"Es esmu sabiedrības spogulis," Kristians Brekte par cilvēkiem, kuri nesaprot viņa mākslu, un savas dvēseles slēptākajiem nostūriem

Kas provocē sabiedrības reakciju?

Mana māksla un izpausmes veidi nekad nav bijusi apzināta provokācija. Mākslinieka funkcija ir norādīt sabiedrībai uz aktuālām tēmām. Es tomēr esmu sabiedrības spogulis. Man ir jānes tā lāpa un jārāda gaisma. Tā nav kaitināšana kaitināšanas pēc. Manuprāt, kaitināšana nav intelektuāla. Un nav jau tā, ka visi sakacinās. Ir cilvēki, kuriem ir humora izjūta, intelektuālā bagāža, viņi pārzina vizuālo mākslu, apmeklē teātra izrādes, muzejus, kultūras pasākumus. Mani piesaista cilvēki, kuriem mājās ir grāmatu plaukts, nevis liela planšete pie sienas un tukšs interjers ar skandināviska minimālisma mēbelēm. Ja es ieeju tādā dzīvoklī un redzu, ka viņiem nav grāmatu, pie sienas nav normālas bildes, man liekas, ka viņi ir kaut kādi maniaki, slepkavas. Latvijā trūkst laikmetīgās mākslas muzeja. 30 gadus nespēj uzbūvēt vienu būdu, uz kuru cilvēki brauktu kaut vai nofočēties, kas kalpotu kā izglītības iestāde, kurā notiktu koncerti, performances.

Cik traucējoši ir soctīkli, kur cilvēki ķengājas par jūsu mākslas darbiem? Varbūt arī uz ielas cilvēki izsaka negatīvus komentārus?

Latvieši ir tik bailīgi, ka retais var pienākt klāt, un arī tad tikai alkohola reibumā. Nu, Liepājā daži sadzērušies indivīdi gribēja mani nosist. Man patīk liepājnieki, viņi ir daudzreiz radošāki un trakāki savās izpausmēs. Bet kopumā esmu pieņēmis, ka tādi cilvēki jau deg elles ugunīs un man viņi nav jāglābj.

To, kas ir internetā, nav jēgas pat apspriest. Jā, raksta, ka nositīs, raksta visus iespējamos lamuvārdus, sauc par sātanistu... Gribētos izdot grāmatu, kurā būtu apkopoti izvilkumi no interneta portālu komentāriem. Tā būtu kā kultūras vēstures grāmata, kurā atspoguļotu, cik liels heits ir bijis un cik cilvēku degs elles liesmās par to, ko viņi novēl. Bet man liekas, viņiem vienkārši nav, ko darīt. Es pat nevaru iedomāties cilvēku, kuram darba laikā vēl ir laiks maukt heitu.

Brektes vārds saistās ar akadēmiskās vides jēdziena laušanu.

Piemērs ir Francisko Goija, kas spēja apvienot lojalitāti galmam un vienlaikus radīja darbus, kuros attēloja savas kultūras iezīmes – raganas, raganu sabatus. Tad fotogrāfiju nebija, nevarēja uz ielas sabildēt ubagus, lepras, buboņu mēra slimniekus. Nevarēja safotografēt spāņu karu, kur uz mietiem bija saspraustas nogrieztas galvas, kokos pakārti ķermeņi bez galvām. Ja nebūtu Goijas, neviens šīs kara šausmas neredzētu. Un nekas jau nav mainījies, tepat mums blakus brālis brāli sit nost. Vizuālais, ko redzam, atkarīgs no tā, uz kuru pusi skatāmies. Es redzu tās nogrieztās galvas. Mums ir izveidojusies tāda cancel kultūra, mērķis ir padarīt cilvēku aizvien vājāku. Kur ir mazliet asintiņu – šausmas, nevar! Manuprāt, tas ir noziegums pret sabiedrību.

Atgriežoties pie akadēmiskā – jā, tas ir Goijas piemērs. Viņš spēja atrast balansu. Un tas arī ir mans – balansēt uz naža asmens, nenostāties ne pie labējiem, ne kreisajiem. Spēt ar veselo saprātu uztaustīt problemātiskās tēmas.

Esat Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras vadītājs. Tas bija apzināti izvirzīts mērķis?

Pabeidzu Tēlniecības nodaļu lietišķajos. Zinu visu par metāliem – kā atliet bronzu, metināt, to visu esmu apguvis. Kad gāju mācīties uz akadēmiju, zināju, ka uz tēlniekiem neiešu, to biju jau piecus gadus nomācījies. Nolēmu iet uz scenogrāfiem. Teātrī ir visi mediji – skaņa, trešā dimensija, gleznošana, gaismas, horeogrāfija, aktieri ar visām savām drāmām. Bakalauru un maģistrantūru pabeidzu ar izcilību, saņēmu piedāvājumu kļūt par pasniedzēju un piekritu šai iespējai. Tolaik par algu iesmīkņāju, jo saņēmu tieši tik daudz, cik nopīpēju. Scenogrāfa domāšanu man iemācīja pasniedzējs Andris Freibergs, kas, raugoties no Austrumu filozofijas viedokļa, bija mans Skolotājs. Lietišķajos tāds Skolotājs bija rasēšanas pasniedzēja, kura deviņas reizes lika pārtaisīt vienu rasējumu. Bet es iemīlēju rasēšanu. Viss atkarīgs no pasniedzēja. Piemēram, pamatskolā latviešu valodas skolotāja meta ar krītainu lupatu, bet mūsdienās neko tādu nedrīkst darīt – ne mest ar lupatu, ne raustīt aiz ausīm, ne sist ar lineālu pa pirkstiem. Es tam esmu izgājis cauri un izdzīvojis, mani psiholoģiski tas nav novedis ne pie kādām traumām. Es neesmu iedomīgs, bet gan pašpārliecināts. Zinu, ko vēlos darīt, un vienmēr izvirzu sev mērķus. Man ir viedoklis par lietām, kuras mani interesē. Esmu zinātkārs. Un zinātkāre ir no tā, ka ir bijuši forši pasniedzēji. Man ļoti patīk eksperimentēt, esmu drosmīgs, un to arī cenšos ielikt studentiem – lai viņi nenodarbojas ar pašcenzūru. Sliktākais, kas var būt, tā ir pašcenzūra. Vajag ļaut sev izpausties.

Kurus no jaunajiem māksliniekiem var izcelt kā Latvijas mākslas telpas nākotnes cerību?

Man Glezniecības katedrā ir fantastisks kolektīvs. Mēs neesam komanda, bet orķestris, kurā katrs spēlē savu instrumentu. Forši, ka ir mākslinieki, kuri savus darbus taisa ar dvēseli. Man patīk Envijas Mednes, Madaras Kvēpas, Ievas Stalšeres darbi. Nezinu, vai kādam šie vārdi vispār kaut ko izsaka. Es vārdus vairāk nesaukšu, ja ir interese, jāiet uz galerijām, muzejiem, jāskatās, kas notiek mūsu vizuālās mākslas jomas pīļu dīķos.

Kas nosaka mākslas darba vērtību?

Sāksim ar ideju. Piemēram, ja vēlos no dzeloņdrātīm uztaisīt galvaskausu un pielīmēt audeklu, uz "Depo" es nebraukšu, jo nopirktai lietai nebūs dvēseles. Es materiālus meklēšu pie Rīgas Centrālcietuma, pie kāda militāra objekta, kur mēģināšu dabūt kādu gabalu no tās dzeloņdrāts. Man noteikti dzīsies pakaļ, saskrāpēšos, dabūšu kādu iekaisumu, kurš būs jāārstē. Jāpierēķina ceļš līdz objektam un no tā, nepieciešamie darbarīki; ja būs iekaisums, varu nokļūt slimnīcā – vēl klāt izmaksas. Ja būs gangrēna, jāveic asins pārliešana, tas būs riktīgi dārgi. Tad vajadzēs foršu audeklu. Būšu pedants un iešu uz dārgāko veikalu, paņemšu melnāko krāsu. Kopā baigi daudz sarēķinās…

Bet pamatā jau ir ideja un darbā ieliktā dvēsele, tāpēc mani darbi nebūs no lētajiem. Es darbā ieguldu ļoti daudz enerģijas, pat nokvēpinu darbu pret ļaunumu. Mani darbi ir domāti drosmīgiem, intelektuāliem, gudriem un pašpārliecinātiem cilvēkiem.

Es ciest nevaru garlaicību. Pirms vairākiem gadiem nolēmu izveidot pašspēlējošu kokli, kuru spēlētu skeleta roka. Kāds cits manā vietā aizietu uz veikalu un nopirktu kokli. Manuprāt, tas nav pareizi. Lai izgatavotu kokli, pats aizbraucu uz Druvienu, kur izvēlējos bērzu. Kalevipoegs taču pats taisīja kokli no dēmona žokļa un jaunavas matiem, man arī bija jāuztaisa!

Un kā veidojas gleznu cena?

Tas jājautā gleznotājiem, es nevaru ielīst viņu galvās. Ir tādi, kas iet visādos kursiņos un gariem nagiem, milzīgām piepūstām lūpām uzklāj plēvi, uzvelk cimdus un taisa mākslu baltā un tīrā dzīvoklītī, pašļaksta krāsu uz audekla un nosauc to par ART. Es tādu mākslu uzreiz iemestu ugunskurā.

Cik grūts ceļš Latvijā ejams jaunajiem māksliniekiem?

Tā ir strādāšanas vaina. Es jau pirmajā kursā uzreiz pasaku, ka akadēmija nav palīgskola. Latīniski studere nozīmē ‘mācīties pašam’. Ja pats netaisīsi savu mājaslapu, nepopularizēsi savus darbus sociālajos tīklos, neapgūsi rezidenču programmas, nekā nebūs. Uzguglē, aizsūti savu pieteikumu. Izlasīs, neizlasīs – vienalga. Nevar sēdēt, neko nedarīt un urbināt degunu, domājot, ka no tevis kaut kas sanāks. Jāizvirza mērķi. Spēcīgākie nokļūst pie sava mērķa, bet jebkurā gadījumā tas ir darbs, darbs un vēlreiz darbs.

Jūsu darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, privātās kolekcijās Latvijā, Lietuvā, Vācijā, Francijā un ASV. Tas ir mērķtiecīgs darbs vai veiksme?

Ja ir konkursa izstāde, noteikti ir jāpiedalās. Vienu darbu labi atceros. Tas bija mazs melns darbiņš ar nolakotu beigtu putnu, kam kāds heiteris bija uzspļāvis tā, ka reāli var redzēt. Pēc izstādes es to nolakoju vēlreiz – ar visu spļāvienu. Darbs aizbrauca uz Ameriku, un tur to nopirka. Jā, viss kopā tas ir mērķtiecīgs darbs.

Cik lielu ietekmi uz mākslu dod mākslīgais intelekts? Vai tas izmainīs mākslas tendences?

Mākslīgais intelekts ir lielisks instruments, darba rīki vienmēr ir vajadzīgi. Pirmatnējam cilvēkam vajadzēja cirvi, kas viņam bija jauna pieredze. MI kā instruments ir labs, tas attīstīsies aizvien ātrāk un ātrāk. Nebūs tā, ka nebūs darba un visu darīs roboti. Luksofors arī ir robots. Āfrikā pilsētā ir viens luksofors, un to tā arī sauc – Robots. Tas tā arī strādā, regulē satiksmi. Mums tagad arī rimčikā brauc robots, kādreiz to darīja apkopēja. Es absolūti nesatraucos, ka MI varētu kaitēt vizuālajai mākslai. Un es uzreiz redzu, ka darbs veidots ar MI. Tā ir cita tonalitāte, viss ir perfekti nolaizīts. Vai tas ir drauds man kā māksliniekam un radošai personībai? Nē. Tas ir mākslīgais intelekts, viņam nav dvēseles. Bet man ir dvēsele.

Tagad var izdrukāt reālus, taustāmus objektus, vairs nav jāpiepūlas tos meklēt vai radīt pašam savām rokām. Vairs nevajag meklēt mūmijas, kuras pārvērst mākslas darbā. Meklēt un atrast pamestā mājā vai krāmu tirgū vecas fotogrāfijas un citas lietas – tas ir process. Šīs lietas ar mani runā. Piemēram, Ķekavas vistiņas, kuru kaulus izmantoju darbos. Kaulu sagatavošana ir vesels rituāls – žāvēju tos, pēc tam pārklāju ar melnu tušu, izvēlos, kādu mūziku klausos, kad to visu gatavoju. Tur ir ļoti daudz visa. Tas nav kā tā vienkārši atrast beigtu kaķi. Arī atrast beigtu kaķi nemaz nav tik vienkārši, labi līķi apkārt nemētājas!