Pasaulslavenais arhitekts Daniels Lībeskinds: "Bez zināšanām tu esi vergs"

Jaunībā Daniels Lībeskinds dzīvoja Bronksā. Viņš nesen bija apprecējies ar Ninu – ebreju meiteni no Kanādas. Studēja arhitektūru Cooper Union un tikko bija saņēmis Ņujorkas pašvaldības stipendiju. Tas bija notikums, ko jaunieši vēlējas nosvinēt. Svinību vietu viņi izvēlējās, ielūkojoties Ņujorkas labāko restorānu ceļvedī, ko dzīvoklī pēc apciemojuma bija aizmirsuši Ninas vecāki. Kad Daniels un Nina atvēra Parka avēnijas nama durvis, virs kurām nebija nekādas izkārtnes, izrādījās, ka viņi nokļuvuši Francijas galma cienīgā greznībā – pilsētas smalkākajā franču restorānā Le Pavillon, kur maltītes mēdzis ieturēt Džons Kenedijs un Rokfelleru ģimene. Tur Kisindžers satikās ar Niksonu. Viesmīļiem šķitis, ka ienākušie jaunieši ir ekscentriskas Ņujorkas bagātnieku ģimenes atvases, kam patīk izlikties par vienkāršiem ļaudīm. Ēdiens, protams, bija izcils, bet par to saņemtais rēķins bijis lielākais, kādu Daniels jelkad savā dzīvē bija redzējis. Jaunais arhitekts izrakstījis čeku, bet viesmīlis neticīgi lūdzis uzrādīt arī personas identifikācijas dokumentu. Daniels no kabatas izvilcis Cooper Union apliecību, kuru ieraugot, viesmīlis nobubinājis, ka viņš neko par šādu biedrību nav dzirdējis. Arhitekts skaidrojis, ka Cooper Union ir nevis kaut kāda biedrība, bet izcila un slavena skola. Viņam licies, ka viesmīlis tūlīt izsauks policiju. Tā gan nenotika, bet, lai samaksātu par svinīgajām vakariņā, nācies iztērēt gandrīz visu tikko piešķirto stipendiju.

Gadu gaitā viss ir mainījies. Tagad Daniels Lībeskinds ir pieradis būt pasaules smalkāko restorānu viesis un arvien vairāk novērtē mājās gatavota ēdiena garšu. Šajā ziņā Nina arhitektu lutina un gatavo pat vienos naktī, ja abi tikko ir pārradušies mājās Ņujorkā no kārtējā komandējuma. Lībeskinda sievas vakariņas ir leģendāras. Viņi paši smejas, ka 40 laulības gados arhitekta mājās nav bijis neviena vakara bez maltītes ar vismaz trīs ēdieniem. Daniels skaļi lasa New Tork Times, bet Nina rosās virtuvē. Ģimenes vakariņas ilgst vismaz trīs stundas, un tajās joprojām tiek ievērots viens Ninas uzstādīts noteikums: pie galda drīkst runāt par literatūru, mākslu un kino, taču ne par sadzīves lietām – kā bērniem gājis skolā vai kā rit darbs pie kāda no Daniela projektiem. Taču arhitekts atzīst, ka pie ģimenes ēdamistabas lielā galda ir tapušas daudzu projektu pirmās skices. Zīmēt viņš drīkstot, tikai runāt par uzvilktajām līnijām gan ne.

Iespējams, līdzīgos apstākļos ir tapušas arī pirmās līnijas Grand Zero plānojumam. Grand Zero – vietu, kur pirms 2001. gada septembra teroru uzbrukuma atradās Dvīņu torņi, – dēvē par Amerikas svarīgāko būvlaukumu. Par šīs amerikāņu sāpju vietas arhitektonisko veidolu tika izsludināts starptautisks konkurss, un starp vairākiem simtiem pieteikumu par labāko atzina Daniela Lībeskinda iesūtīto. Grand Zero arhitektoniskā veidola konkurss tiek atzīmēts arī kā stārhitektu fenomena dzimšanas brīdis. Nekad agrāk nebija piedzīvota tik liela sabiedrības interese par kādas vietas arhitektūru. Nākamajā rītā pēc uzvarētāja paziņošanas Daniela Lībeskinda portrets tika nodrukāts visu ASV lielāko laikrakstu pirmajās lapās. Mediji sekoja katram viņa solim. Arhitekts, kurš jau pirms tam bija labi pazīstams profesionāļu aprindās, kļuva par vienu no slavenākajiem arhitektiem pasaulē. Lībeskinda priekšlikums ar nosaukumu Atmiņu lauki paredzēja vietu gan piemiņas memoriālam, gan nepieciešamo infrastruktūru, gan arī jaunu debesskrāpi ar birojiem, viesnīcām un veikaliem. Augstceltnes veidols bija iecerēts patiesi neparasts, ar dažādām 2001. gada 11. septembra notikumu piemiņas zīmēm. Grand Zero plānojuma realizācijai vajadzēja kļūt par Lībeskinda radošās dzīves nozīmīgāko notikumu. Taču tas kļuva par arhitekta sāpīgāko un pazemojošāko profesionālo pieredzi. Gruntsgabala īpašnieki pamazām Lībeskindu atstūma no viņa projekta. Sāpīgākais bija brīdis, kad arhitekts uzzināja, ka viņam tiks liegta iespēja pašam projektēt galveno augstceltni. Šis gods tika atdots debesskrāpju ražotājiem – arhitektu birojam Skidmore, Owings & Merrill.

No Lībeskinda sākotnējās augstceltnes idejas saglabājusies tikai viena lieta – ēkas augstums, kas simboliski bija iecerēts tāds pats kā Brīvības statujai. Arhitekts sašuta, attīstītāju pat iesūdzēja tiesā, bet vēlāk vismaz publiski samierinājās ar notikušo. Tagad, jautāts, vai viņš ir apmierināts ar Grand Zero būvlaukumos notiekošo, Lībeskinds ar apbrīnojamu aktiera talantu smaida un stāsta, ka viss notiek tuvu viņa sākotnējām iecerēm un ka viņam – plānojuma autoram –esot jāļauj kolēģiem projektēt atsevišķu ēku arhitektūru.

Pastaiga ar Danielu Lībeskindu tikās Milānā, mēbeļu izstādē Salone del Mobile, kurā tika prezentēts arhitekta radīts marmora plaukts Enigma itāļu akmens apstrādes kompānijai Citco.

Vai mēbeļu dizains arī ir arhitektūra?

Jā. Mēbelēm, protams, ir citas funkcijas un izmērs, tomēr dizaina radīšana arī ir arhitektūra. Kad mani pirmo reizi uzaicināja dizainēt durvju rokturi, sākumā nodomāju, ka tas gan ir jocīgākais un muļķīgākais pasūtījums, ko esmu saņēmis. Bet tad apdomājos un nospriedu: kāpēc ne? Es nekad nebiju domājis par durvju rokturu dizainu. Radīt tik prozaisku lietu ir sarežģīts uzdevums. Lai to atrisinātu, nepieciešams tikpat daudz zināšanu, intuīcijas un izdomas kā projektējot ēku. Un māja jau nebeidzas ar jumtu un logiem. Tā turpinās arī interjerā.

Arī, dizainējot krēslu, jādomā par ģeometriju un telpu, turklāt gan ēkai, gan mēbelēm ir jābūt funkcionālām. Tās nav lietas, kas domātas tikai apskatei. Radīt mazas lietas vispār ir ļoti intīms un nepastarpināts uzdevums. Bet, jā, es esmu arhitekts, tāpēc man viss ir arhitektūra. Uzskatu, ka savā ziņā arī mūzika un DNS ķēde ir arhitektūra. Jēdziens “arhitektūra” ir plašākais apzīmējums visam, kas ir kaut kādā veidā konstruēts.

Dizaineri arvien biežāk uzņemas arī māju projektēšanu, bet arhitektiem tas nepatīk. Viņi uzskata, ka dizaineri nemaz nevar radīt ēku arhitektūru.

Jā, jā, te izpaužas mūžīgā spriedze starp arhitektiem un dizaineriem. Kā zināms, arhitekti ir ļoti autoritatīvi. Viņi grib kontrolēt visu, bet dizaineri vēlas piedalīties procesā. Īpaši mēbeļu un interjera dizains ietiecas arvien dziļāk arhitektūras laukā. Arhitektiem derētu atcerēties, ka ikviens projekts top komandā. Ir kļūdaini iedomāties, ka stārhitekts kaut ko ir sasniedzis viens pats. Vienmēr kopā ar viņiem strādā ļoti daudz cilvēku. Piemēram, būvējot debesskrāpi, pie kura projekta pats pašlaik strādāju, būvlaukumā vien strādā tūkstošiem celtnieku.

Pirmo ēku pēc jūsu projekta uzcēla, kad jums jau bija pāri piecdesmit. Mūsdienu arhitektu jaunā paaudze strādā pie lieliem projektiem, pat nesasnieguši 40 gadu vecumu...

Jā, esmu vēlais zieds. Bet, manuprāt, kaut ko sākt nekad nav par vēlu. Pirms tam biju arhitektūras pasniedzējs –  lasīju lekcijas, rakstīju, daudz domāju, zīmēju un izgatavoju maketus. Un man nekad neienāca prātā, ka, to visu darot, es nebūtu arhitekts. Biju arhitekts arī tajā laikā, kad vēl nebiju uzcēlis nevienu ēku. Attīstīju savu arhitektūras izpratni zīmējot. Šie zīmējumi daudziem šķita abstrakti vai pārāk traki, taču man tā jau bija arhitektūra. Un toreiz uzzīmēto es reizēm izmantoju arī tagad, kad birojā strādājam pie 40 projektiem vienlaikus. Tāds bija mans ceļš arhitektūrā. Tomēr man šķiet, ka pieredzes nozīme bieži vien tiek pārvērtēta. Dažreiz, lai kaut ko sasniegtu, der aizmirst visu iepriekš uzkrāto zināšanu bagāžu.

Taču izdomāto redzēt uzceltu ir īpaša sajūta?

Jā, tā patiesi ir sajūta, ka sapņi piepildās. Viss izprātotais ir bijis uz papīra, tas ir attīstījies rasējumos un maketos, un tad tu vari izstaigāt uzcelto ēku vai pat veselu kvartālu realitātē. Tas nav tik vienkārši kā nosapņot kādu sapni un tad ieraudzīt to īstenotu. Tev pašam savs sapnis jāattīsta līdz gatavai ēkai. Ir grūti izteikt vārdos to, kā no smalkām un trauslām līnijām uz papīra rodas kaut kas tik liels un svarīgs kā telpa un arhitektūra. Ir jāpieņem, ka tavas idejas procesa laikā mainīsies. Man nav bijis tāda projekta, kas tiktu uzcelts tieši tāds, kādu to biju uzzīmējis sākumā. Katra ideja ir transformējusies. Tieši šīs izmaiņas projektu dara dzīvu. Man šķiet, ka arhitektūra vispār ir stāstu stāstīšana. Tikai es radīšanai izmantoju nevis vārdus, bet gan formu un gaismu. Arhitektūra ir ne tikai ēka, bet arī dzeja un idejas. Tā ir kultūras un gara disciplīna, ko nevajadzētu reducēt līdz kaut kam tikpat utilitāram kā, piemēram, automašīnas.

Par jūsu ēkām saka, ka tās varot salīdzināt ar operām, jo jūsu projektētais ir tikpat dramatisks.

Jā, es cenšos, lai manas ēkas ir kaut kas vairāk nekā tikai patēriņa objekti. Lai arī arhitektūra var šķist ļoti statiska, manuprāt, ēka ir kaut kas vairāk nekā materiāls veidojums. To “kaut ko vairāk” var nosaukt dažādos vārdos. Mēdzu teikt, ka, izejot no kādas ēkas, ir līdzīga sajūta kā pēc koncerta – arhitektūra turpina tevī skanēt tāpat kā mūzika. Arhitektūra nav tikai intelektuāls un abstrakts uzdevums, tā ir arī emocionāla pieredze. Manuprāt, tā sauktā neitrālā, fona apbūve ir visagresīvākā arhitektūra.

Bet jebkurā ēkā, kas mūs emocionāli izkustina no vienaldzības stāvokļa, ir jūtamas arhitekta rūpes par tās lietotājiem. Tas nav jautājums, vai kāda ēka liek mums justies labi vai slikti, bet galvenais, ka tā mūsos kaut ko saviļņo. Emocijas taču nozīmē tieši izkustēšanos no miera stāvokļa. Frenka Gerija ēkas liek domāt par spēku, kas ir nepieciešams, lai tēraudu izlocītu viļņos. Normana Fostera high tech arhitektūra izraisa sajūsmu par spēju radīt iespaidu, ka stikls peld gaisā.

Daudzi arhitekti jaunībā ir vēlējušies būt kaut kas cits, piemēram, jūs gribējāt kļūt par mūziķi, citi par režisoriem vai žurnālistiem. Kāpēc jūs visi tomēr izvēlējāties arhitektūru?

Man nav ne jausmas, kāpēc es izvēlējos arhitektūru. Gribēju studēt mākslu, bet māte ieteica arhitektūru, jo, būdams arhitekts, es varēšot nodarboties arī ar mākslas radīšanu, bet otrādi gan nesanākšot. Sieva man gandrīz katru dienu jautā, kāpēc izvēlējos arhitektūru, jo 17 gadu vecumā, būdams virtuozs mūziķis, es stundā pelnīju vairāk, nekā var nopelnīt arhitekts. Taču, manuprāt, visas mākslas ir savstarpēji saistītas un patiesībā es nekad neesmu mūziku pametis. Es tikai nomainīju instrumentu. Jā, tagad mans darba instruments ir cits, bet joma tā pati. Man liekas, ka es nemaz nevarētu būt arhitekts, ja pirms tam nebūtu bijis mūziķis. Visi šie projektu rasējumi ir kā mūzikas partitūras. Man jāspēj tās nodiriģēt.

Esat studējis arī arhitektūras teoriju un vēsturi. Interese par jomas teorētisko pusi praktizējošajiem arhitektiem nav īpaši raksturīga.

Jā, tas nav populāri mūsdienās. Taču, ja palūkojamies atpakaļ vēsturē, piemēram, renesanses laikā būt daudzpusīgam bija normāli. Tā laika nozīmīgākais arhitekts Alberti bija arī tieslietu speciālists. Viņš sarakstīja grāmatas gan par ģimenes tiesībām, gan par mākslu, gan par perspektīvu. Grieķiem teorija nozīmēja to pašu, ko domāšana. Un bez domāšanas tu nevari neko uzskicēt un uzrasēt. Ja zīmē, kopējot citus, tad sanāk tikai tādi nieki un atdarināšana šā vārda sliktākajā nozīmē. Bez teorētiskām zināšanām tu esi vienkārši savas laika modes vergs. Man teorija nav lamu vārds, bet gan domāšanas veids. Teorijas ir pastāvējušas visos laikos – gan senajā Grieķijā par attiecībām ar dieviem, gan viduslaikos – par akmens apstrādi.

Jūs atsakāties projektēt valstīs ar autoritāru režīmu. Mūsdienu arhitektiem netipiska rīcība.

Esmu saņēmis simtiem piedāvājumu no šādām valstīm un vienmēr esmu atteicies sadarboties. Es nespēju uztvert nacistu laika arhitektūru vai Kārļa Marksa aleju bijušajā Austrumberlīnē tikai kā estētisku vērtību. Nespēju ēku formālo ģeometriju nošķirt no to rašanās konteksta, no šādas arhitektūras pasūtītājiem un no to režīmu morāles, kuri šīs ēkas uzcēla, tāpēc mani neinteresē projektēt ēkas un celt ielas, kas atspoguļotu despotiskās varas spozmi, – vienalga, vai tas notiek Ķīnā, Krievijā vai arābu valstīs. Es dodu priekšroku darbam sarežģītajā un dažādu pretrunu pilnajā demokrātijā, nevis homogēnas sistēmas ietvaros. Manuprāt, arhitektūra ir nevis kāda privāta darīšana, bet gan politikas sastāvdaļa. Tā nerodas, sēžot birojā un kaut ko izdomājot vienā galvā, bet gan sarunās, diskusijās un dažādu viedokļu saskaņošanā demokrātiskā veidā, domājot, kā būtu labāk visiem iedzīvotājiem.

Pats nākat no Austrumeiropas.

Jā. Kad es piedzimu, Otrais pasaules karš bija beidzies, bet antisemītiska attieksme pret ebrejiem Polijā joprojām bija dzīva. Tāpēc man nav daudz patīkamu atmiņu par bērnību Lodzā. Mani vecāki vēlējās, lai spēlēju klavieres. Taču viņi baidījās pievērst sev lieku kaimiņu uzmanību, cauri visam pagalmam nogādājot uz mūsu dzīvokli tik lielu mūzikas instrumentu. Tāpēc es mācījos spēlēt akordeonu, jo to pārnest mājās bija daudz vieglāk. Zinu, ka mūsdienu Polijai nav nekā kopīga ar pēckara valsti. Tā tagad ir brīva zeme, un esmu tur bijis daudzas reizes. Lai gan par savām mājām dēvēju Ņujorku, kaut kur sirdī esmu polis. Joprojām lasu poļu literatūru, klausos poļu mūziku, runāju poliski un man garšo bērnības ēdieni. Esmu saskaitījis, ka kopā ar ģimeni esmu dzīvojis 18 dažādās vietās. Nevis kā tūrists tikai uz laiku, bet turp pārcēlies ar trim bērniem. Kad uzvarēju konkursā par Berlīnes Ebreju muzeja arhitektūru, sieva teica: ja gribi, lai šī ēka tiktu uzcelta, mums jāpārceļas uz Berlīni! Ziniet, ebreji joprojām izvairās braukt uz Vāciju. Viņi tai met līkumu. Vienīgi mans tēvs atbalstīja mūsu pārcelšanos, teikdams – dzīve turpinās arī pēc Otrā pasaules kara.

Un tagad pēc jūsu projekta taps Laikmetīgās mākslas centrs tepat Baltijā, Viļņā.

Man kā polim Lietuva un Polija vienmēr šķitušas savstarpēji ļoti tuvas zemes, reiz vienotas valsts divas daļas. Un Viļņa vispār ir man īpaša pilsēta. No turienes cēlusies daļa manas ģimenes, sievastēvs dzimis tikai dažus kilometrus no Viļņas. Šo pilsētu vienmēr esmu uzskatījis par izglītības un kultūras centru. Turklāt Viļņa ir ļoti skaista. Tā man patiesi nav tikai kāds punkts pasaules kartē.

Mūsdienu slavenajiem arhitektiem, kas strādā dažādās pasaules vietās, bieži pārmet vietējā konteksta neievērošanu.

Tas varētu šķist dīvaini, bet dažreiz svešinieks kontekstu spēj saskatīt labāk nekā tie, kas šajā vietā dzīvojuši simtiem gadu. Skats no malas var būt objektīvāks, bez dažādu iesīkstējušu paradumu bagāžas. Konteksts arhitektūrā ir ļoti svarīgs, taču tas var būt arī aizmirsts vai grūti saskatāms. Man patīk apskatīt ēkas celtniecības vietu vienam pašam. Bez asistentiem un klienta. To mierīgi izstaigāt. Kad piedalījos Berlīnes Ebreju muzeja konkursā mūs, 200 konkursa dalībniekus, visus aizveda uz muzeja atrašanās vietu. Visi bija ar fotokamerām un nemitīgi bildēja.

Mani fotografēšana neinteresēja. Es centos apjaust visus tos vietas slāņus, kas nav uzreiz ar acīm redzami, kas atrodas zem tās, aiz tās un virs tās. Vitrūvijs reiz ir teicis – lai saprastu kādu vietu, jāskatās, kā pār to lido putni. Nē, tie neko nepareģo, bet pavisam racionāli parāda, kāda ir vietas ekoloģija. Pēc vietas apskates uzreiz ķeru pēc kāda papīra gabala – vienalga, vai tā būtu kāda lapa vai salvetes stūris, un piefiksēju to, ko manī šī vieta izraisīja. Tad ideju attīstu tālāk. Kad esmu atgriezies birojā, uzbūvēju pavisam vienkāršu kartona maketu, ko vēlāk pārvērst precīzākā modelī datorā. Pēc tam kopā ar biroja darbiniekiem attīstām ideju tālāk.

Par jūs projektiem mēdz teikt, ka tie vispār nav uzceļami. Vai jums šķiet, ka mūsdienās var realizēt visu?

Nu, ja mani projekti ir realizēti, tad tie tomēr ir uzceļami. Uzskatu, ka mūsdienās var uzcelt jebko, ja vien ir iemesls to darīt. Laika gaitā arhitektūra un inženierzinātnes ir ļoti attīstījušās. Atceramies taču, ka pirms simts gadiem arī lidmašīnas šķita kaut kas neiespējams, bet divi puiši no Ohaijo ticēja, ka dzelzs gabals var pacelties gaisā. Un, re, mūsdienās dzīve bez lidmašīnām vispār nav iedomājama. Tā nav nejaušība, ka arhitektūru un inženierzinātnes minu abas kopā. Manuprāt, tās mūsdienās nevar pastāvēt viena bez otras. Es inženierus iesaistu jau pašā idejas izstrādes sākumā, lai noskaidrotu, vai manis iecerēto var uzcelt, vai izdomātās konstrukcijas būs gana stabilas. Tikai pēc apstiprinošu atbilžu saņemšanas strādāju tālāk.

Un kurš ir jūsu sarežģītākais projekts?

Ziniet, pati dzīve. Domājot, kā tā attīstās un virzās, nav vienkāršu atbilžu. Un vispār darbs pats par sevi nav nekas. Tas kļūst būtisks tikai tad, ja uz darbu lūkojas kā uz dzīves sastāvdaļu. Man šķiet, ka Heraklīts ir teicis, ka dzīvē svarīgākās lietas notiek negaidīti. Bet ar negaidīto ir ļoti sarežģīti, tas notiek tik ātri, ka ir viegli to palaist garām.

Fakti

Daniels Lībeskinds
•    Dzimis 1946. gadā Lodzā.
•    Lībeskinda vecāki ir poļu ebreji, kas no Otrā pasaules kara šausmām bēga austrumu virzienā. Uz PSRS robežas viņus arestēja un aizsūtīja uz nometni Sibīrijā. Atbrīvoti abi devās uz mājām... kājām. Lodzā Lībeskinda kundze ienāca ar trīsgadīgu meitiņu pie rokas un Danielu zem sirds. Viņš piedzima nākamajā dienā pēc atgriešanās, pēc tam, kad māte uzzināja, ka lielākā daļa radinieku nogalināti holokausta laikā.
•    Bērnībā mazais Daniels spēlēja akordeonu un jau 1953. gadā uzstājās Polijas televīzijā.
•    Kad zēns jau bija pusaudzis, ģimene pārcēlās uz Izraēlu. Tur Daniels apguva klavierspēli.
•    Daniels saņēma īpašu kultūras programmas stipendiju, un ģimene pārcēlās uz Ņujorku.
•    Amerikā gan Daniels mūzikas vietā izvēlējās arhitektūru. Studēja Cooper Union Ņujorkā, pēc tam papildināja zināšanas arhitektūras teorijā un vēsturē Eseksas universitātē.
•    1966. gadā Daniels vasaras nometnē holokaustā izdzīvojušajiem bērniem satika Kanādas ebreju meiteni Ninu, kuras ģimene okeāna tajā pusē gan holokaustu nebija pieredzējusi. Pēc pāris gadiem abi apprecējās un medusmēnesī par Daniela saņemto stipendiju devās apceļot Ameriku, lai apskatītu Frenka Loida Raita arhitektūru. Vēlāk, kad Daniels nodibināja savu biroju, Nina kļuva par viņa biznesa partneri – uzraudzīja visu administratīvo darbu un attiecības ar klientiem, lai arhitekts sevi varētu pilnībā veltīt radošajam darbam.
•    Pēc studijām Daniels lielākoties strādāja par arhitektūras pasniedzēju dažādās universitātēs, to skaitā arī Jēlā, Kentuki un Pensilvānijas universitātē.

•    32 gadu vecumā viņš kļuva par prestižās Krenbrūkas mākslas akadēmijas Arhitektūras skolas vadītāju Mičiganā.
•    80. gados Daniels Lībeskinds nodibināja pats savu privāto arhitektūras skolu Architecture Intermundium Milānā.
•    80. gadu beigās viņš sāka piedalīties arhitektūras konkursos un, par pārsteigumu sev, lielākoties uzvarēja.
•    Pirmā uzvara, kas Lībeskindam sagādāja arī pasaules slavu profesionāļu aprindās, tika gūta konkursā par Berlīnes Ebreju muzeja arhitektūru. Tomēr pirmā pēc Lībeskinda projekta uzceltā ēka bija ebreju māksliniekam Feliksam Nusbaumam veltīta piemiņas māja Osnabrikā. Arhitektam tad bija jau vairāk nekā 50 gadu.
•    Pēc Berlīnes Ebreju muzeja viņš ir projektējis daudzus piemiņas memoriālus dažādās pasaules vietās, taču vēl nepieredzētos slavas augstumos Lībeskindu uznesa uzvara konkursā par piemiņas vietas plānojumu bijušo Dvīņu torņu vietā Ņujorkā.
•    Tagad pēc arhitekta projektiem top desmitiem ēku dažādās pasaules vietās, bet Lībeskinds principiāli atsakās projektēt valstīs, kurās valda autoritāri režīmi, piemēram, Krievijā, Ķīnā un arābu valstīs.
•    Lībeskinds Milānā ir atvēris arī dizaina studiju, un ar viņa vārdu top mēbeles, piemēram, kompānijām Sawaya & Moroni un Poltrona Frau, lampas zīmolam Artemide.
•    Arhitekts un mūziķis Lībeskinds radījis arī scenogrāfijas operām, kas uzvestas Norvēģijas Nacionālajā teātrī, Sārlandes Valsts operā un Vācu operā Berlīnē.
•    Vēl nepiepildītais Daniela Lībeskinda profesionālais sapnis ir kādas lidostas projekts.