Veselība zem lupas: Inga Grencberga par nervu sabrukumu un sadzīvošanu ar depresiju

“Depresija ir mana draudzene. Man liekas, ka ar depresiju vajag sadraudzēties. Es sev tā saku, vismaz tādā izpratnē, lai es to patiešām iepazītu, zinātu, kas tā tāda ir. Pirmā reize, kad es pati piefiksēju vai sapratu – ir slikti, tas bija tad, kad biju viszemākajā punktā. Šķiet, ka pirms tam es vispār neapzinājos, kas ar mani notiek, līdz es piezemējos pašā apakšā ar totālu nervu sabrukumu, histērijas lēkmēm, vājprātīgi nesaprotamu dažādu medikamentu un vielu miksēšanu. Un tajā brīdī, kad es no rīta pamodos pēc ārprātīgas nakts, sapratu, ka mani ir pārņēmušas šausmas, bet šī nav sajūta, kādai ir jābūt, tad es internetā sameklēju psihoterapeites numuru, piezvanīju un godīgi pateicu: “Ir slikti.” Šķiet, ka tās pašas dienas pēcpusdienā daktere man atrada laiku. Es sapratu, ka kaut kas ir nogājis greizi. Man nav par šo grūti runāt, jo es zinu, ka tāda neesmu vienīgā, un tas varbūt mani mazliet pat iedrošina, jo es ar savu pieredzi varu kādam palīdzēt. Tajā brīdī, kad es tur nonācu pirmo reizi, es īsti nezināju, kur lai iet, pie kā, ko lai skatās, ko lai ķer, grābj, izņemot to, ka es sapratu, ka man vajag speciālistu. Kāpēc šobrīd daudz par to runāju? Lai es varētu kādam citam cilvēkam būt tāda kā drošā vieta, kur pajautāt padomu, un tas patiešām, šo daudzo gadu garumā, tā arī ir noticis. Ļoti bieži attālas paziņas, kolēģi man jautā, kur vērsties pēc palīdzības. Tātad - tas ir bijis vērts, kāpēc es šo daru. Reizēm gan ir savāda sajūta, jo kaut kur tā ir sava vājuma atzīšana, lai gan otrā pusē es saprotu, ka tas viss ir tava spēka atzīšana. Sanāk, ka visu laiku tu šūpojies uz savu iekšējo sajūtu šūpolēm, vai tas ir drosmīgi, vai tomēr pateikt, ka jā, arī es esmu vāja. Manā gadījumā tas bija kritiens ar atsišanos un sasišanos pret pašu apakšu. Es nedomāju, ka man bija daudz dziļāk, kur iestigt tajā purvā.”