Žurnālista eksperiments. Cik ķimizēts patiesībā ir banāns?

Banānu audzēšana šķiet tik vienkārša, ja raugās uz to caur interneta ziņu prizmu, tomēr tā nepavisam nav. „To droši varu teikt pēc savām trijām šausmu, riebuma un aizvien pieaugoša izmisuma dienām banānu plantācijā netālu no Ekvadoras piekrastes pilsētas Gvajakilas, kur iemaldos vienkāršas un primitīvas zinātkāres dēļ – gribējās, lūk, uz savas ādas visu pārbaudīt,” raksta Lapsa.

Viņa āda sāk ciest jau nākamajā dienā ap pulksten četriem no rīta – vēl melnā tumsā strādnieku būdelēs un barakās sākas rosība, un pussešos viņi ir ķērušies pie darba. Lato Lapsa ir pieteicies iemēģināt visus banānu plantācijas darbus, tāpēc viņu ik pa laikam pārceļ pie citas nekvalificētas nodarbes, lai gan ir tieši ražas novākšanas laiks un galvenie spēki novirzīti gatavo ķekaru transportēšanai.

Vispirms jau pāris stundu paiet, soļojot no viena lielā banānlaksta pie nākamā un katram atcērtot un nogriežot kaitēkļu un sēnīšu skartās lapas. Tad darbiņš pie mēslojuma vadāšanas – tas šeit vajadzīgs lielos daudzumos, jo banānu plantācijās zeme noplicinās pasakainā ātrumā. Pēc tam – neliela atelpa un došanās uz citu plantācijas galu, kur katrs mazo banānbērniņu ķekars rūpīgi jāietin plēvē – gan tāpēc, lai ātrāk gatavotos, gan tāpēc, lai to pasargātu no kaitēkļiem. „Kā man stāsta, nedēļām ritot, plēve pakāpeniski maina krāsu, un pēc divpadsmit vai trīspadsmit nedēļām ķekars ir gatavs novākšanai un transportēšanai. Man gan tik smalku darbu neuztic, tāpat kā īsto un perspektīvo banānlakstu dzinumu atlasīšanu un izvērtēšanu,” raksta žurnālists.

Nākamais uzticētais darbiņš Lato šķiet gluži briesmīgs. Ir karsts un sutīgs kā siltumnīcā. Ap katru banānlakstu rūpīgi jāizcērt un jāizpļauj visi nevajadzīgie augi, kas aug krietni naskāk par pašu lakstu. „Sviedri līst aumaļām, bet, kad pēkšņi virs galvas atskan dūkoņa, man par uzraugu pieliktais stiegrainais indivīds, kurš, izrādās, nerunā pat spāniski, kur nu vēl angliski, ar zīmēm liek mudīgi vilkt mugurā līdzi uzspiesto plēves mētelīti un aizklāt seju ar drēbes gabalu. Mums pārslīd lidmašīnas ēna, un uz lapotnes nočab bālgana migliņa. Izrādās, te neviens neuzskata par vajadzīgu pirms plantācijas regulārās miglošanas ar ķimikālijām no tās aizvākt strādniekus (un bālģīmjainos interesentus, protams, arī ne)...” atceras Lato.

Mērcē fungicīdos

Viņš lēš, ka Centrālmerikas banānu plantācijās lieto desmitreiz vairāk pesticīdu nekā attīstītajās valstīs. Ar ķimikāliju pārbagātību viņš sastopas arī nākamajā dienā, kas tāpat sākas pulksten četros no rīta. Šoreiz Lato ierādīta konkrēta darbavieta ķekaru saņemšanas, apstrādes un pakošanas punktā. No zaļās biežņas pa miniatūra funikuliera trosi nebeidzamā straumē slīd un slīd uz pamatīgiem āķiem sakarināti zaļganu banānu ķekari (funikulieris, cik saprotu, atrodams lielākajā daļā plantāciju, tikai bieži vien trosi velk nevis elektromotors, bet zirgs). „Mūsu brigāde tos saudzīgi, acis izbolījusi – viens sasodītais ķekars sver līdz piecdesmit kilogramiem –, ceļ nost no āķiem. Tad notiek pārbaude, visu lieko lapu noņemšana, lielo ķekaru sadalīšana, mērkšana saķīmiķotā ūdenī, susināšana, vēl viena apstrāde ar ķimikālijām, mazo ķekaru daļu aplipināšana ar etiķetēm,” banānu ceļu līdz pakošanai atklāj Lapsa. Un tad jau arī iepakošanas kārta: parasti standarta četrdesmit trīs mārciņu – tātad apmēram astoņpadsmit kilogramu – kastē ievietojas astoņpadsmit jau veikalu lieluma ķekaru fragmenti.

„Šai neaizmirstamajai dienai sekojošās nakts klepus lēkmes no visnotaļ nekaitīgajām un cilvēkam gandrīz vai draudzīgajām ķimikālijām ir tikpat neaizmirstamas, bet arī tas ir tīrais sīkums, salīdzinot ar nākamo dienu, kad procesa uzraugi acīmredzot ir nolēmuši vienu no diviem: vai nu to, ka šis bālģīmis kaut kam tomēr der un tātad ir pieliekams arī pie īstu vīru darba, vai arī šis bālģīmis neder vispār nekam, un tātad ir jāizdara tā, lai viņš vienkārši maksimāli ātri no šejienes pazūd un nemaisās pa kājām,” ironizē žurnālists. Viņš tiek pie pilnas darba dienas gatavo banānu novākšanā – no pussešiem rītā līdz astoņiem vakarā sasodītā sutoņā, par prieku visādām kodīgām un uzmācīgām lidojošām radībām.

Process īstenībā ir vienkāršs, pat elementāri vienkāršs – vieni strādnieki izvēlas transportēšanai jau pavisam gatavos ķekarus, noliec banānlakstu, atcērt traucējošās lapas, starp ķekara daļām saliek mīksta materiāla plāksnes, lai tik banāni kaut kādā veidā netīšām neciestu. „Tad lielo ķekaru maigi nogulda uz spilventiņa, kas atrodas uz nabaga nesēja pleca, atcirsts no kāta – un aiziet uz funikulieri. Tur šis mazākkvalificētais – tostarp arī jūsu padevīgais kalps – nesējs tiek no desmitus kilogramu smagās nastas vaļā un streipuļo pēc nākamā.”

Tā paiet stunda, divas, trīs, katra nākamā Lapsam šķiet aizvien garāka un bezgalīgāka. „Dzert būtībā nav nekādas jēgas, jo uzņemtais siltais ūdens, pat neaizķēries kuņģī, pēc maza brītiņa ir izgarojis caur ādu; katra saskaršanās ar banānlapu asajām malām atstāj pa asiņainai švīkai uz maigās bālģīmja ādas – protams, par prieku visādiem asinssūcējiem; jau iepriekšējās divas darbadienas radījušas visvisādu, iepriekš arī nemaz nenojaustu muskuļu sāpes, bet nu tie sāk brēkt un kaukt vienlaikus...

Vakarā nospriežu, ka taisnība bija tiem otriem – šis bālģīmis tiešām nekam neder. Turklāt, attaisnojot dezertēšanu, secinu – visu esmu redzējis, visu esmu piedzīvojis, man pietiek, jā, un arī banānus kādu laiku neēdīšu. Jau nākamajā rītā māju ardievas un kāpju izsauktajā taksometrā (nekāda pastāvīga sabiedriskā transporta tuvumā nav), kas līdz Gvajakilai izmaksā akurāt astoņas reizes vairāk nekā nauda, ko šajās trijās dienās plantācijā esmu nopelnījis smagā, mokošā darbā – un, lai kāds mīkstčaulis un ņerga es būtu izrādījies, trīs dienas parādījušas, ka arī vietējiem strādniekiem šis darbs nav nekāda medusmaize, turklāt atšķirībā no manis viņus nekāds taksometrs no tā neglābs, viņi ir nolemti šeit pavadīt visu mūžu,” banānkopības piedzīvojumu beidz žurnālists.