Kā mūsu dzīvi ietekmē superspēcīgs ierocis - bailes

Tagad bailes rada mākslīgi radīti sociālie stereotipi, kas iedveš: kauns būt nabagam, krunkainam, resnam, šķirtenei, bez izglītības, ar zemu sociālo statusu. Ne velti par vienu no visbiežāk lietotajiem svešvārdiem kļuvis stress. Psihologi lēš, ka 95 procenti planētas iedzīvotāju ir neirotiķi. Tas nozīmē, ka pamazām, bet neatgriezeniski pār bioloģiskām bailēm sāk dominēt sociālās bailes.

Reiz sensenos laikos kāds cilvēks klejoja pa pasauli un ceļā satika Mēri. “Kurp dodies, Mēri,” vaicāja vīrs. “Uz kaimiņu ciemu pēc simt dzīvībām,” atbildēja vecis. Pēc mēneša vīrs mežā atkal satika Mēri un sacīja: “Tu mani piemānīji, solīji atņemt simt dzīvību, bet paņēmu piecus simtus.” Mēris atbildēja: “Nav tiesa, es, kā solīju, paņēmu simt, pārējie nomira no bailēm.” Šī līdzība lieliski raksturo baiļu dabu.

Vispirms papētīsim, kas ir bailes, kur tās rodas un kā darbojas mūsos. Bailes ir bāzes emocijas, objektīva organisma reakcija uz iespējamiem draudiem. Lai kur mēs ietu, ko domātu un darītu, mūsu pastāvīgais pavadonis – kā ēna vai atspulgs, brīžam pamanāms, brīžam ne – ir bailes. Tās indē dzīvi, ierobežo brīvību, atņem iespējas, tās ir važas, no kurām cilvēks gribētu atbrīvoties, bet vienlaikus tas ir mehānisms, kas pasargā no briesmām, ļaujot izdzīvot.

Amerikā dzīvo kāda sieviete, kuras vārds un atrašanās vieta tiek turēta noslēpumā. Viņa nezina, kas ir bailes, panika, šausmas, jo reta ģenētiska slimība viņas smadzenēs ir pilnībā iznīcinājusi amigdalu jeb mandeļveida ķermeni, kur mājo baiļu atmiņas. Viņai nav bail no tumsas, asiem priekšmetiem, nāves. Vai tā ir dabas dāvana? Viņa piecas reizes ir kritusi, gūstot smagas traumas, un piedzīvojusi daudzus uzbrukumus. Sieviete nonāk bīstamās situācijās, jo nezina, no kā jābaidās, un tātad arī to, kā aizstāvēties. Bez graujošas funkcijas bailēm piemīt pozitīva iedarbība, jo tās signalizē, kas ir labi, kas slikti, kad jābēg vai jāaizstāvas.

Bailes uzvar loģiku

Kopš senseniem laikiem cilvēki ir ievērojuši baiļu divējādo dabu. Grieķu mitoloģijā dieva Hermeja un nimfas Driopes dēlam mežu un lauku dievam Pānam, kurš piedzima ar āža kājām, ragiem un asti, piemita neparasta spēja – tā kliedziens biedēja cilvēkus, liekot viņiem šausmās bēgt. Reiz Pāna kliedziens izglāba grieķus, iesveļot paniku persiešu karaspēkā, kas devās uzbrukumā.

Kāda ir baiļu fizioloģija? Draudu brīdī mandeļveida ķermenī – smadzeņu daļā, kas saglabājusies no akmens laikmeta – palielinās neironu aktivitāte, un organisms reaģē momentāni: mainās sirdsdarbības ritms, un šķiet, ka sirds izlēks no krūtīm, paplašinās acu zīlītes, sašaurinās redzeslauks, tāpēc mēdz teikt, ka bailēm lielas acis, mainās gremošanas sistēmas darbība, tāpēc mute kļūst sausa, uz rokām un skausta saceļas spalviņas. Jāteic, ka arhaiskais veidojums to vien dara, kā meklē baiļu objektu, lai reaģētu zibenīgi. Pēc tam sāk darboties ar loģiku saistītais hipokamps, novērtējot, cik ātrs un spēcīgs ir pretinieks un kā to pievārēt. Diemžēl hipokamps ne vienmēr tiek galā ar savu uzdevumu, ja reakcijai ir vajadzīgs ilgāks laiks. Mēs domājam, ka lēmumus pieņem prāts. O, nē, bailes uzvar loģiku.

Ja fiziskie simptomi bīstamā situācijā visiem ir apmēram vienādi, kāpēc kritiskās situācijās rīkojamies tik dažādi? Fizioloģiski tas notiek tā: vienmēr možais mandeļveida ķermenis iedarbina pārējās baiļu reakcijas un sajūtas, kas saistītas ar hipotalāmu – smadzeņu daļu, kas kontrolē kustību – un veģetatīvo nervu sistēmu. Daudz ātrāk par apzinātas domas rašanos rodas reakcija “cīnīties vai bēgt”. Hipotalāms smadzenēs aktivizē hipofīzi, lai izdalītu ķīmiskas vielas, kas sāk darbināt virsnieru dziedzerus, kas savukārt izmet asinīs stresa hormonus, galvenokārt adrenalīnu, noradrenalīnu un kortizolu. Adrenalīns pakrūtē rada zināmo uzbangojuma sajūtu, līdztekus notiek arī citas pārmaiņas – adrenalīns paplašina asinsvadus galvas smadzenēs, bet vienlaikus sašaurina ādas audus, tāpēc mēdz teikt, ka seja kļūst pelēka no bailēm.

Viens no virsnieru izmestajiem hormoniem tiek dēvēts par trauksmes jeb truša hormonu, jo tas visvairāk izdalās bailīgajiem dzīvniekiem. Bailuļu hormons cilvēku burtiski paralizē, liekot sastingt un padoties liktenim. Turpretī noradrenalīns tiek dēvēts par drosmes jeb lauvas hormonu, jo raksturīgs plēsoņām. Ja cilvēka asinīs nonāk lielāka bezbailības deva, sejai pieplūst asinis un tā kļūst sarkana. Noradrenalīna klātbūtne kritiskā brīdī ļauj mobilizēties, rīkoties apņēmīgi un ātri, un gadās, ka cilvēks pārspēj pats sevi, respektīvi, pārkāpj savu spēju robežām. Piemēram, 2012. gadā Mičiganā kāds vīrs kopā ar mazdēlu – pusaudzi – garāžā laboja automašīnu. Pensionārs bija palīdis zem mašīnas, kad atbalsta bloki sasvērās un 900 kilogramu smagais auto saspieda vīru. Trauslais zēns pārbīlī pacēla mašīnu un izglāba vectētiņu.

Pusaudžiem patīk baidīties

Eksperimenta laikā pētnieki dažādu vecumu bērniem rādīja šausminošus attēlus. Ja bailes ir iedzimtas, būtu jānobīstas visiem, ja bailes ir pieredzes rezultāts, mazākie nebaidīsies. Tā arī notika: sešus mēnešus vecs mazulis no briesmoņiem nebaidījās, divus gadus vecs jau sabijās, bet piecgadīga meitene pārbijās pamatīgi. Psihologi vērtē, ka bailes bērni iemācās pamazām, iegūst no vides, kurā aug, kā sūkļi uzsūc pasaules programmas, kas rada gan konkrētas fobiskas sajūtas, gan kopēju trauksmes fonu.

Socializācijas agrīnajos posmos pieaugušie iemāca bērniem baidīties un uztraukties, apliecina sociālpsiholoģe Laila Girsova: “Apmēram 5., 6. klasē bērniem patīk baidīties, un šausmu pārdzīvošanai šajā periodā ir pozitīvs raksturs. Ir pat animācijas filma par to, kā sunītis ar kaķīti iet kopā baidīties no negaisa. Tomēr jautājums ir par to, vai vecāki bērnā rada drošības izjūtu vai ne. Ja bērnam nav sajūtas, ka tuvie cilvēki viņu pasargās, bērns jūtas bezspēcīgs, samazinās viņa pašnovērtējums, rodas neirotiska reakcija. Ja bērns naktī ienāk vecāku guļamistabā, sakot, ka viņam ir bail, bet vecāki viņu atraida, bērns paliek vienatnē ar savām bailēm.

Bērnu psihoanalīzes pamatlicēja Anna Freida aprakstījusi gadījumu ar astoņus gadus vecu pacienti, kas baidījās no spokiem koridorā. Meitene atrada veidu, kā tikt galā ar bailēm, – pati sevi iztēlojās par spoku. Bērnībā tas ir produktīvs aizsargmehānisms. Ja pieaugot cilvēks sevi turpina iztēloties par monstru, viņš izvēlas specifisku profesiju, kurā ir ieprogrammētas represijas un sodi, piemēram, kļūst par cietumsargu, kontrolieri, parādu piedzinēju. Nedod Dievs, ja šāds cilvēks nokļūst medicīnā, jo viņš nevis atvieglos otra ciešanas, bet neviļus demonstrēs, ka ciešanas ir neatņemama dzīves sastāvdaļa.”

Tas, ka mūs biedē negatīvā pieredze, tika pierādīts jau pirms simt gadiem vienā no skandalozākajiem eksperimentiem, kas tika veikts 1920. gadā Baltimorā. Kad patversmē mītošais puisēns Alberts rotaļājās ar baltu žurciņu, viņam aiz muguras pētnieks trieca āmuru pa metālu, pārbiedējot zēnu. Drīz vien puisēns sāka baidīties no baltās žurciņas, lai gan trieciena skaņu vairs nedzirdēja, bet pēc laika bailes viņā izraisīja balti priekšmeti. Nežēlīgais eksperiments pētniekiem ļāva secināt, ka pat bezjēdzīgu baiļu pamatā ir negatīva pieredze.

Tomēr, ja bailes ir saistītas ar pieredzi, kāpēc pērtiķi baidās no čūskām, kaķi – no ūdens un peles – no augstuma pat tad, ja ar to nav saskārušies? Tāpēc, ka dzīvajās radībās ir ģenētisks mehānisms, kas ļauj atcerēties bailes, kuras var būt gan iedzimtas, gan iegūtas. Ģenētiskajā kodā iestrēgušās bailes sūta mums signālus. Mēs esam ģenētiski ieprogrammēti baidīties no zirnekļiem, čūskām, žurkām, jo ikviena uz planētas mītošā suga, dzīvais organisms laika gaitā iemācās izbēgt no tā, kas to apdraud. Mūsu senči tūkstošiem gadu zināja, ka šie mošķīši ir bīstami, tāpēc senās bailes ir iesprūdušas ģenētiskajā kodā un sūta signālus vēl šobaltdien.

Pēc šausmenes – labsajūtas virsotnē

Tieši viduslaikos radās baiļu estētika – baisa un magnētiska, kas vienlaikus pievelk un atgrūž. Hieronīma Bosa fantasmagoristiskās gleznas, šaušalīgās bailēs sastinguši viepļi katedrāļu ēnainajās arkās, dēmoni un velni uz namu sienām un zīmējumos. Bailes iemieso diženumu, haosu un baisu baudu. Viduslaiki beidzās, bet baiļu tēma nekur nepazuda. Miniatūrie baiļu embriji, kas atspoguļoja fobijas, pārtapa eksistenciālo baiļu monstru veidolos. 1896. gada 24. decembrī Parīzē notika vēsturē pirmās šausmu spēlfilmas Velna pils pirmizrāde. Tās galveno varoņu – spoku, sikspārņu, Mefistofeļa, raganu – iedarbība bija nepārspējama: publika kliedza, aizsedza acis, krita ģībonī. Neraugoties uz paniku, zāle bija pilna.

Ir pagājis vairāk nekā simt gadu, bet šausmu žanrs kino joprojām ir vispieprasītākais. Jo cilvēks pēc dabas ir bailīgs, bet ļoti ziņkārīgs. Abas īpašības nepārtraukti konkurē viena ar otru, tomēr uzvaru gūst ziņkāre. Cilvēks grib zināt, ko pārdzīvoja Titānika pasažieri un kā jūtas liftā iesprūdis cilvēks. Izrādās, ka emocijas, ko pārdzīvojam mākslīgi modelētā situācijā, neatšķiras no organisma reakcijām, kas rodas reālā situācijā, jo mūsu arhaiskās sistēmas nespēj analizēt kairinājuma iemeslus.

Skatoties komēdiju, cilvēka organismā izdalās serotonīns un endorfīni – laba noskaņojuma un baudas hormoni. Turpretī, skatoties šausmu filmu, prieka un labsajūtas hormoni strauji krītas, tāpat kā psihoemocionālais stāvoklis un kopējā organisma enerģētika. Kāpēc cilvēki skatās šausmu ainas, ja tās nesagādā prieku? Atbildot uz stresu, organismā izdalās iekšējās narkotikas – beta endorfīni, kas darbojas kā sāpju noņēmēji un kalpo par bioloģisku kompensāciju piedzīvotajām briesmām. Pēc šausmenes noskatīšanās hormonu līmenis organismā ir trīs reizes augstāks, un tas nozīmē, ka cilvēks atrodas labsajūtas virsotnē. Lūk, baiļu duālās dabas spilgts apliecinājums – vieniem bauda, citiem bojāeja.

Zinātniski tehniskais progress ir radījis jaunas bailes, kas pirms gadiem simt šķistu absurdas, piemēram, aerofobiju, nomofobiju, radiofobiju, mizofobiju. Hovards Hjūzs bija amerikāņu pilots, filmu producents, pleibojs, ekscentriķis, viens no visbagātākajiem cilvēkiem pasaulē, bet viņa neprātīgās bailes no baciļiem un infekcijām progresēja katastrofālos apmēros.

Jau apmēram četrdesmit gadu vecumā viņš cilvēkus sāka uzskatīt par nehigiēniskuma iemiesojumiem, tāpēc lika sadauzīt traukus, no kuriem ēduši viesi. Hjūzs kailām rokām nepieskārās dokumentiem, noslēdzās sevī un izdomāja aizvien jaunus higiēnas noteikumus. Lai ienāktu viņa kabinetā, darbiniekiem bija četras reizes jāmazgājas, katru reizi ņemot jaunu ziepju gabaliņu. Priekšmeti viņam bija jāpasniedz, ietīti vairākās salvetēs.

Neraugoties uz daudzajiem talantiem un milzu bagātību, Hjūzu piemeklēja fobija – iracionālas, uzmācīgas, loģiski neizskaidrojamas bailes, nekas cits kā smadzeņu superdatora ražošanas kļūda, kas aizved cilvēku ilūziju pasaulē, kurā valda izdomātas slimības, šausmas un draudi. Fobija ir patoloģiska attieksme pret priekšmetu, situāciju, sevi. Ārsti uzskata, ka fobijas ir ļoti grūti ārstēt. Tradicionālā psihoterapija ne vienmēr ir efektīva, bet medikamentu pret fobijām nav.

Austriešu komponists Arnolds Šēnbergs piedzima 13. datumā un visu mūžu no tā cieta, jo uzskatīja par sliktu zīmi. Viņš nepirka māju, kuras adresē bija skaitlis 13, nekad nesēdās 13. vietā, bet pirms 76. dzimšanas dienas ieslīga dziļā depresijā, jo bija pārliecināts, ka piektdien, 13. datumā, viņam jāmirst. Sieva centās vīru atrunāt no šīm muļķībām, bet komponists tikai gulēja un gaidīja nāvi. Lieki piebilst, ka viņš patiešām nomira 13. datumā.

Bailes – superspēcīgs ierocis

Postmodernisma teorētiķi jau pagājušajā gadsimtā definēja: mūsdienīgums nozīmē nemitīgu steigu, stresu, nemieru, ātrumu. Mēs esam riska sabiedrība, kuras neatņemama ikdienas sastāvdaļa ir bailes. Kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem par stresa stimulatoriem kļuvuši plašsaziņas līdzekļi, veicinot nepārtrauktu informācijas plūsmu.

Viņš naktīs vairs nevar gulēt, jo ir bankrota priekšā, viņš baidās, ka tūlīt lūzīs pēdējais salmiņš – viņu atlaidīs no darba, galus vairs nevarēs savilkt kopā, viņu sāks vajāt parādu piedzinēji un ģimeni izliks no dzīvokļa. Pazīstama aina. Bailes no bezdarba, kredītiem, nesamaksātiem nodokļiem, naudas trūkuma, slimībām (medicīna ir dārga) cilvēkus kā vergus pielīmē Maslova vajadzību piramīdas lejasdaļai, kur mājo fizioloģiskās vajadzības pēc siltuma, barības, dzīves telpas, veselības, liedzot pacelties līdz individualitātes un pašattīstības līmenim.

Ja cilvēks nav drošs par šodienu un rītdienu, par kādu gan garīgumu un personīgā potenciāla meklējumiem var runāt. Kādreiz bailēm bija kolektīvs raksturs (bailes no kara, neražas, mēra), bet tagad tās kļuvušas individuālas, jo katru no mums skar tieši. Pavērojiet cilvēkus lielveikalā vai poliklīnikā! Cilvēki ir centrēti uz sevi, starp viņiem ir baiļu mūris, kas vienlaikus šķir un vieno.

Laila Girsova stāsta: “Latvieši ir vieni no pasaules līderiem pašnāvību ziņā. Latviešu nācija pēc būtības ir neirotiska, ar noslieci uz dramatizēšanu, mēs esam cietēju tauta, kurā ir ielikts negatīvs kods, un diez vai vispār kādreiz no tā tiksim vaļā. Jācer, ka mūsu bērni, asimilējot Rietumu kultūru un vērtības, no tā atbrīvosies. Cik mums ir piemiņas dienu, kad visapkārt ir karogi ar melnām lentēm? Arī citām tautām ir kapu kultūra, bet mums tā ir ļoti uzsvērta. Cietēju statusa ziņā latvieši var konkurēt tikai ar ebrejiem, kuriem tomēr ir lielāks pamats pievērsties šai tematikai. Padomājiet, kāpēc mums ir vajadzība kultivēt ciešanas? Mēs diemžēl neesam uzvarētāju nācija.”

Bailēm piemīt savdabīga īpašība – ar tām var inficēt, bailes iemācās uzreiz, no pirmās reizes, tāpēc tās ir universālas. Manipulējot ar sabiedrības bailēm, iespējams izdarīt visabsurdākās lietas, turpina Laila Girsova. Piemēram, Krievijā pilnīgi nopietni tiek apspriests likumprojekts aizliegt baleta čības un mokasīnus, jo tie esot kaitīgi veselībai un radot ortopēdiskas problēmas. Četrdesmit procentiem jauniešu esot plakanā pēda, tāpēc valstī esot grūtības nokomplektēt armiju. Baltkrievijā, Kazahstānā un Krievijā aizliegts ražot un izplatīt mežģīņu apakšbikses, jo tas graujot sieviešu veselību. Lūk, kā var apelēt pie kolektīvām bailēm no demogrāfiskās krīzes!

Kolektīvās bailes ir vienkāršākas

2013. gadā Krievijā veiktie pētījumi rāda, ka cilvēkus visvairāk biedē stagnācija visās dzīves jomās, kā arī revolūcija un korupcijas pieaugums valstī, ekonomiskās grūtības un kara iespējamība. Kolektīvo stereotipu un psiholoģiskās prognozēšanas eksperts Timofejs Nestiks uzsver, ka kolektīvās bailes ir vienkāršākas un no nākotnes cerībām atšķiras ar mazāku izdomas bagātību. Pēc viņa domām, kolektīvo baiļu vienkāršotā, brutālā daba ir viens no iemesliem, kāpēc bailes ir superspēcīgs masu apziņas manipulācijas instruments. Bailes mobilizē un saliedē cilvēkus spēcīgāk nekā gaidas un cerības. Eksperts arī norāda uz psiholoģisku mehānismu, ko dēvē par pareģojumu pašrealizāciju. Visspilgtākais piemērs – lavīnveidā sabrukušie fondu tirgi un banku krīze, ko izraisīja negatīvās prognozes, kas mudināja klientus mainīt ieguldījumu formu un kalpoja par apstiprinošu signālu pārējiem. Un – pareģojums piepildījās.

Vērojot citus, mēs ar maniakālu veiklību atrodam aizvien vairāk apliecinājumu savām bailēm. Tas pats attiecas uz politiskiem konfliktiem, agresijas izplatīšanos sabiedrībā, baumām par slimībām un piesārņojumu utt. Plašsaziņas līdzekļu un sociālie tīklu ietekmē iedarbība pastiprinās vairākas reizes.

No kā baidās dažādu paaudžu cilvēki? Tie, kas pārdzīvojuši Staļina represijas un bijuši izsūtījumā, baidās no ikvienas varas, lai cik demokrātiska tā būtu, no Krievijas un bada. Viņi vienmēr iet uz vēlēšanām, lai pasē, drošs paliek drošs, būtu zīmogs, un viņu mājās vienmēr ir putraimi, sērkociņi un ziepes. Viņi stāda kartupeļus, audzē burkānus un gurķus, lai gan šai rīcībai nav ekonomiska pamatojuma. Aukstā kara laika bērnu, tagadējo piecdesmitgadnieku, psihe ir iedragāta ar stāstiem par atomkaru.

No kā baidās divdesmitpiecgadnieki? Laila Girsova domā, ka mūsdienu jauno cilvēku prātus satrauc ikdienišķa sadzīve – kā iegūt bakalaura grādu un konkurēt darba tirgū. “Viņiem nepiemīt globāla domāšana un svešas ir bailes no kara, jo viņu smadzeņu cietais disks ir tīrs no armagedona, ar ko bērnībā biedēja mūs. Viņi par to tikai pasmīn. Tas, kas cilvēku biedē, ir atkarīgs no izglītības līmeņa. Tie, kam ir veģetatīvs dzīvesveids, neskatās un neanalizē pasaules ziņas, viņiem pietiek ar to, ko Jānis vai Anna teica. Man gribētos ticēt, ka izglītoti cilvēki filtrē informāciju. Piemēram, uz mazizglītotām tautas masām Krievijas nomalēs plašsaziņas līdzekļiem ir milzu ietekme. Ja mēs dzirdētu, ko par mums domā Krievijas provincē, mēs būtu izbrīnīti. Pēc viņu domām, te ir monstru zeme, fašistu midzenis, kas gatavs uzbrukt krieviem.”

Mēs jau nezinām, cik daudz un kā uztraucās cilvēki viduslaikos

Arī padsmitnieki ir imūni pret globālu ģeopolitisku paniku raisošu informāciju, toties ir atkarīgi no pseidostandartiem, kas tiek radīti, izplatot ziņas par populārām personībām, turpina sociālpsiholoģe: “Ja tu neatbilsti noteiktiem izskata, dzīvesveida, uzvedības standartiem, tad nonāc andergraundā vai pievienojies kādai subkultūrai. Lai saglabātu savu patību un neiekļautos, jābūt ļoti stipram vai ar psihiskām novirzēm.”

Turpretī nobriedušu, pieaugušu cilvēku satraukums par atbilstību etaloniem – to, kā izskaties, kur strādā, kāda tev ir automašīna, kādā mājā dzīvo, un ko par to visu domā citi – ir saistīts ar pašnovērtējumu. Jo tas ir augstāks, jo cilvēks ir neatkarīgāks, saka Laila Girsova. “Ir populāri runāt, ka mūsdienu sabiedrība ir ārkārtīga neirotiska. Patiesībā mēs nezinām, cik daudz un kā uztraucās cilvēki viduslaikos un agrīnajā renesansē. Nepārtraukti tiek ražota informācija, ka mums jāpārdzīvo, jāuztraucas, jābūt stresā. Kā tad tā, kā tas var būt, ka es neuztraucos, necepos? Tātad ar mani kaut kas nav kārtībā!”

Stress mūsdienās ir kļuvis par ļoti izdevīgu tirgus preci. Stress ir viens no visbiežāk izrunātajiem svešvārdiem, ko nu jau lieto gan sešgadīgi bērni, gan astoņdesmitgadīgas lauku tantes. No visām pusēm cilvēku uzskrūvē, pārliecina, ka jābaidās, jāuztraucas, jābūt trauksmē. Un tad, lai noņemtu stresu, jāiet pie psihoterapeita, uz jogu, reiki, meditāciju, masāžām, mūzikas un smilšu terapijām, eņģeļu skolu. Respektīvi, ja tu neapmeklē jogu un nemeditē, tu esi lūzeris un autsaiders. Stresa menedžments tiek dārgi pārdots, secina Laila Girsova.

Stresa teorijas pamatlicējs, ungāru izcelsmes ārsts Hanss Seljē grāmatā Mana mūža stress apgalvo, ka pilnīga brīvība no spriedzes ir nāve. Tieši stress ir tas, kas ļauj pāriet jaunā kvalitātē, jo arī bildinājums, paaugstinājums darbā vai laimests loterijā ir stress. Tomēr jāņem vērā, ka ir divi atšķirīgi stresa paveidi – eistress un distress, un abi ir pat nepieciešami, jo stimulē darboties, pārvērtēt sevi, mudina gūt uzvaru pār slinkumu.

Drošība, veselība un sociālais statuss ir galvenie kloķi, uz ko spiest

Sliktais stress jeb distress izraisa iekšēju diskomfortu, bailes, nedrošību, izmisumu un sajūtu, ka ne ar ko netiec galā. Distresa laikā organisms izdala spriedzes hormonus adrenalīnu un noradrenalīnu. Izrādās, arī pozitīvais eistress rada nedrošību, bailes, satraukumu, taču atšķirībā no distresa mudina saņemties, koncentrēties un sasniegt mērķi. Kaitīgs ir tikai pārmērīgs, uzkrājies distress.

“Lai gan es neesmu sazvērestības teoriju piekritēja, jāteic, ka farmaceitiskā industrija ir grandiozs monstrs, kas lieliski manipulē ar lielu hipohondriski noskaņotu sabiedrības daļu, apelējot pie gripām, ērču encefalītiem utt. Jāatceras, ka drošība, veselība un sociālais statuss ir galvenie kloķi, uz ko spiest. Sazvērestības teorijas atbalstītāji apgalvo, ka farmaceitiskā industrija vienkārši nevēlas atrast zāles pret AIDS un vēzi, jo šīs slimības tai ļauj pelnīt miljardus,” pauž Laila Girsova.

Arī eko kultūra, svaigēšana balstās bailēs no ekoloģiskā piesārņojuma, bailēs par veselību un ir kurla pret racionāliem kontrargumentiem. “Tā ir kārtējā mode un parādās periodiski dažādos vēstures periodos. Kad tika atklātas kukurūzas pārslas, tās tika uzskatītas par veselības eliksīru, ar ko tika ārstētas pat psihiskas slimības. Ik pa laikam aktualizējas dažādas veselības procedūras, kas tiek dēmonizētas, piedēvējot tām okultas īpašības, piemēram, dēļu terapija vai šarko duša, ar ko ārstēja histēriju.”

Psihologi uzskata, ka visas bailes un fobijas pamatojas galvenajās cilvēces bailēs – no vecuma un nāves. Lai iegūtu brīvību no sevis, respektīvi, no eksistenciālajām bailēm, cilvēki ir gatavi izmēģināt daudz ko ekstremālu, piemēram, ieguļas svaigi izraktā kapā un ļauj sevi aprakt. Tie, kas domā, ka ir uzvarējuši bailes no nāves, apgalvo, ka sajūta ir fantastiska – tā līdzinās lēcienam brīvības bezdibenī.

Kad pārvari to, kas tevī izraisa paniku, baiļu fantoms izšķīst, pārplīst kā ziepju burbulis. Bailes pārvarējušie uzskata, ka patiesībā organisms ir spējīgs pieņemt lēmumu, vai tam ir vajadzīgas bailes vai nav, jo nav orgāna, substances, fantoma, ko sauc par bailēm, tās eksistē tikai mūsu apziņā kā ķēdes, kas piekaļ ikdienības gultai.

Precīzu, nepārprotamu atbildi uz jautājumu, kas ir bailes, mēs neiegūsim. Visticamāk, tās ir tādas, kādas tās gribam redzēt. Ja mūs ir pārņēmušas bailes, ir bezjēdzīgi gaidīt palīdzību no ārpuses, jo bailes ir daļa no mums, un brīdī, kad cīnāmies ar bailēm, mēs karojam ar sevi, un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kurš uzvarēs.