo tikšanos bija tāda negribīga sajūta, zināju, ka būs grūti, bija slikts noskaņojums. Bet tad ieslēdzu tenisu – šobrīd iet Austrālijas čempionāts – un tur tieši bija uzvarējusi Serēna Viljamsa un viņu intervēja. Abas ar žurnālisti smējās, un apkārt 15 tūkstoši cilvēku, kuri arī smejas. Padomāju: ai, nu re, dzīve tomēr ir tik skaista! Serēnai taču arī pa dzīvi nav gājis viegli, bet – re..! Diena uzreiz kļuva skaista.

Gribas visu laiku brīnīties par dzīvi. Pamanīt, cik daudz tā dod iespēju priecāties. Spēt ieraudzīt un pabrīnīties. Tā, manuprāt, ir emocionālā disciplīna.