Ja gribi dzīvē kaut ko mainīt, sāc nodarboties ar jogu

“Katrai cilvēcīgai būtnei ir iedzimtas tiesības būt veselai, laimīgai un cēlai. Atcerieties: kad jūsu prāts ir līdzsvarā, jūs izstarojat gaismu,” sacīja Jogi Bhadžans, kad, laužot astoņus tūkstošus gadu seno klusēšanas tradīciju, 1969. gadā no Indijas uz Rietumiem atveda kundalini jogu. “Ja gribi kaut ko mainīt, sāc praktizēt jogu, jo status quo šajā pasaulē neeksistē, viss nepārtraukti mainās. Kundalini joga ir ļoti transformējoša, tā padara mūs stiprākus,” apgalvo Urban Yoga pasniedzēja Agnese Guļāne.

Kundalini jogā ir daudz kas no psihoterapijas, tikai tās laikā nekas nav jāintelektualizē, nav jāstāsta, ka – ak, vai! – tagad man ir slikti, jo bērnībā man bija tāda un šitāda trauma. Praktizējot kundalini jogu, pilnīgi godīgi palūkojies uz sevi un atrisini samudžinātās ķibeles. Tev nevienam nav jāstāsta, kā bija un kā ir, tu vienkārši sāc mainīties.

Uzlādē, stiprina un iedvesmo

Kundalini ir viens no garīgajiem jogas veidiem, kuras nosaukums cēlies no vārda kundal un nozīmē – mīļotās matu cirta. Kad atritinām cirtu, mostas milzīgs radošais potenciāls, Visuma un apziņas enerģija, kas snauž katrā no mums, un to dēvē par kundalini. Ja tās nebūtu, mēs vispār nevarētu dzīvot. Kad šī enerģijas plūsma pieaug, prāts mostas un apziņa mainās. Tāpēc kundalini jogu dēvē arī par apzināšanās jogu.

Uzskata, ka bez enerģijas, kas plūst katra cilvēka ķermenī, vēl ir milzīgi kundalini enerģijas krājumi, kas netiek izmantoti, un tie atrodas zem mugurkaula ceturtā skriemeļa. Praktizējot jogu, neizmantotā enerģija pa mugurkaulu ceļas augšup, līdz sasniedz galvas virsu, kur aktivizē epifīzes sekrēciju, kas savukārt izraisa pārmaiņas apziņā. Tāpēc kundalini enerģijas metafora ir mugurkaula lejasdaļā saritinājusies čūska.

Viens no būtiskākajiem ieguvumiem, ko sniedz kundalini joga, ir pašdziedināšanās iespēja – gan fiziska, gan emocionāla, gan garīga. “Neatkarīgi no tā, vai to sauc par čūskas spēku, kundalini, dvēseles apziņas spēku vai dievišķo apziņu, šī brīnišķīgā enerģija sniedz cilvēkam stabilitāti,” māca Jogi Bhadžans.

Kad pirms četriem gadiem jaunā māmiņa Agnese Guļāne pirmo reizi aizgāja uz kundalini jogas nodarbību, viņa vienkārši gribēja pabūt viena: “Kad sāku nopietni nodarboties ar jogu, meitai bija tikai pusgads. Vīrs parasti mani sagaidīja pie durvīm, stiepjot pretim raudošu bērnu. Tomēr tas manā mūžā bija pirmais brīdis, kad, būdama vienatnē ar sevi, jutos ļoti laimīga. Sapratu, ka joga ir kaut kas tieši man. Nekad iepriekš – ne pērkot dārgus zābakus, ne dodoties ārzemju ceļojumā, ne kāzās – tā nebiju jutusies. Tas, ko es darīju, nebija ne slaidām, gludām ciskām, ne plakanam vēderam, tas bija daudz dziļāks un jēgpilnāks. Tikai vēlāk sapratu, ka tobrīd izveidoju saikni ar savu dvēseli. Joga nozīmē kolosālu enerģijas apmaiņu, kas dod iespēju vienlaikus gan izlādēties, gan uzņemt enerģiju. Jogā, fiziski darbojoties, atbrīvojamies no nervu sasprindzinājuma, enerģētiskajiem blokiem, aizsardzības un maskām, ko uzliekam ikdienā, padarot sevi stiprāku no iekšpuses. Joga uzlādē, stiprina un iedvesmo!”

Elpojiet dziļi!

Prasu, kur slēpjas laimes sajūtas atslēga. “Elpošanā,” attrauc Agnese. “Jogā elpošana ir apzināta. Ikdienā mēs sekli elpojam ar krūškurvi, bet pēc tam, kad izveidojam apzinātu saikni ar savu elpu, domājam par to, kā elpojam, kļūstam ļoti īpašas. Sākumā tās var būt apzinātas elpošanas saliņas, daži mirkļi dienā, kas ar laiku kļūst pašsaprotami un maina attieksmi pret sevi un pasauli. Pienāk laiks, kad vairs neaizejam pa maldu ceļiem, neizdarām izvēles, kas mūs padara nelaimīgas, jo nav mūsu.

Bez šaubām, dzīvē būs problēmas, smagi brīži un šķēršļi, kas liks justies nepatīkami, bet atšķirība būs tāda, ka spēsim izdarīt izvēles, neietekmējoties no tā, ko saka draudzenes vai mamma. Labāk, lai tajā brīdī ir slikti, bet vismaz zināsim, ka pašas pieņēmām lēmumu rīkoties šādi, nevis ļāvāmies sabiedrības spiedienam vai kādiem stereotipiem par to, kā ir pareizi. Iespējams, tu nezini, nespēj izskaidrot, kāpēc rīkojies tieši tā, tev bija savi motīvi, vēlmes, nojautas. Kad pēc gada vai pieciem palūkosies uz šo situāciju, izrādīsies, ka izvēle ir bijusi pareiza. Daudzas problēmas rodas no tā, ka nepazīstam sevi, nejūtam un pārāk daudz domājam, ko par mums nodomās citi, un paļaujamies uz kādām gatavām konstrukcijām, kas mums neder. Tā rodas nelaimība, kas gluži kā ar āķiem ieķeras mūsos, indējot attiecības un sagandējot dzīvi.”

Agnese atceras, ka sākumā neko nav lasījusi, nav vākusi informāciju par kundalini, tikai gājusi uz nodarbībām, un tas bija labi. “Es biju izteikts prāta cilvēks, teicamniece, kas mūžīgi kaut ko salasās un cenšas intelektualizēt. Lai gan visu tik labi sapratu un mācēju izskaidrot, man kaut kā pietrūka. Dzīve bija plakana, balta un melna, bez krāsu spektra. Sajūta bija tāda: it kā slikti nav, bet arī īsti labi nav. Kundalini joga man iedeva izpratni, ka laime ir manī pašā. Es būtu varējusi izlasīt simtiem grāmatu, kurās būtu teikts, ka laime jāmeklē sevī. Nu, kur sevī? Kamēr to nepiedzīvo, neko nejūti. Turklāt jogā piedzīvo arī neitralitāti – laime parādās un ir, bet tu to nevari ne noķert, ne ielikt būrī, ne aiznest mājās, ne iebāzt skapī, ne pietaupīt rītdienai. Laime tev tiek iedota avansā, tu to baudi, bet pēc tam atkal uznāk nelaimība, un arī tai tu pieķeries tikpat maz, jo zini, ka paies laiks un nāks laimība. Tu neesi statiska, kā akmenī iecirsta, jo stabilitāte ir iespējama tikai reklāmā, dzīvē viss mijas, un, izdzīvojot visu to, ko Dievs devis, tu spodrini savu dvēseles dimantiņu.”

Tu neesi ne prieks, ne dusmas, ne skumjas

Ar ko man jāsāk un kas jāzina, ja nekad neesmu praktizējusi jogu? Agneses saka, ka viens no kundalini jogas stūrakmeņiem ir disciplīna kā garīga prakse. “Katru dienu ir jāatrod laika sprīdis, ko veltīt savai labsajūtai un veselībai. Vari apsēsties ar taisnu muguru un dziļi elpot caur vēderu, vērojot savu elpu, bet tas var būt arī kas cits, piemēram, veļas gludināšana kā meditācija. Kad sākam gludināt, prāts lēkā kā pērtiķis – ak, jāpiezvana taču tantei, ārprāts, aizmirsu samaksāt rēķinu, jāatkausē ledusskapis, jāsagatavo atskaite sapulcei. Visas šīs muļķības ir jāizmet no galvas un jāpievēršas kaut kam vienam. Jā, tas ir grūti. Kad gludini, tu domā tikai par to, ka iegludini veļā savu mīlestību uz ģimeni.”

Agnese stāsta, ka kundalini jogas nodarbībā jākoncentrējas uz tik daudz ko, ka sadzīves ķibelēm domās nemaz neatliek vieta. Mugura jātur taisni, rokas mudrā, tas ir, kādā īpašā kombinācijā, skatiens jākoncentrē uz kādu punktu, jāskaita mantra un jāizdara noteikta kustība. Nav viegli, toties galva kļūst tukša un brīva. Mūsdienu Rietumu sabiedrība cieš no tā, ka pa galvu šaudās simtiem, tūkstošiem haotisku domu un ideju. Mēs dzīvojam nepārtrauktā informācijas ielenkumā, visu laiku maldāmies impulsu, sajūtu, skaņu, reakciju, attēlu biezoknī. Katra acu plakstiņa kustība nozīmē tūkstoti domu.

Mēs zinām, kā pareizi atbildēt, pasmaidīt un pozēt, bet nav ne jausmas, ko iesākt ar miskasti, kas sakrājusies galvā, emocijām, no kurām gribas tikt vaļā. Mēs ejam dušā, tvaicējamies pirtī, ar kafijas, sāls un aprikožu kauliņu skrubi beržam ķermeni, bet domāšanas un prāta higiēnu neievērojam. Pašas par sevi emocijas nav ne labas, ne sliktas, tās vienkārši ir. Ja cilvēks praktizē jogu un meditāciju kā garīgo higiēnu tikpat regulāri, kā tīra zobus, viņš ar laiku spēj palūkoties uz emocijām kā uz nākošām un ejošām. Mēs neesam ne prieks, ne dusmas, ne melanholiskās skumjas. Tās šobrīd ir un pēc brīža ir projām. Tāpat kā mūsu ķermenim ikdienā pietiek ar dušu, bet reizēm ir vajadzīga pirts, arī garīgi dažkārt vajag attīrīties dziļākā enerģētiskā līmenī, kam kalpo nopietnāka meditācija, garīga prakse.

Kad tiek iedota metode, kā atbrīvoties no ikdienas uzslāņojuma, maskām un bruņām, kļūst vieglāk sarunāties ar cilvēkiem, jo pēkšņi spēj uztaustīt un uztvert viņos īpašo kodolu, būtību. Var teikt, ka katrs kontakts kļūst daudzdimensionāls. Mēs esam prāta sabiedrība – samācāmies, sadomājamies, bet tas nepalīdz, gluži otrādi, sapiņķerējamies sevī un dzīvē vēl vairāk. Pieredze rāda: jo vairāk dzīvojam sirdī, ļaujoties intuīcijai un patiesai būtībai, jo dzīvē viss notiek pareizāk un ir mazāk ciešanu.

Kā joga maina domāšanu? Jogas pasniedzēja Agnese stāsta par savu pieredzi: “Kādreiz man likās, ka esmu balta, pūkaina un sliktās īpašības parādās tikai tad, kad mani kāds izprovocē. Tātad viss sliktais bija ārpus manis – kaut kas nebija kārtībā ar valsti, taksometriem, izglītības sistēmu utt. Sākot sirds ceļu un vēršot skatienu iekšpusē, koncentrējies uz savu patieso būtību, un tad atklājās, ka viss ir manī. Nav patīkami ieraudzīt sevī melnumiņus, bet, spodrinot sevī vienu melnumiņu un atklājot zem tā citus, rodas azarts, un tu saproti, ka šis process ir bagātinošs un interesants. Dzīve kļūst daudzslāņaināka, un tu ar lielāku iecietību, mīlestību spēj paraudzīties uz citu cilvēku vājībām. Kādreiz domāju, ka esmu ļoti liberāla, bet tagad saprotu, ka man ļoti patika piekarināt cilvēkiem birkas. Veids, kā tu vērtē otru, patiesībā satur informāciju tikai par tevi pašu. Viss ir vienkārši: ja neesmu gatava pakustināt ne pirkstiņu, lai kaut ko mainītu, tad man tas ir vienaldzīgi, bet man ir milzīgs spēks un iedvesma mainīt to, kas man ir svarīgs.

Tagad pat tajos brīžos, kad nenotiek tā, kā es gribētu, zinu, ka kopumā, plašākā kontekstā, viss ir labi, un droši paļaujos uz nākotni. Kādreiz domāju, ka laba nākotne nozīmē kaut ko konkrētu – ja ir vīrs, bērni, māja, darbs, tagad es nezinu, ko tā nesīs, bet zinu, ka tā būs laba, jo dzīvei ir dziļāka jēga par noteiktos simbolos un vārdos ietverto, un tā atklājas pamazām. Jēga ir dzīvot pilnasinīgi, ļaujoties plūsmai un piedzīvojot dažādas sajūtas, iedvesmojot citus un iedvesmojoties pašai, tā kļūstot mazliet gudrākai.”

Vai joga, līdzīgi kā hipnoze, nevar aizvest cilvēku psihes labirintos pārāk tālu, kad pārslodze ir tik liela, ka vairs neatrast ceļu atpakaļ? Agnese uzskata: ja seko priekšrakstiem, pārspīlēt nav iespējams, jo cilvēks visu laiku ir kontaktā ar savu augstāko es. “Ja tas nav tavs ceļš, tu to neiesi,” viņa paskaidro.

Jā, viņa ir dzirdējusi, ka daži izaicina likteni, izmēģinot dažādas prakses, lai iegūtu košas izjūtas. Tomēr tam neesot nekāda sakara ar kundalini jogu. Izrādās, ar elpošanas palīdzību var mainīt apziņas stāvokli. Ir elpošana pacietībai, koncentrēšanās spēju uzlabošanai, pret sāpēm un bailēm un vēl citas. Segmentētā elpošana nozīmē vienādā skaitā sadalītu ieelpu un izelpu. Katrai elpošanas tehnikai ir apraksts vairāku lappušu garumā.

Agnese paskaidro, ka pēc tam, kad skolotāja klātbūtnē apgūta pareiza elpošanas tehnika, to var praktizēt vienatnē. “Ikviena elpošana darbojas pret bailēm, jo bez elpas nav dzīvības. Katru reizi, kad aizturam elpu, uznirst bailes no nāves. Joga māca, ka tās arī ir vienīgās īstās bailes, kas cilvēkam ir, pārējās ir šo baiļu modifikācija. Runā, ka cilvēku uz priekšu dzen bailes no vientulības, nabadzības un nāves. Viņš kaut ko dara tikai tāpēc, ka baidās nomirt nevienam nevajadzīgs, zem tilta.” Pie sevis pasmejos, ka tā nu gan nav sevišķi laba motivācija, lai trauktos uz priekšu, jo tāpat ir skaidrs, ka, neraugoties uz pūliņiem, mēs mirstam tieši tā – zem tilta – sāpēs, vientulībā, nabadzībā, pat ja kontā mums ir miljons, jo beigās ir pilnīgi vienalga. cik dārgā gultā un cik elegantos pēļos guļ nodzeltējušās, savārgušās miesas, kas nevienu vairs neinteresē. Lai arī cik daudz samākslotā līdzjūtībā savilktu seju stāvētu ap mirēju, viņš ir viens.

Agnese turpina: “Praktizējot elpošanas tehnikas, sastopamies ar saviem dēmoniem un briesmoņiem, un tā nav patīkama sajūta. Tu kā jogs tiem nepieķeries, turpini un kā Minhauzens pats sevi izvelc no purva aiz matiem. Kad tiec laukā, rodas neaprakstāma brīvības un spēka apjausma. Tu apzinies, ka biji glumajā purvā, kur bailes aukstām rokām grābstījās gar sirdi, un pats tiki laukā. Tas dod kolosālu spērienu pa dibenu, tu saproti – ja varēji šo, visas pārējās bailes ir pupu mizas, tīrais nieks, ar ko mierīgi var tikt galā. Tā ir tava psihoterapija – tu piedzīvo, ļauj notikt un atkārto dažādos veidos.”

Joga uzskata, ka neeksistē ne laiks, ne ģeogrāfiskā atrašanās vieta, tie ir tikai mūsu priekšstati. Tu esi kopā ar saviem cilvēkiem neatkarīgi no tā, kur viņi fiziski atrodas. Indijā Agnese vairākas reizes piedzīvojusi sajūtu, ka ir kopā ar ģimeni. “Kad aizbraucu, jaunākajai meitai vēl nebija gads. Kādā meditācijā satikos ar meitu, mēs parunājāmies, un, kad piezvanīju vīram, viņš teica, ka bērns no tā brīža kļuvis pavisam citāds. Arī es tiku vaļā no vainas apziņas – kas es par māti, ka atstāju bērnus un aizbraucu uz Indiju. Tā bija vērtīga emocionāla un fiziska pieredze, ko grūti aprakstīt, bet tā kļuva par atmiņām, kas neizbāl, nekļūst vājākas vai mazāk svarīgas. Otra reize ir saistīta ar vīru. Pēkšņi sapratu ko svarīgu un zvanīju, lai viņam pavēstītu, bet izrādījās, ka tajā pašā mirklī arī viņu bija pārņēmusi apskaidrība. Savādi! Jogi uzskata, ka vīrs un sieva ir viena dvēsele divos ķermeņos. Tas nozīmē, ka kopējā enerģija bija nobriedusi, lai mēs spētu verbalizēt kādu mācību, būdami atšķirti viens no otra. Man bija dusmas, ka man no rīta līdz vakaram smagi jāstrādā jogā, jāsastopas ar savu ēnu, bet viņš – mans vīrs – sēž mežā, priecājas par dabu un gūst apskaidrību. Viņš ir piedzimis gudrāks par mani, tāpēc viņam viss nāk vieglāk.”

Viens no Kundalini jogas elementiem ir mudras, kas tulkojumā no sanskrita nozīmē – žests, stāvoklis. Mudras ir visu saskarsmes formu pirmsākums, jo katrs žests kaut ko demonstrē – prieku vai bēdas, dusmas vai atzinību (piemēram, aplausi). Mudras mūs savieno ar dievišķo un patieso, rada iekšēju harmoniju un palīdz nonākt kontaktā ar pasauli. Mudras var būt gan ķermeņa pozīcijas, gan acu skati, gan žesti un speciālas pirkstu un plaukstu savienošanas pozīcijas. Mudras izmanto dejā, arī dažas elpošanas tehnikas tiek sauktas par mudrām. Tās var veikt sēdus, stāvus, guļus un pat skatoties televizoru. Tomēr vislabāk mudras praktizēt atslābinātā, meditatīvā stāvoklī.

“Mudru ir ļoti daudz, un ar to palīdzību liekam enerģijai plūst noteiktā veidā,” stāsta Agnese. “Šī ir gudrības slēdzene,” saliekot īkšķi un rādītāja pirkstu tādā kā kliņģerī, rāda Agnese. Turot slēdzeni uz leju, mēs sadarbojamies ar zemes elementu un uzlabojam koncentrēšanās spēju, pavēršot uz augšu – kļūstam gaisīgāki. Ja šo pašu mudru noliekam pie ausu ļipiņām, ietekmējam savu oreolu, kas ir elektromagnētiskais lauks. Ja apsīkst idejas, virs septītās čakras jānoliek uz augšu savīti pirksti ar īkšķiem uz aizmuguri. Pret fizisku nogurumu palīdz joga, kas noņem enerģijas blokus, bet dažreiz vajag vienkārši izgulēties, pastaigāties un parušināties pa dobi.

Jā, patiesi – stresa radīts nogurums, spēku izsīkums, apdzēstas iekšējās enerģijas lampiņas – tie ir tradicionāli mūsdienu sabiedrības simptomi. Agnese skaidro: “Dzīvē viss ir loģiski – cik mēs paņemam, tik jādod pretim, un otrādi. Mūsdienu cilvēks jūtas neaizvietojams – viņš skrien, runā pa telefonu, plāno, raksta, kaut kur traucas. Neesmu paēdis? Ai, nekas. Ilgtermiņā tas vienmēr notiek uz iekšējo resursu rēķina. Ja sevi esi izžmiedzis birojā, kur ir sauss gaiss, intrigas, negatīvas emocijas, tev ir jāpiepilda iztukšotais enerģijas kauss. Ir jāatrod vieta, kur vari izlādēt un pārstrādāt emocijas, jo visu laiku dzīvojam emocijās.

Emociju iegūšanas un izlādes principi ir ierakstīti mūsu gēnos. Mums vairs nav tāda apdraudējuma kā senos laikos, no klints malas neuzglūn lācis, bet ir citas bailes – nepaaugstinās amatā, atlaidīs no darba, nevarēšu atdot kredītu. Atdodot vairāk, nekā saņemot pretī, esam ļoti negodīgi pret sevi. Milzīgo stresu slīcinām vīnā vai viskijā, kas nedod emociju izlādi, vēl sliktāk – pabāž problēmas zem deķa. Tā nu cilvēks staigā kā tāds zombijs – vakarā viņam vajag konjaku, no rīta kafiju, pusdienlaikā cigareti.”

Agnese uzskata, ka ir jādomā gan par slodzi, gan atslodzi. Ja ir grūti, pretim jāliek atsvars – viegli. Emocionālai slodzei pretim ir fiziskas aktivitātes – joga, sports, rakņāšanās dārzā. Fiziski smags darbs jākompensē ar emocionālu pacilājumu, piemēram, klasiskās mūzikas koncertu. “Ja braucat ar riteni pa meža ceļu vai gar jūru, tiksiet vaļā no stresa, bet, ja sporta klubā, diez vai. Sievietēm starojumu atņem kritizēšana, konkurence un sāncensība. Sporta klubā tu minies nevis tāpēc, ka gribi padzīt pēdējās sapulces stresu, bet vērojot citus un sevi spogulī. Tev iekšā ārdās mazs velniņš, uzkurinot vēlmi būt smukākai un labākai par citiem.

Ja pa dienu bijuši kreņķi birojā, vakarā aizejiet uz masāžu, pasēdiet vannā, padomājiet par drēbēm, ko velkat mugurā, lai tās ir no dabiska materiāla, krāsās, kas iedvesmo, jo apģērbs ir otra āda. Rūpējieties par sevi, nevis stāstiet visiem, ak, cik esmu nogurusi, strādāju bez atvaļinājuma un pusdienas pauzēm. Mums šķiet, ka, pārvarot sevi, apliecinām spēku, kaut ko uzvaram, bet tie ir meli – mums par to būs jāsamaksā, jo nevaram savus enerģijas resursus ņemt bezgalīgi, kaut kad nāksies atlikt vietā – kaut vai piespiedu kārtā, slimnīcas palātā. Skumjākais ir tas, ka, mūžīgi sēžot pie datora tastatūras, mainām sevi – ar laiku rodas iekaisumi, sāpes. Pat, ja izbēgam no fiziskām sāpēm, rodas dvēseles sāpes, jo nekad nevaram zināt, kurš ķermenis reaģēs pirmais. Dažreiz cilvēki atzīst, ka viņu dzīve nav ne laba, ne slikta. Sieviete stāsta, ka daudzus gadus dzīvo kopā ar vīru, bet pa īstam nezina, vai viņš mīl viņu. Cilvēkiem, kas nav atvērti mīlestībai, pat ķermeņa forma ir saliekta uz priekšu. Sirds centrs – vieta, kur dzīvo mīlestība – ir ciet, tas to padara ievainojamāku, jo enerģijai ir brīvi jākustas. Dzīvojot aizvērti, mēs nesaņemam neko.”

Ceļš bez ierobežojumiem

Astoņus tūkstošus gadu vecā kundalini joga vienlaikus ir gan zinātne, gan māksla. Viedie, apgaismotie vīri, kas meditēja alās un kalnos, atrazdamies daudz augstākā dvēseles apzināšanās stāvoklī nekā mēs, ir radījuši kundalini jogu, lai uzturētu līdzsvaru starp ķermeni, prātu un garu, veidojot saikni ar Visuma apziņu, tāpēc varam būt droši, ka, praktizējot kundalini, mēs nepiedzīvosim ko tādu, ko nespējam izturēt. Mēs kļūsim tikai stiprāki!

“No tā, kas mani kādreiz būtu iedzinis depresijā uz gadu, tagad tikai noskurinos,” vērtē jogas pasniedzēja Agnese. “Praktizējot jogu, saņemam milzīgu grupas atbalstu, kas, paceļot uz viļņa, mūs iznes cauri grūtībām. Reizēm cilvēks atnāk fiziski un emocionāli nošļucis un aiziet pacilāts un viegls. Tie, kas ilgi kopā praktizē jogu, kļūst par dvēseles draugiem. Tā ir ļoti laba, brīva sajūta atļauties būt tādam, kāds esi. Tu vari teikt: es satikos ar saviem dēmoniem, un man bija bail. Otrs teiks – jā, arī man tā bija – un samīļos tevi. Vari neteikt neko, vienkārši būt kopā ar citiem. Kundalini joga palīdz šķetināt dzīves mezglus, mācot, ka visu var atrisināt – ja jau esam mēs un ir problēmas, ko esam radījuši, paši tās arī spējam atpiņķēt. Mums nav jāskrien no viena gudrinieka daktera pie cita, pētot, kuram ir vairāk titulu. Mēs vēršam skatienu sevī, apzināmies vājumu un atrodam atbalsta punktus.”

Kundalini jogas nodarbībā vingrojumi ir sakārtoti ļoti mērķtiecīgi. Katram vingrojumu kompleksam jeb krijai ir noteikts laiks un secība, skolotājs neko neizdomā un nemaina, jo joga ir enerģijas virzīšana un katram elementam ir sava nozīme. Pievilcīgākais ir tas, ka kundalini jogā nav ierobežojumu – tu vari nākt, pēc tam darīt kaut ko citu un atgriezties.

Lai kuru jogas veidu mēs izvēlētos, svarīgākais ir tas, ka tā mūs ved atpakaļ pie sevis, pie pirmsākumiem, pie tās patiesās, mazliet mežonīgās un īstās sievietes, kuru vēl īsti nepazīstam.