Iedzīvotāji satraukušies - kādēļ ūdens Titurgas ezerā citā krāsā, vai tur droši peldēties?
Sociālajos tīklos manāms iedzīvotāju uztraukums par redzēto Titurgas ezera peldvietā - kādēļ ūdens pie krasta ir citā krāsā, un vai droši tajā peldēties?
Kā Jauns.lv skaidro Veselības Inspekcijā, Titurgas ezerā, Baložos, ir novērojama zilaļģu savairošanās.
Iedzīvotāji tiek aicināti pirms peldes vizuāli novērtēt ūdens stāvokli un atturēties no peldēšanās, ja ūdenī visā peldvietas akvatorijā novēro ūdens saduļķošanos un tā iekrāsošanos zaļā krāsā, kā arī netīri zilganzaļu plēvi virs ūdens, putas un/vai aļģu saskalojumus.
Zilaļģēm atmirstot, ūdenī var tikt izdalīti toksīni, kas peldētājiem var radīt dažādas ādas un gļotādu alerģiskās reakcijas un iekaisumu. Jāņem vērā, ka Titurgas ezera peldvieta ir neoficiālā peldvieta.
Daļa no Latvijas neoficiālajām peldvietām, pateicoties aktīvai pašvaldību darbībai, tiek atbilstoši apsaimniekotas, labiekārtotas un tajās tiek nodrošinātas higiēnas prasības. Vairākās no tām peldsezonas laikā pašvaldības par saviem līdzekļiem arī organizē ūdens kvalitātes pārbaudes.
Jāatzīmē, ka ne visās neoficiālajās peldvietās ūdens kvalitātes pārbaudes tiek veiktas regulāri visu peldsezonu. Laboratoriski ūdens tiek izmeklēts pēc pašvaldības ieskatiem un iespējām 1 - 5 reizes peldsezonā.
Siltais laiks veicina zilaļģu ziedēšanu
Palielinoties gaisa temperatūrai un saglabājoties sausajam laikam, pieaug zilaļģu savairošanās jeb ziedēšanas risks. Zilaļģes jeb cianobaktērijas aug dažādos ūdeņos un visbiežāk ir sastopamas saldūdeņos, kas ir barības vielām bagāti un kuros ir lēna ūdens apmaiņa. Latvijā ir sastopamas aptuveni 390 ziļaļģu sugas, starp kurām atsevišķas sugas ir poteniciāli toksiskas un spēj saražot cianotoksīnus jeb vielas ar augstu toksiskuma pakāpi, piemēram, dermatoksīnus, hepatotoksīnus un neirotoksīnus. Šie toksīni var radīt kaitējumu cilvēku veselībai - visbiežāk izraisa ādas alerģiskās reakcijas, bet retāk gadījumos, kad cianotoksīni uzņemti ar lielu ūdens daudzumu, var izraisīt aknu bojājumus un negatīvi ietekmēt neiromuskulāro sistēmu.
Visbiežāk ar cianotoksīniem saskaras cilvēka āda un gļotāda, tomēr cilvēka organismā zilaļģu radītie toksīni var iekļūt caur muti, piemēram, norijot ūdeni peldoties vai apēdot produktus (zivis, gliemjus), kas tos satur. Gadījumā, ja peldvietas krastā atrodas izžuvušas zilaļģes, to toksīni var iekļūt organismā ieelpojot to aerosolu un izkliedēties ar vēju. Ja ūdens, kurā ir masveidā savairojušās zilaļģes, netiek uzņemts lielā daudzumā, tad risks cianotoksīniem radīt kaitējumu cilvēka vai dzīvnieka veselībai ir neliels. Latvijā nav zināmi gadījumi, kad cianotoksīni būtu izraisījuši kaitējumu cilvēka veselībai.
Sākotnējā pazīme par zilaļģu savairošanos ūdenī ir vizuāli novērojami mazi zaļi vai dzeltenīgi punktiņi, kas peld ūdenī. Zilaļģēm savairojoties arvien vairāk, ūdens kļūst biezāks, duļķaināks, var iegūt zaļu, zilganzaļu vai dzeltenīgu nokrāsu un izskatīties kā plēve ar pavedieniem. Zilaļģu sadalīšanās procesā ūdens iekrāsojas netīri brūnā vai zaļganbrūnā krāsā, kā arī iegūst zupai līdzīgu konsistenci un nepatīkamu smaku, tieši šajā periodā toksīnu koncentrācija ūdenī ir visaugstākā. Ūdenī zilaļģu ziedēšana var būt novērojama 1-2 nedēļas, tomēr nav izslēdzama atkārtota zilaļģu savairošanās.
