Dzīvsudraba noslēpums. Vai jānomaina visas sudraba zobu plombas?

Pirms pāris mēnešiem ASV zinātnieki no Maršala universitātes Rietumvirdžīnijā publicēja plašu ziņojumu par visiem datiem, kādi zināmi par briesmām, ko rada plombu sastāvā iekļautais dzīvsudrabs. Atklājot ciešu saikni starp zobu plombām un gremošanas sistēmu, zinātnieki beidzot varētu būt spējuši izskaidrot neskaidras izcelsmes slimības, piemēram, kairinātās zarnas sindromu.

Ziņojumā iekļautie pierādījumi liecina, ka ēšanas laikā caur kuņģa gļotādu gremošanas traktā uzsūcas apmēram 95% dzīvsudraba, un tad sākas tā postošā iedarbība uz gremošanas sistēmas orgāniem. Dzīvsudrabs kavē gremošanas fermentu darbību, iznīcina arī kuņģa un zarnu trakta mikrofloru un bez draudzīgajām baktērijām, kuras veicina gremošanu, asinsritē nokļūst lielas nesagremota ēdiena molekulas.

Saindēties ar dzīvsudrabu var no daudziem avotiem

Tas izraisa visdažādākās imūnsistēmas reakcijas, kas var līdzināties alerģijai. It kā situācija jau nebūtu gana nopietna, dzīvsudraba klātbūtne organismā samazina arī noturību pret dažādiem patogēniem, sākot no parazītiem un beidzot ar sēnītēm. Tāpēc cilvēkiem ar augstu dzīvsudraba līmeni organismā bieži ir hroniskas gremošanas problēmas, vēdersāpes, čūla, iekaisušas zarnas un pat asiņaina caureja – visas klasiskās kairinātās zarnas sindroma pazīmes.

Saindēties ar dzīvsudrabu var no daudziem avotiem – zivīm, krēmiem, noteiktām zālēm, potēm un spuldzēm –, taču Rietumvirdžīnijas pētnieki ir apstiprinājuši, ka galvenais dzīvsudraba avots, no kura cilvēki to saņem, ir un paliek izgarojumi no sudraba amalgama plombām, kuru sastāvā apmēram 50% ir dzīvsudraba. Košanas un košļāšanas laikā organisms šos toksiskos izgarojumus izdala un ikreiz pats tos absorbē.

Baktēriju noturība

Sudraba amalgama plombas ir viens no galvenajiem cēloņiem, kāpēc rodas noturība pret dažādām antibiotikām, arī tā saukto slimnīcu superbaktēriju, kas pamazām izplatās visā pasaulē.  Kā liecina Londonas Eastman Dental Institute pētījums, bakteriālā antibiotiku rezistence, jo īpaši pret tetraciklīnu, ir sastopama ne tikai bērniem ar sudraba amalgama plombām, bet nu jau arī bērniem bez dzīvsudrabu saturošām amalgama plombām.

Pētījumu rezultāti ir patiesi satraucoši. Mutē esošais dzīvsudrabs tātad ne tikai veicina vispārēju noturību pret antibiotikām un superbaktērijas izplatīšanos, bet arī rada dažādas kuņģa un zarnu trakta problēmas, spēcīgi ietekmējot kuņģa un zarnu trakta baktēriju mikrofloru. Citiem vārdiem, dzīvsudraba klātbūtne maina ķīmisko vidi, kādā kuņģa un zarnu traktā dzīvo apmēram 1,1 kg draudzīgo baktēriju. Ja tās kļūst noturīgas pret antibiotikām, tad šīs baktērijas, kas ir tik svarīgas, lai mūsu imūnsistēma kārtīgi funkcionētu, sāk pildīt citu uzdevumu un vairs nespēj pasargāt organismu, piemēram, no piena sēnītes Candida albicans.

Rezistence rada apli, no kura grūti izrauties. Vaimijs apgalvo, ka mutes dobumā dzīvsudraba tvaika izdalījumi tiek uzsūkti pastiprināti, tādēļ organismā palielinās arī pret dzīvsudrabu un antibiotikām noturīgo baktēriju skaits. Tas pamazām rada zarnu trakta darbības traucējumus.

Nu jau aizsaulē aizgājušais zobārsts Džeks Levensons, kas dibināja un bija Britu biedrības “Zobārtsniecība bez dzīvsudraba” prezidents, uzskatīja, ka tieši dzīvsudrabs ir atbildīgs par piena sēnītes Candida albicans pārlieku izplatību, kā arī par pēkšņu alerģiju, kas mēdz parādīties cilvēkiem pusmūžā. Kamēr no dzīvsudraba avota neatbrīvojas, stāvokli nav iespējams uzlabot.

Levensons un daudzi citi zobārsti, piemēram, amerikāņu pretamalgama eksperts Hals Hagins, ir dokumentējuši milzum daudz gadījumu, kad pacientiem, kuri cieta no pārtikas vai apkārtējās vides alerģijas un kuri bija atbrīvojušies no sudraba amalgama plombām, pamazām uzlabojās pašsajūta. Kāds sešu pētījumu apkopojums, kurā bija iesaistīti 1600 cilvēki, liecina, ka pēc tam, kad viņi aizvietoja sudraba amalgama plombas ar citām, gandrīz visiem pētījuma dalībniekiem uzlabojās veselība un viņi atbrīvojās no 31 dažādas slimības. Četru valstu pētījumi liecina, ka saistībā ar alerģiskām reakcijām stāvoklis uzlabojās 89% pacientu, 88% samazinājās vēdera pūšanās, bet vēl 83% pacienti atbrīvojās no dažādām kuņģa un zarnu trakta problēmām.

Ja šos datus attiecinātu uz visiem amerikāņiem, kam ir sudraba amalgama plombas, tad 17,4 miljoniem cilvēku pazustu alerģija, ja viņi vienkārši savas sudraba plombas aizvietotu ar cita materiāla plombām. Tas sakrīt ar ārsta Patrika Kingslija pieredzi, kurš apgalvo, ka tad, ja cilvēks nekādi netiek vaļā no piena sēnītes vai dažādām parazītu infekcijām, vainīgas var būt sudraba amalgama plombas. Tās spēj padarīt sēnīšu infekcijas daudz noturīgākas.

Satraukuma līmenis

Vairs nav šaubu, ka mūsu organisms absorbē dažādus toksiskus metālus. Oficiāli Pasaules Veselības organizācijas 1991. gada aprēķini liecina, ka cilvēki ar sudraba amalgama plombām dienā uzņem līdz pat 17 mikrogramiem dzīvsudraba. Nesenākas aplēses rāda, ka patiesie dati varētu būt mazliet mazāki, tuvāk 12 mikrogramiem dienā, lai gan cilvēki, kam ir pilna mute ar sudraba plombām dienā var uzņemt līdz pat 100 mikrogramiem dzīvsudraba.

Taču lielākā daļa iestāžu nepievērš uzmanību faktam, ka dzīvsudraba kaitīgā ietekme ar laiku summējas. Kaut arī dzīvsudraba izgarojumi asinīs saglabājas tikai trīs dienas, šajā laikā tie piesaistās audiem un šūnām dažādos orgānos, jo īpaši smadzenēs, kur dzīvsudraba paliekas atrastas pat vēl 18 gadus pēc tam, kad zobā bijusi ievietota sudraba amalgama plomba.

Bet ir arī labas ziņas – pētījumi gan ar cilvēkiem, gan primātiem liecina, ka pret dzīvsudrabu un antibiotikām noturīgo baktēriju skaits ievērojami samazinājās jau divus mēnešus pēc sudraba plombu izņemšanas. Tiesa, tā ir nopietna procedūra, ko vislabāk veikt pie pieredzējuša zobārsta.

Ir vairāki dzīvsudrabu saturoši savienojumi.

* Metildzīvsudrabs, kas jo īpaši atrodams treknās zivīs, piemēram, tuncī un lasī.

* Fenildzīvsudrabs, kas ir sudraba amalgama plombās un autiņbiksīšu oderējumā.

* Alkildzīvsudrabs, kas ir fungicīdos, ar ko apstrādā kviešus un citu labību.

Visbiežāk dzīvsudraba pārdozēšanu organismā rada plombās iekļautais fenildzīvusdrabs, no visiem dzīvsudraba savienojumiem tas ir arī visneirotoksiskākais.

Vai ir jāatbrīvojas no sudraba amalgama plombām?

Ja jums nemitīgi ir kuņģa un zarnu trakta problēmas ar piena sēnīti vai parazīti, no kuriem netiekat vaļā ne ar kādu ārstēšanos, un jūs pārbaudījuši vairāki pieredzējuši ārsti, izslēdzot jebkādus citus slimību cēloņus, tad ir vērts veikt vienu no šīm analīzēm, lai saprastu, vai problēmu neizraisa dzīvsudrabs, kas atrodas jūsu mutes dobumā. Lūk, kādas ir šīs analīzes.

•    Asins vai urīna analīzes. Tiek uzskatīts, ka dzīvsudraba daudzums, kas uzrādās urīnā un asinīs, atbilst kopējam dzīvsudraba līmenim organismā.

•    Urīna analīzes ar tā saukto dzīvsudraba helatoru 2,3-dimerkapto-sukcīnskābi (DMSS). Šis helators ķīmiski piesaista dzīvsudrabu un veicina dzīvsudraba izdali no audiem un iekšējiem orgāniem. Dzīvsudraba daudzums, kas tiks atklāts urīnā, palīdzēs noteikt kopējo dzīvsudraba daudzumu organismā, taču šo testu vērts veikt vienīgi tad, ja pieredzējis darbinieks spēj analizēt pieejamos datus.

•    Matu analīze – augošos matos var noteikt metālu klātbūtni organismā.

Pirms nomaināt plombas

Ja pieredzējis ārsts atklājis, ka jūsu problēmas patiešām ir saistītas ar pārlieku lielu dzīvsudraba daudzumu organismā, viņam jāspēj izstrādāt individualizētu pretdzīvsudraba uztura plānu un sagatavošanās programmu plombu nomaiņai, kas būtu jāsāk vismaz divus mēnešus pirms jaunu plombu ielikšanas. Šajā plānā, visticamāk, būs:

•    aicinājums lietot uzturā daudz svaigu, dabīgu, pilnvērtīgu produktu un izvairīties no sāļiem, skābiem vai pikantiem ēdieniem, kas visi veicina dzīvsudraba izdalīšanos;

•    uztura bagātinātāji, kas piesaista un tādējādi veicina dzīvsudraba izvadi no organisma, piemēram, labs multivitamīnu komplekss, 50–200 mikrogrami selēna, 50 miligrami cinka (pirms gulētiešanas), 1–3 grami C vitamīna;

•    dabīgi helatori, ieskaitot homeopātisko līdzekli Merc Sol, ko homeopāti visā pasaulē jau ilgi un efektīvi izmanto organisma attīrīšanai no dzīvsudraba, kā arī DMSS kombinācijā ar aktivēto ogli un glutationa peroksidāzi.

Ieteicamā deva zobārsta apmeklējuma dienā: trīs aktivētās ogles tabletes pusstundu pirms plombu izņemšanas, divas kapsulas DMSS kopā ar glāzi ūdens divu stundu laikā pēc procedūras, kā arī viena glutationa kapsula ar glāzi ūdens pusstundu pirms brokastīm divas dienas pirms un divas dienas pēc procedūras (kopā piecas dienas, nedzerot vienā laikā ar DMSS).

Kas jādara pēc plombu nomaiņas procedūras

1. Lielos daudzumos dzeriet minerālūdeni.

2. Lietojiet uzturā daudz sīpolu, ķiploku, brokoļu, Briseles kāpostu, galviņkāpostu, lapu kāpostu un puķkāpostu – tajos ir sērglikozīdi, kas palīdz tikt galā ar brīvajiem radikāļiem.

3. Attīries pirtī vai veiciet limfodrenāžu.

4. Pieredzējuša ārsta uzraudzībā apsveriet DMSS kursu dzīvsudraba izvadīšanai no organisma.

5. Papildus visam citam dzeriet arī N acetilcisteīnu, neaizvietojamās aminoskābes L cisteīna veidu, kas palīdz organismam atbrīvoties no smagajiem metāliem.

6. Lietojiet vīnogu kauliņu ekstraktu, piena dadža un kurkumas saknes ekstraktus, jo tie veicina glutationa izstrādi organismā, kas palīdz piesaistīt un izvadīt dzīvsudrabu.

7. Dzeriet uztura bagātinātājus ar spirulīnu vai hlorellu, kas arī palīdzēs attīrīt organismu no smagajiem metāliem.

Atrodiet kādu zobārstu, kuram ir pieredze dzīvsudraba plombu nomaiņā. Zobārstam vajadzētu pārzināt secību, kādā veicama plombu nomaiņa, būtu jāizmanto voltmetra vai ampērmetra rādītāji (metāls mutē vāji vada elektrisko strāvu).

Zobārstam vajadzētu arī iepriekš pārbaudīt organisma reakciju pret jaunās plombas kompozītvielas sastāvdaļām. Viens no veidiem, kā to izdarīt,– likt jums divas stundas pasūkāt jauno materiālu, pēc divām dienām to atkārtot un tad vērot iespējamo reakciju. Piekrītiet izmantot jauno materiālu tikai tad, ja šis tests nav ietekmējis veselību.

Sudraba amalgama plombu nomaiņas laikā izdalās daudz toksisku dzīvsudraba tvaiku. Šī iemesla dēļ Starptautiskā Orālās medicīnas un toksikoloģijas akadēmija ir sagatavojusi astoņu soļu programmu, ko šādas procedūras laikā vajadzētu ievērot katram zobārstam.

1. Plombai vajadzētu nodrošināt vēsumu, tāpēc procedūras laikā tā regulāri jāskalo ar lielu ūdens daudzumu, lai novērstu plombas uzsilšanu.

2. Jāizmanto spēcīgs uzsūcējs, kas visu laiku jātur blakus caurajam zobam, lai tas uztvertu no plombas nākošos dzīvsudraba tvaikus.

3. Veicot procedūru, visu laiku pa rokai būtu jābūt alternatīvam gaisa padeves avotam, piemēram, skābekļa maskai, lai cilvēkam būtu iespēja elpot caur degunu, nevis muti.

4. Tiklīdz dzīvsudraba daļiņas ir atdalījušās, tās nekavējoties nepieciešams aizskalot vai ar uzsūcēju uzsūkt.

5. Procedūras beigās mutes dobums vismaz 30 sekundes būtu jāskalo un jāizsūc.

6. Pēc procedūras jānoslauka pacienta seja un jānomaina aizsargmaska, ja tāda bijusi.

7. Pirms, pēc procedūras un tās laikā cilvēkam būtu jādod pēc iespējas vairāk nepieciešamo uztura bagātinātāju; laiks pēc plombas nomaiņas ir īpaši svarīgs, un uztura bagātinātāji palīdzēs uzslaucīt dzīvsudraba druskas, kas vēl varētu būt palikušas pacienta organismā.

8. Telpā, kurā veic procedūru, jābūt tīram, vēdināmam gaisam, ieteicams, ar gaisa attīrītāju vai jonizētāju.

Žurnāls "Ko Ārsti Tev Nestāsta" / Foto: Shutterstock